Esmu turējis solījumu kalpot Dievam

PASTĀSTĪJIS FRANCS GUDLIKĪSS

Mūsu rotā bija vairāk nekā 100 karavīru, bet palika dzīvi tikai četri. Sastapies vaigu vaigā ar nāvi, es nokritu ceļos un apsolīju Dievam: ”Ja vien es karā palikšu dzīvs, tad kalpošu tev mūžīgi.”

ŠO SOLĪJUMU es devu pirms 54 gadiem, 1945. gada aprīlī, kad karoju Vācijas armijā. Pavisam tuvu bija Otrā pasaules kara beigas, un padomju armija bija devusies triecienuzbrukumā Berlīnei. Mūsu pozīcijas atradās netālu no Zēlovas pilsētas pie Oderas upes, nepilnus 65 kilometrus no Berlīnes. Dienu un nakti pret mums bija vērsta artilērijas viesuļuguns, un mana rota tika iznīcināta.

Tieši tad es pirmo reizi dzīvē asarām acīs lūdzu Dievu. Es atcerējos kādu Bībeles pantu, ko bieži bija pieminējusi mana dievbijīgā māte: ”Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Psalms 50:15.) Gulēdams ierakumos un drebēdams bailēs par savu dzīvību, izteicu iepriekšminēto solījumu Dievam. Kā man izdevās to turēt? Kā es biju kļuvis par Vācijas armijas karavīru?

Bērnība Lietuvā

1918. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, Lietuvā tika pasludināta neatkarība un nodibināta demokrātiska valdība. Es piedzimu 1925. gadā Klaipēdas apgabalā pie Baltijas jūras. Šis apgabals pavisam neilgi pirms manas dzimšanas bija pievienots Lietuvai.

Man bija piecas māsas, un mēs visi pavadījām brīnumjauku bērnību. Tēvs mums bija ļoti labs draugs, viņš vienmēr darīja kaut ko kopā ar bērniem. Mani vecāki piederēja pie evaņģēliskās baznīcas, bet uz dievkalpojumiem negāja, jo mātei nepatika mācītāja liekulība. Tomēr viņa mīlēja Dievu un Dieva Rakstus, Bībeli, un tos aizrautīgi lasīja.

1939. gadā Vācija okupēja to Lietuvas daļu, kurā mēs dzīvojām, un 1943. gada sākumā mani iesauca Vācijas armijā. Kādā kaujā mani ievainoja, bet pēc atveseļošanās es atgriezos Austrumu frontē. Tajā laikā kara gaita jau bija pilnīgi mainījusies, un vācu armija atkāpās, uzbrūkot padomju karaspēkam. Tieši tad arī mani gandrīz nogalināja, par ko stāstīju sākumā.

Turu savu solījumu

Kara laikā mani vecāki bija pārcēlušies uz Vāciju, Ošacas pilsētu, kas atrodas dienvidaustrumos no Leipcigas. Pēckara jukās nebija viegli viņus atrast. Bet, kad atkal satikāmies, mūsu priekam nebija gala! Neilgi pēc tam, 1947. gada aprīlī, aizgāju līdzi mātei noklausīties Jehovas liecinieka Maksa Šūberta publisko runu. Māte domāja, ka ir atradusi patieso reliģiju, un pēc vairāku sapulču apmeklēšanas man radās tāda pati pārliecība.

Drīz pēc tam māte nokrita no kāpnēm, smagi sasitās un pēc dažiem mēnešiem nomira. Bet, kamēr viņa vēl bija dzīva un gulēja slimnīcā, viņa man sirsnīgi teica: ”Bieži esmu lūgusi Dievam, lai vismaz viens no bērniem atrastu ceļu pie Dieva. Tagad es redzu, ka viņš ir atbildējis uz manām lūgšanām, un es varu nomirt ar mierīgu sirdi.” Es ļoti gaidu to laiku, kad māte tiks celta augšā no nāves miega un uzzinās, ka viņas lūgšanas piepildījās. (Jāņa 5:28.)

1947. gada 8. augustā, tikai četrus mēnešus pēc tam, kad biju dzirdējis brāļa Šūberta runu, Leipcigā notiekošā kopsanāksmē es kristījos, tā apliecinādams sevis veltīšanu Dievam Jehovam. Beidzot es sāku pildīt savu Dievam doto solījumu. Drīz es kļuvu par pionieri — tā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus. Tajā laikā teritorijā, kas vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku jeb Austrumvāciju, kalpoja gandrīz 400 pionieru.

Sākas ticības pārbaudījumi

Ošacā kāds kaimiņš centās mani ieinteresēt par marksismu, piedāvādams valsts apmaksātas studijas universitātē, ja vien es iestāšoties Vācijas Sociālistiskajā vienības partijā. Es atteicos no šīs iespējas, tāpat kā Jēzus noraidīja Sātana piedāvājumu. (Mateja 4:8—10.)

Kādu dienu 1949. gada aprīlī pie manis darbā ieradās divi policisti un lika doties viņiem līdzi. Mani aizveda uz tuvāko padomju izlūkdienesta nodaļu, kur apsūdzēja par darbību rietumu kapitālistu labā. Man teica, ka savu nevainību es varētu pierādīt, ja tāpat kā agrāk sludinātu pa mājām, bet ziņotu izlūkdienestam par visiem, kas slikti izsakās par Padomju Savienību vai Sociālistisko vienības partiju, un par visiem, kas apmeklē Jehovas liecinieku sapulces. Kad es nepiekritu sadarboties, mani aizveda uz kameru un ieslodzīja. Vēlāk man bija jāstājas karatiesas priekšā. Saņēmu spriedumu: 15 gadi spaidu darbos Sibīrijā.

Es saglabāju mieru, un tas iespaidoja virsniekus. Viņi man pavēstīja, ka spriedums paliks spēkā, bet pagaidām man reizi nedēļā jāierodas pie viņiem, līdz es būšot gatavs sadarboties. Jutu, ka man vajadzīgs pieredzējušu Jehovas liecinieku padoms, un tāpēc devos uz Magdeburgu, kur toreiz atradās Sargtorņa biedrības filiāle. Ceļojums nebija no vieglajiem, jo mani izsekoja. Magdeburgas filiālē Ernsts Vauersa, kas kalpoja juridiskajā nodaļā, man sacīja: ”Ja tu cīnīsies, tu uzvarēsi. Ja pieļausi kompromisu, tad cietīsi sakāvi. To mēs esam sapratuši koncentrācijas nometnēs.” Šis padoms man palīdzēja turēt savu solījumu un kalpot Dievam.

Darbības aizliegums un atkārtots arests

1950. gada jūlijā mani ieteica par ceļojošo pārraugu. Bet 30. augustā Magdeburgā policija iebruka biedrības ēkās, un sludināšana tika aizliegta. Tāpēc mainījās mans uzdevums. Mums ar Paulu Hiršbergeru bija jāsadarbojas ar apmēram 50 draudzēm, katrā jāpavada divas vai trīs dienas un jāpalīdz brāļiem organizēti veikt kalpošanu aizlieguma laikā. Nākamajos mēnešos mani sešas reizes gandrīz arestēja policija.

Vienā no draudzēm bija iekļuvis kāds cilvēks, kurš mūs nodeva valsts drošības dienestam Stasi. 1951. gada jūlijā Paulu un mani uz ielas arestēja pieci vīrieši, kas bija gatavi šaut uz mums. Pārdomājot toreizējos notikumus, mēs saprotam, ka nebijām pietiekami paļāvušies uz Jehovas organizāciju. Vecākie brāļi bija devuši padomu nekad neceļot kopā. Savas pašpārliecinātības dēļ bijām zaudējuši brīvību. Turklāt mēs nebijām apsprieduši, ko mēs teiksim aresta gadījumā.

Būdams viens pats kamerā, es raudādams lūdzos Jehovam palīdzību, lai nenodotu savus brāļus vai nepieļautu kompromisu ticības jautājumos. Kad biju jau piemidzis, pēkšņi pamodos no mana drauga Paula balss. Tieši virs manas kameras bija telpa, kur Stasi darbinieki pratināja Paulu. Tā kā nakts bija sutīga, balkona durvis bija atstātas vaļā un es varēju dzirdēt visu, ko Pauls atbildēja, lai gan man bija krietni jāsasprindzina dzirde. Vēlāk, kad izjautāja mani, es atbildēju to pašu, un tas pārsteidza pratinātājus. Man visu laiku stāvēja prātā mātes mīļākais Bībeles pants: ”Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi,” — un tas man atkal deva spēkus. (Psalms 50:15.)

Pēc šīs pratināšanas mēs ar Paulu piecus mēnešus atradāmies Hallē, pirmstiesas ieslodzījumā Stasi cietumā, bet vēlāk mūs pārveda uz Magdeburgu. Magdeburgā man reizēm izdevās ieraudzīt biedrības slēgtās ēkas. Cik ļoti es vēlējos strādāt tajās, nevis būt cietumā! 1952. gada februārī mūsu lietā tika pasludināts spriedums: ”10 gadi ieslodzījuma cietumā un uz 20 gadiem atņemtas pilsoņa tiesības.”

Saglabāju ticību cietumā

Tiem Jehovas lieciniekiem, kuri bija notiesāti vismaz uz desmit gadiem, kādu laiku cietumā bija jānēsā īpašas zīmes. Uz vienas bikšu staras un jakas vienas piedurknes bija uzšūta sarkana lente. Bet pie liecinieku kameras durvīm ārpusē bija piestiprināts mazs sarkana kartona aplis, lai brīdinātu sargus, ka mēs esot bīstami noziedznieki.

Varas iestādes mūs uzskatīja par visbīstamākajiem noziedzniekiem. Mums neļāva turēt Bībeli — kāds sargs to paskaidroja: ”Jehovas liecinieks, kam rokās Bībele, līdzinās noziedzniekam ar šaujamieroci rokā.” Lai savāktu dažādus Bībeles tekstus, mēs lasījām krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja darbus, jo tajos bieži bija citēta Bībele. Šos Bībeles pantus mēs iemācījāmies no galvas.

Pirms aresta, kas notika 1951. gadā, biju saderinājies ar Elzu Rīmeri. Viņa cietumā mani cik vien iespējams bieži apciemoja un reizi mēnesī sūtīja paciņu ar pārtiku. Elza paciņās arī slēpa garīgo uzturu. Reiz viņa dažās desiņās bija pamanījusies iebāzt Sargtorņa rakstus. Sargi bieži pārgrieza desiņas, lai pārliecinātos, vai kaut kas tajās nav paslēpts, bet toreiz paciņa pienāca īsi pirms darba dienas beigām un tāpēc to nepārbaudīja.

Tajā laikā Karls Heincs Klēbers un es atradāmies nelielā kamerā kopā ar trim citiem vīriešiem, kas nebija Jehovas liecinieki. Kā mēs varējām lasīt Sargtorni, lai to nepamanītu? Mēs izlikāmies, ka lasām kādu grāmatu, bet starp tās lapām bijām ielikuši Sargtorņa rakstus. Bezgala vērtīgo garīgo uzturu mēs nodevām arī citiem ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem.

Tāpat cietumā mēs izmantojām jebkuru izdevību stāstīt citiem par Dieva Valstību. Biju ārkārtīgi priecīgs, kad viens no maniem kameras biedriem kļuva ticīgs. (Mateja 24:14.)

Atsāku pilnas slodzes kalpošanu

Pēc nepilniem sešiem cietumā pavadītiem gadiem 1957. gada 1. aprīlī mani atbrīvoja. Nepagāja ne divas nedēļas, kad es apprecēju Elzu. Tiklīdz Stasi darbinieki uzzināja par manu atbrīvošanu, viņi meklēja kādu iemeslu, lai mani atkal ieslodzītu. Tāpēc mēs ar Elzu pārcēlāmies uz Rietumberlīni.

Kad ieradāmies Rietumberlīnē, biedrība vēlējās zināt, kādi ir mūsu turpmākie plāni. Pastāstījām, ka viens no mums kalpos par pionieri, bet otrs strādās.

”Vai jūs nevēlētos abi kļūt par pionieriem?” brāļi mums jautāja.

”Ja vien tas būtu iespējams,” atbildējām, ”mēs to darītu nekavējoties.”

Tā mums piešķīra mazu ikmēneša pabalstu, lai varētu sevi uzturēt, un 1958. gadā mēs sākām kalpot par speciālajiem pionieriem. Kāds prieks bija vērot, kā cilvēki, kam mācām Bībeli, izmaina savu dzīvi un kļūst par Jehovas kalpotājiem! Desmit gadi, ko pavadījām speciālajā pionieru kalpošanā, mums iemācīja sadarboties un mūs ļoti satuvināja. Elza pastāvīgi bija man blakus, arī tad, kad laboju automašīnu. Mēs kopā lasījām un studējām Bībeli, un kopīgi lūdzām Dievu.

1969. gadā mani norīkoja ceļojošā pārrauga darbā — katru nedēļu mums bija jāapmeklē cita draudze, lai kalpotu šo draudžu locekļiem. Pieredzējis ceļojošais pārraugs Jozefs Barts man ieteica: ”Ja tu vēlies gūt panākumus šajā darbā, esi sirsnīgs pret brāļiem.” Es centos sekot šim ieteikumam. Tā man izveidojās ļoti siltas un draudzīgas attiecības ar citiem Jehovas lieciniekiem, un tāpēc, kad bija jādod kāds padoms, to darīt bija viegli.

1972. gadā Elzai atklāja vēzi un izdarīja operāciju. Pēc tam viņai attīstījās reimatisms. Taču viņa, lai gan sāpju nomocīta, joprojām katru nedēļu ceļoja kopā ar mani, kalpojot draudzēm un sadarbojoties kalpošanā ar māsām, cik vien viņa spēja.

Pielāgojamies jauniem apstākļiem

1984. gadā mēs pārtraucām apmeklēt draudzes, jo Elzas vecākiem bija vajadzīga pastāvīga aprūpe. Mēs viņus kopām četrus gadus — līdz pat viņu nāvei. (1. Timotejam 5:8.) Bet 1989. gadā smagi saslima pati Elza. Par laimi, tagad viņas veselība ir nedaudz uzlabojusies, taču man ir jāveic visi mājas darbi. Es joprojām mācos, kā izturēties pret cilvēku, kam nepārtraukti jācieš sāpes. Tomēr, lai cik liela spriedze jāizjūt, mēs esam saglabājuši mīlestību pret visu, kas saistīts ar garīgumu.

Mums ir prieks, ka vēl arvien esam pionieru sarakstā. Esam arī sapratuši, ka svarīgs ir nevis mūsu stāvoklis vai paveiktā apjoms, bet gan tas, ka paliekam uzticīgi Dievam. Mēs vēlamies kalpot mūsu Dievam Jehovam nevis tikai dažus gadus, bet gan mūžību. Viss, ko esam pieredzējuši, mūs lieliski ir gatavojis nākotnei. Jehova mums ir devis spēku viņu slavēt pat visgrūtākajos apstākļos. (Filipiešiem 4:13.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Šeit Magdeburgā es atrados ieslodzījumā

[Norāde par autortiesībām]

Gedenkstätte Moritzplatz Magdeburg für die Opfer politischer Gewalt; Foto: Fredi Fröschki, Magdeburg

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu kāzās 1957. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Elzu tagad