Kas būtu jāzina par bandām
Veids, kas kādreiz bija piederējis pie vienas no Kalifornijas bandām, teica: ”Mēs gluži vienkārši bijām puikas, kas dzīvoja kaimiņos un reizē sāka iet skolā. Mēs tikai pieņēmām nepareizus lēmumus.”
DAUDZAS no bandām sākotnēji lielākā vai mazākā mērā ir bijušas kompānijas, kuru locekļi dzīvo vienā apkaimē. Bērni vai pusaudži sāk pulcēties uz kāda ielas stūra. Viņi kopā pavada laiku un vēlāk apvienojas, lai aizstāvētos pret kādu citu vietējo grupējumu, kas jau ir vairāk nostabilizējies. Bet drīz vien visa grupa noslīd līdz tās agresīvāko locekļu līmenim un sāk iesaistīties bīstamā noziedzīgā darbībā.
Banda no kādas citas ielas, iespējams, uzskata jaunās grupas locekļus par saviem ienaidniekiem, un niknums izraisa vardarbību. Narkotiku tirgotāji izmanto bandu, lai realizētu narkotikas. Vēlāk seko arī citi noziegumi.
Luisam bija 11 gadi, kad viņa draugi apvienojās bandā. 12 gadu vecumā viņš sāka lietot narkotikas. 13 gadu vecumā viņu pirmoreiz apcietināja. Luiss piedalījās automašīnu zagšanā, zādzībās ar ielaušanos un bruņotā laupīšanā. Viņš atkārtoti sēdēja cietumā par līdzdalību bandu kautiņos un sabiedriskās kārtības traucēšanu.
Reizēm ir pārsteidzoši uzzināt, kādi cilvēki mēdz piederēt pie bandām. Piemēram, Marta — glīti ģērbta, spējīga vidusskolniece — pelnīja labas atzīmes un skolā izcēlās ar kārtīgu uzvedību. Taču viņa bija vadone bandā, kas tirgojās ar marihuānu, heroīnu un kokaīnu. Tikai pēc tam, kad viens no viņas draugiem bija vairākkārt sašauts un beidzot nogalināts, bailes piespieda Martu mainīt savu dzīvesveidu.
Kāpēc jaunieši iesaistās bandās
Pārsteidzoši, bet daži bandu locekļi apgalvo, ka viņi ir pievienojušies bandai, tiekdamies pēc mīlestības. Viņi ir meklējuši brālību, tuvības sajūtu, ko nav atraduši savā ģimenē. Hamburgas (Vācija) laikrakstā Die Zeit bija sacīts, ka ielu bandās jaunieši cenšas atrast drošību, ko viņi nespēj atrast nekur citur. Ēriks, bijušais bandas loceklis, teica: ja tev mājās trūkst mīlestības, ”tu meklē kaut ko labāku ārpus mājām”.
Kāds tēvs, kas kādreiz bija piederējis pie bandas, par savu agrīno dzīves pieredzi rakstīja: ”Es atkal un atkal sēdēju cietumā: par huligānismu, piedalīšanos bandu kautiņos, sabiedriskās kārtības traucēšanu un visbeidzot par slepkavības mēģinājumu, šaujot no braucošas automašīnas.” Vēlāk, kad šim vīrietim pašam bija dēls, vārdā Ramiro, viņam neatlika daudz laika, ko veltīt zēnam. Paaudzies arī Ramiro iesaistījās bandā, un pēc kāda bandu kautiņa policija viņu arestēja. Kad tēvs pieprasīja, lai Ramiro sarautu saites ar bandu, dēls iesaucās: ”Tagad tā ir mana ģimene!”
Vienā no Teksasas slimnīcām kāda medicīnas māsa nedaudz vairāk nekā gada laikā ir runājusies ar 114 jauniešiem, kas slimnīcā dziedē šautas brūces, un viņa sacīja: ”Tas ir savādi. Cik varu atcerēties, es ne reizi neesmu dzirdējusi, ka viņi būtu lūguši pasaukt māti vai kādu citu no ģimenes locekļiem.”
Zīmīgi, ka bandām pievienojas ne tikai pilsētu nabadzīgo rajonu bērni. Kā pirms vairākiem gadiem bija rakstīts Kanādas žurnālā Maclean’s, policijas praksē ir zināmi gadījumi, kad pie vienas un tās pašas bandas ir piederējuši jaunieši gan no visbagātākajiem, gan no vistrūcīgākajiem pilsētas kvartāliem. Šie jaunieši, kas nāk no tik dažādām vidēm, apvienojas bandā viena un tā paša iemesla dēļ — viņi tiecas pēc ģimeniskas kopības sajūtas, ko nav atraduši savās mājās.
Ir vietas, kur bērni uzaug ar pārliecību, ka piederība pie bandas ir pavisam normāls dzīvesveids. Sešpadsmitgadīgais Fernando stāstīja: ”Viņiem šķiet, ka pievienošanās bandai palīdzēs atrisināt viņu problēmas. Viņi domā: ”Tad man būs draugi. Viņi ir lieli, un viņiem ir šaujamie. Draugi mani aizsargās, un neviens man neko nevarēs padarīt.”” Bet drīz vien jaunpienācēji atklāj, ka, iesaistījušies bandā, viņi kļūst par tās ienaidnieku uzbrukumu mērķi.
Bieži bandas izveidojas tādos rajonos, kur cilvēkiem ir pārāk maz naudas un pārāk daudz ieroču. Ziņās stāsta, ka lielpilsētu skolās mēdz būt klases, kurās divas trešdaļas skolēnu nāk no nepilnām ģimenēm. Reizēm ģimenēs ir tāda situācija, ka skolniece dzīvo kopā ar māti, kas lieto narkotikas un vakaros mēdz nenākt mājās, un meitenei no rīta pirms došanās uz skolu jāaizved uz bērnu aprūpes centru pašai savs mazulis, kam arī nav tēva.
Kalifornijas štata gubernators Pīts Vilsons teica: ”Mums ir milzīgas problēmas, tāpēc ka ļoti daudz bērnu aug bez tēva, kas viņiem rādītu paraugu, kādam jābūt vīrietim, un no kā viņi saņemtu mīlestību, vadību, audzināšanu un vērtību izpratni, — viņi neiemācās saprast, kāpēc viņiem būtu jāciena pašiem sevi un kāpēc jāciena citi cilvēki.” Viņš sacīja, ka šī nespēja just citiem līdzi, kas raksturīga daļai jauniešu, ir iemesls, kāpēc tie ”var nošaut cilvēku, šķiet, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem”.
Galvenie faktori, kas ietekmē bandu skaita pieaugumu, ir sirsnīgu ģimenes attiecību, personīgas audzināšanas un krietna parauga trūkums, taču sava nozīme ir arī citiem apstākļiem. Var minēt tādus papildu faktorus kā, piemēram, televīzijas programmas un filmas, kurās vardarbība attēlota kā viegls problēmu atrisinājums, sabiedrība, kas trūcīgos uzskata par neveiksminiekiem un nemitīgi tiem atgādina, ka viņi nevar atļauties visu to pašu, ko citi, tāpat arī nepilnās ģimenes, kuru kļūst arvien vairāk un kurās pārstrādājusies jauna māmiņa smagi nopūlas, lai uzturētu vienu vai vairākus bērnus, kas aug bez kārtīgas pieskatīšanas. Šo un, iespējams, vēl citu faktoru kombinācija ir radījusi ielu bandu problēmu, kas aizvien vairāk satrauc visu pasauli.
Tikt vaļā nav viegli
Tiesa, daži bandu locekļi ar laiku pamazām pārtrauc sakarus ar bandu, aizpildīdami savu dzīvi ar citām interesēm. Citi varbūt pārceļas pie radiniekiem, kas dzīvo kaut kur citur, un tā tiek vaļā no bandas. Bet lielākoties no tās izkļūt nemaz nav tik vienkārši.
Parasti, ja kāds grib saraut saites ar bandu, vairāki bandas locekļi viņu zvērīgi piekauj, un tikai tad viņam atļauj atstāt bandu dzīvam. Dažās bandās pat ir noticis tā, ka tiem, kas vēlējās aiziet, bija jāļauj sevi sašaut. Kas palika dzīvs, drīkstēja iet projām. Vai ir vērts izciest tik nežēlīgu apiešanos, lai tiktu vaļā no bandas?
Paskaidrodams, kāpēc viņš vēlējās aiziet no bandas, kāds bijušais bandas loceklis teica: ”Pieci no maniem draugiem jau ir miruši.” Bandas locekļu dzīve patiešām mēdz būt gandrīz neiedomājami bīstama. Žurnālā Time par kādu cilvēku, kas bija piederējis pie vienas no Čikāgas bandām, bija rakstīts: ”Savas septiņus gadus ilgās ”karjeras” laikā viņš ir sašauts vēderā, dabūjis pa galvu sitienu ar dzelzceļa gulsni, viņam kautiņā ir salauzta roka un viņš divreiz ir sēdējis cietumā par automašīnu zādzību.. Bet tagad, kad viņš beidzot ir sācis godīgu dzīvi, pat viņa bijušie draugi grib ar viņu izrēķināties.”
Ir iespējama labāka dzīve
Brazīlietis Elenu kādreiz piederēja pie ”galvsitēju” bandas, kas mēdza rīkot kautiņus ar nažiem un reizēm pat ar šaujamieročiem. Elenu juta, ka trūkuma dēļ viņam daudz kas ir liegts, tāpēc viņš guva zināmu apmierinājumu, nodarbodamies ar vandalismu un uzbrukdams cilvēkiem. Reiz kāds darbabiedrs uzsāka ar viņu sarunu par Bībeli. Vēlāk Elenu apmeklēja Jehovas liecinieku kopsanāksmi un satika tur vairākus kādreizējos paziņas, kas bija pametuši to pašu bandu, pie kuras piederēja viņš, kā arī kādas naidīgas bandas bijušo locekli. Viņi sveicināja cits citu kā brāļi — salīdzinājumā ar to, kā šī sastapšanās būtu izvērtusies, ja tā būtu notikusi kādu laiku iepriekš, atšķirība bija milzīga.
Vai kaut kas tāds tiešām notiek? Jā, notiek gan! Nesen Atmostieties! pārstāvis tikās ar bijušajiem lielāko Losandželosas bandu locekļiem, kas tagad kalpo Jehovas liecinieku draudzēs. Pēc vairāku stundu ilgas sarunas viens no viņiem ieturēja pauzi, atliecās atpakaļ krēslā un sacīja: ”Jūs tikai paskatieties! Kādreizējie Bloods un Crips te sēž kopā draudzīgi kā brāļi!” Visi sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka viņu pārtapšanai no nežēlīgiem bandu locekļiem par cilvēkiem, kuru rīcību nosaka laipnība un mīlestība, ir bijis viens iemesls — viņi ir spējuši tā mainīties tāpēc, ka, cītīgi studējot Bībeli, ir iemācījušies Dieva principus.
Vai patiesi mūsdienās, 90. gados, kaut kas tāds ir iespējams? Vai tiešām mūsu laikos bandu locekļi var tā izmainīties? Viņi to var, ja vien vēlas ieklausīties iedarbīgajos pamudinājuma vārdos, kas atrodami Dieva Rakstos, un pēc tam saskaņot savu dzīvi ar Bībeles principiem. Ja kāds ir iesaistīts bandā, kāpēc lai viņš to nepamēģinātu?
Bībele mūs aicina ’līdz ar agrākās dzīves veidu atmest veco cilvēku’ un ’apģērbt jauno cilvēku, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā’. (Efeziešiem 4:22—24.) Kā šāda jauna personība, ”jaunais cilvēks”, tiek veidota? Bībelē teikts, ka cilvēka personība var ’tikt atjaunota atziņā pēc sava Radītāja tēla’. (Kolosiešiem 3:9—11, LB-65r.)
Vai ir vērts pūlēties, lai panāktu tādas pārmaiņas? Jā, noteikti! Tiem, kas iesaistīti kādā bandā, droši vien būs nepieciešams atbalsts, lai mainītu savu dzīvi. Vietējā apkārtnē ir atrodami cilvēki, kas ar prieku sniegs šo palīdzību. Taču parasti tieši vecāki ir tie, kas vislabāk var palīdzēt saviem bērniem. Tāpēc tālāk būs apspriests, kā vecāki var aizsargāt bērnus, lai tie neiesaistītos kādā bandā.
[Attēls 7. lpp.]
Kādreizējos naidīgu bandu locekļus tagad vieno Bībeles patiesība