Piedot un aizmirst. Vai tas ir iespējams?
IR PAGĀJIS vairāk nekā puse gadsimta, kopš 1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš. Cilvēces vēsturē nav bijis līdzīga globāla kara, kas būtu bijis tik nežēlīgs un prasījis tik daudz upuru.
Otrais pasaules karš ilga sešus gadus, un tajā aizgāja bojā apmēram 50 miljoni cilvēku, to skaitā arī civiliedzīvotāji. Neskaitāmi tika fiziski, garīgi un emocionāli sakropļoti. Daudziem, kas pārdzīvoja postošos kara gadus, vēl aizvien sāp atmiņas par pieredzētajām zvērībām un zaudētajiem tuvajiem cilvēkiem.
Ir palikušas atmiņas par holokaustu, kad nacisti nežēlīgi noslepkavoja miljoniem nevainīgu cilvēku. Eiropā un Āzijā iebrucēju armijas pastrādāja daudzus noziegumus — tās slepkavoja, izvaroja, aplaupīja un terorizēja civiliedzīvotājus. Tāpat daudzi cieta uzlidojumos, kuros tika nodarīti plaši postījumi un bezgala daudz nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu guva ievainojumus vai zaudēja dzīvību. Daudz briesmīga pieredzēja arī miljoniem karavīru, kas cīnījās kaujas laukos dažādās pasaules malās.
Garīgas un emocionālas rētas
Ļoti daudziem, kas dzīvoja Otrā pasaules kara laikā un vēl joprojām ir dzīvi, briesmīgie karalaika notikumi ir atstājuši dziļas garīgas un emocionālas rētas. Šie cilvēki labprāt izdzēstu visas šausmīgās, sāpinošās atmiņas, bet viņi to nespēj. Redzētās ainas atgriežas un moka viņus kā uzmācīgs murgs.
Citi turpretim nevēlas aizmirst vai nu tāpēc, ka alkst pēc atriebības, vai tāpēc, ka vēlas godināt kritušo piemiņu. Turklāt plaši izplatīts ir uzskats, ka pagātnes noziegumi jāsaglabā cilvēces atmiņā, lai varētu cerēt, ka nekas līdzīgs vairs nekad neatkārtosies.
Pirms dažiem gadiem, 1994. un 1995. gadā, tika organizēti dažādi pasākumi, lai atzīmētu 50. gadadienu kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā (1944. gada jūnijā) un Otrā pasaules kara beigām Eiropā (1945. gada maijā), un šo pasākumu gaisotne liecināja, ka daudziem minēto notikumu aculieciniekiem piedot un aizmirst ir ļoti grūti. Bieži tiek noraidīts pat jebkurš simbolisks mēģinājums izlīgt ar bijušajiem ienaidniekiem. Tā, piemēram, Lielbritānijas veterāni atteicās ielūgt Vācijas pārstāvjus, lai kopīgi atzīmētu sabiedroto karaspēka izcelšanos Normandijā.
Par nacistu noziegumiem Otrā pasaules kara laikā un to, cik grūti ir piedot un aizmirst, rakstnieks Vladimirs Žankelevičs ir izteicies šādi: ”Saskaroties ar tik drausmīgiem noziegumiem, pilnīgi dabiski ir.. izjust sašutumu, apņēmīgi cīnīties par to, lai notikušais nekad netiktu aizmirsts, un vajāt vainīgos — kā to apsolīja Nirnbergas tribunāls — līdz pat zemes galiem.” Turpinājumā viņš saka: ”Pārfrāzējot Svētā Lūkas evaņģēlijā pierakstītos vārdus, ko Jēzus teica lūgšanā Dievam, mēs labprāt teiktu: Kungs, nepiedod tiem, jo tie zina, ko tie dara.” (Salīdzināt Lūkas 23:34.)
Diemžēl kopš 1945. gada līdz pat mūsu dienām ir izdarīts vēl daudz citu noziegumu — Kambodža, Ruanda un Bosnija ir tikai dažas vietas uz zemes, kur ir notikusi asinsizliešana. Šie noziegumi ir atstājuši aiz sevis miljoniem nonāvēto, kā arī ārkārtīgi daudz atraitņu un bāreņu, izpostītas dzīves un šausmīgas atmiņas.
Nav šaubu, 20. gadsimts ir bijis nepārspētas nežēlības laiks. Visā pilnībā ir piepildījies sen izteiktais Bībeles pravietojums par mūsu laikmetu — cilvēki ir kļuvuši ”nesavaldāmi” un ”labā nīdēji”. (2. Timotejam 3:1—5; Atklāsmes 6:4—8.)
Kas mums būtu jādara?
Saskaroties ar šādām nežēlībām, cilvēki reaģē dažādi. Kā ir ar mums? Vai mums būtu jāatceras vai jāaizmirst? Vai atcerēties nozīmē paturēt pret bijušajiem ienaidniekiem rūgtumu un dziļu nepatiku, kas liedz piedot? No otras puses, vai piedot nozīmē, ka cilvēks spēj pilnībā atbrīvoties no sāpīgajām atmiņām?
Ko domā cilvēces Radītājs, Dievs Jehova, par briesmīgajiem noziegumiem, kas izdarīti mūsdienās un pagājušajos laikos? Vai viņš piedos vainīgajiem? Un vai nav par vēlu atlīdzināt tiem, kas ir tikuši nogalināti? Vai pastāv kāda cerība, ka noziegumi reiz beigsies, ja ņem vērā, ka noziedzība pastāv jau tūkstošiem gadu? Kā Visvarenais Dievs galu galā atrisinās šos sarežģītos jautājumus?
[Attēls 4. lpp.]
Masu slepkavībās bojā gājušo bērni, kas sapulcināti bēgļu nometnē
[Norāde par autortiesībām]
UN PHOTO 186797/J. Isaac
[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]
U.S. Navy fotoattēls