Cilvēktiesības un to pārkāpumi mūsdienu pasaulē
NESEN cilvēktiesību atbalstītājiem izdevās paveikt ļoti nozīmīgu uzdevumu. Vispirms viņi iesaistīja vairāk nekā 1000 organizāciju no 60 valstīm vienotā kustībā, kuras nosaukums bija Starptautiskā kājnieku mīnu aizliegšanas kampaņa (ICBL). Pēc tam viņi panāca, ka tika parakstīts starptautisks līgums par šo ieroču aizliegšanu. Pēc šī sasnieguma ICBL un tās nenogurdināmā vadītāja, amerikāņu aktīviste Džodija Viljamsa, saņēma 1997. gada Nobela Miera prēmiju.
Tomēr, kaut gan ir gūti šādi panākumi, izskan arī brīdinoši komentāri, kas liek padomāt par situācijas nopietnību. Kā atzīmēts izdevumā Human Rights Watch World Report 1998, joprojām notiek ”pastāvīgi uzbrukumi”, kas vērsti pret cilvēktiesību vispārēju ievērošanu. Turklāt vainīgas ir ne tikai pasaules politiskajā arēnā neievērojamas diktatūras. ”Ietekmīgākās valstis,” teikts minētajā publikācijā, ”ir izrādījušas izteiktu tendenci ignorēt cilvēktiesības, ja ekonomisku vai stratēģisku interešu dēļ to ievērošana ir neizdevīga, — šī negatīvā parādība ir vērojama gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs.”
Miljoniem cilvēku visās pasaules malās dzīvo apstākļos, kas viņiem neļauj aizmirst par cilvēktiesību pārkāpumiem. Viņu ikdienu saindē diskriminācija, nabadzība, bads, vajāšanas, izvarošanas, bērnu ļaunprātīga izmantošana, verdzība un varmācīgas nāves gadījumi. Šie cilvēki dzīvo pasaulē, kuras realitāti no tiem daudzsološajiem apstākļiem, par ko ir runa daudzajos cilvēktiesību līgumos, šķir milzīgs bezdibenis. Patiesībā cilvēces lielākajai daļai pat tās pamattiesības, kas uzskaitītas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 30 pantos, joprojām ir tikai neizpildīts solījums. Lai to ilustrētu, īsumā pārskatīsim, cik lielā mērā dažas no deklarācijā minētajām tiesībām tiek garantētas ikdienas dzīvē.
Vienlīdzība visiem?
Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. (1. pants.)
Kādā no sākotnējiem deklarācijas teksta projektiem 1. pantā frāzē ”visi cilvēki piedzimst.. vienlīdzīgi” angļu valodā bija lietots vārds men, kas var nozīmēt ne tikai ’cilvēki’, bet arī ’vīrieši’. Lai nodrošinātos pret to, ka šo teikumu varētu interpretēt tā, it kā tas nebūtu attiecināms uz sievietēm, teksta sastādīšanas komisijas locekles pieprasīja šo frāzi mainīt. Viņām izdevās panākt savu, un vārda men vietā parādījās vārdi human beings (burtiski — ’cilvēciskas būtnes’). Bet vai vārdu nomaiņa šajā pantā ir mainījusi sieviešu stāvokli?
1997. gada 10. decembrī, Cilvēktiesību dienā, Savienoto Valstu pirmā lēdija Hilarija Klintone, vēršoties pie ANO, sacīja, ka pasaulē ”pret sievietēm joprojām izturas kā pret otršķirīgiem pilsoņiem”. Viņa minēja dažus faktus, kas par to liecina: 70 procenti pasaules trūkumcietēju ir sievietes. Divas trešdaļas no 130 miljoniem bērnu, kam nav iespējas mācīties skolā, ir meitenes. Divas trešdaļas no 96 miljoniem analfabētu pasaulē ir sievietes. Turklāt sievietes smagi cieš no seksuālas vardarbības un vardarbības ģimenē, kas, runājot Klintona kundzes vārdiem, joprojām ir ”viens no visnepilnīgāk reģistrētajiem un izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē”.
Daudzas sievietes kļūst par vardarbības upuriem jau pirms dzimšanas. Dažās zemēs, it īpaši Āzijā, mātes mēdz izdarīt abortu, ja gaidāmais bērns ir meitene, jo viņas dod priekšroku dēliem. Dažviet šīs attieksmes dēļ par plaukstošu biznesu ir kļuvusi ģenētiska testēšana, kuras mērķis ir noteikt augļa dzimumu. Kāda klīnika, kurā tiek veikta augļa dzimuma noteikšana, reklamēja savus pakalpojumus, liekot saprast, ka prātīgāk ir tagad izdot 38 dolārus par abortu nekā vēlāk — 3800 dolārus par meitas pūru. Tādas reklāmas iedarbojas. Veicot pētījumu kādā lielā slimnīcā vienā no Āzijas valstīm, atklājās, ka 95,5 procentos gadījumu, kad tika konstatēts, ka gaidāmais bērns ir meitene, grūtniecība tika pārtraukta. Arī citās pasaules daļās bieži vien dēliem tiek dota priekšroka. Kad kādam bijušajam ASV boksa čempionam pavaicāja, cik viņam ir bērnu, viņš atbildēja: ”Viens puika un septiņas kļūmes.” ANO izdotajā publikācijā Women and Violence (”Sievietes un vardarbība”) atzīmēts, ka ”būs nepieciešams ilgs laiks, lai mainītu cilvēku attieksmi pret sievietēm un viedokli par viņām, — kā daudzi domā, vismaz tik ilgs, lai nomainītos viena paaudze, un varbūt vēl ilgāks”.
Bērni bez bērnības
Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē; visa veida verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta. (4. pants.)
Uz papīra verdzība ir likvidēta. Valdības ir parakstījušas daudzus līgumus, kas aizliedz verdzību. Taču, kā raksta Lielbritānijas biedrība cīņai ar verdzību, kas pazīstama kā senākā cilvēktiesību organizācija pasaulē, ”mūsdienās ir vairāk vergu nekā jebkad agrāk”. Modernā verdzība ietver sevī dažādus cilvēktiesību pārkāpumus. Bērnu piespiedu darbs tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu verdzības formām.
Traģisks šādas verdzības piemērs ir kāds Dienvidamerikas zēns, vārdā Derivans. ’Viņa sīkās plaukstas ir jēlas no asajām sizala agaves lapām, kuru šķiedras izmanto matraču izgatavošanai. Viņa darbs ir nest lapas no noliktavas uz pārstrādes mašīnu, kas atrodas 90 metru attālumā. Katras 12 stundu garās darbadienas beigās viņš ir pārnesis tonnu lapu. Derivans sāka strādāt piecu gadu vecumā. Tagad viņam ir 11 gadi.’ (World Press Review.)
Starptautiskais darba birojs lēš, ka šobrīd pasaulē ceturtdaļmiljards bērnu vecumā no 5 līdz 14 gadiem ir spiesti strādāt, — šo mazo strādnieku ir gandrīz tikpat daudz, cik ir iedzīvotāju Brazīlijā un Meksikā kopā. Liela daļa no šiem bērniem, kuriem ir atņemta bērnība, smagi strādā raktuvēs, vilkdami ar oglēm piekrautas vagonetes, brien pa dubļainiem laukiem, novākdami ražu, vai līkst pie stellēm, auzdami paklājus un segas. Pat trīs, četrus un piecus gadus veci mazuļi, sajūgti pa vairākiem kopā, ar un sēj no rīta līdz vakaram un uzlasa to, kas palicis uz lauka pēc ražas novākšanas. Kāds zemes īpašnieks, kas dzīvo vienā no Āzijas valstīm, saka: ”Bērni ir lētāki nekā traktori un apķērīgāki nekā vērši.”
Tiesības izvēlēties un mainīt savu reliģiju
Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles. (18. pants.)
1997. gada 16. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja saņēma ”ziņojumu par visu reliģiskās neiecietības formu izskaušanu”. Šajā ziņojumā, ko bija sagatavojis Cilvēktiesību komisijas speciālais ziņotājs Abdelfata Amors, bija uzskaitīti pastāvīgi 18. panta pārkāpumi. Ziņojumā bija aplūkota situācija dažādās valstīs, un tajā bija minēti daudzi gadījumi, kad notikuši tādi pārkāpumi kā ’aizskaršana, draudi, slikta apiešanās, aresti, ieslodzījumi, cilvēku pazušana un slepkavības’.
ASV Demokrātijas, cilvēktiesību un darba biroja sastādītajā pārskatā 1997 Human Rights Reports bija norādīts, ka pat valstis ar senām demokrātijas tradīcijām ”ir mēģinājušas ierobežot krasi atšķirīgu reliģisku minoritāšu brīvību, bez jebkādas izšķirības pieskaitot tās visas pie ”sektām””. Tādas tendences izraisa bažas. Organizācijas Human Rights Without Frontiers prezidents Villijs Fotrē raksta: ”Reliģiskā brīvība ir viens no labākajiem kritērijiem, kas ļauj spriest par cilvēka brīvības vispārējo stāvokli ikvienā sabiedrībā.”
Strādā, cik gribi, — maks tukšs
Katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. (23. pants.)
Karību baseina valstīs cukurniedru novācēji var nopelnīt trīs dolārus dienā, taču īres maksa un izdevumi par darbarīkiem tūlīt pat padara viņus par plantācijas īpašnieku parādniekiem. Turklāt strādniekiem algu maksā nevis skaidrā naudā, bet talonos. Tā kā plantācijas veikals ir vienīgais veikals, kas cukurniedru novācējiem ir pieejams, nepieciešamos produktus — cepamo eļļu, rīsus un pupas — viņi ir spiesti pirkt tur. Bet, pieņemot strādnieku talonus, veikals atvelk 10 līdz 20 procentus no to vērtības kā samaksu par pakalpojumu. Cilvēktiesību juridiskās komitejas direktora vietnieks Bils O’Nīls kādā ANO radiopārraidē sacīja: ”Sezonas beigās viņi tā arī neko nav sapelnījuši ar nedēļām un mēnešiem ilgo smago darbu. Viņi nav ietaupījuši ne pliku grasi un tik tikko ir spējuši savilkt galus kopā sezonas laikā.”
Medicīniskā aprūpe visiem?
Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus.., kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai. (25. pants.)
’Rikardo un Hustina, trūcīgi latīņamerikāņu zemnieki, dzīvo apmēram 80 kilometru attālumā no tuvākās pilsētas. Kad saslima viņu mazā meitiņa Hemma, viņi to aizveda uz privātu klīniku, kas atradās turpat netālu, bet klīnikas personāls atteicās viņus pieņemt, jo bija skaidrs, ka Rikardo nespēs samaksāt rēķinu. Nākamajā dienā Hustina aizņēmās no kaimiņiem naudu sabiedriskajam transportam un aizbrauca uz pilsētu. Kad Hustina ar bērnu beidzot bija nokļuvusi līdz pilsētas nelielajai valsts slimnīcai, tur viņai pateica, ka nav brīvu gultu, tāpēc viņai jānāk vēlreiz nākamajā rītā. Tā kā Hustinai pilsētā nebija neviena radinieka un viņai nebija naudas, lai noīrētu istabu, viņa pavadīja nakti tirgū uz kāda galda. Hustina turēja bērnu cieši piespiestu sev klāt, lai viņu nomierinātu un vismaz kaut kā pasargātu, bet velti. Naktī mazā Hemma nomira.’ (Human Rights and Social Work.)
Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju ar pūlēm spēj nodrošināt savu eksistenci, iztiekot ar naudas summu, kas līdzvērtīga vienam ASV dolāram dienā. Viņi saskaras ar tādu pašu traģisku dilemmu kā Rikardo un Hustina: privātā medicīniskā aprūpe ir pieejama, bet to viņi nevar atļauties, turpretī valsts piedāvāto medicīnisko aprūpi gan varētu atļauties, bet tā nav pieejama. Kaut arī pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kuru skaits pārsniedz miljardu, ir dotas ’tiesības uz medicīniskajiem pakalpojumiem’, diemžēl iespēja gūt labumu no veselības aprūpes viņiem joprojām ir nesasniedzama.
Draudīgajam cilvēktiesību pārkāpumu uzskaitījumam nav gala. Būtu iespējams pastāstīt simtiem miljonu gadījumu, kas līdzīgi nupat aprakstītajiem. Par spīti cilvēktiesību organizāciju milzīgajiem pūliņiem, par spīti dedzībai, ar kādu darbojas tūkstošiem cilvēktiesību aktīvistu, kas vārda tiešā nozīmē riskē ar savu dzīvību, lai visā pasaulē uzlabotu vīriešu, sieviešu un bērnu stāvokli, cilvēktiesības visiem — tas vēl aizvien ir tikai sapnis. Vai šis sapnis kādreiz kļūs par īstenību? Jā, tas tā noteikti būs, bet pirms tam ir jānotiek vairākām pārmaiņām. Divas no tām būs aplūkotas nākamajā rakstā.
[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]
Courtesy MgM Stiftung Menschen gegen Minen (www.mgm.org)
[Norādes par attēlu autortiesībām 9. lpp.]
UN PHOTO 148051/J. P. Laffont—SYGMA
WHO photo/PAHO by J. Vizcarra