Kodolkara draudi nepavisam nav izgaisuši

”Superieroču izplatīšanās ir vislielākās briesmas, kādas šobrīd draud mūsu planētai.” (VILJAMS BEROUSS UN ROBERTS VINDREMS, CRITICAL MASS)

AUSA 1995. gada 25. janvāra rīts, kad Krievijas ziemeļos agrās brīdināšanas sistēmas radaru ekrānos piepeši parādījās draudīgs signāls. Kaut kur Norvēģijas krasta tuvumā bija palaista raķete! Novērotāji brīdināja Maskavu par varbūtējo atombumbas tuvošanos. Jau pēc dažām minūtēm Krievijas prezidentam tika nodots koferis, kurā atrodas elektroniskās ierīces, kas nepieciešamas, lai prezidents varētu dot pavēli sākt iznīcinošu prettriecienu ar kodolieročiem. Likās, līdz vispārējam kodolkaram atlikuši vairs tikai daži mirkļi.

Par laimi, situācija tika novērtēta ar vēsu prātu, un, izsekojot raķetes trajektorijai, tika konstatēts, ka Krieviju tā neapdraud. Vēlāk izrādījās, ka šī raķete transportēja meteoroloģiskiem pētījumiem domātu aparatūru. Tomēr kādā The Washington Post rakstā bija atzīmēts: ”Iespējams, tie bija vieni no draudīgākajiem brīžiem visā kodollaikmetā. Šis notikums parāda, ka aukstā kara gados izveidotā sistēma, kas ļauj nekavējoties sākt kodoluzbrukumu, joprojām darbojas un tajā ir iespējamas liktenīgas kļūmes, lai gan vareno lielvalstu sāncensība ir beigusies.”

Pilnā kaujas gatavībā

Desmitiem gadu gan tagad jau izirušās Padomju Savienības, gan Amerikas Savienoto Valstu kodolpolitika balstījās uz iebiedēšanas taktiku jeb ”savstarpēji garantētas iznīcināšanas” principu. Viens no šīs taktikas pamatelementiem bija tā dēvētais ”kodolieroču trieciens pēc brīdinājuma”. Tas nozīmēja, ka abas puses varēja būt pārliecinātas: ja kāda no tām sāks kodoluzbrukumu, uzbrucēja raķetes vēl nebūs pat paspējušas sasniegt savu mērķi, kad pretinieks dos spēcīgu atbildes triecienu. Otrs pamatelements bija ”kodolieroču trieciens pēc uzbrukuma”. Ar to tika apzīmēta spēja atbildēt ar prettriecienu pat pēc tam, kad ienaidnieka raķetes ir paveikušas savu postošo darbu.

Lai gan saspīlējums, kas valdīja aukstā kara gados, ir atslābis, cilvēci joprojām apdraud ”savstarpēji garantētas iznīcināšanas” bieds. ASV un Krievijas kodolieroču arsenāls gan ir ievērojami samazināts, daži apgalvo — pat uz pusi, tomēr vēl aizvien pastāv tūkstošiem kaujas galviņu. Līdz ar to nav izslēgta varbūtība, ka nejauši vai arī patvaļīgi kāds varētu tās palaist. Un, tā kā abās valstīs nav izzudušas bailes no šķietami maz ticamās iespējas, ka otra puse dos pirmo triecienu, liels skaits raķešu tiek turētas paaugstinātā kaujas gatavībā.

Tiesa, 1994. gadā ASV un Krievija vienojās nemērķēt savas stratēģiskās kodolraķetes viena uz otru. Bet žurnālā Scientific American ir sacīts: ”Kaut arī tas ir apsveicams politisks žests, šīm pārmaiņām nav īpašas militāras nozīmes. Nomainīt mērķa koordinātas raķešu vadības datoros var dažu sekunžu laikā.”

Vai aust jaunu ieroču ēra?

Nevar atstāt bez ievērības arī faktu, ka pētījumi kodolieroču jomā un šī ieroču veida attīstīšana turpinās. Piemēram, ASV budžetā ik gadus kodolieročiem ir paredzēti apmēram 4,5 miljardi dolāru. 1997. gadā The Toronto Star rakstīja: ”Paradoksāli, bet pašlaik ASV sava kodolbruņojuma uzturēšanai tērē vairāk līdzekļu nekā aukstā kara laikā. Un daļa no šīs naudas ir asignēta neskaidru programmu realizēšanai, kuru pretinieki apgalvo, ka tajās slēpjas jaunas globālas bruņošanās sacensības iedīgļi.”

Piemēram, asus strīdus izraisīja ASV valdības projekts ar nosaukumu Stockpile Stewardship and Management Program (Krājumu pārziņas un pārvaldīšanas programma), kam paredzēti daudzi miljardi dolāru. Kaut arī tiek apgalvots, ka šīs programmas mērķis ir esošā kodolbruņojuma uzturēšana, pēc projekta kritiķu domām, tam ir arī cits, draudīgāks mērķis. Žurnālā The Bulletin of the Atomic Scientists sacīts: ”Tiek plānots pārveidot, modificēt, modernizēt un nomainīt — ne tikai pagarināt kodolarsenāla mūžu.., bet arī ”uzlabot” šo arsenālu.”

1997. gadā izcēlās skandāls par atombumbas B-61 izgatavošanu. Šī bumba eksplodē tikai pēc tam, kad tā ir iztriekusies cauri zemes virskārtai, tāpēc tā spēj iznīcināt pazemes komandpunktus, rūpnīcas un laboratorijas. Bumbas aizstāvji apgalvo, ka tas ir tikai jau agrāk radītas bumbas jauns variants, turpretī pretinieki uzskata, ka īstenībā tā ir gluži jauna bumba un, to izgatavojot, ir rupji pārkāpti ASV valdības solījumi neizstrādāt jaunus kodolieročus.

Lai kā tas arī būtu, atomfiziķis Teds Teilors no Prinstonas universitātes atzīmēja: ”Manuprāt, tādi paši pētījumi, kādi patlaban notiek [ASV], tiek veikti arī Krievijā, Francijā, Vācijā un citās vietās, un es domāju, ka daži no mūsu projektiem virza pasauli pretī jaunai bruņošanās sacensībai.” Kritizētāji apgalvo arī, ka paši ieroču konstruktori aktīvi veicina pētījumus kodolieroču jomā un jaunu ieroču izstrādāšanu. Aizvainota patmīlība, mazinājies prestižs un finansiālas grūtības ir spēcīgi pamudinājumi, kas var ierosināt šos augsti kvalificētos zinātniekus tiekties pēc tā, lai tiktu aktivizēti pētījumi par jaunu ieroču radīšanas iespējām.

Jauni spēki pasaules kodolarēnā

Pasaulē notiek izmaiņas politisko spēku izvietojumā. Tradicionāli par kodollielvalstīm tiek uzskatītas piecas valstis: Amerikas Savienotās Valstis, Francija, Krievija, Ķīna un Lielbritānija. Taču nevienam nav noslēpums, ka arī citas valstis ir apgādājušās ar kodolieročiem. Indija un Pakistāna, piemēram, nesen veica kodolizmēģinājumus, modinot bažas, ka Dienvidaustrumāzijā varētu sākties sīva bruņošanās sacensība. Pastāv aizdomas, ka kodolieroču programmas tiek īstenotas arī tādās zemēs kā Alžīrija, Irāka, Irāna un Ziemeļkoreja. Vairāk nekā 180 valstis ir parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kas stājās spēkā 1970. gadā. Bet līdz pat šim laikam vairākas valstis, kas nopietni tiek turētas aizdomās par savu kodolbruņošanās plānu slēpšanu, nav šo līgumu parakstījušas.

Žurnālā Asiaweek rakstīts: ”Eksperti, kas kontrolē kodolieroču izplatīšanu, joprojām uzskata, ka reālus draudus rada aizvien pieaugošs skaits valstu, kuru līderi labprāt gribētu turēt savu pirkstu uz kodolieroču starta pogas.” Daži novērotāji domā, ka Kodolieroču neizplatīšanas līgums nespēs apturēt valdības, kas ir cieši apņēmušās par spīti paredzētajiem sodiem iegūt savā rīcībā nepieciešamo tehnoloģiju un izejvielas, lai paklusām ražotu kodolieročus. ASV Aizsardzības izlūkošanas pārvaldes direktors Džeimss Klepers prognozēja: ”Līdz gadsimtu mijai varētu būt izveidojusies tāda situācija, ka daudzām valstīm būs iespējams savienot vietējā ražojuma raķetes un kaujas galviņas [ar indīgo kaujas vielu vai bioloģisko līdzekļu pildījumu vai kodollādiņu].”

Nav arī ticams, ka visas valstis piekritīs aizliegt kodolieroču izmēģinājumus. Kad 1996. gadā tika izvērsti mēģinājumi panākt, lai dažādas valstis parakstītu Vispārējo līgumu par kodolizmēģinājumu aizliegšanu, kādā Asiaweek ievadrakstā bija sacīts: ”Amerikāņiem un eiropiešiem ir viegli sludināt izmēģinājumu aizliegšanu, jo viņi jau ir paspējuši uzspridzināt pietiekami daudz kodolierīču, lai tagad varētu mierīgi atpūsties, iztiekot ar savākto informāciju.”

Kodolmateriāla kontrabanda un terorisms

Pēc dažu speciālistu domām, vislielākās briesmas rada iespēja, ka pie kodolieročiem tiks kādi teroristu grupējumi, kas nolems uzspridzināt kodolierīci — vai arī piedraudēt ar tās uzspridzināšanu —, lai sasniegtu savus politiskos mērķus. Pastāv arī bažas, ka noziedzīgas organizācijas varētu līdzīgi izmantot radioaktīvu materiālu, lai īstenotu vērienīgu kādas valdības vai korporācijas šantāžu. Žurnālā Scientific American bija paskaidrots: ””Kodolšantāžists” ļoti viegli varētu pierādīt savu draudu nopietnību, atstājot kaut kur vielas paraugu analīzēm. Pēc tam viņa draudi piesārņot gaisu vai ūdeni vai pat uzspridzināt nelielu atombumbu, jādomā, būtu visai iedarbīgi.” Tiesībaizsardzības orgāni jau ir atklājuši kodolmateriāla kontrabandas mēģinājumus, un tas pastiprina bažas, ka noziedzīgi grupējumi cenšas izgatavot kodolieročus.

Daļa ekspertu gan uzskata, ka kodolmateriāla kontrabandas radītie draudi ir nenozīmīgi. Cik var spriest, tādā veidā no vienām rokām citās ir pārgājis pavisam neliels daudzums radioaktīvo vielu, viņi saka, turklāt, izņemot dažus gadījumus, to kvalitāte ir bijusi krietni zemāka, nekā nepieciešams ieroču ražošanai. Tomēr žurnāls Scientific American lasītājiem atgādina, ka ”gandrīz visos nelegālajos tirgos redzama ir tikai aisberga virsotne, un kāpēc gan lai kodolmateriālu melnais tirgus šajā ziņā būtu izņēmums. [..] Ticēt, ka varas iestādes pārtver vairāk nekā 80 procentus šo nelegālo kravu, būtu naivi. Turklāt pat niecīga kodolmateriālu noplūde var izraisīt ļoti nopietnas sekas.”

Kaut gan precīzs atombumbas izgatavošanai nepieciešamo izejvielu daudzums tiek turēts stingrā slepenībā, pēc aptuveniem aprēķiniem, šādai bumbai ir vajadzīgi 3 līdz 25 kilogrami bagātināta urāna vai 1 līdz 8 kilogrami augstas kvalitātes plutonija. Kontrabandistiem par prieku, 7 kilogrami plutonija aizņem apmēram tikpat daudz vietas kā standarta lieluma bezalkoholisko dzērienu kārba. Daži uzskata, ka arī no kodolreaktoru vajadzībām atbilstošas kvalitātes plutonija, kas ir vieglāk pieejams nekā ieroču ražošanai domātais, var izgatavot primitīvu, bet tik un tā efektīvu atombumbu. Ja radioaktīvo materiālu krājumi tiešām ir slikti apsargāti, kā apgalvo daudzi eksperti, nozagt tos ir vieglāk, nekā vairākums cilvēku domā. Krievu amatpersona Mihails Kuļiks ironiski sacīja: ”Liekas, pat kartupeļi mūsdienās tiek sargāti daudz modrāk nekā radioaktīvi materiāli.”

Tas viss liecina, ka kodolkara draudi joprojām kā Damokla zobens karājas pār cilvēci. Vai ir kāda cerība, ka galu galā šie draudi tomēr tiks likvidēti?

[Izceltais teksts 8. lpp.]

”Eksperti, kas kontrolē kodolieroču izplatīšanu, joprojām uzskata, ka reālus draudus rada aizvien pieaugošs skaits valstu, kuru līderi labprāt gribētu turēt savu pirkstu uz kodolieroču starta pogas.” (Asiaweek)

[Papildmateriāls/Attēli 6. lpp.]

Bioloģiskie un ķīmiskie draudi

Kareivīgi noskaņotas valstis, kas ir pārāk nabadzīgas, lai radītu kodolarsenālu, var izmantot citu ieroču veidu: vidēja darbības rādiusa raķetes, kuru kaujas galviņas pildītas ar indīgajām kaujas vielām vai bioloģiskiem iznīcināšanas līdzekļiem. Šādas raķetes ir iesauktas par ”trūcīgu ļaužu atombumbām”. Daudzi eksperti ir nobažījušies, ka tās varētu kļūt arī par teroristu iecienītiem ieročiem.

Turklāt bioloģiskie un ķīmiskie ieroči spēj nodarīt milzīgu postu arī bez sarežģītiem tehniskiem līdzekļiem, kas domāti to nogādāšanai mērķī. ASV aizsardzības ministrs Viljams Koens 1997. gada novembrī teica: ”Ir strauji attīstījusies tehnoloģija, pasaule ir sarukusi, un tās robežas kļuvušas caurlaidīgas, tāpēc ir radušās daudz lielākas iespējas izraisīt masu saslimšanu, bojāeju un iznīcību. Atsevišķs vājprātīgais vai arī fanātiķu grupējums, kura rokās ir kāda ķimikāliju pudele, neliels daudzums baktēriju vai primitīva atombumba, ar vienu vienīgu ļaunprātīgu rīcību var apdraudēt vai nogalināt desmitiem tūkstošu cilvēku.” To, ka šādas bažas ir pamatotas, apstiprina 1995. gada marta notikumi Tokijā, kur kādas sektas teroristi izmantoja zarīnu, neiroparalītisku gāzi, lai uzbruktu metro pasažieriem. Divpadsmit cilvēki gāja bojā, un 5500 bija saindējušies.

”Ķīmiskais uzbrukums iedveš bailes, taču bioloģiskie ieroči ir vēl daudz drausmīgāks bieds,” atzīmē politologs Leonards Kols. ”Ķīmiskās vielas ir nedzīvas, turpretī baktērijas, vīrusi un citi bioloģiskie līdzekļi var izraisīt infekcijas un vairoties. Nonākuši vidē, tie spēj izplatīties. Atšķirībā no visiem citiem ieročiem, bioloģiskie ieroči, laikam ejot, var nodarīt aizvien lielāku postu.”

Pūloties apstādināt ķīmisko un bioloģisko ieroču izplatīšanu, 1972. gadā tika izstrādāta Konvencija par bioloģiskajiem un toksīnu ieročiem un 1993. gadā — Konvencija par ķīmiskajiem ieročiem. Taču, kā atzīmēts žurnālā The Economist, par spīti visiem labajiem nodomiem, ”neviena ieroču kontroles programma nav pilnīga. [..] Nav iespējams atklāt visus pārkāpumus.” Tajā pašā žurnālā ir piebilsts: ”Un īstie blēži, protams, tik un tā nez vai grasās parakstīt kaut kādas konvencijas.”

[Attēli]

Likuma sargi ir nobažījušies, ka teroristiem viegli varētu rasties iespējas likt lietā ķīmiskos un bioloģiskos ieročus

[Karte 7. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Valstis, kurām piemīt kodolpotenciāls

AMERIKAS SAVIENOTĀS VALSTIS

FRANCIJA

ĶĪNA

KRIEVIJA

LIELBRITĀNIJA

Valstis, par kurām ir zināms, ka tās ir veikušas kodolieroču izmēģinājumus

INDIJA

IZRAĒLA

PAKISTĀNA

Valstis, par kurām tiek uzskatīts, ka tās būvē kodolieročus

ALŽĪRIJA

IRĀKA

IRĀNA

ZIEMEĻKOREJA

[Attēls 4., 5. lpp.]

Tiek nomesta atombumba B-61, kas paredzēta pazemes būvju iznīcināšanai

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Air Force Photo

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

U.S. Air Force Photo