Sludināsim tikpat dedzīgi kā Jēzus!

1. Ar ko ir pazīstami Jehovas liecinieki?

JEHOVAS kalpi ir pazīstami ar to, ka atšķirībā no tiem, kas tikai sauc sevi par kristiešiem, viņi dedzīgi sludina labo vēsti. (Tit. 2:14.) Taču reizēm mūsu entuziasms var noplakt. Kāds pašaizliedzīgs draudzes vecākais izteicās: ”Ir brīži, kad nejūtu nekādu vēlēšanos sludināt.” Varbūt arī mēs dažreiz jūtamies tāpat.

2. Kāpēc nav viegli saglabāt sludināšanā dedzību?

² Iespējams, mums vairāk pie sirds iet citi kalpošanas veidi. Kad piedalāmies teokrātisko būvju celtniecībā un tehniskajā apkopē vai katastrofu seku likvidēšanā vai arī brāļu un māsu labā darām kaut ko citu, mēs uzreiz redzam sava darba augļus un izjūtam gandarījumu par paveikto. Strādājot plecu pie pleca ar ticības biedriem, mēs priecājamies par mierpilno gaisotni un par mīlestību, kas valda mūsu starpā. Ir patīkami apzināties, ka ticības biedri ir pateicīgi par mūsu pūlēm. Bet kā ir sludināšanā? Daudzi no mums gadu gadiem sludina vienā un tajā pašā apkaimē un reti satiek atsaucīgus cilvēkus. Biežāk mēs sastopamies ar negatīvu attieksmi. Turklāt mēs zinām: jo tuvāk būs ļaunās pasaules gals, jo vairāk Bībeles vēsts tiks noniecināta. (Mat. 10:22.) Kas mums palīdz nezaudēt dedzību sludināšanā? Un kā mēs to varam vairot?

3. Ko ļauj saprast Lūkas 13:6—9 lasāmā līdzība?

³ Mācīsimies no Jēzus! Viņš vienmēr cītīgi sludināja, un, tuvojoties viņa kalpošanas beigām, viņš to darīja aizvien dedzīgāk. Reiz Jēzus pastāstīja līdzību par cilvēku, kas bija iestādījis vīģes koku. Dārznieks trīs gadus to kopa, bet tas nenesa augļus. (Nolasīt Lūkas 13:6—9.) Arī Jēzus jau aptuveni trīs gadus bija sludinājis ebrejiem, bet lielākā daļa no tiem neuzklausīja Jēzu. Tomēr, līdzīgi dārzniekam, kas nezaudēja cerību, Jēzus nenolaida rokas un nezaudēja dedzību sludināšanā. Tieši pretēji, viņš pūlējās vēl vairāk.

4. Kas Jēzum palīdzēja saglabāt dedzību?

⁴ Tālāk rakstā ir apskatīts, kas Jēzum palīdzēja dedzīgi sludināt. Savas dzīves pēdējos sešos mēnešos viņš to darīja īpaši dedzīgi. Ja uzzināsim vairāk par to, ko Jēzus mācīja, un centīsimies viņam līdzināties, mēs spēsim saglabāt dedzību. Jēzum palīdzēja tas, ka viņš 1) par galveno uzskatīja Jehovas gribu, 2) ņēma vērā Bībeles pravietojumus, 3) paļāvās uz Jehovas atbalstu un 4) nezaudēja cerību, ka būs tādi cilvēki, kas viņu uzklausīs.

JĒZUS PAR GALVENO UZSKATĪJA JEHOVAS GRIBU

5. Kā Jēzus dzīvē izpaudās tas, ka viņš par galveno uzskatīja Jehovas gribu?

⁵ Jēzus dedzīgi sludināja ”labo vēsti par Dieva valstību”, jo apzinājās, ka Dievs vēlas, lai viņš to darītu. (Lūk. 4:43.) Dieva gribas pildīšana viņa dzīvē bija galvenais. Pat savas kalpošanas pēdējos mēnešos viņš ”apstaigāja pilsētas un ciemus un mācīja ļaudis”. (Lūk. 13:22.) Viņš ne tikai pats sludināja, bet arī mācīja to darīt saviem sekotājiem. (Lūk. 10:1.)

6. Ar ko ir saistīts ikviens pienākums kalpošanā? (Sk. arī attēlus.)

⁶ Jehova un Jēzus vēlas, lai mēs par galveno savā dzīvē uzskatītu labās vēsts sludināšanu. (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Ar to ir cieši saistīts jebkurš uzdevums, ko pildām Jehovas organizācijā. Piemēram, mēs būvējam valstības zāles, lai cilvēki, kas atsaucas uz Bībeles vēsti, varētu tur pielūgt Jehovu. Mēs veicam dažādus darbus Bētelē, un tie visi ir saistīti ar labās vēsts sludināšanu. Mēs sniedzam materiālu atspaidu katastrofā cietušiem ticības biedriem, lai viņi varētu pēc iespējas drīzāk atsākt garīgo darbību, tostarp sludināt. Ja saprotam, cik svarīgi ir sludināt, un uzskatām to par galveno dzīvē, mēs jūtam vēlēšanos to darīt regulāri. Kāds draudzes vecākais, vārdā Jānošs, kas dzīvo Ungārijā, sacīja: ”Es sev pastāvīgi atgādinu, ka neviena cita teokrātiska darbība nevar aizstāt sludināšanu. Tas ir galvenais, kas mums uzdots.”

7. Kāpēc Jehova vēlas, lai mēs neatlaidīgi sludinātu Bībeles vēsti? (1. Timotejam 2:3, 4.)

⁷ Jehova vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku dzirdētu labo vēsti un uz to atsauktos. (Nolasīt 1. Timotejam 2:3, 4.) Ja raudzīsimies uz cilvēkiem tāpat, kā uz viņiem raugās Jehova, pieaugs mūsu vēlēšanās stāstīt viņiem Bībeles vēsti. Jehova mūs māca, lai mēs šo svarīgo darbu spētu paveikt pēc iespējas labāk. Piemēram, nesen tika izdota brošūra Mīlēsim cilvēkus — gatavosim mācekļus, kurā ir lasāmi vērtīgi padomi par to, kā uzsākt ar cilvēkiem sarunas, kā tās risināt un kā vadīt Bībeles nodarbības. Tiem, kas tagad neatsaucas uz labo vēsti, vēl būs iespēja to darīt. Lielā posta laikā cilvēki varēs atsaukt atmiņā, ko mēs viņiem esam stāstījuši, un tas droši vien kādus pamudinās pievienoties Jehovas kalpu saimei. Bet cilvēki varēs atsaukt atmiņā mūsu sludināto vēsti tikai tad, ja būs to dzirdējuši. Tāpēc nepārstāsim dedzīgi sludināt!

JĒZUS ŅĒMA VĒRĀ BĪBELES PRAVIETOJUMUS

8. Kā sapratne par to, ka jāpiepildās Bībeles pravietojumiem, ietekmēja Jēzus kalpošanu?

⁸ Jēzus zināja, ka ir jāpiepildās Bībeles pravietojumiem. Viņš apzinājās, ka viņa kalpošana ilgs tikai trīsarpus gadus. (Dan. 9:26, 27.) Viņš zināja, kad un kā viņam būs jāmirst. (Lūk. 18:31—34.) Šī sapratne mudināja Jēzu gudri izmantot atlikušo laiku, un viņš dedzīgi sludināja, lai paveiktu viņam uzticēto darbu.

9. Uz ko mūs mudina sapratne par Bībeles pravietojumiem?

⁹ Pārdomas par to, kā piepildās Bībeles pravietojumi, vairo mūsu vēlmi sludināt. Mēs apzināmies, ka ļaunās pasaules gals ir pavisam tuvu. Bībelē ir pravietots, kā pēdējās dienās mainīsies cilvēki un kādi notikumi šajā laikā risināsies, un mēs skaidri redzam, ka šie pravietojumi piepildās. Tagad spēkiem mērojas divas lielvaras — Lielbritānijas un ASV savienība un Krievija ar tās sabiedrotajiem —, un mēs saprotam, ka tā piepildās pravietojums par ”dienvidu ķēniņa” un ”ziemeļu ķēniņa” cīnīšanos ”beigu laikā”. (Dan. 11:40.) Mēs zinām, ka ar Daniēla grāmatas 2. nodaļā aprakstītā milzu tēla pēdām ir attēlota Lielbritānijas un ASV savienība un ka pavisam drīz, kā izriet no Daniēla 2:43—45, Dieva valstība darīs galu cilvēku valdīšanai uz zemes. Visi šie pravietojumi palīdz saprast, cik tuvu ir ļaunās pasaules gals, un šī apziņa mūs mudina sludināt vēl dedzīgāk nekā iepriekš.

10. Kādi vēl pravietojumi mūs mudina sludināt?

¹⁰ Bībeles pravietojumos ir ietverti arī brīnišķīgi Dieva solījumi par nākotni, un mēs vēlamies tos darīt zināmus citiem. ”Kad domāju par visu labo, ko Jehova ir apsolījis dāvāt cilvēkiem, mani pārņem liela vēlēšanās stāstīt par to citiem,” teica kāda kristiete, vārdā Kerija, kas dzīvo Dominikānā. ”Kad redzu, ar kādām problēmām saskaras cilvēki, es vēl asāk izjūtu, cik svarīgi ir stāstīt viņiem par Jehovas solījumiem.” Apziņa, ka piedalāmies darbā, par ko ir pravietots Bībelē, un ka Jehova mūs atbalsta, mūs mudina dedzīgi stāstīt citiem labo vēsti. Kāda ungāru māsa, vārdā Leila, sacīja: ”Pravietiskie vārdi, kas lasāmi Jesajas 11:6—9, mani rosina stāstīt labo vēsti pat tādiem cilvēkiem, kuri, manuprāt, to neuzklausīs. Ar Jehovas palīdzību ikviens var mainīties.” Bet mūsu brālis Kristofers, kas dzīvo Zambijā, teica: ”Labā vēsts izplatās visā pasaulē, kā jau ir pravietots Marka 13:10, un es uzskatu par lielu godu piedalīties darbā, ar kuru piepildās šis pravietojums.” Ikvienam no mums droši vien nāk prātā vēl kādi Bībeles pravietojumi, kas mūsos rosina vēlēšanos sludināt.

JĒZUS PAĻĀVĀS UZ JEHOVAS ATBALSTU

11. Kāpēc Jēzum bija vajadzīgs Jehovas atbalsts? (Lūkas 12:49, 53.)

¹¹ Jēzus bija pārliecināts, ka Jehova viņu atbalsta, tāpēc nekas nespēja mazināt viņa dedzību. Jēzus vienmēr izturējās pret citiem ar cieņu un sludināja taktiski, taču vēsts par Dieva valstību daudziem tik ļoti nepatika, ka viņi darīja visu, lai apturētu tās izplatīšanos. (Nolasīt Lūkas 12:49, 53.) Reliģiskie vadītāji vairākas reizes mēģināja nonāvēt Jēzu. (Jāņa 8:59; 10:31, 39.) Bet Jēzus nepārstāja sludināt, jo zināja, ka Jehova viņam palīdzēs. Viņš sacīja: ”Es neesmu viens — ar mani ir Tēvs, kas mani ir sūtījis. [..] Viņš mani nav atstājis vienu, jo es allaž daru to, kas viņam patīk.” (Jāņa 8:16, 29.)

12. Kādus padomus Jēzus deva saviem mācekļiem, lai tie spētu drosmīgi sludināt?

¹² Jēzus iedrošināja savus mācekļus, teikdams, ka Jehova tiem noteikti palīdzēs arī tad, kad tiem būs jāizjūt ļaužu naidīgā attieksme. (Mat. 10:18—20; Lūk. 12:11, 12.) Tomēr viņš tiem piekodināja būt piesardzīgiem. (Mat. 10:16; Lūk. 10:3.) Jēzus tos pamācīja, ka neviens nav jāspiež klausīties vēsti par Dieva valstību. (Lūk. 10:10, 11.) Vēl Jēzus teica: ”Kad jūs vajās.., bēdziet.” (Mat. 10:23.) Jēzus pats bez vajadzības nepakļāva sevi briesmām, kaut arī viņš bija ļoti dedzīgs un nešaubījās par Jehovas atbalstu. (Jāņa 11:53, 54.)

13. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti par to, ka Jehova mums palīdzēs?

¹³ Arī mums ir vajadzīgs Jehovas atbalsts, lai, sastopoties ar naidīgu attieksmi, mēs spētu dedzīgi sludināt. (Atkl. 12:17.) Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mums palīdzēs? Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā ir lasāms, ka Jēzus lūdza, lai Jehova sarga apustuļus. Kā liecina Apustuļu darbu grāmata, Jehova uz šo lūgumu atbildēja — ar Jehovas atbalstu apustuļi dedzīgi sludināja pat tad, kad pieredzēja naidīgu attieksmi. Bet Jēzus bija arī lūdzis, lai Jehova sarga tos, kas pievienosies kristiešu draudzei vēlāk, tātad arī mūs. Jehova palīdzēja apustuļiem, un viņš palīdzēs arī mums. (Jāņa 17:11, 15, 20.)

14. Kāpēc nav jāšaubās, ka mēs spēsim dedzīgi sludināt pat grūtos laikos? (Sk. arī attēlu.)

¹⁴ Jo tuvāk nāks ļaunās pasaules gals, jo grūtāk, iespējams, būs sludināt labo vēsti. Bet Jehova un viņa Dēls mums noteikti palīdzēs. (Lūk. 21:12—15.) Jēzus un viņa mācekļi nespieda cilvēkus klausīties labo vēsti, un arī mēs cienām cilvēku izvēli šajā jautājumā un nestrīdamies ar viņiem. Pat tajās zemēs, kur Jehovas liecinieku darbība ir ierobežota, mūsu ticības biedriem izdodas stāstīt labo vēsti, jo viņi paļaujas nevis uz saviem spēkiem, bet uz Jehovu. Tāpat kā pirmajā gadsimtā Jehova deva saviem kalpiem spēku, viņš dod spēku arī tagad, lai mēs ”pienācīgi sludinātu labo vēsti” līdz pat brīdim, kad viņš uzskatīs šo darbu par paveiktu. (2. Tim. 4:17.) Ja paļausimies uz Jehovu, mēs spēsim dedzīgi sludināt.

JĒZUS NEZAUDĒJA CERĪBU, KA BŪS TĀDI CILVĒKI, KAS VIŅU UZKLAUSĪS

15. Kāda bija Jēzus attieksme pret sludināšanu, un kāpēc?

¹⁵ Jēzus bija pārliecināts, ka būs tādi cilvēki, kas atsauksies uz viņa sludināto vēsti. Tas viņam palīdzēja saglabāt prieku un dedzību. 30. gada rudenī, ievērojis, cik daudzi vēlas uzklausīt labo vēsti, Jēzus pieminēja druvas, kas gatavas pļaujai. (Jāņa 4:35.) Pēc kāda gada viņš mācekļiem teica: ”Pļaujamā ir daudz.” (Mat. 9:37, 38.) Nedaudz vēlāk viņš atkal teica: ”Pļaujamā ir daudz,” — un piebilda: ”Lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā!” (Lūk. 10:2.) Jēzus ticēja, ka cilvēki uzklausīs labo vēsti, un priecājās, kad tā notika. (Lūk. 10:21.)

16. Kā Jēzus stāstītās līdzības palīdzēja mācekļiem? (Lūkas 13:18—21; sk. arī attēlu.)

¹⁶ Lai mācekļi saglabātu dedzību, Jēzus viņiem palīdzēja saprast, ka labās vēsts sludināšanai būs lieliski augļi. Jēzus šo domu ilustrēja ar divām līdzībām. (Nolasīt Lūkas 13:18—21.) Vienā no tām vēsti par Dieva valstību Jēzus salīdzināja ar sinepju sēkliņu, kas ”izauga par īstu koku”. Šādi Jēzus paskaidroja, ka daudzi cilvēki uzklausīs labo vēsti un nekas to nespēs kavēt. Bet, stāstīdams līdzību par raugu, Jēzus paskaidroja, ka vēsts par Dieva valstību izplatīsies visur un izraisīs izmaiņas, kas sākumā varbūt paliks nepamanītas. Pārdomājot šīs līdzības, mācekļi varēja iegūt pārliecību, ka labā vēsts palīdzēs daudziem cilvēkiem.

17. Kas vairo mūsu dedzību?

¹⁷ Ja mēs pārdomājam, kas tiek panākts ar labās vēsts sludināšanu, mūsu dedzība vairojas. Ik gadu miljoniem cilvēku apmeklē Atceres vakaru, un daudzi no viņiem mācās Bībeli. Turklāt ik gadu tūkstošiem cilvēku kristījas un pievienojas sludinātāju saimei. Mēs nezinām, cik cilvēku galu galā atsauksies uz mūsu sludināšanu, bet mēs zinām, ka tie, kuri paliks dzīvi lielajā postā, veidos ”lielu pulku”. (Atkl. 7:9, 14.) Jehova, ”pļaujas Kungs”, redz, ka sludināšana joprojām nesīs augļus, tātad mums ir jāturpina savs darbs.

18. Kā mūsu dedzīgā sludināšana var iespaidot citus?

¹⁸ Jēzus mācekļi vienmēr ir bijuši dedzīgi sludinātāji. Kad citi redzēja, cik droši runā apustuļi, viņi saprata, ka tie ”ir bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap. d. 4:13.) Ja mēs dedzīgi sludināsim labo vēsti, cilvēki sapratīs, ka mēs esam patiesie Jēzus sekotāji.