Kā pagāja inku zelta laikmets

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA PERU

Saullēkts. Pirmie gaismas stari, kas atmirdzēja rīta debesīs, krāsoja sniegotās Andu virsotnes liegi rozā krāsā. Indiāņi, kas bija piecēlušies pašā rīta agrumā, ar patiku izbaudīja siltumu pēc dzestrās nakts — šeit, 4300 metru augstumā virs jūras līmeņa, naktis bija aukstas. Saules stari palēnām slīdēja aizvien zemāk, līdz apspīdēja Saules templi, kas slējās inku valsts galvaspilsētas Kusko (tas nozīmē ”pasaules naba”) centrā. Zeltītie mūri atstaroja saules gaismu. Inkaa dārzā tempļa priekšā mirdzēja un laistījās masīvas zelta lamas, vikunjas un kondori. Garāmgājēji sūtīja gaisa skūpstus, pielūdzot savu dievu — Sauli. Cik pateicīgi viņi jutās, ka ir dzīvi un ka Saule, kas — kā šie ļaudis ticēja — dod visu dzīvei nepieciešamo, ir viņus svētījusi!

NO 14. LĪDZ 16. gadsimtam Dienvidamerikas rietumu krastā pastāvēja varena, ar zeltu bagāta valsts. Izcilu arhitektu un inženieru vadībā inki guva ievērojamus panākumus sabiedriskās dzīves organizēšanā. Leģendārā inku valsts sniedzās gandrīz 5000 kilometru garumā: no tagadējās Kolumbijas dienvidiem līdz pat Argentīnai. ”Inki uzskatīja, ka viņiem ir pakļauta gandrīz visa pasaule.” (National Geographic.) Viņi domāja, ka ārpus viņu valsts robežām nav nevienas zemes, ko būtu vērts iekarot. Tomēr pārējā pasaule pat nezināja, ka tāda inku valsts vispār pastāv.

Kas bija inki? Kāda bija viņu izcelsme?

Kas bija pirms inkiem?

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka inki nebija kontinenta pirmiedzīvotāji. Vairākus gadsimtus un pat gadu tūkstošus iepriekš šajā teritorijā bija plaukušas citas augstu attīstītas kultūras. Arheologi tās iedala Lambajekes, Čavinas, Močikas, Čimu un Tiavanako kultūrās.

Šajās agrīnajās sabiedrībās tika pielūgti dažādi dzīvnieki — jaguāri, pumas un pat zivis. Plaši bija izplatīta kalnu dievību godāšana. Keramikas izstrādājumi liecina, ka dažās ciltīs pastāvēja fallisks kults. Netālu no Titikakas ezera augstu kalnos uz robežas starp Peru un Bolīviju kāda cilts bija uzcēlusi templi, kurā atradās falliski simboli, kas tika pielūgti, izpildot auglības rituālus, lai izlūgtos labu ražu no Pačamamas, t.i., ”Zemes mātes”.

Mīts un īstenība

Inki parādījās uz vēstures skatuves ap 1200. gadu. Kā raksta hronists Garsilaso de la Vega, kādas inku princeses un spāņu bruņinieka un zemes īpašnieka dēls, leģenda vēsta, ka pirmo inku Manko Kapaku atsūtījis viņa tēvs, Saules dievs, kurš licis Manko Kapakam kopā ar māsu, kas bijusi arī viņa sieva, nolaisties pie Titikakas ezera, lai padarītu visas tautas par Saules pielūdzējiem. Mūsdienās šī leģenda joprojām tiek atstāstīta bērniem dažās skolās.

Tā vēstī mīti, bet īstenībā inku priekšteči, iespējams, bija kāda no indiāņu ciltīm, kas dzīvoja pie Titikakas ezera, Tiavanako kultūras pārstāvji. Inku valsts pamazām vērsās plašumā un pārņēma daudzus pakļauto cilšu sasniegumus, tika paplašināti un uzlaboti jau ierīkotie kanāli un terases. Inki bija izcili meistari milzīgu celtņu būvniecībā. Pastāv visdažādākie viedokļi par to, kā viņu arhitektiem izdevās uzcelt Saksavamanas nocietināto templi, kas paceļas augstu kalnos pār Kusko. Tas būvēts no gigantiskiem, 100 tonnas smagiem monolītiem, kas salaisti kopā, neizmantojot nekādu saistvielu. Pat zemestrīces neko daudz nav spējušas padarīt senās pilsētas Kusko mūriem, kas celti no precīzi apstrādātiem un prasmīgi savienotiem akmens bluķiem.

Zaigojošais Saules templis

Valdnieka pilsētā Kusko inki bija izveidojuši priesteru kārtu, kas rūpējās par Saules pielūgsmes rituāliem pulēta akmens templī. Tempļa iekšējās sienas bija izrotātas ar tīru zeltu un sudrabu. Inkiem bija ne tikai priesteru kārta, bet arī klosteri — īpaši nami sievietēm; viens šāds nams, kas tagad ir rekonstruēts, atradās Pačakamakas Saules templī netālu no Limas. Tika izraudzītas neparasti skaistas meitenes — sākot ar astoņu gadu vecumu —, lai šajos namos viņas apmācītu par ”Saules jaunavām”. Arheoloģiskās liecības norāda, ka inkiem nebija sveši arī cilvēku upuri. Viņi upurēja bērnus kalnu dieviem jeb apus. Andu virsotnēs ir atrasti sasaluši bērnu līķi.

Ne inki, ne pirms viņiem dzīvojušās ciltis nepazina rakstību, tomēr inki bija izveidojuši sistēmu, kā saglabāt dažādas ziņas, izmantojot īpašu palīglīdzekli — kipu. Kipu ”sastāvēja no galvenās auklas un citām, tievākām auklām dažādās krāsās ar iesietiem mezgliem, un senie peruāņi to izmantoja” par atmiņas palīglīdzekli — kipu lietoja īpaši iecelti ziņu un reģistru glabātāji. (Webster’s Ninth New Collegiate Dictionary.)

Kā tika panākta valsts vienotība?

Ar stingriem likumiem un mērķtiecīgu stratēģiju inki bija panākuši, ka valstī bija stingri nostabilizējusies viena centrālā valdība. Pirmām kārtām no visiem tika prasīts, lai tie iemācītos runāt kečvu valodā, kas bija inku valoda. Kā teikts grāmatā El Quechua al Alcance de Todos (”Kečvu valoda, kas pieejama visiem”), ”kečvu valoda” tiek uzskatīta ”par daudzpusīgāko, niansētāko un izsmalcinātāko no Dienvidamerikas valodām”. Tajā vēl arvien runā aptuveni pieci miljoni cilvēku Peru kalnos, kā arī vairāki miljoni iedzīvotāju piecās citās zemēs, kuru teritorija kādreiz ietilpa inku valstī. Dienvidaustrumos no Titikakas ezera kāda cilvēku grupa joprojām runā aimaru valodā, kas atzarojusies no pirmsinku laika kečvu valodas.

Kečvu valoda vienoja gandrīz 100 pakļautās ciltis, un šī kopējā valoda palīdzēja ciemu kurakām (kungiem) pārvaldīt atsevišķās ļaužu grupas. Ikvienai ģimenei bija piešķirts apstrādājamais zemes gabals. Kad inki iekaroja kādu teritoriju, viņi ļāva saglabāt vietējās cilšu dejas un svētkus, kā arī rīkoja teatralizētus uzvedumus un spēles, lai visi pakļautie būtu apmierināti.

Mita — klaušas

Inku valstī nepastāvēja nauda, tāpēc zeltam pašam par sevi nebija nekādas vērtības atsevišķu cilvēku dzīvē. Zelts tika cienīts tāpēc, ka tas atstaroja Sauli. Pavalstniekiem nebija jāmaksā nodevas, bet tiem bija jāpilda klaušas jeb mita (kečvu valodā tas nozīmē ”kārta”) — visiem iedzīvotājiem, kad pienāca viņu kārta, bija obligāti jāstrādā kādā no daudzajiem inku celtniecības objektiem, piemēram, jābūvē ceļi. Tā šīm būvēm ar likumu tika savervēti tūkstošiem indiāņu strādnieku.

Izmantojot mitas strādniekus, inku prasmīgie celtnieki ierīkoja ceļu tīklu, kura kopējais garums pārsniedza 24 000 kilometru. Inki izbūvēja akmens ceļu sistēmu, kas savienoja galvaspilsētu Kusko ar visattālākajām valsts nomalēm. Šos ceļus izmantoja trenēti skrējēji, kas nesa ziņas, — časki. Ziņneši mājoja būdās, kas bija izvietotas ceļa malā vienu līdz trīs kilometrus cita no citas. Kad ieradās kāds časki ar ziņu, nākamais časki skrēja tālāk — gluži kā stafetes skrējienā. Tādā veidā viņi spēja vienā dienā pārvarēt 240 kilometru lielu attālumu. Valdošais inks īsā laikā saņēma ziņojumus no visām valsts malām.

Pie ceļiem inki bija ierīkojuši lielas noliktavas. Tajās tika glabāti pārtikas krājumi un apģērbs, ko inku karavīri varēja izmantot, dodamies karagājienos. Ja vien bija iespējams, inku valdnieks izvairījās no kariem. Inka taktika bija šāda: viņš sūtīja pie ciltīm vēstnešus un aicināja tās pakļauties viņam, izvirzot noteikumu, ka tām jāpieņem Saules pielūgsme. Ja cilts pieņēma šo piedāvājumu, tai tika atļauts turpināt savu ierasto dzīvi īpaši apmācītu inku pārvaldnieku vadībā. Ja cilts atteicās pakļauties, inku armija devās pret to nežēlīgā karagājienā. Nogalināto ienaidnieku galvaskausus inki izmantoja par kausiem, no kuriem dzēra čiču — reibinošu dzērienu, ko gatavoja no kukurūzas.

Devītā inka Pačakuti (no 1438. gada), viņa dēla Tupaka Jupanki un inka iekarotāja Vaina Kapaka valdīšanas laikā valsts strauji paplašinājās un sasniedza maksimālo garumu ziemeļu — dienvidu virzienā. Bet uzplaukums nebija ilgs.

Iebrucēji no ziemeļiem

Ap 1530. gadu no Panamas ieradās spāniešu konkistadors Fransisko Pizarro ar saviem karavīriem — viņus vilināja baumas par zeltu, kas atrodams šajā nepazīstamajā zemē, kuru tajā laikā bija sašķēlis pilsoņu karš. Valdnieka dēlu Vaskaru, likumīgo troņmantnieku, bija sakāvis un sagūstījis viņa pusbrālis Atavalpa, kas atradās ceļā uz galvaspilsētu.

Pēc grūta pārgājiena Pizarro un viņa vīri sasniedza iekšzemes pilsētu Kahamarku, kur Atavalpa, kas bija sagrābis valsts varu, viņus laipni uzņēma. Taču spānieši nodevīgi uzbruka inkam, un viņiem izdevās to sagūstīt, izraujot no karaliskajām nestuvēm, un pēc tam viņi nogalināja tūkstošiem pārsteigto un nesagatavoto valdnieka karavīru.

Taču, pat atrazdamies gūstā, Atavalpa turpināja pilsoņu karu. Viņš aizsūtīja uz Kusko vēstnešus, likdams nogalināt savu pusbrāli inku Vaskaru, kā arī simtiem karaliskās ģimenes locekļu. Tā viņš neapzināti palīdzēja Pizarro īstenot iekarošanas plānus.

Redzot, cik alkatīgi spānieši dzenas pēc zelta un sudraba, Atavalpa apsolīja samaksāt par savu atbrīvošanu izpirkumu — piepildīt lielu istabu ar zelta un sudraba izstrādājumiem. Bet tas nelīdzēja. Spānieši atkal rīkojās nodevīgi. Kad apsolītais izpirkums bija sakrauts istabā, Atavalpa, trīspadsmitais inku valdnieks, ko mūki uzskatīja par elku kalpu, tika vispirms kristīts kā katolis un pēc tam nožņaugts.

Beigu sākums

Atavalpas sagūstīšana un slepkavība inku valstij bija nāvējošs trieciens. Bet indiāņi pretojās iekarotājiem, un valsts agonija turpinājās vēl 40 gadus.

Kad ieradās papildspēki, Pizarro ar saviem karavīriem dega nepacietībā virzīties tālāk uz Kusko, lai sagrābtu vēl vairāk inku zelta. Savā alkatībā spānieši nekautrējās izmantot zvērīgu spīdzināšanu, lai piespiestu indiāņus atklāt, kur atrodas dārgumi, vai iebiedētu un padarītu rāmu ikvienu, kas iedrošinājās pretoties.

Kopā ar Vaskara brāli princi Manko II, nākamo inku (Manko Jupanki), Pizarro devās uz Kusko un izlaupīja pilsētas milzīgos zelta krājumus. Lielāko daļu zelta tēlu spānieši pārkausēja zelta stieņos, kas tika sūtīti uz Spāniju. Nav nekāds brīnums, ka angļu pirāti dedzīgi tīkoja sagrābt spāniešu galeonas, kas veda neizmērojamos Peru dārgumus! Apkrāvies ar bagātībām, Pizarro devās uz piekrasti, kur 1535. gadā viņš nodibināja Limas pilsētu un padarīja to par savu pārvaldes centru.

Inks Manko Jupanki, kas līdz tam laikam jau bija pilnībā aptvēris, cik alkatīgi un blēdīgi ir iekarotāji, organizēja sacelšanos. Arī citi indiāņi sacēlās pret spāniešiem, tomēr galu galā viņi bija spiesti atkāpties uz grūti pieejamām vietām, lai no turienes pretotos ienaidniekiem, cik vien bija viņu spēkos. Viens no šādiem patvērumiem, iespējams, bija svētā pilsēta Maču Pikču, kas atradās slepenā vietā augstu kalnos.

Pēdējais inks

Visbeidzot, 1572. gadā, par inku kļuva Tupaks Amaru, inka Manko Jupanki dēls. Tajā laikā Peru valdīja spāniešu vicekaraļi. Vicekaraļa Toledo mērķis bija noslaucīt inkus no zemes virsas. Ar lielu karaspēku viņš ielauzās Vilkapampas novadā. Tupaks Amaru džungļos krita gūstā. Kopā ar savu sievu, kas gaidīja bērnu, viņš tika aizvests uz Kusko, lai tur tiktu sodīts ar nāvi. Kāds kanjari indiānis pacēla nāvējošo asmeni pār Tupaku Amaru. Tūkstošiem indiāņu, kas bija sapulcējušies laukumā, žēlabaini iekliedzās, kad bende vienā vēzienā nocirta viņu inkam galvu. Inka karavadoņi tika spīdzināti līdz nāvei vai pakārti. Ar nežēlīgu izrēķināšanos inku valdīšanai bija darīts gals.

Vicekaraļi, kā arī daudzie katoļu mūki un priesteri pamazām izplatīja savu ietekmi — gan labu, gan sliktu — indiāņu vidū, kuri ilgu laiku tika uzskatīti vienīgi par vergiem. Daudzus no viņiem piespieda strādāt zelta un sudraba raktuvēs; vienas no raktuvēm atradās kādā kalnā Potosi (Bolīvijā), kur bija atklātas ārkārtīgi bagātas sudraba atradnes. Lai izturētu necilvēcīgos apstākļus, apspiestie indiāņi lietoja kokas lapas to narkotiskās iedarbības dēļ. Tikai 19. gadsimta sākumā Peru un Bolīvija beidzot kļuva neatkarīgas no Spānijas.

Inku pēcnācēji mūsu dienās

Kā mūsdienās rit inku pēcnācēju dzīve? Peru galvaspilsētā Limā, tāpat kā citās modernajās lielpilsētās, ņirb miljoniem iedzīvotāju. Taču provincēs reizēm šķiet, it kā laiks būtu apstājies pirms simt gadiem. Daudzos nomaļos ciemos galvenie noteicēji joprojām ir katoļu priesteri. Indiāņu zemkopim katoļu baznīca ciema laukumā ir visvilinošākā vieta. Daudzās krāšņi tērptu svēto statujas, daudzkrāsainās gaismas, zeltītais altāris, degošās sveces, mistiskās ceremonijas, ko dziedošā balsī vada priesteris, un it sevišķi dejas un svētki — tas viss piesaista zemkopi, kas jūt vajadzību pēc neikdienišķā. Bet šādas acij tīkamas ārišķības nekādi nav varējušas izskaust senos ticējumus. Arī kokas lapas, kurām tiek piedēvēts noslēpumains spēks, joprojām lieto daudzi šo apgabalu iedzīvotāji.

Ar savu nelokāmo garu inku pēcnācēji, kuru dzīslās mūsdienās bieži vien plūst jauktas asinis, ir spējuši saglabāt savas izteiksmīgās dejas un tautisko mūzikas stilu vaino. Pat ja pirmajā brīdī vietējo iedzīvotāju attieksme pret svešiniekiem ir atturīga, viņu dabiskā viesmīlība drīz gūst virsroku. Tos, kas personīgi iepazīst šos inku kultūras mantiniekus, kas redz viņu sūros ikdienas pūliņus un no sirds interesējas par viņu dzīvi, dziļi saviļņo šīs tautas traģiskā vēsture.

Izglītība rada pārmaiņas

Aimaru valodā runājošo indiāņu pēctecis Valentīns Arisaka no Sokas ciema, kas atrodas pie Titikakas ezera, intervijā žurnālam Atmostieties! stāstīja: ”Pirms kļuvu par Jehovas liecinieku, es vārda pēc biju katolis. Kopā ar draugiem es ievēroju daudzas pagānu tradīcijas. Agrāk es arī mēdzu košļāt kokas lapas, taču tagad esmu to visu atmetis.”

Astoņdesmit deviņus gadus vecā Petronila Mamani spilgti atceras daudzos māņticīgos priekšstatus, kuru dēļ viņa dzīvoja pastāvīgās bailēs no apus dusmām; viņa saka: ”Es regulāri devu ziedojumus, lai pielabinātu kalnu dievus un nodrošinātu to, ka man būs viss dzīvei nepieciešamais. Es neparko negribēju viņus sadusmot un riskēt, ka saņemšu atmaksu. Tagad, sirmā vecumā, es esmu iemācījusies citādi skatīties uz dzīvi. Ar Bībeles un Jehovas liecinieku palīdzību es esmu atbrīvojusies no agrākajiem priekšstatiem.”

Daudzus indiāņus, kas runā kečvu un aimaru valodā, Jehovas liecinieki māca lasīt. Šie indiāņi savukārt māca citiem to, kas rakstīts Bībelē. Tā tūkstošiem indiāņu, kuru dzīslās rit gan inku, gan spāniešu asinis, iegūst izglītību, kas palīdz viņiem uzlabot savu dzīvi. Viņi uzzina arī par Bībelē doto Dieva solījumu, ka drīz uz visas zemes tiks nodibināta jauna pasaule, kurā valdīs miers un taisnība. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:1—4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Kartes 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Inku zelta zeme

DIENVIDAMERIKA

Kusko

Potosi

INKU VALSTS

KARĪBU JŪRA

KLUSAIS OKEĀNS

KOLUMBIJA

EKVADORA

ANDI

PERU

Kahamarka

Lima

Pačakamaka

Vilkapampa

Maču Pikču

Kusko

Titikakas ezers

BOLĪVIJA

ČĪLE

ARGENTĪNA

[Attēls 16. lpp.]

Augšā: uz kādreizējā Saules tempļa pamata Kusko ir uzbūvēta šī katoļu baznīca

[Attēls 16. lpp.]

Pa kreisi: fallisks tēls no pirmsinku laikiem kādā templī Čukvito

[Attēls 16. lpp.]

Pa labi: pa šīm akmenī iegrebtajām renēm plūda inku upuru asinis

[Attēls 17. lpp.]

Pa labi: apūdeņotās terases Maču Pikču, netālu no Kusko

[Attēls 17. lpp.]

Apakšā: skats caur senu durvju aili Maču Pikču

[Attēls 17. lpp.]

Apakšā pa labi: 100 tonnas smagie akmens bluķi Saksavamanas nocietinātajā templī