Kā izturēt ticības pārbaudījumus, kādi var rasties pēc kristīšanās

1., 2. Ar piemēru paskaidrojiet, kā būtu jāgatavojas ticības pārbaudījumiem!

MĒS dzīvojam Sātana pārvaldītā pasaulē, tāpēc zinām, ka sastapsimies ar grūtībām. Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Klupšanas akmeņi neizbēgami būs.” (Mat. 18:7.) Tātad mums jābūt gataviem tam, ka pieredzēsim ticības pārbaudījumus, to vidū problēmas attiecībās ar ticības biedriem.

² Lai izturētu ticības pārbaudījumus, tiem jau laikus jāgatavojas. To var salīdzināt ar gatavošanos ārkārtas situācijām. Tiem, kas pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, pirmām kārtām būtu jāuzzina, kādi riski pastāv konkrētajā reģionā. Kad tas ir noskaidrots, ir jāizdomā, kāda varētu būt iespējamā rīcība ārkārtas situācijās. (Sāl. pam. 21:5.) Tieši tāpat mums jāgatavojas ticības pārbaudījumiem. Ja mēs tā darīsim, mēs tos izturēsim un necietīs mūsu attiecības ar Jehovu. (Ps. 17:5.) Šajā rakstā ir pievērsta uzmanība trim ticības pārbaudījumiem, kādi var rasties nesen kristītiem Jehovas kalpiem, un ir paskaidrots, kā tiem sagatavoties.a

JA MŪS IR AIZVAINOJIS TICĪBAS BIEDRS

3. Ko nepatīkamu mēs varam piedzīvot saskarsmē ar ticības biedriem?

³ Kad pirmo reizi atnācām uz Jehovas liecinieku sapulci, mūs noteikti dziļi iespaidoja tas, kā cilvēki cits pret citu izturējās. Varbūt tieši Jehovas liecinieku savstarpējā mīlestība mūs pārliecināja, ka esam atraduši patiesību. (Jāņa 13:35; Kol. 3:12.) Kristiešu mīlestība bija piesaistījusi Bībeles patiesībai arī kādu sievieti, vārdā Blankab. Bet neilgi pēc kristīšanās viņa pieredzēja kaut ko nepatīkamu. Blanka teica: ”Es ievēroju, ka draudzē kāda māsa mēdz aprunāt citus. Reiz viņa mani smagi aizvainoja. Tas viss mani ļoti sarūgtināja, jo man bija mācīts, ka Jehovas lieciniekiem jābūt laipniem un sirsnīgiem.” Protams, mūsu garīgie brāļi un māsas pūlas izkopt sevī labas īpašības, bet neviens no mums nav ideāls. (Efes. 4:23, 24; 1. Jāņa 1:8.) Tāpēc var gadīties, ka mūs kāds aizvaino. (Jēk. 3:8.) Diemžēl daži tādu situāciju dēļ ir pārstājuši kalpot Jehovam.

4. Ko mēs varētu darīt, lai mūsos nerastos aizvainojums pret kādu brāli vai māsu? (Efesiešiem 4:32.)

⁴ Pārdomāsim apustuļa Pāvila norādījumu, kas lasāms Efesiešiem 4:32 (nolasīt), un centīsimies rīkoties tā, kā ieteica Pāvils! Ja no visas sirds pūlēsimies izturēties pret citiem laipni un būt iejūtīgi, mazināsies iespēja, ka mums ar kādu izraisīsies domstarpības. Neturēsim ļaunu prātu uz saviem mīļajiem brāļiem un māsām un piedosim! Būtu vērts atcerēties, cik gan bieži mēs esam lūguši, lai Jehova piedod mums. Viņš to vienmēr ir darījis. (Mat. 6:12.) Domāsim par to! Tad mums būs vieglāk piedot citiem.

5. Kā mums var palīdzēt Sālamana pamācības 19:11? (Sk. arī attēlus.)

⁵ Nolasīt Sālamana pamācības 19:11. Šajā Bībeles pantā ietvertā atziņa palīdz kādai nesen kristītai māsai, vārdā Rimma. Viņa stāstīja: ”Ja kāda ticības biedra rīcība mani kaitina vai rada manī sašutumu, es tūlīt pat atsaucu atmiņā Sālamana pamācības 19:11 un cenšos izprast šī brāļa vai māsas rīcības iemeslus. Piemēram: vai šī ticības biedra rīcību nav ietekmējusi viņa pagātne? Ar kādām grūtībām viņam jācīnās pašlaik? Lai labāk viņu iepazītu, es eju kopā ar viņu sludināt.” Ikvienam no mums jācenšas labi iepazīt savus garīgos brāļus un māsas. Tad mēs neapvainosimies uz viņiem un mums būs viegli viņiem piedot.

6. Kā jārīkojas, lai nostiprinātos mūsu draudzība ar brāļiem un māsām?

⁶ Nav noliedzams, ka, pavadot vairāk laika ar brāļiem un māsām, mēs pamanām ne vien viņu labās īpašības, bet arī trūkumus. Par to pārliecinājās kāds nesen kristīts brālis, vārdā Marks. Viņš redzēja, ka ticības biedriem piemīt trūkumi, tomēr viņš nepieļāva, ka tas viņu attālinātu no Jehovas. Marks sacīja: ”Ja salīdzina ar to, kā rīkojas cilvēki, kam ir sveši Bībeles principi, brāļu un māsu trūkumi ir nenozīmīgi. Esmu sapratis, ka nevajag no oda izpūst ziloni un ka ir jācenšas domāt par ticības biedru labajām īpašībām.” Ja rīkosimies tāpat, nostiprināsies mūsu draudzība ar brāļiem un māsām. (Sāl. pam. 10:12; Rom. 12:10; Filip. 2:2, 3.)

JA SĀKAM ILGOTIES PĒC TĀ, NO KĀ ESAM ATTEIKUŠIES

7. Kāpēc kristietim var kļūt žēl, ka viņš no kaut kā ir atteicies?

⁷ Vai atceraties, kā jutāties, kad bijāt sākuši kalpot Jehovam? Noteikti bija prieks, ka vairs nepiederat pie Sātana pasaules! Atgriezties pie vecās dzīves likās pilnīgi neiedomājami. Bet, kad sākam pieredzēt grūtības, mums var kļūt žēl, ka esam no kaut kā atteikušies. (Salīdzināt 4. Mozus 11:4—6.) Kādus upurus kristieši ir nesuši? Daži ir izvēlējušies aiziet no prestiža darba, tāpēc ka tas viņiem ir atņēmis pārāk daudz laika. Citus, kad viņi kļuva par Jehovas lieciniekiem, pameta agrākie draugi. Daudzi ir atbrīvojušies no nosodāmiem paradumiem, kas viņiem bija sagādājuši patīkamas sajūtas. Būtu bēdīgi, ja kristietis, kas ir izcīnījis tādu cīņu, lai tuvotos Jehovam, atkal sāktu darīt kaut ko tādu, kas viņu attālinātu no Jehovas. Kā neiekrist tādās lamatās?

8. Ko var mācīties no Ābrahāma un Sāras?

⁸ Bībelē var lasīt par daudziem Jehovas kalpiem, kuri pilnīgi pamatoti būtu varējuši ilgoties pēc tā, no kā bija atteikušies. Lūk, kāds piemērs. Ābrahāmam un Sārai Jehova lika uz visiem laikiem atstāt mūra ieskauto Ūru. Ābrahāms un Sāra paklausīja Jehovam un turpmāk dzīvoja teltī. (Ebr. 11:8, 9.) Protams, viņi neaizmirsa, cik ērta dzīve bija Ūrā. Taču, ja viņi ”būtu domās kavējušies pie vietas, no kuras bija aizgājuši,” un būtu sākuši ilgoties pēc agrākās dzīves, viņiem gribētos atgriezties Ūrā. Bet Ābrahāms un Sāra tā nedarīja — viņi domāja par to, ko Jehova viņiem bija apsolījis. (Ebr. 11:15, 16.)

9. Kāda bija apustuļa Pāvila attieksme pret to, no kā viņš bija atteicies? (Filipiešiem 3:7, 8, 13.)

⁹ Labs piemērs ir arī apustulis Pāvils. Viņš bija mācījies pie Gamaliēla, kas bija viens no tā laika cienījamākajiem bauslības skolotājiem. (Ap. d. 22:3.) Viņu gaidīja spoža nākotne jūdaismā. (Gal. 1:13, 14.) Taču, kad Pāvils kļuva par Kristus sekotāju, viņš no tās atteicās. Vai turpmāk Pāvila dzīvē nebija nekādu grūtību? Nē, tā nebija. Viņa paša tautieši viņu karsti ienīda, un viņš tika gan sists, gan apcietināts. (2. Kor. 11:23—26.) Ja Pāvils būtu sācis ilgoties pēc agrākās mierīgās dzīves, viņam droši vien māktos virsū domas, ka nebija vērts kļūt par kristieti. Tomēr viņam tādu domu nebija. Tieši pretēji: viņš bija pārliecināts, ka būt Jēzus sekotājam ir pats labākais dzīves ceļš, un turēja prātā, ka viņu gaida brīnišķīga balva. (Nolasīt Filipiešiem 3:7, 8, 13.)

10. Kas mums būtu bieži jāpārdomā? (Marka 10:29, 30; sk. arī attēlus.)

¹⁰ Ko var secināt? Ja sākam domāt par to, no kā esam atteikušies, lai kļūtu par Jehovas kalpiem, mums ir jādomā arī par to, kāpēc esam no tā atteikušies. (Pulc. 7:10.) Padomāsim, cik gan daudz laba mēs esam ieguvuši! Mēs saucam par savu draugu Dievu Jehovu. (Sāl. pam. 3:32.) Mums ir plaša garīgo brāļu un māsu saime. (Nolasīt Marka 10:29, 30.) Un kas mūs gaida nākotnē? Mūžīga dzīve brīnišķīgos apstākļos! (Jes. 65:21—23.) Ja bieži domāsim par to, ko esam ieguvuši, kad sākām kalpot Jehovam, mēs nesāksim ilgoties pēc tā, no kā esam atteikušies.

11. Ko var mācīties no rindkopā minētās kristietes?

¹¹ Lūk, ko stāstīja kāda mūsu māsa, vārdā Rozmarija, kas kristījās tad, kad viņai jau bija pāri 50 gadiem. ”Sākumā man pietrūka Ziemassvētku, jo bija tik jauki, ka visa ģimene sanāca kopā. Man patika apdāvināt ģimenes locekļus un redzēt, kāds prieks atmirdz bērnu un mazbērnu sejās, kad viņi pie eglītes izsaiņo dāvanas.” Ko mūsu māsa izdomāja? ”Tagad katru gadu es viņus uzaicinu pie sevis kādā citā dienā. Es apdāvinu ikvienu un daru visu, lai viņi sajustu, cik ļoti es viņus mīlu,” pastāstīja Rozmarija. Bet bija vēl kāds emocionāli sāpīgs jautājums. ”Kad es sāku mācīties Bībeli, draugi mani pameta. Tāpēc man brīžiem uzmācās vientulības sajūta,” atcerējās Rozmarija.c Lai to pārvarētu, viņa sarunāja sludināt ar dažādām māsām. ”Tā es iedraudzējos ar viņām, un tagad man ir daudz brīnišķīgu draudzeņu,” priecājas Rozmarija. Mēs noteikti varam mācīties no šīs māsas. Ja mums sāk pietrūkt kaut kā, kas mums kādreiz sagādāja prieku, mums jāpacenšas to aizstāt ar kaut ko tādu, kas nav pretrunā ar Bībeles normām. (Filip. 4:8, 9.) Turēsim prātā: tas, ko mums dāvā Jehova, nav pat salīdzināms ar to, no kā esam atsacījušies.

JA CITI PAMET JEHOVU

12. Kāda situācija var kļūt par ticības pārbaudījumu?

¹² Jehovas kalpu draudze ir kā droša oāze pasaulē, kur bieži var sastapties ar nekrietnību. Mums ir liels prieks būt kopā ar cilvēkiem, kas rīkojas saskaņā ar Bībeles normām. (Jes. 65:14.) Tomēr daži kristieši izdara kādu nopietnu grēku, un par dažiem pat tiek pieņemts lēmums, ka viņi vairs nepieder pie draudzes. (1. Kor. 5:13.) Tāda situācija sagādāja nepatīkamus brīžus kādai kristietei, vārdā Samara. Viņa atcerējās: ”Viens no draudzes vecākajiem izdarīja smagu grēku, un drīz sapulcē izskanēja paziņojums, ka viņš vairs nepieder pie draudzes. Es nespēju noticēt, ka vecākais var sagrēkot un sāpināt Jehovu un ticības biedrus. Tā kā es biju kristījusies tikai nesen, šis notikums uz laiku iedragāja manu ticību.” Tādi notikumi nenozīmē, ka mums vairs nebūtu jāuzticas ticības biedriem. Mums ir jātic tam, ka brāļi un māsas mīl Jehovu un grib būt viņam uzticīgi. (1. Kor. 13:4, 7.) Tomēr nav noliedzams, ka niecīga daļa kristiešu atstāj Jehovu. Ja tādu lēmumu ir pieņēmis mūsu draugs, ģimenes loceklis vai kāds kristietis, ko esam uzskatījuši par savu paraugu, mums ir sevišķi grūti.

13. Kas mums jādara, lai neciestu mūsu ticība, ja tuvs cilvēks ir atstājis Jehovu?

¹³ Ko mēs varam darīt, lai tādas situācijas neiespaidotu mūsu ticību? Nemitīgi stiprināsim savas attiecības ar Jehovu! (Jēk. 4:8.) Mūsu attiecības ar Jehovu nedrīkst būt atkarīgas no tā, cik ciešas ir citu attiecības ar viņu. Lēmumu kalpot Jehovam esam pieņēmuši mēs paši, tāpēc mums pašiem ir jāstiprina sava ticība. Lai gan mēs bieži ejam uz sapulcēm un iedziļināmies Bībelē kopā ar ģimenes locekļiem, mums ir arī personiski jālūdz Jehova un jālasa Bībele. (Ps. 1:2; 62:8.)

14. Kāpēc apustulis Pēteris mums ir labs paraugs? (Jāņa 6:66—68.)

¹⁴ Mēs varam mācīties no apustuļa Pētera. Reiz daudz mācekļu pārstāja sekot Jēzum, jo neizprata kaut ko no Jēzus teiktā. Lai gan arī Pēteris bija neizpratnē, viņš nepameta Jēzu. (Nolasīt Jāņa 6:66—68.) Viņš nevis pārcilāja prātā, kāpēc citi aiziet, bet gan pārdomāja tās atziņas, ko bija guvis, uzklausīdams Jēzu. Tāpēc viņa ticība necieta. Arī mums ir jāapzinās, ka citu cilvēku rīcība nekādi neietekmē bezgala vērtīgo patiesību, ko esam uzzinājuši ar Jehovas organizācijas palīdzību. Nenovērsīsimies no patiesības! Iepriekšminētā Samara teica, ka viņa sev bieži atgādina: ”Tad, ja viens cilvēks ir rīkojies nekristīgi, nav jāsecina, ka tāda ir visa draudze un pat visa Jehovas organizācija. Un nekādā gadījumā nav jāsecina, ka tāda rīcība Jehovam ir pieņemama.”

15. Kādas atziņas varam gūt, domājot par rindkopā minēto māsu?

¹⁵ Kāda mūsu māsa, vārdā Emīlija, saskārās ar smagu ticības pārbaudījumu: tikai nedēļu pēc viņas kristīšanās viņas māte aizgāja no ģimenes un atstāja patiesību. Emīlija bija satriekta līdz sirds dziļumiem. Viņa sacīja: ”Tas bija briesmīgi. Man tik ļoti pietrūkst mammas!” Kas Emīlijai palīdz izturēt? ”Tētis ik brīdi ir gatavs mani uzklausīt un atbalstīt, un garīgie brāļi un māsas man ir kā mīļa ģimene. Tāpēc es nejūtos vientuļa. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, bet ciešas attiecības ar brāļiem un māsām palīdz visu izturēt.” (1. Pēt. 5:9.) Centīsimies labi iepazīt brāļus un māsas un sadraudzēties ar tiem! Kad pieredzēsim ticības pārbaudījumus, viņi būs mūsu spēka avots.

16. Kas mums jāpatur prātā? (Sk. arī attēlu.)

¹⁶ Jehova mīl savus kalpus un palīdz viņiem laboties. (Ebr. 12:6.) Viņš vēlas, lai tie, kas vairs nepieder pie draudzes, atgrieztos pie viņa. (2. Pēt. 3:9.) Tāpēc mums nav jāšaubās, ka vecākie darīs visu iespējamo, lai mums tuvie cilvēki atjaunotu labas attiecības ar Jehovu. (2. Tim. 2:24, 25.)

17. Par ko mēs varam būt pārliecināti?

¹⁷ Rakstā bija apskatīti daži ticības pārbaudījumi, kādi var rasties nesen kristītiem Jehovas kalpiem. Kādam var uzmākties šaubas, vai viņš izturēs, taču nav iemesla bīties. Mēs varam sagatavoties iespējamiem ticības pārbaudījumiem. Galvenais — mums vienmēr līdzās ir Dievs Jehova. Viņš mums ir palīdzējis līdz šim, un viņš to darīs arī turpmāk. (1. Pēt. 5:10.) Lai ar kādu ticības pārbaudījumu mēs sastaptos, viņš mums dos spēku to izturēt. Ja turēsimies pie Jehovas rokas, nekas mūs nespēs attālināt no viņa. (Ps. 119:165; Rom. 8:38, 39.)