Raugoties no 29. stāva

IZKĀPJOT no lifta 29. stāvā, Apvienoto Nāciju organizācijas ēkā, kas atrodas Ņujorkā, var ieraudzīt nelielu zilu plāksnīti, kas norāda ceļu uz Cilvēktiesību augstā komisāra biroju (OHCHR). Šis sakaru birojs pārstāv galveno OHCHR, kas atrodas Šveicē, Ženēvā, — ANO cilvēktiesību darbības centru. Ženēvā OHCHR vada cilvēktiesību augstā komisāre Mērija Robinsone, bet Ņujorkas biroja vadītāja ir Elza Stamatopulu, pēc izcelsmes grieķiete. Šī gada sākumā Stamatopulu kundze laipni piekrita satikties ar Atmostieties! korespondentu un sarunā atskatīties uz pieciem gadu desmitiem, kopš norisinās darbs cilvēktiesību jomā. Tālāk ir publicēti daži fragmenti no šīs intervijas.

Jautājums. Kādi panākumi, jūsuprāt, ir gūti cilvēktiesību jomā?

Atbilde. Minēšu jums trīs piemērus, kas liecina par progresu: pirmkārt, pirms 50 gadiem starptautisko forumu darba kārtībā cilvēktiesību ideja vispār nebija parādījusies, turpretī tagad tā ir visuresoša un iedarbīga. Valdības, kas pirms pāris gadu desmitiem neko nebija dzirdējušas par cilvēktiesībām, tagad runā par tām. Otrkārt, tagad mums ir starptautisks likumu kodekss jeb likumu krājums, kas sastāv no daudzām konvencijām, kurās melns uz balta ir rakstīts, kādi ir valstu pienākumi pret to jurisdikcijai pakļautajām personām. [Skat. ielogojumu ”Starptautiskā cilvēktiesību harta” 7. lappusē.] Šī kodeksa izveidošana prasīja daudzus gadus smaga darba. Mēs ar to ļoti lepojamies. Trešais piemērs ir fakts, ka šodien vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk piedalās cilvēktiesību kustībās un ir spējīgi brīvi izteikties par cilvēktiesību jautājumiem.

J. Ar kādiem šķēršļiem nākas saskarties?

A. Septiņpadsmit gadus darbojusies ANO cilvēktiesību programmās, es, protams, apzinos, ka mums jācīnās ar milzīgām problēmām. Lielākās grūtības sagādā tas, ka valdības parasti uzskata cilvēktiesības par politisku, nevis humanitāru jautājumu. Reizēm valdības nevēlas īstenot to, kas paredzēts cilvēktiesību līgumos, tāpēc ka jūtas politiski apdraudētas. Tādā gadījumā šie līgumi pārvēršas par tukšu skaņu. Vēl viens kavēklis ir bijusi ANO nespēja novērst smagus cilvēktiesību pārkāpumus tādās zemēs kā bijušajā Dienvidslāvijā, Ruandā un nesen arī Alžīrijā. ANO nespēja aizkavēt slaktiņus, kas notika šajās valstīs, bija liela neveiksme. Cilvēktiesību aizsardzības mehānismi pastāv, bet kādam tie ir jāiedarbina. Kurš to darīs? Ja to valstu intereses, kuras būtu spējīgas sniegt aizsardzību, nav apdraudētas, bieži vien pietrūkst politiskas gribas rīkoties un apturēt cilvēktiesību pārkāpumus.

J. Kādu jūs redzat nākotni?

A. Ceļā, kura mērķis ir cilvēktiesības visiem, es saskatu gan draudīgus kavēkļus, gan pamatu cerībai. Mani uztrauc briesmas, ko rada tas, ka ekonomikas raksturs kļūst aizvien globālāks, — šī procesa sastāvdaļa ir arī lielo korporāciju nostiprināšanās zemēs, kur ir lēts darbaspēks. Šobrīd mēs nepieciešamības gadījumā varam vainot valdības cilvēktiesību pārkāpumos un censties tās ietekmēt. Bet ko lai mēs saucam pie atbildības, ja daudzpusēju tirdzniecības nolīgumu dēļ vara aizvien lielākā mērā izslīd no valdību rokām un to pārņem globālie ekonomiskie spēki? Tā kā mēs nekontrolējam šos ekonomiskos spēkus, vājinās tādu starpvaldību organizāciju kā ANO pozīcija. No cilvēktiesību viedokļa šī tendence ir postoša. Patlaban ir ārkārtīgi svarīgi iesaistīt privāto sektoru cilvēktiesību aizsardzības kustībā.

J. Un kāds ir pamats cerībai?

A. Globālas cilvēktiesību kultūras attīstība. Ar to es gribu teikt, ka, izglītojot cilvēkus, mums jāpanāk, lai viņi labāk saprastu cilvēktiesību jautājumus. Protams, tas ir grūts uzdevums, jo, lai to paveiktu, ir jāmaina cilvēku domāšana. Tieši tāpēc ANO pirms desmit gadiem izvērsa pasaules mēroga sabiedrības informēšanas kampaņu, lai mācītu cilvēkiem, kādas ir viņu tiesības, un valstīm — kādi ir to pienākumi. Turklāt 1995.—2004. gadu ANO ir pasludinājusi par ”Cilvēktiesību izglītības desmitgadi”. Cerams, izglītība spēs mainīt cilvēku prātu un sirdi. Tas varbūt izklausās gandrīz vai pēc evaņģēlija, bet, ja runa ir par cilvēktiesību izglītību, es tai ticu no visas sirds. Es ceru, ka pasaule pieņems cilvēktiesību kultūru par savu nākamā gadsimta ideoloģiju.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Starptautiskā cilvēktiesību harta

Bez Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pastāv arī Starptautiskā cilvēktiesību harta. Kā tās ir saistītas savā starpā?

Ja Starptautisko cilvēktiesību hartu salīdzina ar grāmatu, kurai ir piecas daļas, tad Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju var uzskatīt par šīs grāmatas 1. daļu. Grāmatas 2. un 3. daļu veido Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. 4. un 5. daļu veido divi fakultatīvie protokoli.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tiek uzskatīta par dokumentu, kam ir morāla vērtība, šis dokuments iesaka valstīm, kas tām būtu jādara, turpretī pārējie četri dokumenti ir juridiski saistoši — tie nosaka valstīm, kas tām ir jādara. Kaut gan darbs pie šiem dokumentiem sākās jau 1949. gadā, pagāja vairāki gadu desmiti, līdz tie visi bija stājušies spēkā. Tagad šie četri dokumenti kopā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju veido Starptautisko cilvēktiesību hartu.

Bez šīs Starptautiskās hartas ANO ir pieņēmusi vairāk nekā 80 citus cilvēktiesību līgumus. ”Tāpēc nav pareizi uzskatīt, ka tie cilvēktiesību līgumi, kas ietilpst Starptautiskajā hartā, ir paši svarīgākie,” atzīmē kāda cilvēktiesību speciāliste. ”Piemēram, 1990. gada Konvencija par bērnu tiesībām ir visplašāk ratificētais un universālākais ANO dokumentsa, un tomēr tas neietilpst Starptautiskajā hartā. Nosaukums ”Starptautiskā cilvēktiesību harta” tika izveidots galvenokārt popularizēšanas nolūkā, nevis tāpēc, lai dotu kādu oficiālu formulējumu. Un jūs piekritīsiet, ka tas patiešām ir viegli iegaumējams nosaukums.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 6. lpp.]

Elza Stamatopulu

[Norāde par autortiesībām]

UN/DPI photo by J. Isaac