Grūts uzdevums un liela svētība — audzināt septiņus dēlus

Pastāstījuši Berts un Mārgareta Dikmeni

Es piedzimu 1927. gadā Omahā (ASV, Nebraska) un uzaugu Dienviddakotā. Labi atceros savus zēna gadus grūtajā lielās depresijas laikā (1929—1942). Māte mēdza gatavot mums ”bada viru”, kā viņa pati to sauca. Viņa apcepa pannā mazliet taukuma, pievienoja nedaudz ūdens, un mēs ēdām maizi, mērcēdami to šajā virumā. Tolaik daudzām ģimenēm klājās ļoti grūti.

MANAS ģimenes locekļi nebija reliģiozi — viņi saskatīja pārāk daudz liekulības vietējās protestantu baznīcās. Noteicošā ietekme uz manu domāšanu bija diviem gadiem, ko es nodienēju armijā Otrā pasaules kara laikā. Tad man arī iepatikās iedzert un spēlēt azartspēles.

Reiz, kad biju atvaļinājumā no armijas, es aizgāju uz vietējo deju vakaru un satiku tur Mārgaretu Šlātu — vācu un ukraiņu izcelsmes meiteni. Mēs iemīlējāmies viens otrā un pēc trīs mēnešus ilgas draudzēšanās 1946. gadā apprecējāmies. Astoņu gadu laikā mums piedzima septiņi dēli, un mēs paši pēc savas pieredzes pārliecinājāmies, ka audzināt bērnus — tas tiešām nav viegli.

1951. gadā es cietu nelaimes gadījumā kokzāģētavā un gandrīz zaudēju kreiso roku. Divus gadus man bija jāpavada slimnīcā, kur man tika veiktas ādas un kaulu transplantācijas. Tikmēr visas rūpes par mūsu pieciem zēniem bija jāuzņemas Mārgaretai. Draugi un kaimiņi palīdzēja viņai iztikt šajos smagajos gados. Kamēr es atrados slimnīcā, man bija atliku likām laika domāt par dzīves jēgu. Es mēģināju lasīt Bībeli, bet neko daudz nespēju no tās saprast.

Drīz pēc tam, kad es iznācu no slimnīcas, mēs pārcēlāmies uz Oportūnitiju, pilsētu Vašingtonas štatā, un tur es sāku strādāt celtniecībā kopā ar savu svaini. Bet tagad es došu vārdu Mārgaretai.

Darba pilnas rokas

Es uzaugu fermā: mēs audzējām labību, turējām nelielu slaucamo govju ganāmpulku un konservējām augļus un dārzeņus. Es biju iemācījusies nebaidīties no darba, un tas man ļoti noderēja vēlākajās dzīves grūtībās, kuru bija ne mazums. Depresijas gados mūsu ģimenei klājās labāk nekā daudziem citiem, jo mums vismaz vienmēr bija, ko ēst.

Maniem vecākiem neatlika laika reliģijai, kaut arī es šad un tad gāju uz svētdienas skolas nodarbībām. Deviņpadsmit gadu vecumā es apprecējos ar Bertu. Mēs negājām uz baznīcu — mums bija pavisam vienkārša laulību ceremonija, ko vadīja kāds kongregacionālistu garīdznieks dzīvojamā istabā manu vecāku mājās. Nedaudzu gadu laikā man piedzima septiņi dēli: Ričards, Dens, Dags, Gerijs, Maikls, Kens un visbeidzot, 1954. gadā, Skots. Tas nudien bija krietns pulciņš!

Kad mēs jau bijām pārcēlušies uz Oportūnitiju, pie mums uz mājām atnāca kāda sieviete, lai parunātu par Bībeli. Es viņai jautāju, vai viņa tic elles ugunīm — tā bija doktrīna, kas mani šausmināja. Man par lielu atvieglojumu, viņa paskaidroja, ka mācība par elles ugunīm nav balstīta uz Bībeli un ka arī dvēseles nemirstības mācība nav atrodama Bībelē. Es biju dzīvojusi bailēs no nāves un nekādi nebiju varējusi saprast, kā elles liesmas iespējams savienot ar Dieva mīlestību. Tagad es apņēmos, ka nekad nemācīšu saviem bērniem tamlīdzīgas aplamības.

1955. gadā es sāku studēt Bībeli ar grāmatas ”Let God Be True” (”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”)a palīdzību. Kā jau varēja gaidīt, tieši tajā laikā par mani pēkšņi sāka interesēties Vasarsvētku draudzes sludinātājs un gribēja ”izglābt” mani no Jehovas lieciniekiem. Viņš izdarīja lielu kļūdu — sāka man sludināt par elles ugunīm! Viņš pat atsūtīja pie manis trīs sievietes no savas draudzes, lai tās mēģinātu pārliecināt mani pārtraukt Bībeles studijas ar lieciniekiem.

Manu Bībeles nodarbību laikā Berts no blakus istabas mēdza klausīties, ko mēs runājam. Vēlāk viņš sāka lasīt New World Translation of the Christian Greek Scriptures (Kristiešu grieķu rakstu jaunās pasaules tulkojumu), un daudz kas viņam sāka kļūt skaidrāks. Berts strādāja maiņā, kas beidza darbu ap pusnakti. Kad viņš nāca mājās, es, protams, parasti jau biju gultā. Kādu nakti es klusītēm nokāpu lejā un atklāju, ka viņš slepus lasa manas grāmatas! Uz pirkstgaliem es aizlavījos atpakaļ gultā, juzdamās priecīga, ka viņš pats cenšas visu pārbaudīt. Beidzot arī Berts sāka studēt Bībeli, un 1956. gadā mēs abi kļuvām par kristītiem lieciniekiem.

Astoņu gadu laikā kļuvusi par septiņu dēlu māti, es pieredzēju, cik lielas pūles prasa ikdienas pienākumi — rūpes par to, lai bērni būtu paēduši un apģērbušies un lai māja būtu tīra un kārtīga. Zēni mācījās padarīt savu daļu mājas darbu. Esmu bieži teikusi, ka man vienas trauku mazgājamās mašīnas vietā bija veselas septiņas: trauku mazgāšana bija dēlu uzdevums, ko viņi pildīja pēc kārtas. Protams, Berts man bija lielisks atbalsts. Viņš ne tikai rūpējās par konsekventu audzināšanu un noteiktu kārtību mājās, bet arī veltīja lielu uzmanību tam, lai uzturētu labu domu apmaiņu ar bērniem. Zēni cienīja savu tēti, bet nebaidījās no viņa. Berts nekad neizturējās nevērīgi pret savu pienākumu runāt ar dēliem par intīmiem jautājumiem jeb, kā dēli ar sirsnību atceras viņu izsakāmies, ”par putniņiem un bitītēm”.

1966. gadā mūsu vecākais dēls Ričards devās uz Ņujorku, lai sāktu strādāt Sargtorņa biedrības galvenajā pārvaldē Bruklinā. Redzēt, kā pirmais no maniem bērniem atstāj ģimenes paspārni, — tas man bija sāpīgs pārdzīvojums. Katru dienu, ieraugot tukšo vietu pie galda, man iesmeldzās sirds. Bet es biju laimīga, ka viņš iegūst labu pieredzi un apmācību.

Un tagad es ļaušu Bertam turpināt stāstu.

Dēlu audzināšana saskaņā ar Bībeles principiem

Mēs ar Mārgaretu kristījāmies kopsanāksmē, kas notika Spokanā, Vašingtonas štatā. Mums bija jāuzņemas grūts uzdevums — audzināt savus zēnus saskaņā ar Bībeles principiem jeb, kā daži varbūt teiktu, ”vecmodīgā garā”. Es necietu nekādus melus vai dubultas normas, un zēni to labi zināja. Mēs viņiem mācījām, ka Jehova ir cienīgs, lai mēs veltītu viņam vislabāko, ko spējam dot.

Taču viņi zināja arī to, ka man visu var uzticēt, jo mums bija tuvas attiecības un mēs bieži bijām kopā. Mūsu ģimenei ļoti patika kopā iet uz pludmali, rīkot piknikus kalnos un spēlēt softbolu. Turklāt mums bija mājdzīvnieki un dārzs, un zēni palīdzēja visos darbos, kas vien bija darāmi. Tā viņi mācījās gan strādāt, gan izklaidēties. Mēs centāmies, lai mūsu dzīve būtu līdzsvarota.

Teokrātisks piedzīvojums

Mēs rūpējāmies arī par garīgo pusi: visi kopā gājām uz kristiešu sapulcēm Ķēniņvalsts zālē un regulāri rīkojām ģimenes Bībeles studijas. 1957. gadā mēs apmeklējām Jehovas liecinieku kopsanāksmi Sietlā, Vašingtonas štatā. Programmas laikā izskanēja aicinājums ģimenēm pārcelties uz tādām vietām, kur bija lielāka vajadzība pēc lieciniekiem, kas sludinātu labo vēsti par Dieva Valstību. Mūsu ģimene nosprieda, ka tā ir laba ideja, un mēs sākām plānot savu pārcelšanos. Vispirms, 1958. gadā, mēs devāmies uz Misūri, bet nākamajā, 1959. gadā — uz Misisipi.

1958. gadā mums bija mūsu pirmais lielais teokrātiskais piedzīvojums. Es uztaisīju dzīvojamo piekabi, ko mēs piekabinājām vecai, trīsvietīgai sešcilindru automašīnai — 1947. gada izlaiduma DeSoto. Ar šo transportlīdzekli mēs togad visi deviņi ceļojām uz starptautisku kopsanāksmi Ņujorkā. Ceļā mēs pavadījām vairākas nedēļas, dzīvodami savā piekabē, kamēr pārvarējām vairāk nekā 4200 kilometru lielo attālumu no Spokanas, kas atrodas rietumu krastā, līdz pašai Ņujorkai. Zēni ar sajūsmu atceras šo ceļojumu — tas bija pilnvērtīgi un līksmi pavadīts laiks.

Kūka palīdz apgūt disciplīnu

Tajā kopsanāksmē mēs saņēmām grāmatu From Paradise Lost to Paradise Regained (”No zaudētās līdz atgūtajai paradīzei”)b. Šī grāmata kopā ar Bībeli kļuva par mūsu iknedēļas ģimenes Bībeles studiju galveno mācību līdzekli. Visi mūsu zēni agri iemācījās lasīt. Kad viņi pārnāca mājās no skolas, Mārdža mēdza kādu laiku pavadīt ar viņiem, klausīdamās, kā zēni lasa Bībeli. Mēs nepieļāvām, ka viņu domāšanu veidotu televīzija.

Mūsu ģimenē valdīja disciplīna un cieņa. Reiz gadījās, ka Mārgareta bija izcepusi lielu kūku — vienu no tiem gardumiem, kas viņai sevišķi labi padevās. Todien pusdienās bija ēdiens, kurā ietilpa arī burkāni. Mēs allaž mudinājām zēnus kaut nedaudz ieēst dārzeņus, kas tika pasniegti galdā. Dagam burkāni negaršoja. Mēs teicām, ka viņš nedabūs nekādu kūku, ja neēdīs burkānus. Dags tomēr atteicās izēst šķīvi. Tad Mārgareta sacīja: ”Ja tu neēdīsi savus burkānus, tavu kūku dabūs suns.” Man šķiet, Dags neuztvēra viņas vārdus īsti nopietni, kamēr neieraudzīja, kā Blekijs aprij viņa kārdinošo kūkas gabalu. No šī gadījuma Dags un pārējie zēni kaut ko iemācījās. Ja mēs, vecāki, kaut ko teicām, tad tas bija nopietni domāts.

Dzīve bija jautra

Mēs ar Mārgaretu vadījāmies pēc Jēzus vārdiem, kas rakstīti Mateja 6:33: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” Mēs centāmies, lai Valstības intereses mūsu ģimenei būtu galvenais. Mums visiem patika kopā iet sludināt, un dēli pēc kārtas nāca man līdzi sludināt pa mājām. Katram no viņiem bija sava soma, Bībele un Bībeles literatūra. Ikreiz, kad zēniem kaut kas labi izdevās, mēs viņus uzslavējām. Mārgareta bieži vien viņus cieši apskāva, un mēs abi pastāvīgi apliecinājām dēliem savu mīlestību. Mēs vienmēr atlicinājām laiku, lai pabūtu kopā ar zēniem, un mūsu dzīve bija jautra.

Dēli auga, un pamazām viņiem tika uzticēti jauni uzdevumi, piemēram, aizbraukt pakaļ cilvēkiem, lai atvestu tos uz sapulcēm, pirms sapulces atslēgt Ķēniņvalsts zāli, kā arī veikt citus pienākumus. Viņi mācījās augstu novērtēt Ķēniņvalsts zāli, savu pielūgsmes vietu, un labprāt palīdzēja to uzturēt kārtībā.

Mēs viņus mudinājām piedalīties kristiešu sapulcēs ar saviem komentāriem. Zēni gatavoja īsās skolnieku runas Teokrātiskās kalpošanas skolā, kur viņi pakāpeniski apguva prasmi runāt auditorijas priekšā. Maiklam, mūsu piektajam dēlam, nekad nebija paticis publiski uzstāties, un uz skatuves viņam gāja pavisam grūti. Mēdza gadīties, ka, ticis savā runā līdz pusei, viņš sāka izmisumā raudāt, jo nebija spējīgs sakāmo pabeigt. Ar laiku viņš tika tam pāri, un tagad, būdams jau precējies, Maikls kalpo par ceļojošo pārraugu, apmeklēdams dažādas draudzes un teikdams vairākas runas nedēļā. Pārmaiņa ir tiešām milzīga!

Zēnu viedoklis par disciplīnu

Atmostieties! pārstāvis lūdza Maiklu pastāstīt, kādas ir viņa atmiņas par to ”vecmodīgo” audzināšanu, ko viņš saņēma no vecākiem. ”Mūsu acīs tētis bija labsirdīgs, bet stingrs disciplīnas piekritējs. Es atceros, kā padsmitgadnieka vecumā iestājos darbā kādā radiostacijā. Gribēju nopirkt automašīnu, lai varētu piedalīties arī pilnas slodzes pioniera kalpošanā. Radiostacijas vadītājs man piedāvāja nopirkt viņa Ford Mustang, elegantu divdurvju automašīnu ar nolaižamu jumtu, — tā bija mašīna, kas jauniešiem ļoti patika. Man tiešām kārojās to iegūt, kaut arī es zināju, ka tā nebūs sevišķi piemērota, lai ņemtu cilvēkus līdzi sludināšanā. Ar drebošu sirdi devos pie tēva. Kad pastāstīju tētim par šo piedāvājumu, viņš teica: ”Aprunāsimies par to.” Es zināju, ko tas nozīmē. Tētis parunāja ar mani un izskaidroja, kāpēc būtu labāk pirkt praktiskāku automašīnu. Galu galā es nopirku četrdurvju sedanu un, kad biju ar šo automašīnu nobraucis vairāk nekā 160 000 kilometru, izmantodams to sludināšanā, varēju teikt tikai vienu: ”Tētim atkal bija taisnība.”

Kad mēs ceļojām apkārt — no Vašingtonas uz Misūri un pēc tam uz Misisipi —, mums, puikām, tas bija varens piedzīvojums. Mums tas ārkārtīgi patika. Kaut arī gada garumā mēs visi deviņi mitinājāmies 2,5 metru platā un 11 metru garā dzīvojamā piekabē, mums gāja ļoti jautri un mēs iemācījāmies būt organizēti un dzīvot saticīgi pat lielā saspiestībā. Protams, mēs daudz laika pavadījām ārā spēlējoties.

Dārgas atmiņas man ir saglabājušās arī par to, kā tētis mūsu ģimenē vadīja dienas panta apspriešanu. 1966. gadā viņš apmeklēja draudžu vecāko skolu Sargtorņa biedrības fermā Sautlānsingā, Ņujorkas štatā, un tur viņš redzēja, ka Bēteles ģimenes locekļi pētī papildu informāciju, lai sagatavotu komentārus katras dienas pantam. Pēc tam viņš ieviesa tādu pašu sistēmu arī mūsu ģimenē. Katru rītu vienam no mums septiņiem bija uzdots pastāstīt, ko viņš ir izpētījis. Lai arī reizēm mēs par to čīkstējām, tādā veidā mēs iemācījāmies patstāvīgi pētīt noteiktus jautājumus un brīvi izteikties. Tādas iemaņas saglabājas uz visu mūžu.

Mani dziļi iespaidoja tas, kā mamma un tētis uzupurējās mūsu labā. Kad mani vecākie brāļi Ričards un Dens būtu varējuši pelnīt naudu ģimenei, vecāki mudināja viņus doties uz Ņujorku, lai strādātu Sargtorņa biedrības galvenajā pārvaldē Bruklinā. Vecāki arī sakrāja naudu, lai pieci no mums varētu aizlidot uz Ņujorku un paši savām acīm apskatīt galveno pārvaldi. Tur redzētais atstāja uz mani lielu iespaidu. Mēs sākām vēl augstāk novērtēt Jehovas organizāciju.

Bet tālāk lai atkal stāsta tētis.”

Ne vienmēr viss gāja gludi

Kā jebkurai ģimenei, arī mums bija savas problēmas. Kad zēni sasniedza to vecumu, kad varēja sākt domāt par precēšanos, man bija viņi jābrīdina no pārsteidzīgām laulībām ar pirmo iepatikušos meiteni. Mēs rūpējāmies arī par to, lai zēniem būtu līdzi pavadonis, kad viņi gāja uz satikšanos. Mēs gribējām, lai viņi iegūst zināmu dzīves pieredzi, pirms izraugās sev dzīvesbiedri visam mūžam. Reizēm lija asaras, un gadījās pat, ka vienam vai otram no dēliem uz kādu laiku bija ”salauzta sirds”, bet galu galā viņi saprata, cik gudri ir Bībeles padomi — it sevišķi padoms precēties, ”turoties pie tā Kunga”. Mēs slavējām dēlus par viņu gudro rīcību. (1. Korintiešiem 7:39.)

Skots, mūsu septītais dēls, lika mums pārdzīvot smagus brīžus. Darbavietā viņš iesaistījās sliktā sabiedrībā, un pēc kāda laika viņu izslēdza no draudzes. Mums visiem tas bija sāpīgs trieciens, bet mēs cienījām draudzes vecāko pieņemto lēmumu. Skotam bija jāapgūst rūgta mācība, lai saprastu, ka labākais dzīves veids ir kalpošana Jehovam.

Mēs nekad neatmetām cerību, ka viņš atgriezīsies draudzē. Par laimi, pēc pieciem gadiem viņu uzņēma atpakaļ. Atceroties notikušo, Skots saka: ”Tajā laikā, kad biju izslēgts, man palīdzēja apziņa, ka mana ģimene mani mīl — es to zināju visu laiku, lai arī ļoti maz ar viņiem satikos.” Skots turpināja garīgi augt, un pēdējos astoņus gadus viņš ir nokalpojis par draudzes vecāko.

Diemžēl pēdējos gados no draudzes ir izslēgti divi no mūsu mazbērniem. Bet mēs smeļamies mierinājumu no domas, ka pārmācība, kas nāk no Jehovas, var pamudināt cilvēku mainīties uz labo pusi.

Lielas pārmaiņas mūsu dzīvē

Līdz 1978. gadam visi dēli jau bija atstājuši mājas. Laika gaitā es biju ieguvis pieredzi darbā ar apsildes, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmām. 1980. gadā mēs ar Mārgaretu saņēmām pārsteidzošu uzaicinājumu deviņus mēnešus kalpot Sargtorņa biedrības galvenajā pārvaldē Bruklinā. Nu jau ir pagājuši astoņpadsmit gadi, bet mēs vēl aizvien esam tur!

Mēs esam saņēmuši bagātīgas svētības. Ne vienmēr bija viegli audzināt dēlus ”vecmodīgā garā” — saskaņā ar Bībeles principiem —, bet mūsu gadījumā tas ir devis lieliskus augļus. Patlaban pieci no mūsu dēliem kalpo par draudžu vecākajiem un viens ir ceļojošais pārraugs. Mums ir 20 mazbērni un 4 mazmazbērni, un lielākā daļa no viņiem ir patiesībā un uzticīgi kalpo Dievam.

Mēs esam pārliecinājušies par to, cik patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Lūk, bērni ir tā Kunga dāvana un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā.” (Psalms 127:3, 4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 20., 21. lpp.]

Mēs ar dēliem un vedeklām (1. attēls) un mazbērniem (2. attēls) savā 50. kāzu jubilejā 1996. gadā