Jūs varat lemt par savu nākotni
LAI gan zīlēšanu ”visā antīkajā pasaulē uzskatīja par izcilu intelektuālu sasniegumu”, ”senebreju pravieši šo mākslu izsmēja”, rakstīja arheoloģe Džouna Ota. Kāpēc?
Kaut arī pārējām tautām bija fatālistiska attieksme pret dzīvi, senajiem izraēliešiem nebija pieņemama doma par aklu spēku, kas noteiktu viņu dzīvi. Dievs šai tautai bija devis norādījumus, kuros bija arī šādi vārdi: ”Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, ..kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, ..nedz burvis, ..nedz pareģis.” (5. Mozus 18:10, 11.)
Izraēlieši varēja būt droši par nākotni, nemaz neticēdami liktenim, nedz arī griezdamies pie pareģiem. Paskaidrojot tā iemeslu, Francijā izdotā katoļu enciklopēdijā Théo rakstīts, ka, pēc izraēliešu ieskatiem, ”cilvēki un pasaule nebija kāda akla spēka upuris. Dievam ir nodoms, kas saistīts ar cilvēkiem.” Kas tas ir par nodomu?
Liktenis un gribas brīvība
Dievs bija apsolījis, ka izraēlieši dzīvos mierā un pārpilnībā, ja klausīs viņa likumus. (3. Mozus 26:3—6.) Turklāt izraēlieši gaidīja Mesiju, kam bija jānodibina uz Zemes taisnīgi apstākļi. (Jesajas grāmata, 11. nodaļa.) Taču fakts, ka Dievs izraēliešiem to bija apsolījis, nenozīmēja, ka viņiem, rokas klēpī salikušiem, tikai bija jāgaida, kas notiks. Tieši pretēji — viņiem bija teikts: ”Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari.” (Salamans Mācītājs 9:10.)
Tam pamatā bija doma par gribas brīvību. Izraēlieši varēja kalpot Dievam un noteikt savu nākotni. Dievs viņiem bija apsolījis: ”Ja nu jūs apzinīgi klausīsit maniem baušļiem, kam klausīt es jums šodien uzlieku par pienākumu, un jūs mīlēsit to Kungu, savu Dievu, un kalposit Viņam ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad Viņš jūsu zemei dos lietu īstā laikā, ir agro lietu, ir vēlo lietu, ka tu spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu.” (5. Mozus 11:13, 14.) Kad izraēlieši klausīja Dievu, viņi saņēma Dieva svētības.
Tieši pirms tam, kad Izraēla tauta iegāja Dieva apsolītajā zemē, Dievs piedāvāja izvēlēties: ”Redzi, es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” (5. Mozus 30:15.) Ikviena cilvēka nākotne bija atkarīga no viņa paša rīcības un lēmumiem. Kalpošana Dievam nozīmēja dzīvību un svētības, bet atteikšanās kalpot — nopietnas grūtības. Bet kā ir mūsu dienās?
Cēloņi un sekas
Mēs esam pakļauti daudziem dabas likumiem, kas ir izveidoti mūsu labklājībai. Viens no šiem likumiem ir cēloņu un seku likums — kā rakstīts Bībelē: ”Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Galatiešiem 6:7.) Ja mēs saprotam šo principu, tad ņemam vērā to, kas var notikt.
Ja mēs lielā ātrumā pārgalvīgi braucam ar automobili, tad mums ir lielāka iespēja nokļūt satiksmes negadījumā nekā tad, ja braucam apdomīgi. Ja smēķējam, tad pastāv lielāks risks, ka saslimsim ar vēzi, nekā tad, ja mēs nesmēķējam. Protams, šķiet maz ticams, ka mēs varētu ciest tādos notikumos kā pirmajā rakstā minētie terora akti, un būtu bezjēdzīgi censties aprēķināt, cik liela ir varbūtība, ka tā var notikt ar mums. Tomēr, uzskatīdami, ka visu nosaka liktenis, mēs neko neiegūsim. Tas mums neko nemāca nedz par tagadni, nedz par nākotni. Ticība tam, kā nemaz nav, nedod drošu pārliecību par nākotni. Tāpat to nedod uzskats, ka Dievs lemj par ikkatru notikumu.
Kāda būs jūsu nākotne?
Mūsu nākotne nav noteikta jau iepriekš — to veido tagadne. Lai gan dzīve ir Dieva dāvana, Bībelē ir skaidri norādīts, ka par savu tagadni un nākotni galvenokārt lemjam mēs paši. Tas, ka mēs ar savu izvēli varam vai nu iepriecināt Dievu, vai, tieši otrādi, apbēdināt, apliecina, ka Dievs mums ļauj zināmā mērā noteikt mūsu dzīvi. (1. Mozus 6:6; Psalms 78:40; Salamana Pamācības 27:11.)
Turklāt Svētajos rakstos ir vairākas reizes uzsvērts, ka mūsu nākotne ir saistīta ar mūsu izturību un mūsu izvēlēto dzīves ceļu, bet tam nebūtu nekādas nozīmes, ja viss būtu jau iepriekš noteikts. (Mateja 24:13; Lūkas 10:25—28.) Bet kāda tad var būt mūsu nākotne, ja mēs izvēlamies klausīt Dievu un būt viņam uzticīgi?
Bībelē rakstīts, ka cilvēci gaida brīnišķīga nākotne. Zeme tiks pārveidota par paradīzi, kur valdīs miers un drošība. (Psalms 37:9—11; 46:9, 10.) Tas noteikti īstenosies, jo visvarenais Radītājs izpildīs savus solījumus. (Jesajas 55:11.) Bet tas, vai mēs varēsim dzīvot paradīzē, nav atkarīgs no likteņa. Dzīvi paradīzē mēs iegūsim tad, ja paklausīgi pildīsim Dieva gribu pašlaik. (2. Tesaloniķiešiem 1:6—8; Atklāsmes 7:14, 15.) Dievs mūs ir apveltījis ar gribas brīvību, un viņš mūs aicina: ”Izvēlies dzīvību, lai dzīvotu.. tu.” (5. Mozus 30:19.) Ko izvēlēsieties jūs? Jūsu nākotne atrodas jūsu pašu, nevis likteņa rokās.
[Attēli 10. lpp.]
Dievs ir paredzējis brīnišķīgu nākotni paklausīgajiem cilvēkiem