Centieni noskaidrot cilvēka likteni — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Centieni noskaidrot cilvēka likteni

KĀPĒC ticība liktenim ir tik plaši izplatīta? Gadsimtu gaitā cilvēki ir centušies atklāt dzīves noslēpumus un saskatīt notikumos kādu jēgu. ”Atkarībā no tā, vai notikumus uzskatīja par varenas personas noteiktiem, bezpersoniska spēka vadītiem vai arī nejaušiem, tos saistīja ar tādiem jēdzieniem kā ”dievs”, ”liktenis” un ”sagadīšanās””, atzīmē vēsturnieks Helmers Ringrens. Cilvēces vēsturē ir zināmi ļoti daudzi ticējumi, leģendas un mīti par likteni.

Asiriologs Žans Botēro raksta: ”Mezopotāmijas civilizācija lielā mērā ir ietekmējusi ikvienu mūsu kultūras jomu,” — un piebilst, ka tieši senajā Mezopotāmijā, Babilonijā, var atrast ”vissenākās liecības, ka cilvēki ir domājuši par pārdabisko un rīkojušies, ņemot to vērā, un tieši tur arī var atrast vissenāko reliģisko struktūru”. Tur arī cēlusies ticība liktenim.

Cik sena ir ticība liktenim

Tagadējās Irākas teritorijā, drupās, kas saglabājušās no senās Mezopotāmijas laikiem, arheologi ir atklājuši dažus no senākajiem zināmajiem rakstu pieminekļiem. Tūkstošiem ķīļraksta plāksnīšu sniedz skaidru ieskatu senās Šumeras un Akadas civilizācijas, kā arī slavenās Babilonas pilsētas dzīvē. Pēc arheologa Semjuela Kreimera vārdiem, šumerus ”nodarbināja cilvēku ciešanu problēma, bet īpaši — to neizprotamie cēloņi”. Mēģinot tos noskaidrot, šumeriem radās doma par likteni.

Arheoloģe Džouna Ota savā grāmatā Babylon raksta, ka ”katram babilonietim bija sava dievība”. Babilonieši ticēja, ka dievi ”ir noteikuši cilvēku likteni — gan katra cilvēka atsevišķi, gan visu cilvēku kopumā”. Kā rakstīja S. Kreimers, šumeri ticēja, ka ”dievi, kas valda pār pasauli, ir ieplānojuši un izveidojuši ļaunumu, viltu un vardarbību kā neatņemamu civilizācijas sastāvdaļu”. Ticība liktenim bija plaši izplatīta, un tā tika uzskatīta par ļoti svarīgu.

Pēc babiloniešu ieskatiem, dievu plānus bija iespējams uzzināt ar zīlēšanas palīdzību — ”tas bija veids, kā izvaicāt dievus”. Babilonieši mēģināja noteikt nākotni, vērodami un izskaidrodami dažādas parādības un notikumus. Viņi tulkoja sapņus un pareģoja nākotni pēc dzīvnieku uzvedības un to iekšām. (Salīdzināt Ecēhiēla 21:26; Daniēla 2:1—4.) Negaidītus vai neparastus notikumus, kas, pēc babiloniešu domām, vēstīja nākotni, pierakstīja uz māla plāksnītēm.

Kā rakstīja seno civilizāciju pētnieks francūzis Eduārs Dorms, ”iedziļinoties Mezopotāmijas vēsturē, varam konstatēt, ka mezopotāmiešu vidū bija pareģi un bija izplatīta zīlēšanas prakse”. Mezopotāmiešu dzīve nesaraujami bija saistīta ar zīlēšanu. Profesors Ž. Botēro apgalvo, ka ”zīlēt un pareģot varēja pēc jebkā.. Visa materiālā pasaule tika uzskatīta par pazīmju kopumu, kuras rūpīgi izpētot, varēja uzzināt nākotni.” Tāpēc mezopotāmieši, gribēdami paredzēt nākotnes notikumus, aizrautīgi nodarbojās ar astroloģiju. (Salīdzināt Jesajas 47:13.)

Turklāt babilonieši zīlēšanā izmantoja kauliņus un lozes. Debora Beneta savā grāmatā Randomness paskaidro, ka ar to palīdzību centās ”nepieļaut paša cilvēka iejaukšanos zīlēšanas procesā un tā sniegt dieviem nepārprotamu līdzekli, ar kuru paust savu dievišķo gribu”. Tomēr dievu lēmumus neuzskatīja par negrozāmiem. Lūdzot dievus, bija iespējams izvairīties no ļauna likteņa.

Ticība liktenim senajā Ēģiptē

15. gadsimtā p.m.ē. starp Babiloniju un Ēģipti pastāvēja cieši sakari. Reliģiskas darbības, kas bija saistītas ar ticību liktenim, tika pārņemtas kopā ar kultūru. Kāpēc ēģiptiešiem šķita pieņemama ticība liktenim? Pēc Oksfordas universitātes eģiptoloģijas profesora Džona Bainsa vārdiem, ”daudz kas [ēģiptiešu] reliģijā bija saistīts ar centieniem saprast neparedzamos un sliktos notikumus un atbilstoši rīkoties”.

No daudzajiem Ēģiptes dieviem Izīdu uzskatīja par ”dzīves, nāves un likteņa pavēlnieci”. Arī ēģiptieši nodarbojās ar zīlēšanu un astroloģiju. (Salīdzināt Jesajas 19:3.) Kāda vēsturniece raksta: ”Iztaujājot dievus, viņiem bija patiešām bagātīga izdoma.” Taču ēģiptiešu civilizācija nebija vienīgā, kas no Babilonijas pārņēma priekšstatu par likteni.

Grieķija un Roma

Ja ir runa par reliģiskiem jautājumiem, ”senā Grieķija neizvairījās no Babilonijas ietekmes — lai gan Babilonija atradās tālu, tās ietekme bija spēcīga”, atzīmē Žans Botēro. Profesors Pīters Grīns paskaidro, kāpēc Grieķijā bija ļoti izplatīta ticība liktenim: ”Pasaulē, kur valdīja nenoteiktība, kur cilvēki aizvien mazāk vēlējās uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un bieži uzskatīja sevi vienīgi par marionetēm, ko vada Liktenis, tikpat neizdibināms, cik nepielūdzams, bija izdevīgi izkārtot dzīvi pēc dievu pravietiskā lēmuma [dievu noteiktā likteņa]. Cilvēki, kam bija īpašas iemaņas vai spējas, Likteņa lemto varēja uzzināt jau iepriekš. Ne vienmēr tas bija tas, ko cilvēks vēlējās dzirdēt, taču, laikus saņemot brīdinājumu, vismaz varēja sagatavoties gaidāmajam.”

Ticība liktenim sniedza cilvēkiem zināmu mierinājumu attiecībā uz nākotni, taču tā tika izmantota arī savtīgiem mērķiem. Priekšstats par likteni palīdzēja turēt paklausībā tautas masas, un šī iemesla dēļ, kā izteicās vēsturnieks F. Sandbahs, ”uzskats, ka pār pasauli valda augstāka griba, bija izdevīgs valdošajai šķirai”.

Kāpēc? Profesors Pīters Grīns paskaidro, ka šis uzskats ”bija tradicionāls morāls, teoloģisks un jēdzienisks attaisnojums pastāvošajai sociālajai un politiskajai iekārtai, tas bija visvarenākais un visgrūtāk pamanāmais ierocis, kāds grieķu valdošajai šķirai jebkad bijis, lai tā varētu saglabāt savu stāvokli. Ja kaut kas notika, tad tam bija lemts notikt; tā kā dabas spēki bija labvēlīgi cilvēcei, tad tas, kas bija nolemts, noteikti bija pats labākais.” Patiesībā tas bija ”attaisnojums cietsirdīgam egoismam”.

Antīkā grieķu literatūra apliecina, ka ticība liktenim bija vispārpieņemts uzskats. Gan grieķu teikās, gan episkajā dzejā un traģēdijās liela nozīme tika ierādīta liktenim. Grieķu mitoloģijā bija trīs likteņa dievietes — moiras. Kloto vērpa dzīves pavedienu, Lahese noteica dzīves ilgumu, bet Atropa to pārrāva, kad atvēlētais laiks bija izbeidzies. Arī romiešiem bija trīs līdzīgas dieves, ko viņi sauca par parkām.

Romieši un grieķi dedzīgi vēlējās uzzināt, kāds liktenis viņiem lemts. Tāpēc viņi apguva Babilonas astroloģiju un zīlēšanu un tās pilnveidoja. Notikumus, pēc kuriem pareģoja nākotni, romieši sauca par portenta ’zīmēm’. Vēstis, uz ko norādīja šīs zīmes, dēvēja par omina. Trešajā gadsimtā p.m.ē. Grieķijā bija kļuvusi populāra astroloģija, un senākais zināmais grieķu horoskops ir datēts ar 62. gadu p.m.ē. Grieķi patiešām ļoti interesējās par astroloģiju — runājot profesora Gilberta Marija vārdiem, astroloģija ”bija iespaidojusi grieķu prātus tādā pašā mērā, kādā tālas salas iemītnieku dzīvi iespaido jauna, ievazāta slimība”.

Lai uzzinātu nākotni, grieķi un romieši bieži vērsās pie orākuliem. Pēc viņu domām, ar šo priesteru palīdzību dievi darīja zināmas cilvēkiem dažādas vēstis. (Salīdzināt Apustuļu darbi 16:16—19.) Kā šie uzskati ietekmēja grieķus un romiešus? Filozofs Bērtrands Rasels teica: ”Cerību aizstāja bailes, par dzīves mērķi kļuva izvairīšanās no nelaimes, nevis kaut kā laba sasniegšana.” Līdzīgi jautājumi izraisīja plašu polemiku arī kristīgajā pasaulē.

”Kristiešu” debates par likteni

Agrīnie kristieši dzīvoja sabiedrībā, kuras kultūru ārkārtīgi spēcīgi ietekmēja grieķu un romiešu uzskati par likteni. Piemēram, tā sauktie baznīcas tēvi lielā mērā balstījās uz tādu sengrieķu filozofu kā Aristoteļa un Platona darbiem. Viena no problēmām, ko viņi centās atrisināt, bija saistīta ar šādu jautājumu: kā savienot priekšstatu par visvarenu Dievu, kas visu zina un kas ’no iesākuma pasludina gala iznākumu’, ar priekšstatu par mīlestības Dievu? (Jesajas 46:10; 1. Jāņa 4:8.) Viņi sprieda — ja Dievs jau sākumā zināja gala iznākumu, tad viņš noteikti zināja iepriekš arī to, ka cilvēks sāks grēkot, un zināja arī šī soļa briesmīgās sekas.

Origens, viens no tiem agrīno kristiešu rakstniekiem, kas atstājuši apjomīgu literāru mantojumu, uzsvēra, ka būtisks faktors, kas jāpatur prātā, ir gribas brīvība. ”Svētajos rakstos ir neskaitāmi daudz vietu, kas ārkārtīgi skaidri norāda uz to, ka pastāv gribas brīvība,” viņš rakstīja.

Kā Origens sacīja, domāt, ka par mūsu rīcību ir atbildīgs kāds ārējs spēks, ”nav nedz pareizi, nedz loģiski, un šādi apgalvo tikai tie, kas vēlas sagraut uzskatu par gribas brīvību”. Origens norādīja: lai gan Dievs var paredzēt notikumus jau iepriekš, tas nenozīmē, ka viņš izraisa ikvienu notikumu vai ka jebkuram no tiem bija lemts obligāti notikt. Taču ne visi piekrita viņa viedoklim.

Ietekmīgs baznīcas tēvs Augustīns (354.—430. m.ē.) šajā jautājumā ieviesa neskaidrību, noliegdams, ka gribas brīvībai ir liela nozīme. Augustīns bija tas, kas kristīgajā pasaulē izveidoja teoloģisko pamatojumu mācībai par predestināciju. Viduslaikos viņa darbi, īpaši De libero arbitrio (Par gribas brīvību), tika plaši apspriesti. Nesaskaņas sasniedza kulmināciju reformācijas laikā, kad jautājums par predestināciju dziļi sašķēla kristīgo pasauli.a

Plaši izplatīts uzskats

Idejas par likteni nekādā gadījumā nebija raksturīgas tikai rietumu pasaulei. Daudzi musulmaņi tic liktenim; kad notiek kāda nelaime, viņi saka: ”Mektub,” — tas nozīmē ’ir rakstīts’. Kaut arī daudzās austrumu reliģijās cilvēka likteņa veidošanā liela nozīme tiek piešķirta pašam cilvēkam, tomēr to mācībās ir atrodami fatālisma elementi.

Piemēram, hinduismā un budismā karma ir nenovēršamais liktenis, ko izraisa iepriekšējā dzīvē veiktie darbi. Vissenākie Ķīnā atrastie rakstu pieminekļi ir aprakstītas bruņrupuču kaula plāksnītes, ko izmantoja zīlēšanā. Ticība liktenim ietilpa arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas pirmiedzīvotāju reliģiskajos uzskatos. Piemēram, acteki bija izveidojuši zīlēšanas kalendārus, ar kuriem centās uzzināt cilvēka likteni. Fatālistiski uzskati ir bieži sastopami arī Āfrikā.

Plaši izplatītā ticība liktenim patiesībā norāda uz to, ka viena no cilvēku pamatvajadzībām ir nepieciešamība ticēt augstākam spēkam. Džons Noss savā grāmatā Man’s Religions (Cilvēces reliģijas) atzīst: ”Visās reliģijās kaut kādā veidā ir pausta doma, ka cilvēks nav neatkarīgs un ka viņš nemaz nevar tāds būt. Viņš ir nesaraujami saistīts ar spēkiem, kas pastāv Dabā un Sabiedrībā, un viņš no tiem ir pat atkarīgs. Cilvēks vai nu neskaidri nojauš, vai arī skaidri apzinās, ka viņam nepiemīt tāds spēks, lai viņš varētu pastāvēt atsevišķi no pasaules.”

Turklāt mēs izjūtam nepieciešamību ne tikai ticēt Dievam, bet arī saprast, kas notiek ap mums. Taču ir atšķirība starp visvarena Radītāja atzīšanu un ticību tam, ka viņš negrozāmi nosaka mūsu likteni. Kāda ir mūsu pašu nozīme sava likteņa izveidē? Kāda nozīme ir Dievam?

[Zemsvītras piezīme]

a Skat. žurnālu Sargtornis, kas tiek izdots kopā ar šo žurnālu, 1995. gada 1. aprīļa numuru, 3., 4. lpp.

[Attēls 5. lpp.]

Babiloniešu astroloģiskais kalendārs, 1000. g. p.m.ē.