Centieni pēc drošas dzīves

CILVĒKIEM mēdz būt atšķirīgi priekšstati par to, kas īsti ir drošība. Vienam drošības sajūtu dod darbs, otram šķiet, ka drošību sagādā pārticība, trešajam drošība nozīmē iespēju dzīvot vietā, kur nav jābaidās no noziedzības. Varbūt jums tā nozīmē vēl kaut ko citu.

Lai kāds būtu jūsu viedoklis, jūs noteikti cenšaties panākt, lai jūsu dzīvē būtu tik liela drošība, kādu jūs uzskatāt par nepieciešamu. Pievērsiet uzmanību, kādā ceļā daudzi Eiropas iedzīvotāji mēģina sasniegt zināmu personisko drošību.

Augstākā izglītība

Saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žaka Santēra vārdiem, Eiropas Savienības valstīs 20 procenti jauniešu ir bez darba. Tas nozīmē, ka šai vecuma grupai ļoti aktuāls ir jautājums: kā lai atrod darbu, kas dotu dzīvē drošību? Daudzi ir pārliecināti, ka šo mērķi vislabāk palīdz sasniegt augstākā izglītība, kas nodrošina studentiem ”ievērojamas priekšrocības darba tirgū”, kā bija rakstīts Londonas The Sunday Times.

Vācijā, piemēram, ”alkas iegūt izglītību un akadēmisku grādu ir tikpat dedzīgas kā vienmēr”, raksta Nassauische Neue Presse, kaut arī šajā valstī viena studenta iztikas izdevumi mācību kursa laikā vidēji sasniedz ap 95 000 marku (ap 32 000 latu).

Jaunieši, kas nopietni izturas pret izglītību un vēlas stabilu darbu, pelna atzinību. Tiem, kas ir ieguvuši zināmas iemaņas un kvalifikāciju, parasti ir lielākas izredzes atrast labu darbavietu. Bet vai augstākā izglītība vienmēr nodrošina iespēju atrast stabilu darbu? Kāda studente sacīja: ”Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka manas studijas nevirza mani uz konkrētu profesionālu darbību un nesola drošību.” Tāda situācija nav nekas neparasts. Pirms dažiem gadiem Vācijā bezdarbnieku skaits augstskolu absolventu vidū sasniedza rekordlielumu.

Francijā, kā bija rakstīts kādā laikrakstā, jaunieši stājas augstskolās tāpēc, ka, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni jauniešu vidū, vidusskolas atestātam nav tikpat kā nekādas vērtības. Tomēr daudzi studenti rēķinās ar to, ka pēc studiju beigšanas viņi ”arī ar diplomu kabatā nepavisam nebūs izdevīgākā stāvoklī”. Laikrakstā The Independent sacīts, ka Lielbritānijā ”studentu dzīves spriedze izraisa smagas sekas”. Kā bija stāstīts laikrakstā, augstskolu dzīve nereti nevis palīdz studentiem tikt galā ar dzīves nedrošību, bet, gluži otrādi, rada tādas problēmas kā depresija, raizes un zema pašcieņa.

Amata prasme un praktiskas iemaņas kādā ražošanas sfērā darba meklētājiem bieži vien dod lielākas priekšrocības nekā akadēmisks grāds.

Vai 10 000 mantu ir diezgan?

Daudzi domā, ka drošību garantē pārticība. Šis viedoklis varbūt šķiet pamatots, jo tādas rezerves kā, piemēram, uzkrājumi bankā grūtā brīdī tiešām var būt atspaids. Bībelē sacīts, ka nauda var sniegt zināmu ’pavēni’. (Salamans Mācītājs 7:12.) Tomēr rodas jautājums: vai, pieaugot turībai, noteikti pieaug arī cilvēka personiskā drošība?

Ne vienmēr tā notiek. Lūk, kāds piemērs, kas ilustrē, kā pēdējos 50 gados ir vairojies ļaužu īpašums. Kad tikko bija beidzies Otrais pasaules karš, lielai daļai Vācijas iedzīvotāju nebija gandrīz nekā. Turpretī mūsdienās, pēc kādā vācu laikrakstā publicētajiem datiem, katram Vācijas pilsonim caurmērā pieder 10 000 dažādu mantu. Ja ekonomiskās prognozes neviļ, nākamajām paaudzēm piederēs vēl vairāk. Bet vai šī bagātības uzkrāšana ir padarījusi dzīvi drošāku? Nē. Kā tika noskaidrots kādā Vācijas iedzīvotāju aptaujā, divas trešdaļas cilvēku uzskata, ka dzīve ir kļuvusi nedrošāka, nekā tā bija pirms kādiem divdesmit trīsdesmit gadiem. Kā redzams, straujais pārticības pieaugums nav palielinājis drošības sajūtu.

Tas arī ir saprotams, jo, kā bija teikts iepriekšējā rakstā, nedrošības sajūta ir nospiedoša emocionāla nasta. Un nekāda materiāla labklājība nespēj pilnībā atbrīvot no nospiedošām emocijām. Tiesa, manta var paglābt no trūkuma, un grūtos laikos tā lieti noder. Bet reizēm gadās arī tā, ka liela nauda kļūst par tikpat smagu nastu kā naudas trūkums.

Līdzsvarota attieksme pret mantu palīdzēs mums paturēt prātā, ka bagātība gan var dot zināmu labumu, taču tā nepavisam nav drošas dzīves garantija. Kad Jēzus Kristus dzīvoja uz zemes, viņš saviem sekotājiem teica: ”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.) Lai justos patiešām droši, ar materiālu labklājību vien ir par maz.

Daudziem padzīvojušiem cilvēkiem mantas ir svarīgas ne tik daudz to materiālās vērtības dēļ, cik atmiņu un emociju dēļ, kas viņiem ar tām saistās. Veci cilvēki vairāk uztraucas nevis par to, cik viņi ir bagāti, bet gan par to, ka viņi varētu kļūt par noziedznieku upuriem.

Jābūt modriem

”Noziedzības problēma.. pēdējos 30 gados ir saasinājusies visā pasaulē,” rakstīts Lielbritānijā izdotajā brošūrā Practical Ways to Crack Crime. Policija dara, ko spēj. Kādas metodes daži cilvēki izmanto, lai aizsargātos pret noziedzniekiem?

Personiskā drošība sākas ar drošības sajūtu mājās. Šveicē, piemēram, kāds arhitekts specializējas ar pretzagļu ierīcēm apgādātu māju projektēšanā, kurās ierīkotas drošas slēdzenes, īpaši nostiprinātas durvis un aizrestoti logi. Šo māju īpašnieki acīmredzot ir burtiski uztvēruši pazīstamo sakāmvārdu ”Mans nams ir mana pils”. Žurnālā Focus teikts, ka šīs mājas ir ļoti dārgas, bet pieprasījums pēc tām ir visai liels.

Lai varētu justies drošāk gan mājās, gan ārpus tām, dažu dzīvojamo rajonu iemītnieki organizē dežūras un apsargā savu rajonu. Atsevišķu priekšpilsētu iedzīvotāji cenšas nodrošināties vēl vairāk — viņi maksā apsardzes firmām, lai to darbinieki noteiktās stundās patrulētu viņu dzīvesvietas apkaimē. Daudzi cilvēki izvairās vēlu vakarā un naktī staigāt vienatnē pa pilsētas tukšajām ielām. Vecāki, kas, gluži dabiski, uztraucas par saviem bērniem, mēdz veikt vēl papildu piesardzības pasākumus, lai bērnus pasargātu. Daži ieteikumi vecākiem ir minēti šajā lappusē ievietotajā ielogojumā.

Bet ne jau katrs var atļauties nopirkt ar pretzagļu ierīcēm apgādātu māju. Turklāt iedzīvotāju dežūras un apsardzes darbinieku patruļas drīzāk nevis pazemina vispārējo noziedzības līmeni, bet spiež noziedzniekus pārcelt savu darbību uz neapsargātiem rajoniem. Noziedzība ir un paliek viens no nopietnākajiem draudiem cilvēku personiskajai drošībai. Lai dzīve kļūtu droša, ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai neatlaidīga cīņa ar noziedzību.

Jānovērš cēlonis, nevis tikai sekas

Ikvienam cilvēkam ir dabiska vēlēšanās justies drošībā, un mēs rīkojamies pareizi, ja veicam kādus saprātīgus un praktiskus pasākumus, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Tomēr noziedzība, bezdarbs un citas problēmas, kas rada nedrošību, ir tikai cilvēces vispārējā stāvokļa sekas. Lai šo stāvokli labotu, nepietiek cīnīties ar sekām — ir jānovērš pats cēlonis.

Kāds ir galvenais drošības trūkuma cēlonis? Kā iespējams to izskaust un uz visiem laikiem darīt galu dzīves nedrošībai? Par to būs stāstīts nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Kā aizsargāt bērnus

Tā kā par izplatītu parādību ir kļuvuši uzbrukumi bērniem, bērnu nolaupīšana un slepkavības, daudzi vecāki māca savus bērnus rīkoties šādi:

1) teikt kategorisku ”nē”, ja kāds mēģina viņus uz kaut ko pamudināt, bet viņi jūt, ka tas ir kaut kas slikts;

2) neļaut nevienam pieskarties viņu ķermeņa intīmajām daļām — izņēmums ir vienīgi tādi speciālisti kā ārsti un medmāsas, kas to drīkst darīt, ja klāt ir kāds no vecākiem;

3) skriet projām, kliegt vai saukt palīgā kādu tuvumā esošu pieaugušo, ja viņi ir apdraudēti;

4) vienmēr izstāstīt vecākiem, ja kāds gadījums vai saruna radījusi bērniem neērtības sajūtu;

5) nekad nepiekrist paturēt kaut ko noslēpumā no vecākiem.

Vēl pēdējais ieteikums: vecākiem būtu jābūt sevišķi apdomīgiem, izvēloties cilvēku, kurš pieskatīs bērnus viņu prombūtnē.

[Attēli 5. lpp.]

Lai dzīve būtu droša, nepieciešams kaut kas vairāk nekā tikai izglītība, pārticība un neatlaidīga cīņa ar noziedzību