Pūliņi izbeigt noziedzību

”PĒC jauniešu domām galvenais nepilngadīgo noziedzības cēlonis ir garlaicība” — raksts ar šādu nosaukumu bija lasāms vienā no lielākajiem Lielbritānijas laikrakstiem. Kāda cita raksta nosaukums: ”Noziedzības pieaugumā vainojamas nesaskaņas ģimenē”. ”Atkarība ”izraisa tūkstošiem noziegumu”,” bija teikts vēl kādā rakstā. Pēc žurnāla Philippine Panorama aprēķiniem 75 procentus vardarbīgo noziegumu Manilā izdara narkomāni.

Noziedzīgu rīcību var veicināt arī citi faktori. ”Kontrasts starp nabadzību un lielu bagātību” ir tas faktors, uz kuru norādīja Nigērijas policijas ģenerālinspektors. Tāpat tiek minēts līdzaudžu spiediens un sliktas izredzes atrast darbu, nepietiekami juridiski pasākumi, kas atturētu cilvēkus no noziegumiem, vispārējs ģimenes dzīves vērtību zudums, necieņa pret varu un likumu, kā arī pārmērīga vardarbība kino un videofilmās.

Cilvēki vairs neuzskata, ka kļūt par noziedznieku ir neizdevīgi, un arī tas veicina noziedzību. Kāds sociologs no Boloņas universitātes Itālijā norādīja, ka daudzu gadu garumā ”reģistrēto zādzību skaits un to cilvēku skaits, kas notiesāti par zādzībām, ir gājuši pretējos virzienos”. Viņš atzīmēja, ka ”proporcionālā attiecība starp notiesāto skaitu un kopējo reģistrēto zādzību skaitu ir kritusies no 50 līdz 0,7 procentiem”.

Skumjš, tomēr patiess ir atzinums, kas lasāms kādā izdevumā: ”Noziedzības pieaugums acīmredzot ir visu mūsdienu industrializēto sabiedrību iezīme, un nav neviena uzlabojuma likumdošanā vai penoloģijā, par kuru varētu teikt, ka tas būtu ievērojami ietekmējis šo problēmu. [..] Tā kā mūsdienu urbanizētajā sabiedrībā ekonomiskā attīstība un personīgie sasniegumi ir noteicošās vērtības, nav nekāda pamata domāt, ka noziegumu skaits neaugs arī turpmāk.” (The New Encyclopædia Britannica.)

Varbūt šāds viedoklis ir pārāk pesimistisks?

Vai tiešām stāvoklis ir tik slikts? Vai tad nav tādu vietu, no kurām tiek ziņots par noziedzības samazināšanos? Tiesa, tādas vietas ir, bet statistikas dati var maldināt. Piemēram, reiz tika ziņots, ka Filipīnās pēc šaujamieroču aizlieguma ieviešanas noziedzība ir samazinājusies par 20 procentiem. Bet žurnālā Asiaweek tika izteikts kāda valdības pārstāvja viedoklis, ka automašīnu zagļi un banku aplaupītāji vairs nezog automašīnas un neaplaupa bankas, bet ir ”pārsviedušies uz cilvēku nolaupīšanu”. Tā kā bija mazāk banku aplaupīšanas un automašīnu zādzības gadījumu, samazinājās kopējais noziegumu skaits, taču šādām izmaiņām nav lielas nozīmes, ja ņem vērā cilvēku nolaupīšanas gadījumu skaita četrkārtīgo pieaugumu.

Žurnālā HVG tika stāstīts par situāciju Ungārijā: ”Dati liecina, ka salīdzinājumā ar 1993. gada sākumu noziedzība ir samazinājusies par 6,2 procentiem. Policija tikai ir aizmirsusi pieminēt, ka samazināšanās.. ir notikusi galvenokārt administratīvu izmaiņu dēļ.” Minimālā summa, ar kuru sākot iepriekš tika reģistrēti zādzības, krāpšanas vai vandalisma gadījumi, tika paaugstināta par 250 procentiem. Tas nozīmē, ka noziegumi pret īpašumu, kuri ir saistīti ar mazākām summām, vairs netiek reģistrēti. Trīs ceturtdaļas no visiem valstī izdarītajiem noziegumiem ir noziegumi pret īpašumu, tāpēc acīmredzot nevar teikt, ka noziedzības samazināšanās patiešām būtu notikusi.

Jāatzīst, ka ir grūti iegūt precīzus datus par noziedzību. Viens iemesls ir tas, ka par daudziem noziegumiem — noteiktās kategorijās varbūt pat par 90 procentiem noziegumu — netiek ziņots. Turklāt diskutēt par to, vai noziedzība ir augusi vai samazinājusies, patiesībā ir lieki. Cilvēki ar ilgām gaida laiku, kad noziedzība tiks likvidēta, nevis tikai samazināta.

Valdības dara, ko var

Apvienoto Nāciju Organizācija 1990. gadā izdeva pārskatu, kurā tika norādīts, ka attīstītākās valstis noziedzības kontrolei iztērē vidēji 2—3 procentus gada budžeta līdzekļu un jaunattīstības valstis iztērē vēl vairāk — vidēji 9—14 procentus. Ir vietas, kur vislielākā uzmanība tiek veltīta policijas spēku paplašināšanai un tās tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai. Taču rezultāti nav viennozīmīgi. Ungārijas pilsoņi reizēm sūdzas: ”Lai noķertu noziedzniekus, nekad nepietiek policistu, bet, kad jāķer satiksmes noteikumu pārkāpēji, to pietiek vienmēr.”

Daudzas valdības pēdējā laikā ir uzskatījušas par nepieciešamu pieņemt stingrākus krimināllikumus. Tā kā ”visā Latīņamerikā aug cilvēku nolaupīšanas gadījumu skaits,” teikts žurnālā Time, vietējās valdības ir pieņēmušas likumus, kas ”ir gan enerģiski, gan arī neauglīgi”. ”Pieņemt likumus ir viens, bet tos īstenot ir pavisam kas cits,” atzīts žurnālā.

Ir aprēķināts, ka Lielbritānijā 1992. gadā vairāk nekā 100 000 novērošanas tīklu, kuros ir iesaistīti kaimiņos dzīvojošie cilvēki, apkalpoja vismaz četrus miljonus ģimeņu. Līdzīgas programmas 80. gadu vidū tika ieviestas arī Austrālijā. To mērķis, kā teikts Austrālijas Kriminoloģijas institūta ziņojumā, ir samazināt noziedzību, ”mudinot pilsoņus rūpēties par sabiedrisko drošību, uzlabojot iedzīvotāju nostāju un izturēšanos gadījumos, kad jāziņo par noziegumiem un aizdomīgiem notikumiem apkārtnē, un samazinot iespējamību kļūt par nozieguma upuri, kas tiek panākts ar īpašuma iezīmēšanu un efektīvu drošības ierīču uzstādīšanu”.

Vietām policijas iecirkņu saistīšanai ar biznesa telpām un teritoriju tiek izmantota kabeļtelevīzija. Policija, bankas un veikali izmanto videokameras, lai atturētu cilvēkus no noziegumu izdarīšanas un varētu atrast likumpārkāpējus.

Nigērijā laupītāju un automašīnu zagļu aizturēšanai uz šosejām ir izvietoti policijas kontrolpunkti. Valdība ir izveidojusi īpašu komisiju cīņai pret nelikumībām tirdzniecībā, lai tiktu galā ar krāpniecību. No sabiedrības līderiem tiek veidotas policijas un sabiedrības attiecību veicināšanas komitejas, kas informē policiju par noziedzīgu darbību un aizdomīgiem cilvēkiem.

Filipīnu viesi ievēro, ka mājas parasti netiek atstātas nepieskatītas un daudziem cilvēkiem ir sargsuņi. Komersanti algo apsardzi, lai aizsargātu savus uzņēmumus. Labs noiets ir automašīnu pretaizdzīšanas ierīcēm. Cilvēki, kas var to atļauties, pārceļas uz labi apsargātiem dzīvojamiem rajoniem vai kooperatīvajām mājām.

Londonas laikrakstā The Independent bija lasāms šāds komentārs: ”Tā kā uzticēšanās likuma varai mazinās, arvien vairāk pilsoņu paši organizē savu dzīvesvietu aizsardzību.” Un arvien vairāk un vairāk cilvēku bruņojas. Piemēram, ir aprēķināts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs pusei no visām ģimenēm ir vismaz viens šaujamierocis.

Valdības ievieš arvien jaunas metodes cīņai ar noziedzību. Bet, kā norāda V. Vsevolodovs, Ukrainas Iekšlietu akadēmijas pārstāvis, spriežot pēc ANO datiem, tik daudz talantīgu cilvēku atrod ”unikālus noziedzīgās darbības paņēmienus”, ka ”tiesību sargājošo orgānu kadru sagatavošana” netiek līdzi. Apķērīgie noziedznieki milzīgas naudas summas iepludina atpakaļ biznesā un sociālo pakalpojumu sfērā, tā saplūzdami ar sabiedrību un ”iegūdami tajā augstu stāvokli”.

Zūd uzticēšanās

Ir valstis, kurās arvien vairāk cilvēku sāk uzskatīt, ka pati valdība rada daudz problēmu. Žurnālā Asiaweek tika citēti kādas noziedzības apkarošanas grupas pārstāvja vārdi: ”Apmēram 90% aizdomās turēto, ko mēs arestējam, ir vai nu policisti vai militārpersonas.” Varbūt tā ir taisnība, varbūt arī ne, tomēr līdzīgi ziņojumi kādam likumdošanas orgānu pārstāvim lika izteikt šādu viedokli: ”Ja tie, kas ir zvērējuši aizsargāt likumu, paši ir likumpārkāpēji, mūsu sabiedrībai draud briesmas.”

Ar korupciju saistītie skandāli, kuros iejaukti augsta ranga valstsvīri, ir satricinājuši valdības dažādās pasaules malās, un tas pilsoņu uzticēšanos iedragā vēl vairāk. Tagad cilvēki ne tikai ir zaudējuši ticību valdību spējai iegrožot noziedzību, bet arī apšauba valdību apņemšanos to darīt. Kāds izglītības darbinieks jautāja: ”Kā gan šie varasvīri tagad varēs apkarot noziedzību, ja paši ir netīrumos līdz ausīm?”

Valdības nāk un iet, bet noziedzība paliek. Tomēr drīz pienāks laiks, kad noziedzības vairs nebūs!

[Attēli 7. lpp.]

Līdzekļi cilvēku atturēšanai no noziegumu izdarīšanas: televīzijas kamera un monitors, nolaižams metāla aizsegs un sargs ar trenētu sargsuni

[Attēls 8. lpp.]

Noziedzības dēļ cilvēki kļūst par cietumniekiem paši aiz savām durvīm