Lai mūsu lēmumu pamatā ir ticība!

1. Kāpēc apustulis Pāvils varēja justies gandarīts?

KAD apustulis Pāvils saprata, ka drīz tiks sodīts ar nāvi, viņš, atskatoties uz kristīgajā kalpošanā pavadītajiem gadiem, izjuta gandarījumu. Vēstulē ticības biedriem viņš rakstīja: ”Skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu saglabājis.” (2. Tim. 4:6—8.) Pāvils savā dzīvē bija pieņēmis gudrus lēmumus un bija pārliecināts, ka Jehova ar viņu ir apmierināts. Arī mēs vēlamies pieņemt gudrus lēmumus un izjust Dieva labvēlību.

2. Ko Pāvils domāja ar vārdiem, kas lasāmi 2. Korintiešiem 5:7?

² Pāvils par sevi un citiem kristiešiem teica: ”Mūs vada ticība, nevis tas, ko var redzēt.” (2. Kor. 5:7.) Ko Pāvils ar to domāja? Ja cilvēkam nav ticības, viņš pieņem lēmumus, balstoties tikai uz to, ko redz, dzird un sajūt. Bet, ja cilvēks tic Jehovam, viņa lēmumi ir saskaņā ar Jehovas gribu. Viņš ir pārliecināts, ka Bībeles principu ievērošana viņam nāk tikai par labu un ka Jehova viņu noteikti atalgos. (Ps. 119:66; Ebr. 11:6.)

3. Kāpēc ir vērts dzīvot saskaņā ar ticību? (2. Korintiešiem 4:18.)

³ Protams, mēs ikdienā pieņemam daudz lēmumu, balstoties uz to, ko redzam, dzirdam un sajūtam. Tomēr, ja svarīgos jautājumos mēs ņemtu vērā tikai savas sajūtas un izjūtas, mēs paši sev sagādātu problēmas. Sajūtas reizēm var pievilt. Turklāt jāatceras, ka, vadoties tikai pēc tām, mēs agri vai vēlu izdarīsim kaut ko tādu, kas ir pretēji Dieva principiem. (Pulc. 11:9; Mat. 24:37—39.) Bet, ja mūs vada ticība, mēs ar saviem lēmumiem iepriecinām Jehovu. (Efes. 5:10.) Bībeles principu ievērošana mums sniedz sirdsmieru un dara mūs laimīgus. (Ps. 16:8, 9; Jes. 48:17, 18.) Tiem, kuru dzīvē izpaužas ticība, Dievs dāvās mūžīgu dzīvi. (Nolasīt 2. Korintiešiem 4:18.)

4. Kas mums jāpārdomā?

⁴ Mums jāpārdomā šādi jautājumi: ”Pēc kā es vados, pieņemot lēmumus? Vai tikai pēc tā, kas redzams, vai arī pēc Bībeles principiem?” Apskatīsim, kā tālāk minētajās situācijās mēs varam apliecināt, ka mūs vada ticība: kad meklējam darbu, kad izraugāmies dzīvesbiedru un kad esam saņēmuši norādījumus no Jehovas organizācijas. Noskaidrosim, kā tādās situācijās pieņemt labus lēmumus.

KAD MEKLĒJAM DARBU

5. Vai atalgojums ir vienīgais faktors, kas jāņem vērā kristiešiem, meklējot darbu? Paskaidrojiet.

⁵ Mums ir jāpelna iztika sev un savai ģimenei. (Pulc. 7:12; 1. Tim. 5:8.) Labi apmaksāts darbs ļauj ne vien uzturēt sevi un ģimeni, bet arī kaut ko atlikt nebaltām dienām. Savukārt darbs ar zemu atalgojumu ļauj apmierināt tikai ģimenes pamatvajadzības. Ir pilnīgi dabiski, ka, meklējot darbu, mēs interesējamies par atalgojumu. Tomēr, ja tas būtu vienīgais faktors, ko mēs ņemtu vērā, tad mūs galvenokārt vadītu ”tas, ko var redzēt”, nevis ticība.

6. Kas jāapdomā, izvēloties darbu? (Ebrejiem 13:5.)

⁶ Mums būtu jāpārdomā arī tas, kā konkrētais darbs ietekmēs mūsu attiecības ar Jehovu. Lūk, daži jautājumi, kas būtu jāapsver. Vai mūsu darba pienākumos neietilps arī kaut kas tāds, ko Jehova ienīst? (Sāl. pam. 6:16—19.) Vai darba dēļ mums nebūs regulāri jākavē sapulces? Vai nebūs ilgu laiku jābūt prom no ģimenes? (Filip. 1:10.) Ja kaut uz vienu no šiem jautājumiem atbilde ir apstiprinoša, tad nebūtu gudri atsaukties uz tādu darba piedāvājumu. Pat tad, kad valstī ir augsts bezdarba līmenis, kristietis, ko vada ticība, pieņem tādu lēmumu, kurā atspoguļojas viņa pārliecība, ka Jehova par viņu parūpēsies. (Mat. 6:33; nolasīt Ebrejiem 13:5.)

7., 8. Kā rindkopās minētais kristietis apliecināja, ka viņam ir stipra ticība? (Sk. arī attēlu.)

⁷ Mūsu brālis Havjersa, kas dzīvo kādā Dienvidamerikas valstī, vēlējās kļūt par pionieri. Viņš apliecināja, ka viņam ir stipra ticība. Havjers stāstīja: ”Es biju pieteicies prestižam darbam, kurā mana alga būtu divreiz lielāka nekā līdz šim un kurš man ļoti patika. Mani uzaicināja uz interviju. Es zināju, ka ar mani runās augsta ranga menedžeris, un lūdzu Jehovam palīdzību, jo Jehova vislabāk zina, kas man vajadzīgs. Lai gan mani vilināja karjeras izaugsme, tomēr es negribēju sākt strādāt darbu, kas man neļautu sasniegt manus garīgos mērķus.”

⁸ Havjers atcerējās: ”Intervijas laikā menedžeris man darīja zināmu, ka regulāri būs jāpaliek darbā ilgāk. Es viņam taktiski atbildēju, ka tam es nevarēšu piekrist, jo man ir vajadzīgs laiks arī kristīgajai kalpošanai.” Havjers atteicās no iespējas strādāt šajā darbā. Pēc divām nedēļām viņš kļuva par pionieri, un dažus mēnešus vēlāk viņš atrada nepilnas slodzes darbu. ”Jehova uzklausīja manas lūgšanas un palīdzēja man atrast tādu darbu, ko es bez problēmām varu apvienot ar pioniera kalpošanu,” sacīja Havjers. ”Es esmu bezgala priecīgs, ka darbs man ļauj veltīt vairāk laika Jehovam un ticības biedriem.”

9. Ko var mācīties no rindkopā minētā kristieša?

⁹ Bet ko iesākt, ja esam pamanījuši, ka pašreizējais darbs vājina mūsu attiecības ar Jehovu? Tādā situācijā bija nonācis mūsu brālis Trezors, kas dzīvo Kongo Republikā. Viņš stāstīja: ”Es biju atradis savu sapņu darbu. Man bija cienījams stāvoklis un trīsreiz lielāka alga nekā iepriekšējā darbā.” Tomēr Trezors darba dēļ bieži izlaida sapulces. Turklāt darbabiedri gribēja panākt, lai viņš piesegtu to negodīgo rīcību. Mūsu brālis gribēja iet prom no darba, bet bažījās, ka nevarēs atrast citu. Viņš sacīja: ”Tas, kas lasāms Habakuka 3:17—19, man palīdzēja saprast, ka Jehova par mani parūpēsies arī tādā gadījumā, ja es aiziešu no šī darba. Un es to izdarīju.” ”Daudzi darba devēji uzskata, ka cilvēks labi apmaksāta darba dēļ būs gatavs daudz ko upurēt, arī savu ģimeni un garīgo darbību,” savās pārdomās dalījās Trezors. ”Esmu neizsakāmi priecīgs, ka man izdevās saglabāt labas attiecības ar Jehovu. Pēc kāda gada es ar Jehovas palīdzību atradu stabilu darbu. Lai gan alga nav liela, iztikai pietiek, turklāt es varu vairāk laika veltīt kristīgajai darbībai. Jā, Jehovas kalpiem reizēm ir jāpieredz materiālas grūtības, bet, ja mēs par svarīgāko dzīvē uzskatīsim kalpošanu Jehovam, viņš par mums rūpēsies.” Vienmēr uzticēsimies Jehovam un ņemsim vērā Bībeles principus! Tad mēs ar saviem lēmumiem iepriecināsim Jehovu, un Jehova mūs svētīs.

KAD IZRAUGĀMIES DZĪVESBIEDRU

10. Ko ņem vērā kristieši, kas lūkojas pēc dzīvesbiedra, bet ko viņi nedrīkst aizmirst?

¹⁰ Laulība ir Jehovas dāvana, un ir dabiski vēlēties apprecēties. Domājot par potenciālo dzīvesbiedru, kristieteb pievērš uzmanību brāļa raksturam, izskatam, reputācijai, finansiālajam stāvoklim, uzzina, kādi ir viņa pienākumi pret tuviniekiem, un apsver, kā viņa jūtas šī brāļa tuvumā. To visu ir svarīgi izvērtēt. Tomēr, ja tie būtu vienīgie faktori, ko kristiete ņemtu vērā, tad viņu vadītu ”tas, ko var redzēt”, nevis ticība.

11. Kā dzīvesbiedru izvēlas kristieši, ko vada ticība? (1. Korintiešiem 7:39.)

¹¹ Jehova ļoti priecājas par kristiešiem, kuri, lūkojoties pēc dzīvesbiedra, ņem vērā Jehovas viedokli. Šādi kristieši nesteidzas uzsākt draudzēšanos ar pretējā dzimuma pārstāvi — viņi ir ar mieru pagaidīt, kamēr viņi būs ”pāri jaunības plaukumam”. (1. Kor. 7:36.) Viņiem galvenais ir tas, vai nākamajam dzīvesbiedram piemīt tādas īpašības, kuras par svarīgām uzskata Jehova. (Sāl. pam. 31:10—13, 26—28; Efes. 5:33; 1. Tim. 5:8.) Ja kristietim uzmanību sāk izrādīt cilvēks, kas nekalpo Jehovam, viņš nesāk ar to draudzēties, jo apzinās, cik svarīgi ir paklausīt Bībelē lasāmajam norādījumam ”precēties.. tikai ar tādu, kas kalpo Kungam”. (Nolasīt 1. Korintiešiem 7:39.) Kristiešus vada ticība, tāpēc viņi ir pārliecināti, ka Jehova var apmierināt viņu emocionālās vajadzības daudz labāk nekā jebkurš cilvēks. (Ps. 55:22.)

12. Ko var mācīties no rindkopā minētās kristietes?

¹² Mēs varam mācīties no kādas pionieres, vārdā Rosa, kas dzīvo Kolumbijā. Kāds vīrietis, ar ko viņai darbā bieži sanāca kontaktēties, sāka viņai izrādīt uzmanību. Rosai šis darbabiedrs likās simpātisks. Viņa atcerējās: ”Par viņu visādā ziņā varēja teikt, ka viņš ir labs cilvēks. Viņam nebija kaitīgu ieradumu, viņš bieži iesaistījās brīvprātīgo darbā, un viņš bija ļoti jauks pret mani. Tieši tādu vīru es būtu gribējusi! Vienīgā problēma — viņš nebija Jehovas liecinieks.” Rosa stāstīja: ”Man bija grūti viņam atteikt, jo mani tā vilka pie viņa! Turklāt tas bija tāds periods manā dzīvē, kad es jutos nedaudz vientuļa. Es gribēju apprecēties, bet nebiju satikusi nevienu ticības biedru, kas man liktos piemērots.” Rosa pārdomāja, kā viņas tālākā rīcība ietekmēs viņas attiecības ar Jehovu. Viņa saprata, ka tad, ja viņu vadītu nevis ticība, bet ”tas, ko var redzēt”, viņa attālinātos no sava debesu Tēva. Tāpēc mūsu māsa pārtrauca kontaktēties ar minēto vīrieti un vairāk iesaistījās draudzes darbībā. Jau pavisam drīz viņu uzaicināja mācīties valstības sludinātāju skolā, un tagad viņa ir speciālā pioniere. Rosa atzina: ”Kalpošana Jehovam mani patiešām dara laimīgu.” Ļaut, lai ticība mūs vada arī dziļi personiskos jautājumos, ne vienmēr ir viegli, bet to darīt noteikti ir vērts.

KAD ESAM SAŅĒMUŠI NORĀDĪJUMUS NO JEHOVAS ORGANIZĀCIJAS

13. Kāda mums var izveidoties attieksme pret organizācijas norādījumiem, ja mūs vada ”tas, ko var redzēt”?

¹³ Mēs bieži saņemam norādījumus, kas attiecas uz mūsu kalpošanu Dievam. Tos mums dod draudzes vecākie, rajona pārraugs, mūsu organizācijas vietējā filiāle un Vadošā padome. Bet, iespējams, kādu reizi mēs nevaram saprast, kāpēc ir doti konkrētie norādījumi. Varbūt mums liekas, ka no to ievērošanas būs vairāk sliktuma nekā labuma. Iespējams, mēs pat sākam domāt par to, kādi trūkumi piemīt brāļiem, kuri ir devuši norādījumus. Taču tāda nostāja liecinātu, ka mūs vada ”tas, ko var redzēt”.

14. Kāda attieksme pret norādījumiem ir kristiešiem, ko vada ticība? (Ebrejiem 13:17.)

¹⁴ Ja mūs vada ticība, mēs nešaubāmies, ka Jehova pārzina visu, kas notiek viņa organizācijā, un ka viņš zina, kas ir vajadzīgs, lai sludināšana sekmētos. Tāda attieksme mūs mudina paklausīt norādījumiem un tos nekritizēt. (Nolasīt Ebrejiem 13:17.) Mēs apzināmies, ka, būdami paklausīgi, mēs veicinām savas draudzes vienotību. (Efes. 4:2, 3.) Protams, kristieši, kuriem Jehova savā organizācijā ir uzticējis vadību, ir nepilnīgi cilvēki, taču, ja mēs paklausām viņu norādījumiem, Jehova mūs svētī. (1. Sam. 15:22.) Un, ja kaut kas būs jāmaina, Jehova noteiktā laikā to obligāti izdarīs. (Mih. 7:7.)

15., 16. Kas palīdzēja rindkopā minētajam brālim rīkoties saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem? (Sk. arī attēlu.)

¹⁵ Dienvidamerikas valstī Peru, kurā plaši lieto spāņu valodu, ir izplatītas arī daudzas pamatiedzīvotāju valodas, to vidū kečvu. Daudzu gadu garumā kečvu valodā runājošie brāļi un māsas visā sludināšanas teritorijā cītīgi meklēja kečvus, lai tiem pastāstītu Bībeles vēsti. Bet pirms kāda laika, kad mainījās daži valsts likumi, mūsu organizācija sniedza jaunus norādījumus par sludināšanu. (Rom. 13:1.) Tāpēc daži sāka raizēties, ka būs grūtāk sludināt. Taču drīz vien kļuva redzams, ka jauno norādījumu ievērošana nes labus augļus un ka sludinātāji satiek daudz kečvu.

¹⁶ Viens no brāļiem, kam par jauno kārtību sākumā bija bažas, bija kāds kečvu valodas draudzes vecākais, ko sauc Kevins. Viņš atcerējās: ”Man likās, ka, sludinot saskaņā ar jaunajiem norādījumiem, atrast kečvus būs ļoti grūti. Bet tad es pārdomāju Sālamana pamācības 3:5 un to, kādā situācijā savulaik bija nonācis Mozus. Jehova viņam bija devis tādus norādījumus, kas no malas izskatījās nesaprātīgi. Viņš bija licis Mozum vest izraēliešus no Ēģiptes uz Sarkano jūru. Bet tas bija strupceļš! Varēja likties, ka tur viņi neizbēgs no ēģiptiešiem. Tomēr Mozus paklausīja Jehovam, un Jehova brīnumainā veidā izglāba izraēliešus.” (2. Moz. 14:1, 2, 9—11, 21, 22.) To pārdomājis, Kevins saprata, ka ir labi paklausīt jaunajiem norādījumiem. Viņš stāstīja: ”Es biju pārsteigts par to, kā sekmējās sludināšana. Jehova mūs patiešām svētīja! Agrāk, nostaigājuši lielus gabalus, mēs atradām varbūt tikai vienu vai divus kečvus. Bet tagad mēs pamatā sludinām rajonos, kur dzīvo daudz kečvu, tāpēc mūsu sludināšana ir efektīvāka. Tagad daudz vairāk kečvu mācās Bībeli un apmeklē sapulces.” Ir skaidrs, ka tad, ja ļausim, lai mūs vada ticība, Jehova mūs noteikti atalgos.

17. Ko ir palīdzējis saprast šis raksts?

¹⁷ Rakstā tika apskatītas trīs situācijas, kurās varam apliecināt, ka mūs vada ticība. Taču mums tā jārīkojas pilnīgi visās dzīves jomās. Piemēram, mums jāļauj, lai mūs vada ticība, kad apsveram, kādu izklaidi izvēlēties, kādu izglītību iegūt un kā audzināt bērnus. Mums jāņem vērā ne tikai ”tas, ko var redzēt”, bet arī tas, kā mūsu lēmums ietekmēs mūsu attiecības ar Jehovu. Mēs ticam, ka Bībeles principu ievērošana mums vienmēr nāk par labu un ka Jehova par mums gādās. Ikviens, ko vada ticība, varēs ”mūžu mūžos pielūgt Jehovu, savu Dievu”. (Mih. 4:5.)