Kaut kas labāks par pasaules atzinību
Ne mazums gadu bija pagājis, kopš biju kļuvis par Eiropā labi pazīstamu tēlnieku, kad reiz kāds mākslinieks man pārmetoši sacīja: ”Jūs esat pametis mākslu!” Pirms es paskaidroju, kāpēc viņš izteica šo pārmetumu, atļaujiet pastāstīt, kā es kļuvu par tēlnieku.
AURISĪNĀ, manā dzimtajā ciemā, gandrīz visi vīrieši strādāja vecā akmeņlauztuvē. Aurisīna atrodas Itālijas ziemeļos netālu no Triestes, pavisam tuvu robežai ar kādreizējo Dienvidslāviju. Piecpadsmit gadu vecumā arī es sāku strādāt ciema akmeņlauztuvē. Tas notika 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš. Darbs ar akmeni pamodināja manī vēlēšanos kļūt par slavenu tēlnieku. Turklāt es gribēju, lai man nekad nebūtu jāmirst. Abi šie sapņi šķita nepiepildāmi.
Kad 1945. gadā karš beidzās, es pārcēlos uz Romu un apmetos dzīvot pie māsas. Cerēju, ka Romā man izdosies iestāties mākslas akadēmijā. Cik sajūsmināts es biju, kad mana vēlēšanās piepildījās un es tiku uzņemts akadēmijā, lai apgūtu trīs gadu kursu! Dažādas labdarības organizācijas palīdzēja finansēt manas studijas.
Garīgais izsalkums
Es biju izslāpis pēc garīgā un mēģināju remdēt šīs slāpes, apmeklēdams dažādus reliģiskus pasākumus, to vidū arī Pestīšanas armijas un valdensu sapulces. Es pat gāju uz nodarbībām jezuītu universitātē un reiz apmeklēju trīs dienu semināru, ko vadīja kāds bīskaps. Semināra laikā mums nebija atļauts sarunāties savā starpā — mēs pilnīgi nodevāmies lūgšanām, meditācijai un grēksūdzei un klausījāmies, ko runāja bīskaps.
Kad seminārs bija beidzies, es sapratu, ka mana ticība nav kļuvusi stiprāka. ”Kāpēc es neesmu ieguvis stipru ticību?” es bīskapam jautāju.
”Ticība ir Dieva dāvana,” bīskaps atbildēja, ”un viņš to dod tam, kam vēlas.” Šī atbilde mani tā sarūgtināja, ka es pārstāju meklēt Dievu un turpmāk veltīju visu savu uzmanību vienīgi mākslas studijām.
Iegūstu starptautisku atzinību
Kad 1948. gadā es beidzu mācības Romā, man piešķīra stipendiju gadu ilgām studijām Vīnes Mākslas akadēmijā Austrijā. Nākamajā gadā, kad beidzās manas studijas Vīnē, es pieņēmu piedāvāto stipendiju, lai vēl vienu gadu turpinātu mācīties — šoreiz Slovēnijas pilsētā Ļubļanā (bijušajā Dienvidslāvijā). Tolaik mans mērķis bija pārcelties uz Francijas galvaspilsētu Parīzi, visas tēlotājmākslas centru.
Taču 1951. gadā man radās iespēja strādāt Zviedrijā, Stokholmā. Es ierados šajā pilsētā ar nolūku iekrāt līdzekļus, lai vēlāk varētu veidot savu mākslinieka karjeru Parīzē. Bet tad es sastapu Mikiju, un 1952. gadā mēs apprecējāmies un apmetāmies uz pastāvīgu dzīvi Stokholmā. Es dabūju darbu nelielā darbnīcā, kur veidoju skulptūras no akmens, marmora un granīta. Dažas no tām ir izstādītas Millesa skulptūru dārzā Stokholmas piepilsētā Līdingē.
Romā es biju apguvis senu bronzas liešanas metodi — liešanu ar izkausējamo vaska veiduli —, un, dzīvodams Stokholmā, es mācīju bronzas liešanu mākslas arodskolā un Mākslas akadēmijā. Vēlāk man tika dota iespēja strādāt bronzas lietuvē Skansena brīvdabas muzejā. Tur es lēju skulptūras no bronzas un svina, un bieži vien apkārt sapulcējās cilvēki, lai vērotu manu darbu. Turklāt es tiku nolīgts, lai restaurētu senas skulptūras, kas piederēja toreizējam Zviedrijas karalim Gustavam VI. Šīs skulptūras var aplūkot karaļa pilī un Drotningholmas pilī Stokholmā.
Laikā no 1954. līdz 1960. gadam mani darbi izpelnījās cildinošas atsauksmes presē, kā arī mākslas kritiķu atzinību. Daudzas no manām skulptūrām tika izstādītas tādās lielās Eiropas pilsētās kā Stokholma, Roma, Ļubļana, Vīne, Zagreba un Belgrada. Belgradā maršals Tito iegādājās dažas skulptūras savai personīgajai kolekcijai. Viens no maniem liela apjoma darbiem — granītā cirsts sievietes torss — atrodas Modernās mākslas galerijā Romā, un mani darbi ir pārstāvēti arī Albertīnas muzejā Vīnē. Stokholmas Mūsdienu mākslas muzejam pieder viena no manām bronzas un svina skulptūrām, un viena bronzas skulptūra atrodas Mūsdienu mākslas galerijā Ļubļanā.
Atkal mostas interese par reliģiju
Kad bijām nodzīvojuši laulībā dažus gadus, Mikija pamanīja, ka es atkal esmu sācis interesēties par reliģiju. Man nedeva mieru jautājums: ”Kur ir tā ticība, par kuru pirmie kristieši bija gatavi atdot savu dzīvību?” Es no jauna sāku apmeklēt dažādu reliģisku grupu sapulces, piemēram, Vasarsvētku draudzes un adventistu pasākumus. Es pat pētīju islama un budisma mācības.
1959. gadā pirms došanās uz mākslas izstādi Itālijas pilsētā Milānā es uz dažām dienām iegriezos dzimtajā Aurisīnas ciemā. Ciema ļaudis man pastāstīja par kādu cilvēku, kas ļoti daudz zinot par Bībeli. Tas bija viens no Jehovas lieciniekiem. Kad man radās izdevība ar viņu parunāt, viņš man parādīja, ka Bībelē ir rakstīts kaut kas tāds, ko es vēl nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es uzzināju, ka cilvēks pats ir dvēsele un dvēsele nav kaut kas bezmiesisks cilvēkā, es arī uzzināju, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga, nevis nemirstīga, kā māca citas reliģijas. (1. Mozus 2:7, LB-26; Ecēhiēla 18:4.)
Turklāt šis cilvēks man paskaidroja, ka Dievs radīja Ādamu un Ievu nevis tādēļ, lai tie mirtu, bet gan tādēļ, lai tie varētu dzīvot uz zemes mūžīgi un laimīgi. Pirmie cilvēki nomira tāpēc, ka viņi bija nepaklausīgi. (1. Mozus 1:28; 2:15—17.) Es uzzināju, ka Dievs, atdodams savu Dēlu par izpirkumu, ir sagādājis cilvēkiem iespēju nākotnē iegūt mūžīgu dzīvi, kas Ādama nepaklausības dēļ tika pazaudēta. (Jāņa 3:16.) Visas šīs jaunās zināšanas mani ļoti ielīksmoja. (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)
Pagrieziena punkts
Drīz pēc tam es atgriezos Zviedrijā, un mēs ar Mikiju mēģinājām atrast Jehovas lieciniekus. Bet mums neizdevās noskaidrot, kur viņus var sastapt. Taču bija pagājušas tikai dažas dienas, kad mūsu mājās atskanēja durvju zvans — un viņi bija klāt! Es sāku lasīt literatūru, ko liecinieki man nesa, un pavisam drīz pārliecinājos, ka tur rakstītais ir patiesība. Tomēr es gribēju pārbaudīt savu viedokli, parunājoties ar kādu vecu draugu, katoļu arhibīskapu, ar kuru biju iepazinies 40. gadu beigās, kad studēju Romā. Lai īstenotu šo nodomu, 1961. gada janvārī es devos viņu apciemot.
Mans draugs tolaik pārzināja katoļu misionāru darbību visā pasaulē. Kādu pārsteigumu man sagādāja mūsu tikšanās! Sev par lielu izbrīnu es pamanīju, ka arhibīskapam trūkst pat elementāru Bībeles zināšanu. Kad mēs runājām par to, kas ar cilvēku notiek pēc nāves, viņš teica: ”Galu galā var izrādīties, ka īstenībā ir pavisam pretēji, nekā mēs patlaban uzskatām.” Un, kad mēs apspriedām apustuļa Pētera pieminēto Bībeles solījumu par ’jaunām debesīm un jaunu zemi’, mans sarunas biedrs nebija īsti pārliecināts, kas ar šiem vārdiem patiesībā ir domāts. (2. Pētera 3:13; Jesajas 65:17—25.)
Atgriezies Stokholmā, es sāku regulāri studēt Bībeli ar kādu liecinieku, ar kuru mana sieva un es bijām iepazinušies. Biju ārkārtīgi priecīgs, kad pamanīju, ka Mikiju Bībeles studijas interesē aizvien vairāk. Beidzot, 1961. gada 26. februārī, es kristījos ūdenī, simboliski parādīdams, ka esmu veltījis sevi Jehovam, un Mikija tika kristīta nākamajā gadā.
Nodarbošanās maiņa
Mums bija maza meitiņa, kas bija dzimusi 1956. gadā, un 1961. gadā mums piedzima dēls. Tā kā tagad mums bija jāgādā par bērniem, man bija nepieciešams pastāvīgs darbs. Es biju iepriecināts, kad saņēmu piedāvājumu veidot lielu monumentu savā dzimtajā ciemā. To bija paredzēts veltīt Otrajā pasaules karā kritušo partizānu piemiņai. Strādājot pie šī monumenta, es būtu varējis ļoti labi nopelnīt. Bet es pārdomāju dažādus faktorus, piemēram, to, ka es uz vairākiem mēnešiem būtu atrauts no ģimenes un kristiešu draudzes un ka man būtu jādzīvo vietā, kur plaukst komunisms un kur nav viegli tiekties pēc garīgiem mērķiem, — un galu galā izlēmu noraidīt šo piedāvājumu.
Kāds cits darbs man radīja ar sirdsapziņu saistītu problēmu. Mani palūdza izgatavot lielu rotājumu jaunuzceltai krematorijai Zviedrijā. Kad tas bija gatavs, mani uzaicināja uz atklāšanas ceremoniju. Bet, uzzinājis, ka pārklāju no mana darba noņems Stokholmas bīskaps, es nolēmu nepiedalīties šajā ceremonijā kopā ar cilvēkiem, kuru mācības un paradumi ir krasā pretrunā ar Dieva Rakstiem. (2. Korintiešiem 6:14—18.)
Tā kā, strādājot tēlniecībā, nav nekādas garantijas, ka pasūtījumi būs regulāri, man bija grūti pienācīgi rūpēties par ģimenes materiālajām vajadzībām. (1. Timotejam 5:8.) Es ar lūgšanām pārdomāju, ko es varētu darīt, lai pelnītu iztiku. Vēlāk pie manis atnāca kāds arhitekts un atnesa ēkas maketu, ko viņš bija izgatavojis. Viņš mani lūdza to nofotografēt. Es biju prasmīgs fotogrāfs, jo biju uzkrājis pieredzi, fotografējot savas skulptūras, tāpēc ar prieku pieņēmu arhitekta piedāvāto darbu. Tajos gados Zviedrijā noritēja rosīga celtniecība un bija liels pieprasījums pēc maketu fotografēšanas. Daudzi arhitekti piedāvāja man darbu, un es varēju nopelnīt pietiekami, lai labi apgādātu savu ģimeni.
Tajā laikā es apmeklēju Itālijas Kultūras institūtu Stokholmā, lai pastāstītu labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Es pazinu institūta direktoru, un man izdevās sarunāt tikšanos ar viņu. Kad direktors uzzināja, ka es vairs nestrādāju tēlniecībā, viņš izsaucās: ”Jūs esat pametis mākslu!” Es paskaidroju, ka man svarīgāki ir mani pienākumi pret Dievu un savu ģimeni.
Man jāatzīst, ka bija tāds laiks, kad māksla bija galvenais manā dzīvē. Bet es nonācu pie secinājuma, ka manos apstākļos mēģinājumi turpināt savu karjeru līdzinātos centieniem kalpot diviem kungiem. (Mateja 6:24.) Es biju pārliecināts, ka visnozīmīgākais darbs, ko es varu veikt, ir sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. Tāpēc es pieņēmu lēmumu atstāt tēlnieka profesiju, un Dievs Jehova ir bagātīgi svētījis manu izvēli. (Maleahija 3:10.)
Priekšrocības kristīgajā kalpošanā
Septiņdesmito gadu sākumā daudzi imigranti, kas bija ieradušies Zviedrijā no Eiropas dienvidu un austrumu reģioniem, sāka izrādīt interesi par Bībeles patiesību. Tāpēc, sākot ar 1973. gadu, man bija priekšrocība studēt Bībeli ar imigrantiem, kas runāja itāliešu, spāņu un serbhorvātu valodā, un es palīdzēju izveidot jaunas draudzes un studiju grupas cilvēkiem, kas runāja šajās valodās. Kad tika rīkotas kristiešu kopsanāksmes itāliešu valodā, man uzticēja piedalīties to organizēšanā un uzvest tajās Bībeles drāmas. Kādu laiku man bija arī priekšrocība kalpot par ceļojošo pārraugu Zviedrijas draudzēs.
Tā kā es palīdzēju Zviedrijā organizēt kopsanāksmes itāliešu valodā, man bija saskare ar Sargtorņa biedrības filiāles biroju Romā. Itāliešu brāļi man pastāstīja, ka Itālijā trūkst draudžu vecāko, jo sludināšana ir ārkārtīgi strauji vērsusies plašumā. Tāpēc 1987. gadā mēs ar Mikiju pārcēlāmies uz Itāliju un apmetāmies Ligūrijā netālu no Dženovas. Tajā laikā mūsu bērni jau bija pieauguši un uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Mēs nodzīvojām Itālijā divus brīnišķīgus gadus un palīdzējām izveidot Ligūrijā jaunu draudzi. Mēs pārliecinājāmies, cik patiesi ir vārdi, kas rakstīti Salamana Pamācībās 10:22: ”Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu.”
Reizēm mēs ar Mikiju mēģinām apkopot, kādas svētības esam saņēmuši no Jehovas, un uzskaitījums iznāk patiešām garš. Mums ir bijusi iespēja piedalīties jaunu draudžu izveidošanā, turklāt mums ir izdevies palīdzēt vairākiem cilvēkiem, arī mūsu pašu bērniem, kļūt par Dievam veltītiem, kristītiem kalpotājiem un attīstīties par nobriedušiem kristiešiem. Es nenožēloju savu lēmumu atteikties no tās dzīves, kādu es dzīvoju, būdams pazīstams tēlnieks, jo es esmu izvēlējies ceļu, kas sniedz daudz lielāku gandarījumu, — kalpošanu mūsu mīlošajam Dievam Jehovam. Ejot šo ceļu, gan es, gan mani tuvinieki esam ieguvuši drošu cerību uz mūžīgu dzīvi, un par to mums ir jāpateicas Jehovam. (Pastāstījis Čelo Perto.)
[Attēls 13. lpp.]
Darbs pie skulptūras 1955. gadā
[Attēls 15. lpp.]
Mēs ar sievu