DZĪVESSTĀSTS
Gatavi kalpot Jehovam jebkurā vietā
Nekad agrāk es nebiju sludinājis viens. Es tik ļoti uztraucos, ka katru reizi, kad devos kalpošanā, man trīcēja kājas. Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka cilvēki šajā apvidū bija ārkārtīgi neatsaucīgi. Daži bija neslēpti agresīvi un draudēja mani piekaut. Pirmajā mēnesī, kad es sāku kalpot par pionieri, man izdevās izplatīt tikai vienu bukletu. (Markuss.)
TAS notika 1949. gadā, vairāk nekā pirms 60 gadiem, taču notikumi, par kuriem vēlos pastāstīt, iesniedzas vēl tālākā pagātnē. Mans tēvs, kura vārds bija Hendriks, bija kurpnieks un dārznieks Donderenā — nelielā Nīderlandes ciematā Drentes provinces ziemeļos. Es piedzimu 1927. gadā un biju ceturtais no septiņiem bērniem. Mēs dzīvojām laukos, un gar mūsu māju vijās zemes ceļš. Lielākā daļa mūsu kaimiņu bija zemnieki, un man ļoti patika lauku dzīve. 1947. gadā, kad man bija 19 gadi, es uzzināju patiesību no kāda mūsu kaimiņa, kuru sauca Tēniss Bēns. Atceros, ka man viņš nebija iepaticies, kad satiku viņu pirmo reizi, taču drīz vien pēc Otrā pasaules kara beigām Tēniss Bēns kļuva par Jehovas liecinieku, un es ievēroju, ka viņš ir kļuvis krietni draudzīgāks. Tā kā es gribēju zināt, kāpēc viņš ir tā mainījies, es uzklausīju šo kaimiņu, kad viņš man sāka stāstīt par Dieva solījumu izveidot uz zemes paradīzi. Es ātri pieņēmu patiesību, un mēs ar Tēnisu Bēnu kļuvām par draugiem uz visu mūžu.a
1948. gada maijā es sāku sludināt un jau nākamā mēneša 20. datumā kristījos kongresā, kas notika Utrehtā. 1949. gada 1. janvārī es uzsāku pioniera kalpošanu, un mani norīkoja uz Borkulo, pilsētu Nīderlandes austrumos, kurā bija neliela draudze. Lai nokļūtu šajā pilsētā, man bija jāmēro aptuveni 130 kilometri. Es izlēmu braukt ar velosipēdu un cerēju, ka ceļš man prasīs apmēram sešas stundas. Tomēr stipra lietus un pretvēja dēļ es ceļā pavadīju 12 stundas, neraugoties uz to, ka pēdējos 90 kilometrus es braucu ar vilcienu. Tikai vēlu vakarā es beidzot sasniedzu galamērķi — māju, kurā dzīvoja Jehovas liecinieku ģimene, pie kuras es apmetos, kamēr sludināju šajā apkaimē.
Tolaik, pēckara gados, cilvēkiem piederēja pavisam maz. Man bija tikai viens uzvalks un vienas bikses: uzvalks bija par lielu, bet bikses — par īsām. Kā jau minēju ievadā, pirmais mēnesis Borkulo bija grūts, tomēr Jehova mani svētīja, un es uzsāku vairākas Bībeles nodarbības. Pēc deviņiem mēnešiem mani nosūtīja uz Amsterdamu.
NO LAUKIEM UZ GALVASPILSĒTU
Mana bērnība un visa dzīve bija aizritējusi laukos, bet tagad es nonācu lielākajā Nīderlandes pilsētā Amsterdamā. Šeit sludināšanā varēja sastapt daudz atsaucīgu cilvēku. Amsterdamā es mēneša laikā izplatīju vairāk literatūras nekā iepriekšējos deviņos mēnešos Borkulo. Drīz vien es vadīju jau vismaz astoņas Bībeles nodarbības. Kad mani iecēla par draudzes kalpotāju (tagad tos sauc par draudzes vecāko koordinatoriem), man pirmo reizi uzticēja teikt publisko runu. Doma par uzstāšanos ar šo runu mani ļoti biedēja, tāpēc es izjutu milzīgu atvieglojumu, saņemot norīkojumu uz citu draudzi īsi pirms tam, kad bija plānota runa. Toreiz es nevarēju iedomāties, ka turpmākajos gados es teikšu vairāk nekā piecus tūkstošus runu.
Markuss (labajā pusē) 1950. gadā piedalās sludināšanā uz ielas netālu no Amsterdamas
1950. gada maijā mani nosūtīja sludināt uz Hārlemu. Pēc kāda laika man piedāvāja uzņemties rajona pārrauga pienākumus. Trīs naktis es tikpat kā nevarēju aizmigt. Es sazinājos ar Robertu Vinkleru, vienu no brāļiem, kas strādāja Nīderlandes filiālē, un pateicu, ka nejūtos piemērots šim uzdevumam, bet viņš sacīja: ”Vienkārši ņem un aizpildi papīrus. Tu visu iemācīsies.” Neilgi pēc tam, izgājis aptuveni mēnesi ilgu apmācību, es sāku kalpot par rajona pārraugu. Reiz, kad es apmeklēju kādu draudzi, es iepazinos ar Jani Tātgenu — jaunu, pašaizliedzīgu, priecīgas dabas pionieri, kas no sirds mīlēja Jehovu. 1955. gadā mēs apprecējāmies. Pirms es turpinu savu stāstu, Jani pastāstīs, kā viņa kļuva par pionieri un kā mēs iepazināmies.
KALPOJAM KOPĀ
Jani. Mana māte kļuva par Jehovas liecinieci 1945. gadā, kad man bija 11 gadi. Viņa uzreiz redzēja, cik svarīgi ir mācīt Bībeli mums, trim bērniem. Tā kā tēvam bija negatīva attieksme pret Bībeles patiesību, viņa to darīja tajās reizēs, kad tēva nebija mājās.
Mana pirmā sapulce bija kongress, kas 1950. gadā norisinājās Hāgā. Nedēļu pēc kongresa es pirmo reizi apmeklēju sapulci valstības zālē Asenā (Drentes province). Tēvs aizsvilās dusmās un izdzina mani no mājām. Māte toreiz teica: ”Tu zini, pie kā vari apmesties.” Es sapratu, ka viņa runāja par garīgajiem brāļiem un māsām. Sākumā es pārcēlos pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes, kas dzīvoja turpat netālu, tomēr tēvs arī tur padarīja manu dzīvi neciešamu, tāpēc es pārcēlos uz Deventeras pilsētu Overeiselas provincē, kur apmetos pie ticības biedriem. Šoreiz mani no mājām šķīra aptuveni 95 kilometri. Tā kā es biju nepilngadīga, tēvam radās nepatikšanas ar varas iestādēm, jo viņš man bija licis aiziet no mājām. Galu galā viņš mani aicināja atgriezties. Kaut gan tēvs tā arī nepieņēma patiesību, ar laiku viņš man ļāva apmeklēt visas sapulces un iet sludināt.
Jani (labajā pusē) 1952. gadā, kad viņa kalpoja par brīvdienu pionieri
Neilgi pēc manas atgriešanās mājās mamma smagi saslima, tāpēc visus mājas darbus nācās darīt man. Par spīti grūtībām, es turpināju garīgi augt un 1951. gadā septiņpadsmit gadu vecumā kristījos. Nākamajā gadā, kad mamma izveseļojās, es kopā ar trim pionierēm divus mēnešus kalpoju par brīvdienu pionieri (palīgpionieri). Mēs dzīvojām peldošā mājā un sludinājām divās pilsētās Drentes provincē. 1953. gadā es kļuvu par vispārējo pionieri. Vēl pēc gada mūsu draudzi apmeklēja jauns rajona pārraugs — tas bija Markuss. 1955. gada maijā mēs apprecējāmies, jo sapratām, ka kopā mēs spēsim kalpot Jehovam sekmīgāk. (Sal. Māc. 4:9—12.)
1955. gadā mūsu kāzu dienā
Markuss. Pēc kāzām vispirms mūs norīkoja par pionieriem uz Vēndamu Groningenas provincē. Mēs dzīvojām mazā istabiņā, kuras izmērs bija divreiz trīs metri. Tomēr Jani izdevās mūsu istabu iekārtot jauki un mājīgi. Katru vakaru mēs nostūmām malā galdu un divus krēslus, lai atbrīvotu vietu un varētu nolaist lejā sienas gultu.
Pēc pusgada mūs aicināja uz Beļģiju, lai es tur kalpotu par rajona pārraugu. 1955. gadā Beļģijā bija tikai aptuveni četri tūkstoši sludinātāju, bet tagad to skaits pārsniedz 24 tūkstošus. Flandrijā, Beļģijas ziemeļos, cilvēki runā tajā pašā valodā kā Nīderlandē, tomēr izruna ievērojami atšķiras, tāpēc sākumā mums bija jāpārvar valodas barjera.
Jani. Rajona pārrauga darbs prasa pašaizliedzību. Lai apmeklētu draudzes, mēs mērojām ceļu ar divriteņiem un nakšņojām pie brāļiem un māsām. Tā kā mums nebija savas mājvietas, kur uzturēties apmeklējumu starplaikā, mēs palikām pie ticības biedriem arī visu pirmdienu un devāmies ceļā uz nākamo draudzi tikai otrdienas rītā. Taču mēs vienmēr uzskatījām savu kalpošanu par Jehovas svētību.
Markuss. Sākumā mēs nepazinām nevienu ticības biedru no šīm draudzēm, bet viņi mūs uzņēma ļoti laipni un viesmīlīgi. (Ebr. 13:2.) Gadu gaitā mēs vairākkārt apmeklējām visas Beļģijas draudzes, kurās brāļi un māsas runāja holandiešu valodā. Tas nesa daudz svētību. Piemēram, ar laiku mēs iepazinām gandrīz visus brāļus un māsas šajā rajonā, un viņi mums ir kļuvuši ļoti dārgi. Mēs redzējām simtiem bērnu un jauniešu, kas izauga par garīgi nobriedušiem kristiešiem un atdeva sevi Jehovam, ierādot valstībai galveno vietu dzīvē. Ir milzīgs prieks redzēt, ka daudzi no viņiem uzticīgi kalpo Jehovam pilnu slodzi. (3. Jāņa 4.) Šāds ”savstarpējs uzmundrinājums” mums ir devis spēku turpināt no visas sirds pildīt savus pienākumus, kas mums ir uzticēti kalpošanā. (Rom. 1:12.)
LIELAS PĀRMAIŅAS UN SVĒTĪBAS
Markuss. Kopš mēs apprecējāmies, mēs ļoti vēlējāmies mācīties Gileādas skolā. Katru dienu vismaz stundu mēs mācījāmies angļu valodu. Tā kā apgūt angļu valodu tikai no grāmatām nebija viegli, mēs izlēmām atvaļinājumā doties uz Angliju, lai uzlabotu valodas prasmi, sludinot angliski. Beidzot 1963. gadā mēs saņēmām aploksni ar vēstulēm no galvenās pārvaldes Bruklinā. Viena vēstule bija adresēta man, bet otra — manai sievai. Es tiku uzaicināts mācīties Gileādas skolā īpašos desmit mēnešus ilgos kursos. Galvenā uzmanība šajos kursos bija veltīta tam, lai sniegtu brāļiem apmācību organizatorisku jautājumu kārtošanā. Tāpēc no 100 kristiešiem, kas tika uzaicināti uz šiem kursiem, 82 bija brāļi.
Jani. Vēstulē, kuru todien saņēmu, es tiku aicināta ar lūgšanām apsvērt, vai es būtu gatava palikt Beļģijā, kamēr Markuss mācīsies Gileādas skolā. Jāatzīst, ka mana pirmā reakcija bija vilšanās. Man likās, ka Jehova nav svētījis manus pūliņus paplašināt kalpošanu. Tomēr es sev atgādināju, ka Gileādas skolas mērķis ir palīdzēt tās absolventiem sludināt labo vēsti visā pasaulē. Tāpēc es piekritu palikt Beļģijā, un mani norīkoja par speciālo pionieri Gentē sludināt kopā ar divām pieredzējušām speciālajām pionierēm — Annu un Mariju Kolpārtām.
Markuss. Tā kā man bija jāuzlabo angļu valodas zināšanas, mani uzaicināja uz Bruklinu piecus mēnešus pirms tam, kad sākās mācības Gileādā. Es strādāju ekspedīcijas un kalpošanas nodaļā. Strādājot galvenajā pārvaldē un palīdzot sagatavot literatūras sūtījumus, kas pēc tam tika nogādāti Āzijā, Eiropā un Dienvidamerikā, es sāku skaidrāk apzināties, kā darbojas mūsu starptautiskā brāļu saime. Īpaši man atmiņā ir iespiedies brālis A. Makmilans, kas jau Rasela laikā bija kalpojis par piligrimu (ceļojošo pārraugu). Makmilans bija stipri gados un gandrīz nedzirdīgs, tomēr viņš uzticīgi apmeklēja visas draudzes sapulces. Tas mani spēcīgi iespaidoja un palīdzēja saprast, ka mēs nekad nedrīkstam mūsu ticības biedru sabiedrību uzskatīt par pašsaprotamu. (Ebr. 10:24, 25.)
Jani. Mēs ar Markusu sarakstījāmies vairākas reizes nedēļā. Mēs ārkārtīgi ilgojāmies viens pēc otra! Tomēr Markusam patika mācīties Gileādas skolā, un man sagādāja gandarījumu sludināšana. Kad Markuss pārradās mājās no ASV, es vadīju 17 Bībeles nodarbības. Kaut gan šķiršanās uz 15 mēnešiem mums bija ļoti smaga, es redzēju, kā Jehova mūs svētī par šo uzupurēšanos. Dienā, kad Markuss atgriezās, lidmašīna kavējās par vairākām stundām, un tad, kad viņš beidzot bija klāt, mēs raudājām viens otra apskāvienos. Kopš tā laika mēs esam nešķirami.
PATEICĪGI PAR VISIEM KALPOŠANĀ SAŅEMTAJIEM UZDEVUMIEM
Markuss. 1964. gada decembrī, kad es atgriezos no Gileādas, mūs norīkoja kalpot Bētelē. Toreiz mēs to nenojautām, bet izrādījās, ka Bētelē mēs nepalikām ilgi. Pagāja tikai trīs mēneši, kad mēs saņēmām norīkojumu uz Flandriju, kur man bija jāpilda apgabala pārrauga pienākumi. Vēlāk, kad uz Beļģiju par misionāriem tika nosūtīti Ālzens un Elsa Vīgersmas, Flandrijā par apgabala pārraugu kļuva brālis Ālzens, bet mēs atgriezāmies Bētelē, kur es sāku strādāt kalpošanas nodaļā. No 1968. līdz 1980. gadam mūsu uzdevumi vairākkārt mainījās — brīžiem mēs strādājām Bētelē, brīžiem es ar sievas atbalstu veicu ceļojošā pārrauga darbu. Beigu beigās no 1980. līdz 2005. gadam es atkal kalpoju par apgabala pārraugu.
Kaut gan mūsu uzdevumi kalpošanā bieži mainījās, mēs nekad neaizmirsām, ka esam atdevuši savu dzīvi Jehovam, lai kalpotu viņam no visas sirds. Mums tiešām patika ikviens uzdevums, ko saņēmām, un mēs bijām pārliecināti, ka visas pārmaiņas, ko pieredzējām, tika veiktas tādēļ, lai valstības darbs virzītos uz priekšu.
Jani. Īpašu prieku man sagādāja iespēja 1977. gadā kopā ar Markusu doties uz Bruklinu un 1997. gadā uz Patersonu, kur viņš saņēma papildu apmācību filiāļu komiteju locekļiem organizētos kursos.
JEHOVA ZINA, KAS MUMS VAJADZĪGS
Markuss. 1982. gadā Jani tika veikta operācija, pēc kuras viņa atlaba. Pēc trim gadiem Lēvenas draudze mūs laipni uzaicināja pārcelties uz nelielu dzīvokli, kas bija ierīkots virs viņu valstības zāles. Pirmo reizi pēc 30 gadiem mums beidzot bija pašiem savs neliels miteklis. Otrdienās, kad mēs kravājām mantas, lai dotos apmeklēt kārtējo draudzi, man vairākas reizes bija jākāpj augšā un lejā pa mūsu kāpņu 54 pakāpieniem, lai nonestu lejā bagāžu. Par laimi, 2002. gadā mums radās iespēja pārcelties uz citu dzīvokli pirmajā stāvā. Kad man bija 78 gadi, mūs norīkoja par speciālajiem pionieriem Lokerenā. Mēs esam ļoti laimīgi, ka varam kalpot par pionieriem un ka vēl aizvien mums ir iespēja katru dienu iet sludināt.
”Mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka galvenais ir nevis tas, kur mēs kalpojam un kāds ir mūsu uzdevums, bet gan tas, kam mēs kalpojam”
Jani. Ja saskaita kopā laiku, ko katrs no mums ir pavadījis pilnas slodzes kalpošanā, sanāk vairāk nekā 120 gadi. Mēs esam izjutuši, cik patiess ir Jehovas solījums, ka viņš mūs ”nekad neatstās” un ka mums nekā netrūks, ja viņam uzticīgi kalposim. (Ebr. 13:5; 5. Moz. 2:7.)
Markuss. Jaunībā mēs devām solījumu kalpot Jehovam. Mēs nekad neesam meklējuši sev kaut ko lielu. Mēs vienmēr bijām gatavi pieņemt jebkādu uzdevumu, ko mums piedāvāja, jo mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka galvenais ir nevis tas, kur mēs kalpojam un kāds ir mūsu uzdevums, bet gan tas, kam mēs kalpojam.
a Gadu gaitā par Jehovas lieciniekiem kļuva arī mans tēvs, māte, vecākā māsa un divi brāļi.