Esmu pateicīga Jehovam par saviem pieciem dēliem
PASTĀSTĪJUSI HELĒNA SOLSBERIJA
1997. gada 2. marts bija viena no skumjākajām dienām manā mūžā. Kādi 600 draugi un piederīgie bija sapulcējušies Vilmingtonā (ASV, Delavēra) uz mana mīļotā vīra Dīna bērēm. Viņš bija kristiešu vecākais un Jehovas liecinieku draudzes vadošais pārraugs. Pārcilājot atmiņā mūsu laulības 40 laimīgos gadus, es redzu, ka man ir ārkārtīgi daudz iemeslu justies pateicīgai. Es zinu, ka Dīns ir droši pasargāts visvarenā Dieva Jehovas atmiņā un nākotnē mēs Dīnu atkal redzēsim.
PĒC vidusskolas beigšanas Dīns 1950. gadā sāka dienēt gaisa karaspēkā. Viņš nebija īpaši reliģiozs cilvēks un, kā likās, nepiekrita katoļu baznīcas mācībām, kas man tolaik bija ļoti dārgas. Tomēr mēs vienojāmies, ka savus bērnus audzināsim katoļu ticībā. Katru vakaru mēs metāmies ceļos un klusībā pie sevis lūdzām Dievu. Es skaitīju savas katoļu lūgšanas, bet Dīns teica to, kas viņam bija uz sirds. Turpmākajos gados mums piedzima pieci dēli: Bils, Džims, Dīns jaunākais, Džo un Čārlijs.
Es cītīgi gāju baznīcā un allaž ņēmu zēnus sev līdzi. Bet baznīca man sagādāja vilšanos, un it īpaši mani sarūgtināja tās attieksme pret Vjetnamas karu. Vērsdamies pie tiem, kas apšaubīja ASV rīcības pareizību, kardināls Spelmens teica: ”Tā ir mana zeme — vienalga, vai tai ir taisnība vai nē!” Es nevarēju atbalstīt to, ka mani dēli dotos karot, lai arī manai baznīcai bija tāda attieksme. Tomēr es lūdzu Dievu, lai kaut viens no maniem dēliem kļūtu par priesteri un mans vīrs pieņemtu katoļu ticību.
Uzskatu maiņa
Kādā sestdienas vakarā es biju kopā ar dažiem draugiem no katoļu draudzes un vietējo priesteri. Mēs iedzērām pa glāzei un patīkami pavadījām laiku, un tad viena no sievietēm priesterim pavaicāja: ”Tēvs, vai tas tiešām ir nāves grēks, ja pēc tādas ciemošanās kāds otrā rītā nespēj piecelties un aiziet uz misi?”
”Nē, nē,” viņš atteica. ”Tas nav nekas briesmīgs. Otrdienas vakaros mēs noturam misi mācītāja mājā. Tāds cilvēks var atnākt uz šo misi un izpildīt savu pienākumu.”
Man no mazām dienām bija mācīts, ka svētdienās ir jāiet uz misi, lai tur vai kas. Kad es priesterim nepiekritu, viņš nolamājās un saniknots teica, ka sieviete nedrīkst aizrādīt priesterim.
Es pie sevis domāju: ”Vai tad es lūdzu Dievu par to, lai mani dēli kļūtu tādi?” Kaut arī es zināju, ka ne jau visi priesteri ir tādi, šis notikums manī pamodināja šaubas.
Sešdesmito gadu vidū Jehovas liecinieki nāca pie mums vispirms Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, un pēc tam Ņuarkā, Delavēras štatā. Lai gan es apbrīnoju viņu kristīgo dedzību, es vienmēr teicu: ”Piedodiet, bet mani tas neinteresē, jo esmu katoliete.”
Bet tad kādā aukstā 1970. gada novembra rītā liecinieki atnāca atkal. Viņi uzdeva kādu jautājumu par Bībeli un nolasīja 119. psalma 105. pantu: ”Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” Šie vārdi mani pārsteidza. Atceros, kā es nodomāju: ”Bībele! Varbūt tur ir īstās atbildes, bet man Bībeles nemaz nav.” Man bija mācīts, ka Bībele katoļiem nav nepieciešama, ka tā mūs tikai samulsinātu un ka tā ir domāta vienīgi priesteriem, lai viņi to lasītu un izskaidrotu. Es uzskatīju, ka, neturēdama mājās Bībeli, rīkojos kā krietna katoliete.
Todien es paņēmu no lieciniekiem Bībeles studēšanas palīglīdzekli — grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Izlasīju šo grāmatu tajā pašā nedēļā un sapratu, ka esmu atradusi patiesību. Liecinieki atgriezās un atnesa divas Bībeles, un viena no tām bija katoļu baznīcas apstiprināts tulkojums. Es pārsteigta redzēju, ka tos pantus, kas bija citēti liecinieku iedotajā grāmatā, varēja lasīt arī katoļu Bībelē. Kopš tā brīža es ar labiem panākumiem sāku mājās studēt Bībeli, un 1972. gada augustā tiku kristīta reizē ar savu māsu Salliju, kas arī bija sākusi mācīties Bībeli.
Vīrs nekādus šķēršļus man nelika, bet viņš bija ārkārtīgi izbrīnīts, ka es interesējos par kādu citu reliģiju, nevis par katoļticību. Viņš visu laiku klausījās un vēroja. Agrāk es biju paradusi kliegt uz dēliem, lai piedabūtu viņus klausīt, bet tagad es uzzināju, ka Bībelē ir nosodītas ”dusmas, bāršanās un zaimi”. (Efeziešiem 4:31, 32.) Turklāt bērniem neko nevar iemācīt, kliedzot uz viņiem. Reiz es dzirdēju, kā vīrs savai mātei saka par Jehovas lieciniekiem: ”Mammu, viņi tiešām dara to, par ko sludina!” Nedaudz vēlāk arī viņš piekrita studēt Bībeli, un 1975. gada janvārī Dīns kļuva par kristītu liecinieku.
Piecu dēlu audzināšana
Kad es tikko biju sākusi apmeklēt Valstības zāli, man likās, ka maniem dēliem sapulces ir pārāk garas, tāpēc es parasti atstāju viņus mājās pie tēva. Bija tik patīkami un ērti iet vienai pašai. Bet tad kādā sapulcē orators, runādams par kristiešu sapulču ilgumu, uzdeva jautājumu: ”Vai jūs kādreiz esat padomājuši par to, cik ilgi jūsu bērni var nosēdēt pie televizora?” Tieši tur jau mani zēni tajā brīdī arī sēdēja! Tad es sev teicu: ”Tā tas nevar palikt! Turpmāk viņi nāks ar mani!” Vīrs bija ar mieru laist dēlus man līdzi, un pēc kāda laika arī viņš pats sāka nākt uz sapulcēm.
Regulāra sapulču apmeklēšana piešķīra mūsu ģimenes dzīvei noteiktu ritmu un stabilitāti. Bet tas vēl nebija viss. Mēs ar Dīnu allaž centāmies kļūt par labākiem vecākiem, mēs atzinām savas kļūdas, ja bijām kaut ko izdarījuši nepareizi, un cītīgi sekojām Bībeles padomiem. Mēs nekad nepieļāvām dubultas normas. Tas, kas bija pareizs man un vīram, bija pareizs arī mūsu dēliem, un visiem bija regulāri jāpiedalās sludināšanā.
Mēs neļāvām, lai mūsu dēli izklaidētos, skatīdamies varmācīgas un amorālas filmas, bet allaž gādājām par to, lai mūsu ģimenei netrūktu veselīgu izpriecu: mēs visi kopā mēdzām doties slidot, spēlējām ķegļus un minigolfu, gājām uz atrakciju parkiem, devāmies izbraukumos, mielojāmies ar picu piektdienas vakaros un darījām vēl daudz ko citu. Dīns patiešām bija mīlošs ģimenes galva. Visā savā laulības dzīvē mēs skaidri apzinājāmies, ka tieši tā tam arī ir jābūt. (Efeziešiem 5:22, 23.)
1970. gadā, kad es sāku studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, Billijam bija 12 gadi, Džimijam 11, Dīnam jaunākajam 9, Džo 7 un Čārlijam 2 gadi. Viņi jau bija pieraduši iet baznīcā, bet kopš tā laika viņi sāka mācīties Bībeli. Mums visiem tas bija ļoti aizraujoši. Es mēdzu teikt saviem dēliem: ”Skatieties! Skatieties, kas te rakstīts! Nāciet šurp!” Tad viņi nāca pie manis un mēs dedzīgi apspriedām kādu jaunu domu. Studējot Bībeli — visautoritatīvāko avotu uz zemes —, zēni mācījās mīlēt Jehovu un apzināties savu atbildību ne tikai tēva un mātes, bet arī sava Dieva un Radītāja priekšā.
Pirms uzzinājām Bībeles patiesību, mēs bijām iekļuvuši lielos parādos. Lai samaksātu daļu no tiem, mēs pārdevām savu māju un noīrējām citu. Mēs pārdevām arī savu jauno automašīnu un nopirkām tās vietā citu — lietotu. Centāmies dzīvot pēc iespējas vienkāršāk, tāpēc es varēju palikt mājās pie dēliem un nestrādāt maizes darbu. Mūsuprāt, zēniem bija vajadzīga māte, kas būtu mājās. Tāds dzīvesveids man arī sagādāja izdevību vairāk laika pavadīt kristīgajā kalpošanā, kamēr zēni bija skolā. Visbeidzot 1983. gada septembrī man radās iespēja kļūt par pionieri (pilnas slodzes kalpotāju). Tiesa, materiālajā ziņā mūsu zēniem ne vienmēr bija viss jaunākais un labākais, bet viņiem nekad nebija jāpieredz, ka trūktu kaut kā tāda, kas tiešām nepieciešams. Viņi visi mācījās tehnikumos un apguva dārzkopja, namdara, automehāniķa vai grafiķa profesiju. Tā viņi tika labi sagatavoti, lai varētu pelnīt sev iztiku.
Es bieži domāju par mūsu ģimenes dzīvi un mēdzu sev sacīt: ”Kaut arī mēs neesam bagāti, manuprāt, mēs esam viena no laimīgākajām ģimenēm pasaulē.” Drīz vien Dīns sāka tiekties pēc tā, lai varētu uzņemties atbildīgus pienākumus draudzē, un dēli sekoja viņa paraugam. 1982. gadā Dīnu iecēla par kristiešu draudzes vecāko. Astoņus gadus vēlāk, 1990. gadā, arī mūsu vecākajam dēlam Bilam tika uzticēts šāds pienākums. Tajā pašā gadā par vecāko tika iecelts arī Džo, pēc tam, 1991. gadā, — Dīns jaunākais, 1992. gadā — Čārlijs, un 1993. gadā — Džims.
Es zinu, ka, pildot vecāku pienākumus, mēs dažkārt kļūdījāmies, un ne vienmēr ir viegli atcerēties to, ko izdarījām pareizi. Kāds draugs palūdza maniem dēliem pastāstīt, kādas ir viņu atmiņas par savas kristīgās dzīves agrīnajiem gadiem un kādi Bībeles principi, ko viņi iemācījās bērnībā, viņiem palīdzēja sasniegt tādu briedumu, lai varētu kļūt par kristiešu vecākajiem. Dēlu teiktais sasilda manu sirdi.
Kas ir sakāms maniem dēliem
Bils: ”Manā prātā ir dziļi iespiedies tas, ko mēs iemācījāmies no Romiešiem 12:9—12. Tur ir teikti arī šādi vārdi: ”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. ..esiet dedzīgi garā, ..priecīgi cerībā.” Mani vecāki mācēja uzskatāmi parādīt, ko nozīmē mīlēt cilvēkus. Bija skaidri redzams, ka, izrādot citiem mīlestību, viņi jutās laimīgi. Tieši mīlestības pilnā gaisotne, kas valdīja mūsu mājās, ļāva Bībeles patiesībai kļūt par mūsu domāšanas sastāvdaļu. Tā piesaistīja mūs pie patiesības. Mani vecāki mīlēja Bībeles patiesību ar visu sirdi un dvēseli. Tāpēc man nekad nav bijis grūti mīlēt patiesību un turēties pie tās.”
Džims: ”Viens no galvenajiem principiem, kas man nāk prātā, ir atrodams Mateja 5:37: ”Bet jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Mēs ar brāļiem vienmēr zinājām, ko vecāki no mums gaida, un viņos mēs redzējām dzīvu piemēru, kādiem ir jābūt kristiešiem. Starp viņiem vienmēr valdīja saskaņa, un viņi nekad nestrīdējās. Ja arī tētis ar mammu kādreiz nebija vienisprātis, mēs, puikas, to nekad nedabūjām zināt. Viņi bija vienoti, un tas mūs visus ļoti dziļi ietekmēja. Mēs negribējām sarūgtināt mammu un tēti un vēl jo vairāk — Jehovu.”
Dīns: ”Salamana Pamācībās 15:1 ir teikts: ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” Tētis bija miermīlīgs pēc dabas. Es neatceros, ka būtu kaut reizi ar viņu strīdējies — pat ne pusaudža gados. Viņš vienmēr bija ļoti lēnprātīgs, pat ja bija ar kaut ko neapmierināts. Gadījās, ka viņš mani aizraidīja uz manu istabu vai arī kaut ko man aizliedza, bet mēs nekad nestrīdējāmies. Viņš mums bija ne tikai tēvs, bet arī draugs, un mēs nevēlējāmies sagādāt viņam vilšanos.”
Džo: ”2. Korintiešiem 10:5 Bībelē ir runāts par ’visu prātu uzvarēšanu, lai tie ir Kristum paklausīgi’. Savās mājās mēs mācījāmies paklausīt Jehovas normām un norādījumiem. Patiesība bija mūsu dzīve, un sapulču apmeklēšana — tas bija dzīvesveids. Līdz pat šai dienai doma, ka vakaros, kad notiek sapulces, varētu darīt kaut ko citu, man ir pilnīgi sveša. Arī kristīgā kalpošana bija neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, nevis kaut kas tāds, ko var vai nu darīt, vai nedarīt. Draugus mēs atradām Valstības zālē, un nebija nekādas vajadzības tos meklēt kaut kur citur. Ko gan vēl svarīgāku tēvs var izdarīt savu dēlu labā kā palīdzēt viņiem nostāties uz dzīvības ceļa!”
Čārlijs: ”Es sevišķi labi atceros vārdus no Salamana Pamācībām 1:7, kur teikts: ”Bijība tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību.” [LB-65r.] Vecāki palīdzēja mums saprast, ka Jehova tiešām ir reāls, un mācīja novērtēt, cik svarīgi ir attīstīt bijību un mīlestību pret viņu. Viņi mudināja mūs spriest, teikdami: ”Nedari to tikai tāpēc, ka mēs tev tā liekam. Ko tu pats par to domā? Kā, tavuprāt, jūtas Jehova, kad viņš to redz? Un kā tev šķiet, ko Sātans par to domā?”
Tā mēs mācījāmies saskatīt lietas būtību. Mamma un tētis nevarēja visu laiku stāvēt mums klāt. Viņi varēja izdarīt tikai tik, cik bija viņu spēkos, lai audzinātu mūs tā, ka Bībeles patiesība iespiestos mūsu prātā un sirdī. Skolā, darbā un draugu pulkā mēs bijām ārpus vecāku redzes loka. Veselīga bijība Jehovas priekšā bija tas apstāklis, kas dziļi iespaidoja mūsu rīcību, un mēs joprojām esam saglabājuši šo bijību.
Turklāt māte bieži runāja par savu pioniera kalpošanu un stāstīja labos gadījumus, ko viņa bija pieredzējusi. Viņai allaž bija pozitīva attieksme pret kalpošanu, un tas mums ļoti daudz ko deva. Mēs iemācījāmies mīlēt cilvēkus, tāpat kā viņa, un pārliecinājāmies, ka sludināšana pa mājām var sagādāt lielu prieku.”
Iemesls just pateicību
Tagad mani dēli ir apprecējušies un man ir piecas jaukas vedeklas, kas visas uzticīgi kalpo Jehovam. Un manu zēnu pulciņš arī ir pieaudzis — tam ir nākuši klāt pieci mazdēli. Viņi visi tiek audzināti par tādiem cilvēkiem, kas mīl Jehovu un uzskata viņa Valstības intereses par pašu svarīgāko savā dzīvē. Mēs lūdzam Dievu, lai arī viņi kādreiz kļūtu par draudzes vecākajiem, tāpat kā viņu tēvi un vectēvs.
Neilgi pēc Dīna nāves viens no maniem dēliem rakstīja: ”Man tēta ļoti pietrūks, jo tagad viņš ir aizmidzis. Vairs nekādu sāpju un ciešanu, nekādu operāciju, adatu un caurulīšu ar barojošu šķīdumu — tikai miers. Man neizdevās atvadīties no tēta, pirms viņš nomira. Ne vienmēr viss notiek tā, kā plānots. Es varu vienīgi pateikt, ka esmu cieši apņēmies dzīvot tā, lai nepalaistu garām iespēju pieredzēt to laiku, kad atkal varēšu sacīt tētim: ”Sveiks!””
Es jūtos dziļi pateicīga Jehovam par to, ka man bija tik mīlošs vīrs, un par drošo cerību uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.) Un, protams, esmu no sirds pateicīga Viņam par saviem pieciem dēliem.
[Attēls 23. lpp.]
Helēna Solsberija ar ģimeni šodien