Problēma saasinās

Mazais Roberts bija tikai 11 gadus vecs, kad viņš tika atrasts guļam uz mutes zem kāda pamesta tilta. Zēna pakausī rēgojās divi ložu caurumi. Cik zināms, viņu bija nogalinājuši jaunieši no tās pašas bandas, pie kuras piederēja arī Roberts.

Piecpadsmitgadīgais Alekss jau gandrīz bija iesaistījies bandā, un, ļoti iespējams, arī viņš drīz būtu miris pāragrā nāvē. Bet tad Alekss redzēja, kā gāja bojā kāds viņa draugs, un sacīja sev: ”Es negribu, lai ar mani notiktu tas pats.”

SAVULAIK vārdi ”ielu bandas” asociējās ar plaši pazīstamajām Losandželosas bandām Bloods un Crips, bet tagad šādi bīstami grupējumi ir izplatīti visā pasaulē. Taču, lai kurā zemē bandas darbotos, tās visas ir pārsteidzoši līdzīgas.

Šī gadsimta piecdesmitajos gados pasauli šokēja vēstis par tā sauktajiem Teddy Boys Anglijā. Kā bija stāstīts Londonas laikrakstā The Times, viņi nodarīja nevainīgiem cilvēkiem ”briesmīgus miesas bojājumus”, lietodami cirvjus, nažus, velosipēdu ķēdes un citus ieročus. Izcēlās kautiņi ar nažiem, tika demolētas kafejnīcas un bāri. Cilvēki tika aizskarti, aplaupīti, piekauti un reizēm pat nogalināti.

Vācijas pilsētas Hamburgas laikraksts Die Welt pirms dažiem gadiem ziņoja, ka jauniešiem ”pa ceļam uz diskotēku vai atceļā uz mājām” uzbrūk bandas, kas bruņojušās ”beisbola nūjām, nažiem un šaujamieročiem”. Minhenes Süddeutsche Zeitung bija rakstīts, ka Berlīnē skinheads jeb skūtgalvji uzbrūk ikvienam, ”kas ir manāmi vājāks, — bezpajumtniekiem, invalīdiem, pensionārēm”.

Atmostieties! korespondents Spānijā pastāstīja, ka šajā valstī pusaudžu bandu problēma ir parādījusies samērā nesen, bet tā kļūst arvien nopietnāka. Madrides laikrakstā ABC bija publicēts raksts ar nosaukumu ””Skūtgalvji” — jauns bieds uz ielas”. Kāds bijušais skūtgalvis no Spānijas izteicās, ka viņi mēdza vajāt ”cūkas ārzemniekus, prostitūtas un homoseksuālistus”. Viņš piebilda: ”Nakts bez asinīm [nebija] ne plika graša vērta.”

Dienvidāfrikas laikrakstā Cape Times bija sacīts, ka šajā zemē liela daļa vardarbīgo noziegumu ir ”ļaundabīgas bandu subkultūras blakusprodukts”. Kādā Keiptaunā izdotā grāmatā rakstīts, ka Dienvidāfrikas pilsētu nabadzīgākajos rajonos bandas kļuvušas par ”parazītiem”, kas ”aplaupa un izvaro cilvēkus paši savā apkaimē un cīnās ar citām bandām par teritoriju, peļņas iespējām un sievietēm”.

Brazīlijas laikrakstā O Estado de S. Paulo bija teikts, ka bandas ”vairojas draudīgā ātrumā”. Tur bija rakstīts, ka tās uzbrūk naidīgo bandu locekļiem, pārticīgākiem jauniešiem, citu rasu cilvēkiem un nabadzīgiem strādniekiem imigrantiem. Kā bija stāstīts šajā laikrakstā, kādu dienu vairākas bandas sarīkoja plašas nekārtības: viņi ”aplaupīja cilvēkus pludmalē, ..kāvās savā starpā” un pārvērta vienu no Riodežaneiro galvenajām ielām par ”karadarbības zonu”. Kādā citā ziņojumā no Brazīlijas bija sacīts, ka bandu skaits pieaug ne tikai tādās lielpilsētās kā Sanpaulu un Riodežaneiro, bet arī mazākās pilsētiņās.

Kanādas žurnālā Maclean’s 1995. gadā bija atzīmēts, ka pēc policijas vērtējuma Vinipegā darbojas vismaz astoņas ielu bandas. Amerikas Savienoto Valstu laikrakstos ir parādījušies fotoattēli, kuros redzami bandu locekļi, kas ieviesuši bandu ģērbšanās stilu, kā arī raksturīgos uzrakstus un zīmējumus uz sienām attālos indiāņu rezervātos Amerikas dienvidrietumos.

Pagājušajā gadā Ņujorkā sevišķi asi uzliesmoja ar bandām saistīta vardarbība. Stāsta, ka šajos notikumos bijušas iejauktas pazīstamās bandas Bloods un Crips, kas sākotnēji darbojās Losandželosā. Saskaņā ar Ņujorkas mēra vārdiem, no jūlija līdz septembrim policija izdarīja 702 arestus, kas bija tieši saistīti ar ielu bandu darbību.

Ielu bandas vairs nav tikai lielpilsētu problēma. Laikrakstā Quad-City Times, kas tiek izdots Amerikas Savienoto Valstu vidienē, bija stāstīts par tādām parādībām kā ”vardarbības pieaugums pusaudžu vidū, narkomānijas uzplūdi un arvien dziļāka bezcerības sajūta”.

Posta smagums

Lūk, kas tiek stāstīts par kādu bandu: sākumā tā bijusi vienkārši draugu kompānija. Bet, pieaugot vadoņa ietekmei, pieauga arī vardarbība. Bandas vadonis dzīvoja pie savas vecāsmātes, un viņas māja atkārtoti tika apšaudīta — arī tad, kad viņa pati atradās tur iekšā. Kādā laikrakstā bija teikts, ka mājas sienās varēja saskaitīt vairāk nekā 50 ložu caurumu. Šāvēji acīmredzot gribēja par kaut ko atriebties mazdēla bandai. Turklāt bandas vadoņa brālis atradās cietumā, kur izcieta sodu par līdzdalību bandas darbībā, un viņa brālēns, kas, negribēdams kļūt par vardarbības upuri, bija pārcēlies uz citurieni un bija iegriezies paciemoties agrākajā dzīvesvietā, tika nošauts no garāmbraucošas mašīnas.

Losandželosā kādas bandas locekļi sašāva mašīnu un nogalināja trīsgadīgu bērnu, kura māte un viņas draugs bija nejauši iebraukuši nepareizajā ielā. Kādā skolā ielidoja lode un trāpīja skolotājam, kas centās iemācīt saviem skolēniem, kā dzīvot labāku dzīvi. Arī daudzi citi cilvēki, kam nav nekā kopīga ar bandām, ir gājuši bojā to noziedzīgās darbības dēļ. Bruklinā, vienā no Ņujorkas rajoniem, visas apkārtnes uzmanību piesaistīja kādas mātes traģēdija — viņa bija zaudējusi visus trīs dēlus, kas bija kļuvuši par bandu upuriem.

Kas ir izraisījis šo pasaules mēroga problēmu — jauniešu vardarbību —, un kā lai mēs pasargājam no tās savus bērnus? Kā veidojas bandas, un kāpēc tik daudzi jaunieši tajās iesaistās? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajos rakstos.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Scott Olson/Sipa Press