Sieviešu diskriminācija

RIETUMĀFRIKĀ kāds biznesmenis nopērk deviņus gadus vecu bērnu. Āzijā kāds jaundzimušais tiek dzīvs aprakts tuksneša smiltīs. Vienā no austrumu zemēm bāreņu patversmē kāds mazulis nomirst badā neviena negribēts un neaprūpēts. Šīs traģēdijas vieno kāds apstāklis: visi trīs upuri bija meitenes. Piederība pie sieviešu dzimuma bija pietiekams iemesls, lai viņas uzskatītu par nevajadzīgām.

Tie nav tikai atsevišķi gadījumi. Āfrikā tūkstošiem meiteņu un jaunu sieviešu tiek pārdotas verdzībā — reizēm pat par nieka 15 dolāriem. Turklāt, kā teikts kādā ziņojumā, ik gadus simtiem tūkstošu jaunu meiteņu tiek pārdotas vai ar varu padarītas par prostitūtām; tas notiek galvenokārt Āzijā. Vēl jo ļaunāk: demogrāfiskie dati dažās valstīs liecina, ka apmēram 100 miljoni meiteņu ir ”pazudušas”. Tas neapšaubāmi ir izskaidrojams ar abortiem, zīdaiņu slepkavībām un galēji nevērīgu izturēšanos pret meitenēm un sievietēm.

Gadsimtiem ilgi daudzās zemēs ir valdījusi šāda attieksme pret sievietēm, un dažviet tā ir saglabājusies vēl šodien. Kāpēc sievietes tiek tā noniecinātas? Tāpēc, ka šajās zemēs zēni tiek vērtēti augstāk. Tur zēns tiek uzlūkots par iespējamo dzimtas turpinātāju, īpašuma mantinieku un vecāku apgādnieku vecumdienās, jo šīs valstis parasti nemaksā nekādas vecuma pensijas. Kādas Āzijas tautas sakāmvārdā apgalvots, ka ”audzināt meiteni nozīmē laistīt stādu kaimiņa dārzā”. Kad meita izaugs, viņa apprecēsies un aizies projām vai varbūt pat tiks pārdota par prostitūtu, un tāpēc viņa nevarēs aprūpēt savus padzīvojušos vecākus.

Sievietēm — mazākā daļa

Zemēs, kur ļaudis cīnās ar nabadzību, šāda attieksme nozīmē, ka, salīdzinājumā ar zēniem, meitenes ģimenē saņem mazāk pārtikas un viņu veselības aprūpei un skološanai tiek veltīts mazāk uzmanības. Kādā Āzijas zemē pētnieki konstatēja, ka 14 procenti meiteņu ir nepietiekami paēdušas, turpretī zēnu vidū no nepietiekama uztura cieš tikai 5 procenti. Kā ziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds (UNICEF), dažās zemēs starp bērniem, kas tiek vesti uz poliklīnikām, zēnu ir divreiz vairāk nekā meiteņu. Āfrikā, kā arī Āzijas dienvidu un rietumu daļā vairāk nekā 40 procenti jaunu sieviešu ir analfabētes. ”Jaunattīstības zemēs ir vērojama briesmīga dzimuma diskriminācija,” ar rūgtumu sacīja kādreizējā UNICEF vēstniece Odrija Hepberna.

Šī ”dzimuma diskriminācija” nebeidzas arī tad, kad meitenes kļūst pieaugušas. Nabadzība, varmācīga apiešanās un nemitīgs smags darbs bieži vien ir sievietes daļa tieši tāpēc, ka viņa ir sieviete. Pasaules bankas prezidents paskaidroja: ”Pasaulē sievietes paveic divas trešdaļas darba. [..] Tomēr viņas saņem tikai desmito daļu pasaules ienākumu, un viņām pieder mazāk nekā viens procents pasaules īpašumu. Starp pasaules trūcīgajiem viņas ir vienas no trūcīgākajām.”

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumu, no 1,3 miljardiem pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo galējā nabadzībā, vairāk nekā 70 procenti ir sievietes. ”Un stāvoklis pasliktinās,” bija piebilsts šajā ziņojumā. ”Pēdējo divdesmit gadu laikā pilnīgā nabadzībā dzīvojošo lauku sieviešu skaits ir pieaudzis gandrīz par 50%. Nabadzībai ir sievietes seja — tas iezīmējas arvien skaidrāk.”

Vēl lielāks ļaunums nekā mokošā nabadzība ir vardarbība, kas izposta neskaitāmu sieviešu dzīvi. Tiek lēsts, ka simts miljoni meiteņu — lielākoties Āfrikā — ir cietušas no dzimumorgānu sakropļošanas. Plaši izplatīta vardarbības forma ir izvarošana, un ir vietas, kur šie noziegumi gandrīz nekad netiek reģistrēti, kaut gan pētījumi liecina, ka dažās zemēs sestā daļa sieviešu tiek izvarotas. Karš atnes postu kā vīriešiem, tā sievietēm, taču lielākā daļa bēgļu, kas spiesti atstāt savas mājas, ir sievietes un bērni.

Mātes un gādnieces

Rūpes par ģimenes apgādāšanu nereti vissmagāk gulstas tieši uz mātes pleciem. Daudzās ģimenēs māte strādā visgarākās stundas, un bieži viņa ir vienīgā ģimenes apgādniece. Dažos Āfrikas lauku apvidos gandrīz pusē ģimeņu māte pilda ģimenes galvas pienākumus. Arī rietumu pasaulē ir vietas, kur ļoti daudzās ģimenēs šos pienākumus veic māte.

Turklāt daļa no vissmagākajiem darbiem, piemēram, ūdens un malkas nešana, jaunattīstības zemēs tradicionāli tiek uzskatīti par sieviešu pienākumiem. Mežu izciršanas un augu segas pārmērīgas noganīšanas dēļ tie ir kļuvuši krietni grūtāki nekā agrāk. Dažās sausuma skartās zemēs sievietes vairāk nekā trīs stundas dienā pavada, meklējot kurināmo, un vēl kādas četras stundas viņām paiet, nesot ūdeni. Tikai tad, kad šis smagais uzdevums ir paveikts, viņas var ķerties pie tiem mājas un lauku darbiem, kas no viņām tiek prasīti.

Protams, valstīs, kur trūkums, bads vai nemieri ir kļuvuši par ikdienu, cieš visi — gan vīrieši, gan sievietes. Tomēr sievietēm tikusi nesamērīgi liela ciešanu daļa. Vai situācija kādreiz mainīsies? Vai ir kādas reālas izredzes, ka pienāks laiks, kad pret sievietēm visur izturēsies ar cieņu un uzmanību? Vai sievietes jau tagad var kaut ko darīt, lai uzlabotu savu stāvokli?

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Mazgadīgās prostitūtas. Kas ir vainīgs?

Tiek lēsts, ka ik gadus apmēram miljons bērnu — galvenokārt meitenes — tiek piespiesti nodarboties ar prostitūciju vai pārdoti, lai tos izmantotu prostitūcijā. Arajaa no Dienvidaustrumāzijas stāsta, kas notika ar dažām viņas klasesbiedrenēm. ”Kulvadī kļuva par prostitūtu, kad viņai bija tikai 13 gadi. Kulvadī bija jauka meitene, bet viņas māte bieži piedzērās un spēlēja pokeru, tāpēc tai nebija laika par viņu rūpēties. Māte mudināja Kulvadī, lai viņa sāktu pelnīt naudu, saejoties ar vīriešiem, un nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau strādāja par prostitūtu.

Sivuna, vēl viena meitene no manas klases, bija nākusi no valsts ziemeļiem. Viņa bija tikai 12 gadus veca, kad vecāki atsūtīja viņu uz galvaspilsētu strādāt par prostitūtu. Viņai bija jāstrādā divi gadi, lai atmaksātu summu, par ko bija parakstījuši līgumu viņas vecāki. Sivuna un Kulvadī nav nekāds izņēmums — no 15 mūsu klases meitenēm 5 kļuva par prostitūtām.”

Tādu jauniešu kā Sivuna un Kulvadī ir miljoniem. ”Seksa industrija — tas ir milzīgs tirgus, kurā darbojas savi virzītājspēki,” sūrojas UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) pārstāve Vasila Tamzali. ”Četrpadsmitgadīgas meitenes pārdošana ir kļuvusi par kaut ko ikdienišķu, tas jau ir gluži banāls notikums.” Kad šīs meitenes ir pārdotas seksuālā verdzībā, atmaksāt viņu pirkšanas cenu var izrādīties gandrīz neiespējami. Piemēram, Mandžu, ko tēvs bija pārdevis 12 gadu vecumā, pēc septiņiem gadiem, kurus viņa bija pavadījusi, nodarbojoties ar prostitūciju, joprojām bija parādā 300 ASV dolāru. ”Es neko nevarēju darīt — es biju slazdā,” viņa saka.

Izvairīties no AIDS šīm meitenēm ir gandrīz tikpat grūti kā aizbēgt no suteneriem, kuru nagos viņas ir nokļuvušas. Kāda Dienvidaustrumāzijā veikta aptauja liecināja, ka 33 procenti no mazgadīgajām prostitūtām ir inficētas ar HIV vīrusu. Kamēr vien prostitūcijas bizness, kura apgrozījums sasniedz piecus miljardus dolāru gadā, turpinās zelt, šo meiteņu ciešanas nebeigsies.

Kas ir vainīgs, ka notiek kaut kas tik briesmīgs? Nenoliedzami, lielā mērā vainīgi ir tie, kas pērk vai pārdod meitenes, lai padarītu viņas par prostitūtām. Bet tāpat vainīgi ir arī tie nekrietnie vīrieši, kas izmanto meitenes, lai apmierinātu savu seksuālo iekāri, jo bez tādiem amorāliem cilvēkiem prostitūcija, ar ko viņas nodarbojas, nemaz nepastāvētu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

Ik gadus apmēram miljons jaunu meiteņu tiek piespiestas nodarboties ar prostitūciju

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Sievietes darbadiena Centrālajā Āfrikā

Sieviete pieceļas sešos no rīta un pagatavo brokastis, ko ģimene ēd, kad rīts ir pusē. Sanesusi ūdeni no tuvīnās upes, viņa dodas uz savu zemes gabalu, līdz kuram, iespējams, jāiet kāda stunda.

Apmēram līdz četriem pēcpusdienā viņa strādā uz lauka — apstrādā zemi, ravē, laista —, atraudamās no darba tikai uz īsu brīdi, lai apēstu līdzpaņemto pārtiku. Divas atlikušās dienasgaismas stundas paiet, gādājot malku un vācot manioku vai citus dārzeņus, ar ko paēdināt ģimeni, un tad viņa to visu nes mājās.

Parasti viņa pārrodas, kad saule jau riet. Tagad viņai jāķeras pie vakariņu gatavošanas, kas var aizņemt vairāk nekā divas stundas. Svētdienas tiek izmantotas, lai vietējā upē izmazgātu un pēc tam izgludinātu drēbes.

Sieva parasti nesaņem no vīra nekādu atzinību par savu smago darbu, un vīrs lielākoties nemēdz uzklausīt viņas ieteikumus. Vīram nav nekas pretī izcirst kokus vai izdedzināt pamežu, lai sieva varētu iekopt zemes gabalu, bet tas arī ir gandrīz viss, ko viņš ir gatavs darīt. Reižu reizēm vīrs aizved bērnus uz upi nomazgāties un varbūt mazliet pamedī un pazvejo, bet krietnu daļu laika viņš pavada, runādamies ar citiem ciema vīriešiem.

Ja vien vīrs to varēs atļauties, pēc dažiem gadiem viņš atvedīs mājās otru, jaunāku sievu, kas turpmāk saņems lielāko daļu vīra maiguma apliecinājumu. Bet pirmajai sievai joprojām būs jādara ierastie darbi, līdz viņa zaudēs veselību vai nomirs.

Afrikāņu sievietes nospiež pārmērīgi smags darbs