Veidosim tuvas attiecības ar ticības biedriem!

1., 2. Ko Jehova prasa no saviem kalpiem?

JĒZUS saviem sekotājiem lika ”mīlēt tuvāko kā sevi pašu”. (Mat. 22:37—39.) Tas nozīmē, ka mums labi jāizturas arī pret tiem, kas netic Jehovam. Jehova ”liek saulei uzaust pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnajiem un netaisnajiem.” (Mat. 5:45.) Tātad, darot labu citiem, mēs līdzināmies Jehovam.

² Jehova mīl visus cilvēkus, taču sevišķi sirsnīgi viņš mīl tos, kas viņam paklausa. (Jāņa 14:21.) To pašu viņš prasa no mums. Tāpēc Bībelē ir lasāmi aicinājumi: ”Kvēli mīliet cits citu,” — un: ”Sirsnīgi mīliet cits citu.” (1. Pēt. 4:8; Rom. 12:10.) Tādas jūtas cilvēkiem parasti ir pret ģimenes locekļiem un mīļiem draugiem.

3. Ar ko var salīdzināt mīlestību?

³ Mīlestību var salīdzināt ar augu, kas jākopj. Ja augu pamet novārtā, tas nonīkst. Ne velti apustulis Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Lai brāļu mīlestība jūsu starpā nebeidzas!” (Ebr. 13:1.) Jehova vēlas, lai mūsu mīlestība pret ticības biedriem neatdzistu. Šajā rakstā ir apskatīts, kāpēc mums jāveido tuvas attiecības ar garīgajiem brāļiem un māsām un kā to darīt.

KĀPĒC JĀVEIDO TUVAS ATTIECĪBAS AR TICĪBAS BIEDRIEM

4. Kas mums jādara, lai brāļu un māsu vienotību mēs nesāktu uzskatīt par pašsaprotamu? (Psalms 133:1; sk. arī attēlus.)

⁴ Nolasīt Psalmu 133:1. Draudzība ar tiem, kas mīl Jehovu, ir liels ieguvums — šādu draugu lokā mēs jūtamies ļoti labi. Bet mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu uzskatīt brāļu un māsu saimi par kaut ko pašsaprotamu. To palīdz saprast vienkāršs piemērs: ja kāds ik dienu iet garām krāšņam kokam, viņš pie tā skaistuma pierod. Mēs brāļus un māsas satiekam vismaz pāris reizes nedēļā. Ir viegli pierast pie tā, ka mums ir tik brīnišķīga brāļu un māsu saime. Lai mūsu mīlestība pret viņiem neatdzistu, mums bieži jāpārdomā, kāds nenovērtējams dārgums ir ikviens no viņiem un kā ikviens vairo draudzes krāšņumu.

5. Kā daudzus iespaido mīlestība, kas valda Jehovas kalpu starpā?

⁵ Daudzus, kas pirmo reizi atnāk uz Jehovas liecinieku sapulci, dziļi iespaido mūsu savstarpējā mīlestība. Tās dēļ vien daudzi secina, ka ir atraduši patiesību. Jēzus saviem sekotājiem bija teicis: ”Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:35.) Par to pārliecinājās kāda studente, vārdā Čaitra, kura bija sākusi mācīties Bībeli. Jehovas lieciniece, kura vadīja Bībeles nodarbības, uzaicināja Čaitru uz kongresu. Pēc pirmās kongresa dienas Čaitra mūsu māsai teica: ”Kad es augu, vecāki mani nekad neapmīļoja. Bet jūsu kongresā vienas dienas laikā mani apskāva 52 cilvēki! Jūs man palīdzējāt izjust Jehovas mīlestību, un es sapratu, ka vēlos piederēt pie šīs garīgās ģimenes.” Čaitras garīgā izaugsme turpinājās, un 2024. gadā viņa kristījās. Tādu gadījumu ir daudz. Kad Bībeles skolnieki redz mūsu labos darbus un mūsu mīlestību, viņos rodas vēlēšanās kalpot Jehovam. (Mat. 5:16.)

6. No kā mūs var pasargāt tuvas attiecības ar brāļiem un māsām?

⁶ Tuvas attiecības ar brāļiem un māsām mūs var pasargāt no kļūmīgiem soļiem. Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Katru dienu iedrošiniet cits citu.., lai neviens no jums nenocietinātos, grēka viltības piemānīts.” (Ebr. 3:13.) Ja kādam kristietim nolaižas rokas un sāk likties, ka vairs nav spēka iet patiesības ceļu, Jehova var pamudināt kādu citu savu kalpu pievērst šim ticības biedram uzmanību un palīdzēt. (Ps. 73:2, 17, 23.) Vai nav lieliski, ka mums ir ticības biedri, kas grūtā brīdī var sniegt atbalstu?

7. Ko veicina mīlestība? (Kolosiešiem 3:13, 14.)

⁷ Ir tik patīkami piederēt pie brāļu un māsu saimes, kurā valda tāda mīlestība! Tā kā mēs no sirds cenšamies mīlēt cits citu, mēs pieredzam daudz laba. (1. Jāņa 4:11.) Mīlestība mūs mudina ”būt iecietīgiem citam pret citu”, un šāda attieksme veicina vienotību. (Nolasīt Kolosiešiem 3:13, 14; Efes. 4:2—6.) Tāpēc mūsu draudzēs pastāv tik jauka gaisotne, kādas nav nekur citur uz zemes.

CIENĪSIM CITS CITU

8. Kā Jehova mums palīdz būt vienotiem?

⁸ Ņemot vērā, ka neviens no Jehovas kalpiem nav pilnīgs cilvēks, mūsu vienotība ir īsts brīnums. Tā ir iespējama, tikai pateicoties Jehovam, jo viņš mūs ”māca mīlēt citam citu”. (1. Kor. 12:25; 1. Tes. 4:9.) Bībeles lappusēs Jehova skaidro, kā mums jārīkojas, lai izveidotu ciešas attiecības ar ticības biedriem. Ja rūpīgi iedziļināmies Bībelē un liekam lietā tajā lasāmos padomus, var teikt, ka mēs uzklausām Jehovu. (Ebr. 4:12; Jēk. 1:25.)

9. Kā mēs varam ”pirmie apliecināt citiem cieņu”? (Romiešiem 12:9—13.)

⁹ Kā veidot ciešas attiecības ar ticības biedriem? Pievērsīsim uzmanību Pāvila vārdiem, kas lasāmi Romiešiem 12:9—13. (Nolasīt.) Kā mēs varam ”pirmie apliecināt citiem cieņu” un izpaust savu sirsnīgo mīlestību? Mums nav jāgaida, kad ticības biedrs spers pirmo soli — mēs varam uzņemties iniciatīvu un darīt visu, kas atkarīgs no mums, lai satuvinātos ar brāli vai māsu. Piemēram, mums labprāt jāpiedod brāļiem un māsām un jābūt viesmīlīgiem un dāsniem pret viņiem. (Efes. 4:32.) Ja mēs tā rīkosimies, mēs pārliecināsimies, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.” (Ap. d. 20:35.)

10. Ar kādu attieksmi mums jāpalīdz ticības biedriem? (Sk. arī attēlu.)

¹⁰ Uzreiz pēc norādījuma censties pirmajiem apliecināt citiem cieņu Pāvils rakstīja, ka kristiešiem jābūt ”centīgiem [vai ”čakliem”, zemsv. piez.], nevis laiskiem”. Sālamana pamācībās var lasīt aicinājumu: ”Neatsakies darīt labu tiem, kam tas vajadzīgs, ja tavos spēkos ir palīdzēt.” (Sāl. pam. 3:27, 28.) Tātad, ja kādam ticības biedram ir vajadzīga palīdzība, mēs nesākam domāt, ka gan kāds cits to sniegs, — mēs paši bez mazākās vilcināšanās steidzamies palīgā. (1. Jāņa 3:17, 18.)

11. Kas palīdz satuvināties ar brāļiem un māsām?

¹¹ Vēl ir svarīgi piedot ticības biedriem, kas mūs ir aizvainojuši. Efesiešiem 4:26 teikts: ”Pārstājiet dusmoties, pirms saule ir norietējusi!” Kāpēc nedrīkst turēt sevī dusmas un aizvainojumu? Kā izriet no nākamā panta, ja mēs nepārstātu dusmoties, mēs ”dotu iespēju Velnam” un viņš varētu graut mūsu vienotību. Aicinājums piedot ticības biedriem Bībelē ir izteikts ne vienu reizi vien. Kolosiešiem 3:13 var lasīt: ”Vienmēr.. augstsirdīgi piedodiet.” Ja mēs nepievēršam uzmanību citu kļūdām, mums ir viegli satuvināties ar viņiem. Turklāt tā mēs ”saglabājam vienotību, ko dod gars,” un paliekam ”savienoti ar miera saiti”. (Efes. 4:3.) Tātad, ja esam gatavi piedot brāļiem un māsām, mēs veicinām draudzē vienotību un labu gaisotni.

12. Kā Jehova mums palīdz, lai mēs spētu piedot tiem, kas mūs ir sāpinājuši?

¹² Protams, ja kāds mūs ir sāpinājis, piedot nav viegli. Bet ar Dieva gara palīdzību mēs to spējam izdarīt. Pēc aicinājuma sirsnīgi mīlēt citam citu un būt centīgiem ir lasāms: ”Kūsājiet garā [vai ”esiet pilni dedzības, ko dod gars”, zemsv. piez.].” (Rom. 12:11.) Dieva gars mūsos raisa sirsnīgas mīlestības jūtas pret brāļiem un māsām un palīdz tiem piedot. Tāpēc mums neatlaidīgi jālūdz, lai Jehova dotu savu garu. (Lūk. 11:13.)

”LAI.. STARP JUMS NEBŪTU ŠĶELŠANĀS”

13. Kas var izraisīt domstarpības?

¹³ Mūsu draudzēs var sastapt ”visdažādākos cilvēkus”. (1. Tim. 2:3, 4.) Atšķirīgas gaumes vai audzināšanas dēļ kristiešu vidū var rasties domstarpības tādos personiskas izvēles jautājumos kā ārējais izskats, rūpes par veselību un izklaide. (Rom. 14:4; 1. Kor. 1:10.) Tā kā Dievs mūs ”māca mīlēt citam citu”, mēs šādos jautājumos neuzspiežam citiem savu viedokli. (Filip. 2:3.)

14. Ko mums vienmēr jācenšas darīt, un kāpēc?

¹⁴ Mums vienmēr jācenšas citus uzmundrināt un stiprināt. (1. Tes. 5:11.) Tā mēs mazināsim iespēju, ka draudzē varētu rasties šķelšanās. Pēdējā laikā mūsu draudzēs ir atgriezušies daudzi, kas bija zaudējuši saikni ar draudzi vai kādu laiku nebija piederējuši pie tās. Mēs esam bezgala priecīgi par viņu atgriešanos! (2. Kor. 2:8.) Lūk, ko teica kāda māsa, kas desmit gadu nebija apmeklējusi draudzes sapulces: ”Ieraugot mani, brāļi un māsas atplauka smaidā un nāca man klāt, lai sasveicinātos.” (Ap. d. 3:19.) Kā viņu iespaidoja ticības biedru sirsnība un laipnība? Mūsu māsa teica, ka jutās tā, it kā pats Jehova viņai palīdzētu atkal kļūt laimīgai. Ja cenšamies uzmundrināt ticības biedrus, mēs sadarbojamies ar Kristu, kas palīdz atgūt spēkus tiem, kuri ir ”nopūlējušies un smagu nastu mākti”. (Mat. 11:28, 29.)

15. Kā vēl var veicināt draudzes vienotību? (Sk. arī attēlu.)

¹⁵ Mēs varam veicināt draudzes vienotību arī ar to, ko un kā mēs sakām. Labs pavārs, gatavodams ēdienu, to pagaršo un tikai pēc tam ceļ galdā. Tāds pats princips jāievēro, kad grasāmies kaut ko teikt. Rūpīgi apdomāsim savus vārdus, lai mēs ar savu runu citus uzmundrinātu un stiprinātu un lai ”klausītājiem būtu labums”! (Ps. 141:3; Efes. 4:29.)

16. Kam īpaši jādomā par savu runas veidu?

¹⁶ Par savu runas veidu īpaši ir jādomā tiem, kam Jehova ir piešķīris kādu varu. Vīriem ir jābūt laipniem pret sievām, un vecākiem — pret bērniem. (Kol. 3:19, 21; Tit. 2:4.) Draudzes vecākajiem, kam Jehova ir uzdevis rūpēties par viņa avīm, ar ticības biedriem ir jārunā tā, lai tie justos uzmundrināti. (Jes. 32:1, 2; Gal. 6:1.) Paturēsim prātā: ”Īstajā brīdī pateikts vārds — cik tas ir labs!” (Sāl. pam. 15:23.)

”MĪLĒSIM.. AR DARBIEM UN NO SIRDS”

17. Kā mēs varam no sirds iemīlēt brāļus un māsas?

¹⁷ Apustulis Jānis kristiešus aicināja: ”Mīlēsim nevis ar vārdiem, bet ar darbiem un no sirds.” (1. Jāņa 3:18.) Kā mēs varam no sirds iemīlēt brāļus un māsas? Jo vairāk laika mēs ar viņiem pavadīsim, jo vairāk mēs satuvināsimies un pieķersimies viņiem. Tāpēc meklēsim iespējas pavadīt laiku ar viņiem! Aprunāsimies ar viņiem pirms sapulcēm un pēc tām, sadarbosimies sludināšanā un iesim pie viņiem ciemos. Ja mēs tā darīsim, mēs apliecināsim, ka esam iemācījušies mīlēt savus ticības biedrus. (1. Tes. 4:9.) Un mēs izjutīsim, ”cik labi un cik patīkami, kad brāļi dzīvo vienotībā”. (Ps. 133:1.)