Vai Zeme ir lemta iznīcībai?
TUVOJAS 20. gadsimta beigas, un drīz sāksies 21. gadsimts. Šajā laikā arvien vairāk cilvēku, kas citos apstākļos pareģojumiem par iznīcību pievērstu maz uzmanības vai nedarītu to vispār, sāk domāt, vai drīzumā nav gaidāms notikums, kas pasaulei varētu kļūt liktenīgs.
Par to tiek rakstīts laikrakstos un žurnālos, tiek izdotas pat veselas grāmatas. Lai redzētu, kā aizsāksies 21. gadsimts, mums vēl jāgaida. Ir cilvēki, kas uzskata, ka, beidzoties otrajai tūkstošgadei, pienāks tikai kārtējā gadu mija (paies minūte, kas šķir 2000. gadu no 2001. gada) un, visticamāk, nekādas būtiskas pārmaiņas nenotiks. Nopietnākas bažas daudziem ir par mūsu planētas tālāku nākotni.
Aizvien biežāk mūsdienās izskan pareģojumi, ka pienāks brīdis — vai nu tuvākā, vai tālākā nākotnē —, kad Zeme aizies bojā. Pārdomājiet tikai nedaudzus no šiem drūmajiem paredzējumiem.
Savā grāmatā The End of the World—The Science and Ethics of Human Extinction (”Pasaules gals. Cilvēces bojāejas zinātne un ētika”), kas pirmoreiz izdota 1996. gadā, filozofs Džons Leslijs min trīs iespējas, kā varētu beigties cilvēka dzīve uz Zemes. Iesākumā viņš jautā: ”Vai varētu būt, ka cilvēce aizies bojā totāla atomkara laikā?” Viņš turpina: ”Daudz ticamāk liekas, ka.. izmiršanu varētu izraisīt radiācijas sekas: vēzis, infekcijas slimību plosīšanās cilvēku novājinātās imūnsistēmas dēļ vai dažādi iedzimti defekti. Vēl ir iespējams, ka izzudīs mikroorganismi, kas ir nepieciešami apkārtējās vides pastāvēšanai.” Un trešā Leslija kunga izvirzītā teorija — Zemē varētu ietriekties kāda komēta vai asteroīds. ”Aptuveni diviem tūkstošiem komētu un asteroīdu, kuru diametrs ir no viena līdz desmit kilometriem, orbītas ir tādas, ka tie kādu dienu varētu sadurties ar Zemi. Tiem vēl var pieskaitīt lielākas komētas un asteroīdus, kuru ir daudz mazāk (to skaitu var tikai un vienīgi minēt), kā arī mazākas komētas un asteroīdus, kuru savukārt ir daudz vairāk.”
Spilgts ”pastardienas” attēlojums
Pārdomājiet vēl kāda zinātnieka, Adelaidas universitātes (Austrālija) profesora Pola Deivisa, viedokli. Washington Times viņu raksturoja kā ”labāko populārzinātnisko darbu autoru abpus Atlantijas okeānam”. 1994. gadā viņš uzrakstīja grāmatu The Last Three Minutes (”Beidzamās trīs minūtes”), kas izpelnījās apzīmējumu ”paraugs visām grāmatām par pastardienu”. Pirmās nodaļas nosaukums ir ”Pastardiena”, un tajā ir aprakstīts, kas, viņaprāt, varētu notikt, ja Zemē ietriektos komēta. Lūk, kādu briesmīgu ainu viņš attēlo:
”Planēta tiek satricināta ar desmittūkstoš zemestrīču spēku. Sprādziena radītais triecienvilnis brāžas pāri zemeslodei, sagraujot visas ēkas, noplēšot savā ceļā pilnīgi visu. Apkārt vietai, kur ietriekusies komēta, ceļas vairāku kilometru augsti izkusušu iežu kalni, bet 150 kilometru platā krāterī atklājas Zemes dzīles. [..] Milzīgs putekļu stabs, vēdekļveidīgi izplezdamies, paceļas atmosfērā un visai planētai aizklāj saules gaismu. Sprādzienā izsviestajai vielai krītot no kosmosa atpakaļ atmosfērā, saules gaismu aizstāj draudīga, spilgta ņirboņa, ko rada miljards meteoru, kas kveldē zemi ar savu spēcīgo svelmi.”
Šo iedomāto ainu profesors Deiviss saista ar pareģojumu, ka Zemē ietriekšoties Svifta-Tetla komēta. Viņš izsaka brīdinājumu: kaut arī maz ticams, ka tas notiks tuvākajā nākotnē, taču, pēc viņa domām, ”agrāk vai vēlāk Svifta-Tetla komēta vai kāds cits tamlīdzīgs objekts tomēr ietrieksies Zemē”. Savos spriedumos viņš balstās uz novērojumiem, ka 10 000 objektu, kuru diametrs ir vismaz puskilometrs, kustas pa orbītām, kas šķērso Zemes orbītu.
Vai jūs ticat, ka šie biedējošie paredzējumi varētu piepildīties? Pārsteidzoši daudz cilvēku tam tic. Taču, mierinādami sevi ar domu, ka tas nenotiks viņu dzīves laikā, viņi par to neraizējas. Bet kāpēc lai Zeme jebkad — drīzumā vai pēc gadu tūkstošiem — tiktu iznīcināta? Neapšaubāmi, ka Zeme nav uz tās dzīvojošo cilvēku un dzīvnieku problēmu galvenā vaininiece. Vai cilvēks pats nav vainojams lielākajā daļā 20. gadsimta problēmu, kā arī tajā, ka nākotnē Zeme var tikt pilnībā ’samaitāta’? (Atklāsmes 11:18.)
Kā novērst cilvēka nepareizās saimniekošanas sekas
Ko var teikt par daudz ticamāku iespējamību, ka cilvēks pats ar savu nepareizo saimniekošanu un alkatību pilnībā izpostīs vai sabojās Zemi? Nav noliedzams, ka atsevišķās Zemes daļās jau ir nodarīti lieli postījumi, pārmērīgi izcērtot mežus, bezrūpīgi piesārņojot atmosfēru un ūdenstilpes. To aptuveni pirms 25 gadiem labi rezumēja Barbara Vorda un Renē Djubo savā grāmatā Only One Earth (”Tikai viena Zeme”): ”Trīs plašas piesārņojuma sfēras, kas mums jāizpēta, — gaiss, ūdens un augsne — vienlaikus ir arī trīs galvenie elementi, no kuriem ir atkarīga dzīvība uz mūsu planētas.” Kopš tā laika situācija nav būtiski mainījusies uz labo pusi, vai nav tiesa?
Ja runa ir par iespējamību, ka cilvēks pats savas neprātības dēļ varētu izpostīt Zemi, mēs varam rast mierinājumu, apsverot Zemes brīnumaino spēju atgūties pēc postījumiem un atjaunoties. Par šo apbrīnojamo atveseļošanās spēju Renē Djubo savā grāmatā The Resilience of Ecosystems (”Ekosistēmas dzīvotspēja”) min šādus iepriecinošus novērojumus:
”Daudzi ir nobažījušies, ka sapratne par apkārtējās vides degradāciju ir nākusi pārāk vēlu un ka daudzi no ekosistēmām nodarītajiem postījumiem ir neatgriezeniski. Manuprāt, pesimismam nav pamata, jo ekosistēmām piemīt neizmērojamas spējas atveseļoties pēc nopietniem kaitējumiem.
Ekosistēmā darbojas vairāki pašatveseļošanās mehānismi. [..] Ar to palīdzību ekosistēma spēj likvidēt kaitīgās iejaukšanās sekas, vienkārši atjaunojot sākotnējo ekoloģisko līdzsvaru.”
To var panākt
Viens no pēdējo gadu spilgtākajiem piemēriem ir Londonas slavenās upes Temzas pakāpeniska attīrīšana. Džefrija Herisona un Pītera Granta grāmatā The Thames Transformed (”Atdzimusī Temza”) ir apkopoti fakti par šo ievērojamo sasniegumu, kas uzskatāmi parāda, ko var panākt, cilvēkiem kopīgi darbojoties visas sabiedrības interesēs. Grāmatas priekšvārdā Edinburgas hercogs rakstīja: ”Beidzot ir gūti panākumi, kas atspoguļoti šajā darbā, kuru ir vērts publicēt par spīti riskam, ka atsevišķus cilvēkus tas varētu pamudināt vides aizsardzības problēmas uzskatīt par mazāk nopietnām, nekā viņi agrāk tika vedināti domāt. [..] Redzot, kas ir sasniegts gadījumā ar Temzu, visi var iegūt jaunas cerības. Grāmata cilvēkos vieš patīkamu pārliecību, ka kaut kas tāds ir panākams un ka arī viņu plāni var īstenoties.”
Nodaļā ”Lielā attīrīšana” Herisons un Grants ar aizrautību raksta, kas ir sasniegts pēdējo 50 gadu laikā: ”Pirmo reizi pasaules vēsturē upe, kura ir bijusi ārkārtīgi piesārņota un kuras krastos atrodas daudz rūpniecības uzņēmumu, ir attīrīta tiktāl, ka tajā atgriezušies ļoti daudzi ūdensputni un zivis. Stāvoklis, kas sākumā likās visai bezcerīgs, uzlabojās tik strauji, ka jaunu ierosmi guva pat vispesimistiskāk noskaņotie dzīvās dabas aizstāvji.”
Grāmatas autori apraksta šo atdzimšanu: ”Upes stāvoklis gadu gaitā bija arvien pasliktinājies, un pēdējais trieciens, visticamāk, nāca Otrā pasaules kara laikā, kad galvenie notekkanāli un kanalizācijas caurules tika sabojātas vai izpostītas. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Temzas piesārņojums sasniedza augstāko pakāpi. Upe daudz neatpalika no vaļējas notekas: ūdens bija melns, tajā nebija skābekļa un vasaras mēnešos smaka, kas cēlās no Temzas, bija jūtama plašā apkārtnē. [..] Zivis, kuru agrāk bija pārpārēm, galu galā aizgāja bojā; vienīgais izņēmums bija zuši, kas izdzīvoja, pateicoties viņu spējām elpot gaisu. Apbūvētajā posmā starp Londonu un Vulidžu putnu skaits saruka līdz nedaudzām meža pīlēm un paugurknābja gulbjiem, turklāt viņi savu dzīvību uzturēja galvenokārt ar graudiem, kas izbira kuģu piestātnēs, kur iekrauj un izkrauj labību, nevis ar savu dabisko barību. [..] Kurš gan tolaik būtu spējis noticēt, ka drīzumā notiks tik krasas pārmaiņas? Pēc desmit gadiem šis pats upes posms, kurā faktiski nebija putnu, bija kļuvis par patvērumu daudzu sugu ūdensputniem, ieskaitot aptuveni 10 000 meža putnu un 12 000 bridējputnu, kas tur pārziemo.”
Protams, šeit ir aprakstīta tikai viena atdzimšana mazā zemeslodes stūrītī. Tomēr no šī piemēra mēs varam mācīties — proti, mums nav jāuzskata, ka Zeme noteikti aizies bojā cilvēka nepareizās saimniekošanas, alkatības un neapdomības dēļ. Cilvēki, iegūstot atbilstošas zināšanas un kopīgi darbojoties visas cilvēces labā, spēj palīdzēt Zemei atgūties pat pēc liela mēroga postījumiem, kas nodarīti tās ekoloģijai, videi un augsnei. Bet ko var teikt par iespēju, ka Zemes bojāeju izraisīs tās sadursme ar komētu vai asteroīdu?
Nākamajā rakstā var atrast apmierinošu atbildi uz šo sarežģīto jautājumu.
[Izceltais teksts 5. lpp.]
Iegūstot zināšanas un kopīgi darbojoties, cilvēki var palīdzēt Zemei atgūties pat pēc nopietniem postījumiem