Beidzot patiesa drošība
JA JUMS ir sacēlusies augsta temperatūra, jūs droši vien iedzerat kādu tableti pret galvassāpēm un varbūt vēl uzliekat uz pieres ledus pūsli. Tablete un aukstais ledus pūslis padara nepatīkamos simptomus vieglāk paciešamus, bet šie līdzekļi nespēj novērst augstās temperatūras cēloni. Ja slimība ir nopietna, jums noteikti vajadzīga pieredzējuša ārsta palīdzība.
Drošības trūkums nomāc cilvēci kā ilgstoša, smaga slimība. Mēs, protams, izmantojam dažādus līdzekļus, kas uz laiku vājina šīs ”slimības” nepatīkamās izpausmes, bet pilnībā stāvokli spēj labot tikai tas, kurš līdz galam izprot mūsu situāciju un tās cēloņus. Neviens nepazīst cilvēci labāk kā tās Radītājs — Dievs Jehova. Viņš zina, ka mūsu dzīves nedrošības cēlonis ir problēmas, kas radušās tālā pagātnē.
Kāpēc ir zudusi sākotnējā drošība
Dieva Rakstos stāstīts, ka Jehova radīja pirmos cilvēkus pilnīgus un deva viņiem iespēju dzīvot tādos apstākļos, kur valdīja drošība. Viņiem nebija nekādu raižu. Dievs bija paredzējis, ka cilvēki mūžīgi dzīvos paradīzē un viņus nekas neapdraudēs. Pirmā cilvēku pāra dzīvesvietas apkārtnē auga ’visādi koki, kuŗus bija jauki uzskatīt un no kuŗiem bija patīkami ēst’. Tātad bija padomāts ne tikai par viņu fiziskajām vajadzībām, bet arī par emocionālajām, jo, raksturojot šo apkārtni, ir sacīts, ka to ”bija jauki uzskatīt”. Tas, bez šaubām, nozīmē, ka pirmie cilvēki tika ievietoti tādā vidē, kas deva viņiem drošu paļāvību uz stabilu, raižu neaptumšotu dzīvi. (1. Mozus 2:9.)
Ādams un Ieva atteicās pakļauties Dieva augstākajai varai, kas tika īstenota ar mīlestību, un tāpēc viņu dzīvē ienāca tādas izjūtas kā šaubas, bailes, kauns, vainas apziņa un nedrošība. Atraidījis Dievu, Ādams atzinās, ka viņu ”pārņēma bailes”. Pirmie cilvēki apsedza savu ķermeni un paslēpās no sava mīlošā Radītāja, ar kuru līdz tam viņiem bija bijušas tuvas un sirsnīgas attiecības. (1. Mozus 3:1—5, 8—10.)
Jehovas sākotnējais nodoms nav mainījies. Bībelē teikts, ka mūsu Radītājs ir mīlošs Dievs un viņš drīzumā dos paklausīgajiem cilvēkiem iespēju atjaunot uz zemes paradīzes apstākļus un mūžīgi dzīvot pilnīgā drošībā. Ar pravieša Jesajas starpniecību viņš ir apsolījis: ”Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi.. ..priecājieties un līksmojiet vienmēr.” (Jesajas 65:17, 18.) Par šīm jaunajām debesīm un jauno zemi apustulis Pēteris rakstīja, ka tur ”taisnība mājo”. (2. Pētera 3:13.)
Kā šis solījums tiks piepildīts? Ar Dieva nodibinātas valdības palīdzību. Šī valdība ir tā Valstība, par kuru Jēzus Kristus mācīja lūgt savus sekotājus, teikdams: ”Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.)
Dieva Valstība stāsies cilvēku valdību vietā un ar mīlestību parūpēsies, lai uz visas zemes tiktu īstenots Dieva nodoms. (Daniēla 2:44.) Tad izzudīs visas šaubas un bailes, kauns, vainas apziņa un nedrošība, kas kopš Ādama laikiem nomoka cilvēci. Saskaņā ar Bībeli, laiks, kad šī Valstība sāks valdīt uz zemes, ir pavisam tuvu. Bet jau tagad, mūsu nedrošajā pasaulē, tie, kas cer uz Dieva Valstību, var iegūt zināmu drošību.
Dodiet priekšroku garīgajam
Dāvids, viens no Dieva kalpotājiem, labi zināja, ko nozīmē bailes un bēdas. Tomēr, kā var lasīt 4. psalma 9. pantā, viņš rakstīja: ”Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā.” Kaut arī Dāvidam reizēm bija jāpieredz lielas grūtības, Jehova deva viņam drošības sajūtu. Vai mēs no tā varam kaut ko mācīties? Kā pat nedrošā pasaulē var iegūt zināmu drošību?
Padomāsim par to, kas 1. Mozus grāmatā stāstīts par Ādamu un Ievu. Kad viņiem zuda drošības sajūta? Tas notika tajā brīdī, kad viņi sarāva savas personīgās attiecības ar Radītāju un atteicās dzīvot saskaņā ar to, ko viņš bija iecerējis saistībā ar cilvēci. Ja mēs rīkojamies pretēji — veidojam tuvas personiskas attiecības ar Jehovu un cenšamies dzīvot saskaņā ar viņa gribu —, tas mums jau tagad var dot daudz lielāku drošību nekā jebkas cits.
Bībeles studijas, kurās mēs iepazīstam Jehovu, mums palīdz saprast dzīves jēgu. Tikai tā mēs iegūstam izpratni par to, kas mēs esam un kāpēc mēs esam šeit. Mūsu dzīve var būt droša, ja mēs mīlam Dievu, zinām viņa nodomu attiecībā uz cilvēci un saprotam, kā mēs iederamies viņa nodomā. Kāds jauns vīrietis, vārdā Pauls, par to pārliecinājās pēc paša pieredzes.
Pauls piedzima un uzauga kādā salā netālu no Vācijas krastiem. Tas, ko Paula vecāki bija pieredzējuši Otrā pasaules kara laikā, bija radījis viņos noraidošu attieksmi pret reliģiju, tāpēc šajā ģimenē par reliģiju neviens neinteresējās. Stāstīdams par savu jaunību, Pauls saka: ”Es nekam neticēju un nevienu necienīju. Savas bēdas es biju pasācis slīcināt alkoholā, piedzerdamies kādas divas trīs reizes nedēļā. Man nebija it nekādas drošības sajūtas.”
Reiz Paulam gadījās sarunāties ar kādu no Jehovas lieciniekiem. Pauls izvirzīja daudz dažādu iebildumu, bet viens arguments, ko minēja liecinieks, Paulam lika padomāt. ”No nekā nekas nerodas.” Citiem vārdiem, visam, ko mēs redzam dabā sev visapkārt, ir bijis nepieciešams Radītājs.
”Es par to domāju atkal un atkal, un man bija tam jāpiekrīt,” Pauls stāsta. Tā viņš sāka studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un iepazina Jehovu. Viņš atzīst: ”Izņemot manus vecākus, manā dzīvē Jehova bija pirmais, kas kaut ko bija izdarījis manā labā.” 1977. gadā Pauls kristījās un kļuva par Jehovas liecinieku, un viņš saka: ”Tagad es zinu, kāda patiesībā ir dzīves jēga. Man ir prieks dzīvot saskaņā ar Jehovas gribu. Es jūtos drošībā, jo ne ar mani pašu, ne ar manu ģimeni nevar notikt nekas tāds, ko Jehova nespētu nākotnē vērst par labu.”
Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma? Paulam izdevās uzveikt nospiedošo nedrošības sajūtu, koncentrējot uzmanību nevis uz materiālo, bet uz garīgo. Viņš izveidoja ciešas attiecības ar Radītāju, tāpat kā to ir izdarījuši miljoniem Jehovas liecinieku. Šīs attiecības dod viņiem iekšēju spēku, kas viņiem palīdz izturēties nesavtīgi pret citiem cilvēkiem. Iedami pie cilvēkiem uz mājām, Jehovas liecinieki izmanto savu laiku, lai palīdzētu citiem iegūt dzīvē lielāku drošību, koncentrējot uzmanību uz garīgo. Taču liecinieki dara kaut ko vairāk nekā tikai sludina.
’Piesauciet savu Dievu Jehovu!’
1997. gada jūlijā, kad Odras upe applūdināja plašus apgabalus Eiropas vidienē, Jehovas liecinieki Vācijā saņēma ziņas par to, cik lielu postu plūdi nodarījuši kaimiņvalsts Polijas iedzīvotājiem. Kā viņi varēja palīdzēt? Liecinieki, kas dzīvo Berlīnē un tās apkārtnē, parādīja brīnišķīgu devību — dažu dienu laikā viņi labprātīgi ziedoja ap 200 000 marku (vairāk nekā 67 000 latu).
Liecinieki, kam bija pieredze celtniecībā, veica sešas stundas ilgo braucienu no Berlīnes uz Vroclavas apkaimi Polijā un paši arī sedza ceļa izdevumus. Kādā mazā Polijas pilsētiņā daudzas mājas bija nopietni bojātas. Viena māja, kas piederēja kādai liecinieku ģimenei, plūdu laikā atradās 6 metrus dziļā ūdenī. Mājas īpašnieku meitai nākamajā mēnesī bija paredzētas kāzas, un ģimene bija iecerējusi, ka meita ar savu vīru dzīvos šajā mājā. Kā lai izremontē māju un palīdz šai ģimenei, kas bija zaudējusi gandrīz visu?
Kad plūdi bija nokritušies, kāds kaimiņš viņiem izsmējīgi sacīja: ”Kāpēc tad jūs nepiesaucat savu Dievu Jehovu, lai viņš jums palīdz?” Cik pārsteigts bija šis kaimiņš, kad nākamajā dienā pie liecinieku mājas apstājās vairākas mašīnas, kas bija atbraukušas no Vācijas! No tām izkāpa nepazīstami cilvēki un ķērās pie mājas remonta. ”Kas tie tādi ir? Un kas maksā par materiāliem?” kaimiņš vaicāja. Liecinieku ģimene paskaidroja, ka tie ir viņu garīgie brāļi un ka par materiāliem maksā atbraucēji paši. Pilsētiņas iedzīvotāji pārsteigti noskatījās, kā māja tika atjaunota. Galu galā paredzētās kāzas varēja notikt tieši tajā datumā, kas bija plānots no paša sākuma.
Šī ģimene pārliecinājās, ka piederība pie Jehovas liecinieku starptautiskās brālības dod ne tikai garīgas svētības, bet arī sagādā zināmu drošību šajā nedrošajā pasaulē. Turklāt viņi nebija vienīgie, kas to pieredzēja. Plūdu izpostītajos apgabalos tika izremontētas daudzas Jehovas liecinieku mājas un Ķēniņvalsts zāles, un netika aizmirsti arī tie, kas nebija liecinieki. Daudzi no viņiem arī saņēma palīdzību mājas remontēšanā un izteica par to lielu pateicību.
Taisnība, miers un drošība
Kad pēc ilgas slimošanas temperatūra nokrītas un atgriežas veselība, mēs esam no sirds pateicīgi ārstam, kurš mums ir palīdzējis. Cik pateicīgi mēs būsim savam Radītājam, kad nedrošības ”drudzis”, kas pārņēmis cilvēci, ar Dieva Ķēniņvalsts palīdzību beidzot būs izdziedēts uz visiem laikiem! Radītājs mums ir apsolījis dzīvi, kur būs ’taisnīgums, klusums un drošība mūžīgi’. Cik brīnišķīgas izredzes! (Jesajas 32:17.)
[Izceltais teksts 10. lpp.]
Nospiedošas izjūtas var atvieglot, koncentrējot uzmanību nevis uz materiālo, bet uz garīgo
[Attēls 8., 9. lpp.]
Dievs ir apsolījis jaunu pasauli, kur visi varēs dzīvot drošībā mūžīgi