Vai mums būtu jāatceras pagātne?

”VAI ebreji var aizmirst holokaustu?” Šo jautājumu uzdeva Virdžils Elisondo, Amerikas meksikāņu kultūras centra (Sanantonio, Teksasas štats) prezidents. Tas mums atgādina, ka šajā gadsimtā pieredzētie noziegumi cilvēku atmiņā var atstāt neizdzēšamas pēdas. Arī genocīdu pret armēņiem (1915—1923) un kambodžiešu masveida iznīcināšanu (1975—1979) var iekļaut 20. gadsimta noziegumu skaitā. Bet pat tad uzskaitījums ne tuvu nav pilnīgs.

Mēģinot panākt samierināšanos starp upuriem un to mocītājiem, reliģiskie un politiskie vadītāji vairākkārt ir aicinājuši cilvēkus aizmirst pārciestās nežēlības. Tā notika, piemēram, 403. gadā p.m.ē. Atēnās (Grieķija). Pilsētā tikko kā bija beigusies ”Trīsdesmit tirānu” diktatūra — šī oligarhu grupa bija apspiedusi gandrīz visus savus pretiniekus un daudzus pat nogalinājusi. Jaunā valdība centās atjaunot saskaņu iedzīvotāju starpā, pasludinādama bijušās tirānijas atbalstītājiem amnestiju (no grieķu vārda ar nozīmi ’aizmirstība’).

Vai ir iespējams aizmirst pēc pavēles?

Ir samērā viegli mēģināt ar likumu izsvītrot no cilvēku atmiņas noziegumus, kas pastrādāti pret nevainīgiem cilvēkiem. Valstu vadītāji var izšķirties par šādu soli politisku apsvērumu dēļ, kā tas notika senajā Grieķijā un pēc Otrā pasaules kara vairākās Eiropas valstīs. Piemēram, Itālijā 1946. gadā tika pasludināta amnestija vairāk nekā 200 000 valsts iedzīvotāju, kas, kā bija sacīts laikrakstā La Repubblica, ”lielākā vai mazākā mērā bija piedalījušies fašistiskā režīma noziegumos”.

Tomēr jāatzīst, ka valdību vai sabiedrisko organizāciju lēmumi ir viens, bet atsevišķu sabiedrības locekļu jūtas — pavisam kas cits. Nav iespējams ar lēmumu piespiest cilvēkus — nežēlīgu konfliktu, slaktiņu vai citādu zvērību bezspēcīgos upurus — aizmirst pārdzīvotās ciešanas.

Šajā gadsimtā vien karos ir aizgājuši bojā vairāk nekā simt miljoni cilvēku, daudzi pēc neaprakstāmām ciešanām. Ja vēl padomājam par tiem, kas masveidā nogalināti miera laikā, ir skaidrs, ka izdarītajiem noziegumiem nav skaita. Daudzi cilvēki cītīgi nopūlas, lai neviens no tiem netiktu aizmirsts.

Tie, kas gribētu izdzēst atmiņas

Tie, kas mudina noziegumu upurus vai viņu pēcnācējus piedot un aizmirst, bieži apgalvo, ka atmiņas par pagātni rada tikai šķelšanos — īpaši, ja runa ir par pārestībām, kas nodarītas pirms daudziem gadiem. Viņi pastāv uz to, ka aizmirstot var panākt vienotību, turpretim atcerēšanās neko nedod, jo, lai cik briesmīgas būtu bijušas pieredzētās ciešanas, vēstures ratu nevar pagriezt atpakaļ.

Bet centienos izdzēst cilvēku atmiņas daži ir gājuši tiktāl, ka ir apgalvojuši: šausmīgāko noziegumu pret cilvēci nemaz neesot bijis. Atsaukdamies uz vēsturniekiem, kas sagroza vēstures faktus, viņi cenšas citus pārliecināt, ka holokausts nekad nav noticis.a Viņi pat organizē ekskursijas uz bijušajām iznīcināšanas nometnēm, piemēram, Osvencimu un Treblinku, un stāsta apmeklētājiem, ka gāzes kameras tur nekad nav bijušas ierīkotas. Un tas notiek, lai gan ir tik daudz aculiecinieku, pierādījumu un dokumentu, kas liecina par pretējo!

Kāpēc zināmās aprindās šo nepatieso vēsturnieku idejas gūst piekrišanu? Tāpēc, ka ir cilvēki, kas labprāt aizmirstu gan paši savu, gan savas tautas atbildību. Kāpēc? Tam par iemeslu var būt nacionālisms, kāda ideoloģija, antisemītisms vai vēl kaut kas cits. Vēstures sagrozītāji domā, ka, tiklīdz noziegumi tiks aizmirsti, viņu atbildība beigsies. Taču daudzi izrāda aktīvu pretdarbību šiem bezatbildīgajiem cilvēkiem, kurus kāds franču vēsturnieks ir nosaucis par ”atmiņas slepkavām”.

Viņi neaizmirst

Nav šaubu, ka tiem, kas ir pārdzīvojuši karu vai kādu citu traģisku notikumu, ir ļoti grūti aizmirst savus bojā gājušos tuviniekus. Tomēr lielākā daļa no tiem, kas grib atcerēties slaktiņus un genocīdus, to vēlas tāpēc, ka viņi cer: no viņu un viņu tuvinieku pārciestā cilvēki mācīsies un nepieļaus šādu nežēlību atkārtošanos.

Vācijas valdība ir nolēmusi ik gadus atcerēties dienu, kad tika atmaskotas nacistu izdarītās zvērības Osvencimas koncentrācijas nometnē. Paskaidrodams, ar kādu mērķi tas tiek darīts, Vācijas prezidents izteicās, ka ”šo notikumu pieminēšana būs par brīdinājumu nākamajām paaudzēm”.

50. gadadienā kopš Otrā pasaules kara beigām pāvests Jānis Pāvils II izteicās līdzīgi: ”Atmiņas par šo karu ar gadiem nedrīkst izbalēt; gluži otrādi, tām jākļūst par bargu pamācību mūsu paaudzei un paaudzēm, kas nāks pēc mums.” Tomēr jāatzīst, ka katoļu baznīca ne vienmēr ir atcerējusies kara gadu noziegumus un to upurus.

Lai arī nākamās paaudzes iegūtu pamācību un brīdinājumu no genocīdiem, kas notikuši šajā un citos gadsimtos, ir izveidoti daudzi muzeji, piemēram, Memoriālais holokausta muzejs Vašingtonā un Beithašoa tolerances muzejs Losandželosā. Par šo tēmu tiek veidotas dokumentālas un cita veida filmas. Tas tiek darīts, lai cilvēce saglabātu atmiņā ciešanas, ko vieni cilvēki ir piedzīvojuši citu dēļ.

Kāpēc atcerēties?

”Tiem, kas nespēj atcerēties pagātni, ir lemts to atkārtot,” rakstīja spāņu izcelsmes amerikāņu filozofs Džordžs Santajana. Diemžēl gadu tūkstošiem cilvēki ātri vien ir aizmirsuši savu pagātni un tāpēc ir atkārtojuši savas smagās kļūdas atkal un atkal.

Daudzās nežēlīgās masu slepkavības skaidri liecina, ka cilvēku valdīšana pār citiem cilvēkiem ir cietusi pilnīgu neveiksmi. Kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka cilvēki pastāvīgi ir atkārtojuši pašu nopietnāko kļūdu — viņi ir noraidījuši Dievu un viņa likumus. (1. Mozus 3:1—6; Salamans Mācītājs 8:9.) Arī mūsdienās, gluži kā ir pravietots Bībelē, ’samaitāta paaudze’ dara to pašu un cieš no šīs rīcības sekām. (Filipiešiem 2:15; Psalms 92:8; 2. Timotejam 3:1—5, 13.)

Ja jau esam ieminējušies par Radītāju, Jehovu, — kāds ir viņa viedoklis? Ko viņš aizmirst, un ko viņš atceras? Vai ir iespējams novērst izdarīto noziegumu sāpīgās sekas? Vai ’reiz beigsies bezdievīgo niknums’? (Psalms 7:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts/Attēli 7. lpp.]

”Tiem, kas nespēj atcerēties pagātni, ir lemts to atkārtot.” (Džordžs Santajana)

Krematorija un krāsns Osvencimas koncentrācijas nometnē

[Norāde par autortiesībām]

Oświęcim Museum