Reliģija mūsdienu Polijā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA POLIJĀ

POLIJAS iedzīvotāji visā pasaulē tiek uzskatīti par ļoti reliģioziem. Aptuveni 95 procenti poļu sevi sauc par katoļiem.

Šajā zemē ar lielu dedzību tiek svinēti reliģiskie svētki, kas ir kļuvuši par tautas tradīciju neatņemamu sastāvdaļu. Īpaši krāšņas un līksmas reliģiskās svinības mēdz būt laukos; to dalībnieki apģērbj tautas tērpus un visi kopā iet rotaļās.

Masu saziņas līdzekļos regulāri tiek atainoti gan šādi svētki, gan svētceļojumi uz pazīstamām pielūgsmes vietām, gan reliģiskas procesijas. Ievērojami notikumi ir arī kristības, laulības baznīcā, vārda dienas svinības un pirmā komūnija.

1978. gadā Karols Vojtila no Polijas kļuva par pāvestu Jāni Pāvilu II. Tas katoļu reliģijai Polijā iedvesa jaunu dzīvību. Ikreiz, kad pāvests apciemo savu dzimteni, lepnie poļi lielā pūlī sagaida savu tautieti.

Visas šīs reliģiskās aktivitātes cilvēkiem ārpus Polijas rada iespaidu, ka poļiem ir stipra ticība, kuru viņi apliecina arī citu priekšā. Tomēr pašā Polijā gan katoļu reliģiskos vadītājus, gan arī citus cilvēkus uztrauc pārmaiņas, kādas ir vērojamas daudzu baznīcas locekļu attieksmē un paradumos.

Polijas perspektīvas

Ievērojamiem Polijas katoļu baznīcas hierarhijas pārstāvjiem, žurnālistiem un sociologiem par katolicismu mūsdienu Polijā nav tik pozitīvs viedoklis. Arvien biežāk sabiedrībā pazīstami cilvēki asiem vārdiem vēršas pret pieaugošo noziedzību, morāles normu pagrimumu un to, ka zūd interese par baznīcas doktrīnām un darbību. Daudz tiek diskutēts par jautājumu: kā katolicisms — vispārpieņemtā pielūgsmes forma — ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi?

Piemēram, Polijas primāts Jozefs Glemps norādīja, ka cilvēki aizvien mazāk interesējas par reliģiju, un minēja nepieciešamību pretoties neopagānisma vilnim valstī. Katoļu žurnālā Ład rakstnieks Vojcehs Hudi šo situāciju ir aplūkojis daudz detalizētāk. Viņš raksta, ka ir jāpārdomā problēma, kas gadiem ilgi ir nodarbinājusi priesterus, sociologus un reliģijas psihologus, proti, reliģijas un ikdienas dzīves krasā nošķirtība. Cilvēks noklausās sprediķi, bet, tiklīdz viņš ir izgājis pa baznīcas durvīm, Dieva pasaule vienkārši aizmirstas. Viņš nokļūst citā pasaulē — pasaulē, kur valda ikdienas grūtības un kurā viņš dzīvo tā, it kā Dieva vispār nebūtu.

Bīskapu konferences viceprezidents arhibīskaps Henriks Mušinskis turpina šo domu: ”Evaņģēlijs nav spējis mūs iekšēji izmainīt. Poļi ir kristieši tikai pēc statistikas datiem. Nevar noliegt, ka lielākā daļa cilvēku kristietību uztver drīzāk kā paražu, nevis kā reliģiju.”

Mainās vērtības — mainās rīcība

Šādi izteikumi liecina, ka baznīcas vadītāji ir noraizējušies par nopietnajām pārmaiņām, kas ir skārušas sabiedrības vērtību sistēmu un cilvēku rīcību. Agrākās dziļās reliģiozitātes vietu pamazām aizņem citas intereses.

To apstiprina kāda socioloģiska pētījuma rezultāti: pirmo vietu savā dzīvē poļi ierāda ģimenei, tad seko godīgums, taisnīgums, laipnība un uzticamība. Viss, kas saistīts ar Dievu un reliģiju, atrodas tikai 16. vietā. Šādas attieksmes dēļ samazinās baznīcas apmeklētāju skaits un baznīcā pārstāj iet pat tie, kas sevi uzskata par ticīgiem.

Polijas bīskapus uztrauc arī plaši izplatītā nevērība pret baznīcas mācībām. Piemēram, aptaujā par reliģiskiem jautājumiem, kuru veica Irena Borovika no Jagaiļa universitātes, tikai 50 procenti aptaujāto sacīja, ka ticot pēcnāves dzīvei, 47 procenti uzskatīja, ka būtu jāļauj priesteriem precēties, un 64 procenti izteicās par labu laulības šķiršanai.

Vēl kādā pētījumā, ko publicēja žurnāls Wprost, atklājās, ka ”69 procenti Polijas iedzīvotāju nosoda baznīcas aizliegumu lietot pretapaugļošanās līdzekļus, 56 procenti iebilst pret abortu aizliegšanu un 54 procenti uzskata par pieņemamām pirmslaulību dzimumattiecības”. Šie skaitļi atspoguļo pretrunas, kādas valda baznīcas locekļu uzskatos.

Pēdējo divdesmit gadu laikā baznīca ieguva lielu popularitāti, atbalstot cīņu pret komunismu. Taču pašreizējā baznīcas iesaistīšanās politisku un sociālu jautājumu risināšanā daudzos izraisa neapmierinātību, un plaisa starp baznīcas locekļiem un baznīcas hierarhiju kļūst vēl dziļāka.

Kāds ir risinājums?

Līdz 1989. gadam, kad valstī notika nozīmīgas politiskas pārmaiņas, cilvēku rīcību bija regulējuši strikti valdības noteikti likumi. Daudzi no šiem likumiem vairs nav spēkā. Jaunā politiskā sistēma iedibināja demokrātiju un personas brīvību, taču līdztekus tam sākās cīņa par izdzīvošanu brīvā tirgus ekonomikas apstākļos. Daudzi šajā valstī uzskata, ka Polijas sabiedrība vienkārši nebija gatava tik radikālām pārmaiņām. Bet kā pietrūka?

Lai mūsdienu pasaulē būtu iespējams saglabāt augstu morāli un garīgumu, ir nepieciešama ticība, kas ir balstīta uz kaut ko dziļāku nekā reliģiskas tradīcijas un ceremonijas. Cilvēkam jāiegūst ticība, kas stingri sakņojas viņa zināšanās un izpratnē par Dieva Rakstiem, Bībeli.

Arī pāvests Jānis Pāvils II nesen atzina, ka kristiešiem jābūt pastāvīgiem Svēto rakstu lasītājiem. Viņš ieteica cilvēkiem ”veidot daudz ciešāku un biežāku saskarsmi ar Dieva vārdiem” un piebilda: ”Ticīgajam ir ārkārtīgi svarīgi mācīties lasīt Svētos Rakstus — tas ir pirmais solis, kam seko pārdomas un pēc tam arī no sirds teikta lūgšana.” Pāvests mudināja ”katru, kas meklē patiesību, ..ik dienas stiprināties ar Dzīvības Vārda maizi”.

Pirms deviņpadsmit gadsimtiem — ilgi pirms tam, kad cilvēku dzīve kļuva tik drudžaina un nestabila, kāda tā ir pašreiz, — Jēzus Kristus griezās pie Dieva ar lūgumu pasargāt viņa mācekļus no apkārtējās sabiedrības ļaunās ietekmes, kas varēja vājināt viņu garīgumu. Viņš lūdza: ”Svētī tos patiesībā; tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17.) Bībele ”ir patiesība” tāpēc, ka tā ir Dieva, nevis cilvēku vārdi. Apustulis Pāvils kādai draudzei rakstīja: ”Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13.)

Tā kā Bībele ir ’Dieva vārdi’ un ”patiesība”, tā var sniegt atbalstu, kas mums ir nepieciešams, dzīvojot mūsdienu pasaulīgi noskaņotajā sabiedrībā. Bībelē ir teikts: ”Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16, 17.)

Daudzi godīgi un saprātīgi cilvēki gan Polijā, gan citās zemes malās ir pārliecinājušies, ka personiskas Bībeles studijas sniedz drošu pamatu, uz ko balstīt ticību Dievam un viņa nodomiem. Tieši šāda ticība dod viņiem spēku dzīvot patiesi kristīgu dzīvi mūsdienu sabiedrībā, kurā reliģijai tiek piešķirta arvien mazāka nozīme.

[Izceltais teksts 16. lpp.]

”Poļi ir kristieši tikai pēc statistikas datiem.” (Kāds Polijas arhibīskaps)

[Izceltais teksts 17. lpp.]

Ir vērojama plaši izplatīta nevērība pret baznīcas mācībām

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

POLIJA