Dievs vienmēr ir bijis mūsu palīgs
PASTĀSTĪJIS FRANSISKO KOANA
”Ja tu atteiksies paklausīt varas iestādēm, tevi sodīs ar nāvi!” mans brālis mani brīdināja.
”Tad jau labāk tikt sodītam ar nāvi, nekā dzīvot tik drausmīgos apstākļos kā pašlaik,” es kategoriski atteicu.
ŠĪ SARUNA ar manu vecāko brāli norisinājās 1975. gada septembrī. Es atrados ieslodzījumā Mozambikas galvaspilsētā Maputu (ko tolaik sauca par Lorensumarkišu), un brālis man bija atnesis pārtiku. Vienā kamerā mēs bijām vairāk nekā 180 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija Jehovas liecinieki. Mūsu saruna brāli tā sadusmoja, ka viņš aizgāja, pat neatstājis līdzatnesto pārtiku.
Lai jūs labāk saprastu, kas bija mūsu nesaskaņu pamatā, ļaujiet man pastāstīt par savu pagātni un paskaidrot, kā es nonācu cietumā.
Reliģiskā audzināšana
Es piedzimu 1955. gadā prezbiterāņu ģimenē. Mēs dzīvojām Kalangas ciemā, kas atrodas Manikas provincē. Tas nav tālu no lielās Maputu. No vecākiem reliģioza bija tikai māte. Katru svētdienu viņa gāja uz baznīcu un visus piecus bērnus ņēma līdzi. Vēl pavisam maziem viņa mums iemācīja tēvreizi, un es bieži to skaitīju. (Mateja 6:9—12.) Bērnībā es mātei uzdevu tādus jautājumus kā, piemēram: ”Kāpēc cilvēki mirst?” — un: ”Vai cilvēkiem vienmēr būs jāmirst?”
Māte man atbildēja, ka nāve ietilpst Dieva nodomā — ka tie, kas dara ļaunu, nokļūs ellē, savukārt tie, kas dara labu, ies uz debesīm. Es gan neko neteicu, bet viņas atbilde mani apbēdināja. Man bija bail no nāves, un, kad desmit gadu vecumā zaudēju savu mīļo tēti, domas par nāvi kļuva vēl biedējošākas. Manī radās spēcīga vēlēšanās noskaidrot, kādā stāvoklī atrodas mirušie un vai viņiem ir kāda cerība.
Uzzinu patiesību un rīkojos saskaņā ar to
Neilgi pēc tēva nāves kāds skolotājs sāka mācīt mūsu klasi, izmantojot grāmatu No zaudētās līdz atgūtajai paradīzei. Šī grāmata, ko bija publicējusi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība, bija vienā no Dienvidāfrikas valodām — zulu valodā. Skolotājs man atļāva grāmatu paņemt uz mājām, un, kaut gan slikti zināju zulu valodu, es biju priecīgs par to, ko sapratu no norādītajiem Bībeles pantiem.
Kad man palika 16 gadi, brāli, kurš līdz tam bija gādājis par mūsu ģimeni, iesauca karadienestā. Tā nu es sāku strādāt kādā parfimērijas uzņēmumā Maputu un pa vakariem mācījos tehnikumā. Kad mums darbā bija pusdienas pārtraukums, es bieži vēroju vīrieti, vārdā Teofilu Čiulele, kas bija Jehovas liecinieks, — viņš vienmēr šajā laikā lasīja Bībeli. Pamanījis manu interesi, Teofilu mani uzrunāja.
Pēc kāda laika kāds cits liecinieks, Luišs Bila, sāka ar mani studēt Bībeli. Kādu atvieglojumu es izjutu, uzzinājis, ka mirušie neko nejūt un neapzinās un ka viņiem ir cerība tikt augšāmceltiem un atkal dzīvot! (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 5:28, 29.) Nekavējoties aizrakstīju mātei vēstuli un pastāstīju par Bībeles atbildēm uz jautājumiem, kurus kādreiz biju viņai uzdevis. Viņai bija prieks uzzināt, ka beidzot esmu atradis apmierinošas atbildes.
Biju tik sajūsmināts par jauniegūtajām zināšanām, ka gribēju tajās dalīties ar citiem. Skolā man atļāva uzstāties ar bībeliskām runām, bet baznīcā ne. Drīz man lika manīt, ka baznīcā vairs neesmu gaidīts apmeklētājs. Kaut arī mātei nebija nekādu iebildumu pret maniem jaunajiem uzskatiem, vairāki mūsu ģimenes locekļi sāka man izrādīt spēcīgu pretestību. Vecākais brālis mani nežēlīgi piekāva. Pārliecinājušies, ka šādā veidā neko nevar panākt, ģimenes locekļi sāka mani izsmiet, īpaši, kad redzēja mani pirms maltītēm sakām lūgšanu. Turpmāk es pirms sēšanās pie galda lūdzu Dievu vannas istabā. Es jutu, ka ”Dievs ir mans palīgs”. (Psalms 54:6.)
Luišs vairs nedrīkstēja nākt pie manis uz mājām, lai studētu ar mani Bībeli, tāpēc mēs tikāmies viņa mājās. Kad sāku apmeklēt draudzes sapulces un sludināt, gadījās, ka, atnācis mājās, netiku vairs iekšā. Tādās reizēs es paliku pa nakti pie kāda no lieciniekiem.
Visbeidzot 1973. gada 13. maijā es simbolizēju savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristījoties ūdenī. Tajā laikā Mozambikā valdīja portugāļu koloniālais režīms, kas aizliedza Jehovas liecinieku darbību gan pašā Portugālē, gan visās tās kolonijās. 1974. gada 1. oktobrī es kļuvu par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes labās vēsts sludinātājus. Tā kā mans mērķis bija kļūt par misionāru, es sāku mācīties angļu valodu, lai varētu doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm un mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā.
Sludināšanā izmantojam īpašus paņēmienus
Laikā, kad pastāvēja reliģiskās darbības aizliegums, portugāļu koloniālā policija (PIDE) ieslodzīja daudz liecinieku par sludināšanu. Tāpēc, lai mūs nenotvertu, mēs sludināšanā izmantojām īpašus paņēmienus. Piemēram, neilgu brīdi sludinājuši vienā mājā, mēs devāmies uz nākamo citā rajonā. Vēl mēs mēdzām pusdienas pārtraukumā vai vakarā iet divatā uz kādu no pilsētas parkiem. Viens no mums apsēdās līdzās kādam cilvēkam un sāka lasīt avīzi. Pēc neilga brīža otrais apsēdās blakus un, ieskatījies avīzē, sacīja apmēram tā: ”Tikai paskatieties, cik daudz cilvēku ir aizgājuši bojā! Bet vai jūs zināt, ka, valdot Dieva Valstībai, tā vairs nenotiks?”
Tad sekoja saruna, kurā tas, kurš lasīja avīzi, lūdza otram savu apgalvojumu pamatot ar Bībeli. Pēc tam mēs norunājām tikties nākamajā dienā, lai turpinātu sarunu. Šādā veidā mums bieži izdevās iesaistīt sarunā par Bībeles pravietojumiem arī mūsu blakussēdētāju un tika uzsāktas daudzas Bībeles studijas. Mēs bijām pateicīgi Dievam par viņa palīdzību.
Smagu pārbaudījumu laiks
1974. gada 25. aprīlī diktatūra Portugālē tika gāzta, un šīs valsts kolonijās sākās ievērojamas politiskas pārmaiņas. Mozambikā politiskajiem ieslodzītajiem, kā arī lieciniekiem, kas atradās apcietinājumā savas politiskās neitralitātes dēļ, tika izsludināta amnestija. Taču pagāja tikai 14 mēneši, kad 1975. gada 25. jūnijā Mozambika pasludināja neatkarību no Portugāles, un jau pēc dažām dienām liecinieku vajāšanas atsākās ar jaunu spēku. Tika izveidotas iedzīvotāju grupas, kuru mērķis bija arestēt visus lieciniekus, kas vien būtu atrodami. Mūs dēvēja par ”portugāļu koloniālisma atstātajiem aģentiem”.
Septembrī mani piespieda apmeklēt vienas šādas grupas sapulci. Ieradies es tur ieraudzīju arī visus pārējos no manas Bībeles studiju grupas. Mums pavēlēja izkliegt politiskus saukļus, kuros tiktu slavināta valdošā partija. Kad mēs ar cieņu atturējāmies to darīt, mūs aizveda uz cietumu un ievietoja pārpildītajā kamerā, par kuru jau minēju sākumā.
Kamera bija tik pilna, ka varējām pārvietoties tikai ar grūtībām. Lai dažiem uz grīdas pietiktu vietas, kur gulēt, pārējiem bija vai nu jāsēž, vai jāstāv kājās. Uz visiem bija tikai viena tualete, turklāt tualetes pods bieži aizsprostojās un pārplūda, izplatot neciešamu smaku. Vienīgais, ar ko mūs ēdināja, bija taukaini makaroni, kuros bija asakas, bet pa virsu tiem rāpoja lielas zilas mušas. Jāēd bija nemazgātām rokām. Šajos briesmīgajos apstākļos mēs, vairāk nekā 180 cilvēki, atradāmies 19 dienas. Tad mūs pārvietoja uz vietu, kur tika turēti tikai liecinieki — vīrieši, sievietes un bērni. Nākamajos mēnešos daudzi bērni šausmīgo cietuma apstākļu dēļ nomira.
Galu galā valdība nolēma lieciniekus izsūtīt uz Kariko rajonu, kas atrodas tālu uz ziemeļiem. Izsūtījuma mērķis bija mūs izolēt. Tolaik Mozambikā bija aptuveni 7000 liecinieku, no kuriem liela daļa bija kristījušies 1974. un 1975. gadā. Saprazdams, ka trimdā mums būs nepieciešama bībeliska literatūra, es palūdzu atļauju iegriezties mājās un paņemt ceļam nedaudz pārtikas un dažas personiskas lietas. Sagaidījis brīdi, kad virsnieks, kas mani pavadīja, bija no manis novērsies, es daļēji iztukšoju vairākas cepumu kārbas un zem atlikušajiem cepumiem ieliku bībeliskas publikācijas. Es, tāpat kā citi liecinieki līdzīgās situācijās, rīkojos bez bailēm. Mēs paļāvāmies uz Dievu, ka viņš mums palīdzēs. (Ebrejiem 13:6.)
Dzīve nometnēs
Kad 1976. gada janvārī ieradāmies Kariko, tur pašu izveidotās nometnēs jau dzīvoja daudzi liecinieki no kaimiņvalsts Malāvijas. Laikposmā no 1972. līdz 1975. gadam vairāk nekā 30 000 šīs valsts iedzīvotāju, bērnus ieskaitot, bija devušies bēgļu gaitās, tāpēc ka tika nežēlīgi vajāti savas ticības dēļ. Viņi bija ieguvuši bēgļu statusu un saņēmuši atļauju apmesties Mozambikas ziemeļos, un, kad mēs ieradāmies, uzņēma mūs savās mājās un dalījās ar mums savā trūcīgajā iztikā.
Tā kā lielākā daļa no mums neprata celtniecības darbus, brāļi no Malāvijas parādīja, kā uzcelt māju, izmantojot pašgatavotos ķieģeļus un materiālus, ko varēja iegūt no tā, kas auga apkārt. Tāpat viņi mums iemācīja apstrādāt zemi un palīdzēja apgūt citas sadzīviskas iemaņas. Ar laiku es iemācījos gan namdara, gan zemkopja, gan arī drēbnieka amatu. Vēlāk, kad atgriezāmies savās dzimtajās pilsētās, daudziem no mums šie jaunapgūtie arodi lieti noderēja.
Galvenais, kas mums rūpēja, bija saglabāt stipru savu garīgumu, un jāatzīst, ka garīgās barības mums nekad nepietrūka. Kā tas bija iespējams? Kad mūs izsūtīja, daudzi, tāpat kā es, bija atraduši atjautīgus paņēmienus, kā kopā ar citām mantām paņemt līdzi arī bībelisku literatūru. Turklāt Jehovas liecinieki Dienvidāfrikas Republikā iespieda miniatūrus Sargtorņus. To mazais formāts atviegloja žurnālu ienešanu nometnēs.
Pēc vairākkārtējiem lūgumiem 1978. gada 1. decembrī tika dota atļauja pirmajām laulībām nometnēs. Šajā dienā es apprecēju Alitu Šilauli, kuras tēvs bija starp pirmajiem, kas 1958. gadā tika kristīti Maputu pilsētā. Kad nāca pasaulē mūsu bērni, Dorkasa un Samuēls, mēs mācījām viņus mīlēt Jehovu un regulāri ņēmām līdzi uz kristiešu sapulcēm. Pēc kāda laika mums piedzima vēl viens dēls — Žaimitu.
Kā mēs sludinājām
Liecinieki drīkstēja iziet ārpus nometnes, lai tirgotos ar to, ko paši bija izaudzējuši, un citām lietām. Daudzi to izmantoja, lai sludinātu. Es tīšuprāt prasīju par sāli tik lielu maksu, ka neviens to negribēja pirkt. Toties diezgan daudzi no cilvēkiem, ar kuriem tikos, atsaucās uz Valstības vēsti, un es iesāku vairākas Bībeles studijas.
Viens no maniem Bībeles skolniekiem bija runājis ar kādas kompānijas direktoru no tuvējās Milanžes pilsētas, un šis vīrietis bija izrādījis interesi par Bībeli. Uzzinājis par to, es aizrakstīju viņam vēstuli. Atbildes vēstulē vīrietis izteica lūgumu viņu apmeklēt. Tad es noslēpu savās drēbēs bībelisku literatūru un devos pie viņa it kā ar mērķi pārdot dažas no manis pagatavotajām mēbelēm.
Kad ierados un ieraudzīju, ka direktora māju apsargā kareivji, es sajutu zināmu nemieru. Bet tad iznāca viņš pats un pateica kareivjiem, ka nevēlas, lai viņu traucētu. Mēs sākām studēt Bībeli piecos vakarā un, tā kā viņš parādīja ļoti lielu interesi, nebeidzām ātrāk kā piecos no rīta. Vēlāk viņš piedāvājās no Portugāles saņemt mūsu literatūru, jo uz viņa pastu ierobežojumi neattiecās. Pēc tam viņš literatūru nodeva man, un es to ienesu nometnē.
Tiesa, bija liecinieki, kas par sludināšanu vairākkārt tika aizturēti un arestēti. Bet, tā kā daudzi atsaucās uz Valstības vēsti, mēs bijām pārliecināti, ka Dievs mums palīdz, tāpat kā viņš palīdzēja pirmā gadsimta kristiešiem. (Apustuļu darbu 3. — 5. nodaļa.)
Atstājam nometni un atgriežamies Maputu
Kad ar lūgšanām bija pārdomāti visi apstākļi, 1985. gada septembrī tika nolemts masveidā atstāt nometnes. Daži, kas neaizgāja no Kariko nometnēm, pavadīja vēl septiņus gadus atšķirtībā no citiem Jehovas lieciniekiem, bet pārējie aizbēga uz Malāviju un Zambiju. Mēs ar sievu un bērniem nolēmām doties uz netālo Milanžes pilsētu. Tur es atradu, kur dzīvot, dabūju darbu, un mēs turpinājām savu kalpošanu. Nākamajā gadā mēs beidzot atgriezāmies Maputu.
Sākumā mēs dzīvojām pie radiniekiem. Pēc ilgākiem meklējumiem atradu arī darbu. Tirgodamās ar grauzdētiem zemesriekstiem, Alita papildināja mūsu niecīgos ienākumus. Tā kā biju papildus mācījies angļu valodu, pieteicos darbā Lielbritānijas vēstniecībā. Es izturēju pārbaudi un dabūju šo vietu, turklāt alga šajā darba vietā man bija 20 reizes lielāka nekā iepriekšējā. Es patiešām jutu, ka Jehova ir man palīdzējis, un pateicos viņam lūgšanā.
Līdzsvaroti pildu savus pienākumus
1991. gada 11. februārī Mozambikas valdība beidzot juridiski atzina Jehovas liecinieku organizāciju. Tā mums bija neaizmirstama diena. Nākamajā gadā es saņēmu uzaicinājumu kalpot komitejā, kas pārrauga Jehovas liecinieku sludināšanas darbu Mozambikā. Tolaik mūsu bērni bija 12, 9 un 6 gadus veci. Es pavadīju nakti, lūdzot no Jehovas gudrību, lai pieņemtu lēmumu, kurā izpaustos līdzsvarota attieksme pret ģimenes un organizatoriskajiem pienākumiem.
Mēs iegādājāmies mazu piekabi un izmantojām to, lai tirgotos ar sendvičiem. Pieņēmām darbā vairākus pionierus, kas šos sendvičus gatavoja un pārdeva, un mūsu uzņēmums plauka. Līdz ar to man bija laiks jaunajiem organizatoriskajiem pienākumiem. Mums bija jāmeklē arī jauna dzīves vieta, jo ilgāk vairs nevarējām īrēt māju, kurā tobrīd dzīvojām. Es iesniedzu attiecīgajā valsts iestādē iesniegumu, kurā aprakstīju savas ģimenes situāciju un lūdzu palīdzēt. Pēc neilga laika mēs saņēmām atļauju iegādāties māju. Par šo gadījumu tika plaši informēta sabiedrība, jo biju pirmais Mozambikas iedzīvotājs, kas nopirka māju no valsts.
Liela svētība mums ar Alitu ir tā, ka visi mūsu bērni dzīvo saskaņā ar garīgajiem norādījumiem, ko gadu gaitā esam viņiem devuši. (5. Mozus 6:6—9.) Mēs mēdzam ik rītus pulksten 5.40 pārspriest Bībeles pantu attiecīgajai dienai un pēc tam kopīgi lasīt Bībeli. Tā kā bērniem jāierodas skolā agri, viņi pie šī grafika ir pieraduši. Piektdienās 18.00 mums ir ģimenes studija. Tajā bērni ar mums pārrunā Bībeles tēmas, kuras nedēļas gaitā ir izpētījuši. Šajās studijās mēs arī izmēģinām, kā uzsākt sarunas kalpošanā.
Visi mūsu bērni ir kristījušies. Dorkasa un Samuēls kopš 1994. gada kalpo par pionieriem, bet Žaimitu kopš kristīšanās ir palīgpionieris. Patlaban bērni vēl mācās, bet ikvienam no viņiem ir mērķis nākotnē paplašināt savu kalpošanu. Alita plāno savu laiku tā, lai spētu gan piedalīties pionieru kalpošanā, gan rūpēties par ģimeni. Arī es vairākus gadus — ieskaitot tos, ko pavadījām nometnē, — esmu kalpojis par pionieri, bet kopš 1993. gada strādāju Jehovas liecinieku filiāles birojā.
Saņemu arvien jaunas svētības no Dieva
1997. gadā man bija īpaša priekšrocība apmeklēt divu mēnešu ilgu mācību kursu filiāļu komiteju locekļiem. Mācības noritēja Sargtorņa izglītības centrā Patersonā (Ņujorkas štats, ASV). Atkal atalgojās tas, ka biju mācījies angļu valodu. Pa ceļam uz mājām es apciemoju Jehovas kalpus citās zemēs un izjutu pāri plūstošu pateicību par to, ka mums ir šāda vispasaules brāļu saime.
Redzot sirsnīgo mīlestību, kāda valda patieso kristiešu vidū, tūkstošiem patiesīgu cilvēku ir jutuši pamudinājumu pievienoties Jehovas lieciniekiem Mozambikā. (Jāņa 13:35.) Ja laikā, kad mūs izsūtīja uz nometnēm, mēs bijām apmēram 7000 sludinātāju, tad tagad labo vēsti par Dieva Valstību pa visu Mozambiku sludina vairāk nekā 29 000. Šie sludinātāji kalpo vairāk nekā 665 draudzēs. Salīdzinājumam varu minēt, ka 1958. gadā bija tikai 4 draudzes.
1993. gadā mēs saņēmām atļauju Maputu pilsētā izveidot filiāles biroju, kurā varētu strādāt vairāk nekā 75 cilvēki un kurš rūpētos par vajadzībām, ko radījusi tīrās pielūgsmes paplašināšanās šajā valstī. Biroja ēku celtniecība ritēja aptuveni četrus gadus. Cik priecīgi mēs bijām, kad 1998. gada 19. decembrī uz šo brīnišķīgo ēku veltīšanu no vairākām valstīm ieradās 1098 brāļi un māsas! Veltīšanas programmā man bija uzticēta priekšrocība intervēt cilvēkus, kas bija atradušies izsūtījumā Kariko. Es palūdzu tos, kas tika izsūtīti, pacelt roku, un klātesošie bija dziļi saviļņoti, redzot, ka šādu roku ir simtiem.
Nākamajā dienā Matolas kopsanāksmju zālē bija sapulcējušies 8525 cilvēki, lai noklausītos veltīšanas programmas apskatu, kā arī uzmundrinošus ziņojumus no citām valstīm un uz Bībeli balstītas runas, ko sacīja viesi no Jehovas liecinieku pasaules galvenās pārvaldes (Bruklina, Ņujorka).
Tiesa, kopš tā laika, kad es pusaudža vecumā iepazinu Bībeles patiesību, esmu pieredzējis gan ģimenes locekļu pretestību, gan nāvessoda draudus, gan briesmīgas vajāšanas, tāpēc ir bijuši brīži, kad esmu domājis, ka labāk būtu mirt, nevis turpināt dzīvot. Tomēr es varu priecāties, jo šajos pārbaudījumos ir stiprinājušās manas attiecības ar Jehovu. Es ar pilnu pārliecību varu teikt tāpat kā psalmu dziesminieks: ”Dievs ir mans palīgs, tas Kungs ir tas, kas uztur manu dvēseli!” (Psalms 54:6.) Tā ir ne ar ko nesalīdzināma priekšrocība, ka es un mana ģimene varam pielūgt Jehovu kopā ar viņa kalpotāju saimi visā pasaulē.
[Attēls 23. lpp.]
Liecinieki pie Valstības zāles, ko viņi uzcēla izsūtījuma laikā
[Attēls 24. lpp.]
Mūsu ģimene studē Bībeli
[Attēls 25. lpp.]
Tie, kas bija atradušies Kariko nometnēs, ir pacēluši roku