Dievs ir mans patvērums un stiprums

PASTĀSTĪJUSI ŠARLOTE MILLERE

”Tas, ko jūs izcietāt deviņos gados Hitlera režīma laikā, dara jums godu,” teica tiesnesis komunists. ”Jūs patiešām bijāt pret karu, taču tagad jūs pretojaties mūsu mieram!”

VIŅŠ runāja par ieslodzījumu, ko man bija piesprieduši nacisti, un par sociālismu Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Sākumā es aiz pārsteiguma nezināju, ko teikt, bet tad atbildēju: ”Kristieši necīnās par mieru tā, kā to dara citi cilvēki. Es tikai cenšos izpildīt Bībeles pavēli — mīlēt Dievu un savu tuvāko. Dieva Raksti man palīdz saglabāt mieru gan vārdos, gan darbos.”

Tajā dienā, 1951. gada 4. septembrī, komunisti mani notiesāja uz astoņiem gadiem cietumā — viņi man piesprieda tikai vienu gadu mazāk nekā nacisti.

Kad nacionālsociālisti un komunisti vajāja mūs, Jehovas lieciniekus, es atradu mierinājumu vārdos, kas rakstīti 46. psalma 2. pantā: ”Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” Vienīgi Jehova deva man spēku izturēt, un, jo ciešāk es pieķēros viņa vārdiem, jo stiprāka kļuvu.

Stiprinājums nākotnes pārbaudījumiem

Es esmu dzimusi 1912. gadā Vācijā, Tīringenē, Gotas Zīblēbenē. Kaut gan mani vecāki bija protestanti, tēvs meklēja Bībeles patiesību un taisnīgu valdību. Kad mani vecāki noskatījās ”Photo-Drama of Creation”a (Radīšanas fotodrāma), viņi bija saviļņoti. Tēvs bija atradis to, ko viņš meklēja, — Dieva Ķēniņvalsti.

Tēvs un māte kopā ar saviem sešiem bērniem izstājās no baznīcas 1923. gada 2. martā. Mēs dzīvojām Saksijā, Kemnicā, un šeit mēs piebiedrojāmies Bībeles pētniekiem. (Trīs no maniem brāļiem un māsām kļuva par Jehovas lieciniekiem.)

Bībeles pētnieku sapulcēs manā prātā dziļi iespiedās Svēto rakstu panti un brīnišķīgā patiesība, piepildot manu jauno sirdi ar laimi. Sevišķi liela nozīme bija nodarbībām, kuras mums, vairāk nekā 50 jaunajiem kristiešiem, tika rīkotas svētdienās un kuras mana māsa Kēte un es kādu laiku apmeklējām. Mūsu grupā bija arī Konrāds Franke, kas organizēja pārgājienus un dziedāja kopā ar mums. Vēlāk, no 1955. līdz 1969. gadam, brālis Franke kalpoja par Sargtorņa biedrības Vācijas filiāles pārraugu.

Divdesmitie gadi bija nemierīgi laiki, reizēm pat Dieva tautas vidū. Daži, kas vairs neatzina Sargtorni par ”barību savā laikā”, bija pret sludināšanu pa mājām. (Mateja 24:45.) Iznākums bija atkrišana. Bet tieši šī ’barība’ mums deva spēku, kas tajā laikā mums bija tik ārkārtīgi nepieciešams. Piemēram, Sargtornī bija publicēti raksti ”Svētīgi ir bezbailīgie” (1919) un ”Kas godinās Jehovu?” (1926). Es gribēju godināt Jehovu ar drosmīgu rīcību, tāpēc es izplatīju daudzas brāļa Raterforda grāmatas un brošūras.

Es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci 1933. gada martā. Tajā pašā gadā mūsu sludināšana Vācijā tika aizliegta. Kad notika kristīšana, mums tika dots padoms priekšdienām, citējot vārdus no Atklāsmes 2:10: ”Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības vainagu.” Es paturēju šo pantu sirdī, nešaubīdamās, ka mani gaida smagas ciešanas. Kā vēlāk izrādījās, es nebiju kļūdījusies.

Tā kā mēs saglabājām neitralitāti politiskos jautājumos, vairāki no kaimiņiem skatījās uz mums ar aizdomām. Pēc kādām politiskām vēlēšanām uniformās tērptu nacistu karavīru delegācija mūsu mājas priekšā klaigāja: ”Šeit dzīvo nodevēji!” Raksts ”Nebīstieties no tiem”, kas bija publicēts Sargtorņa vācu valodas izdevumā 1933. gada decembrī, sniedza man īpašu uzmundrinājumu. Es vēlējos palikt uzticīga Jehovas lieciniece pat visnelabvēlīgākajos apstākļos.

Ienaidnieku atbilde — cietums

Līdz pat 1935. gada rudenim bija iespējams slepeni izgatavot Sargtorni Kemnicā. Pēc tam kopējamā mašīna, kas tika lietota šim nolūkam, tika pārvesta uz Beierfeldi Rūdu kalnos, kur to izmantoja literatūras pavairošanai līdz 1936. gada augustam. Mēs ar Kēti iznēsājām literatūru tiem brāļiem, kuru adreses mums iedeva tēvs. Kādu laiku viss gāja labi. Bet tad es nonācu gestapo uzraudzībā, un 1936. gada augustā gestapovieši ieradās pie manis mājās un mani arestēja; es tiku paturēta iepriekšējā apcietinājumā — mani gaidīja tiesa.

Kad pienāca 1937. gada februāris, 25 brāļi un 2 māsas — viena no tām biju es — stājās speciālas tiesas priekšā Saksijā. Tika paziņots, ka Jehovas liecinieku organizācija ir pretvalstiska. Brāļi, kas bija pavairojuši Sargtorni, tika notiesāti uz pieciem gadiem cietumā. Man piesprieda divu gadu ieslodzījumu.

Kad spriedumā paredzētais laiks bija beidzies, es tomēr netiku atbrīvota — mani aizturēja gestapo. No manis tika prasīts, lai es parakstītu deklarāciju, kurā bija teikts, ka es neturpināšu aktīvu Jehovas liecinieces darbību. Es kategoriski atteicos to parakstīt, tāpēc ierēdnis saniknojās, pielēca kājās un izdeva orderi manam arestam. Šis orderis ir redzams attēlā. Man pat neatļāva satikties ar vecākiem, un es nekavējoties tiku nogādāta nelielā sieviešu koncentrācijas nometnē Lihtenburgā pie Elbas upes. Drīz pēc tam es satiku Kēti. Kopš 1936. gada decembra viņa bija atradusies koncentrācijas nometnē Moringenē, bet pēc šīs koncentrācijas nometnes slēgšanas viņa kopā ar daudzām citām māsām bija nokļuvusi Lihtenburgā. Mans tēvs arī bija arestēts, un es viņu atkal ieraudzīju tikai 1945. gadā.

Lihtenburgā

Man neļāva uzreiz pievienoties citām lieciniecēm, jo viņas bija par kaut ko sodītas. Vienā no zālēm es ievēroju divas ieslodzīto grupas: sievietes, kas parasti sēdēja pie galdiem, un liecinieces, kurām lika visu dienu sēdēt uz soliem un nedeva ēst.b

Es labprāt piekritu veikt ikvienu uzdoto darbu, cerot, ka man kaut kā izdosies sastapt Kēti. Un tiešām tā arī notika. Viņa kopā ar divām citām ieslodzītajām gāja uz darbu, kad mūsu ceļi krustojās. Bezgala priecīga, es viņu cieši apkampu. Bet uzraudze mūs nekavējoties nosūdzēja. Mēs tikām nopratinātas, un kopš tā brīža mūs tīšām turēja prom vienu no otras. Tas bija neizturami smagi.

Vēl divi notikumi Lihtenburgas nometnē man ir neizdzēšami iespiedušies atmiņā. Reiz visām ieslodzītajām bija jāsapulcējas nometnes pagalmā, lai noklausītos vienu no Hitlera politiskajām runām, kas tika pārraidīta pa radio. Mēs, Jehovas liecinieces, atteicāmies, jo šajā pasākumā bija paredzētas patriotiskas ceremonijas. Tāpēc sargi pavērsa pret mums ugunsdzēsības šļūtenes un apšļāca mūs ar spēcīgu ūdens strūklu no hidranta, nodzenot mūs, neaizsargātas sievietes, no ceturtā stāva pagalmā. Tur mums bija jāstāv — izmirkušām līdz ādai.

Kādā citā reizē mēs ar Gertrūdi Ēmi un Gerteli Bīrleni saņēmām pavēli izdekorēt komandanta štābu ar lampiņām, jo tuvojās Hitlera dzimšanas diena. Mēs atteicāmies to darīt, saprazdamas, ka tā ir Sātana taktika — viņš cenšas mūs sākumā pamudināt uz kompromisu maznozīmīgos jautājumos, lai vēlāk mēs lauztu savu uzticību Dievam. Par sodu katrai no mums turpmākās trīs nedēļas bija jāpavada vienatnē mazā, tumšā kamerā. Bet Jehova bija mums līdzās, un pat šajā briesmīgajā vietā viņš pierādīja, ka ir mūsu patvērums.

Rāvensbrikā

Pienāca 1939. gada maijs, un ieslodzītās no Lihtenburgas tika pārvestas uz Rāvensbrikas koncentrācijas nometni. Tur mani norīkoja strādāt veļas mazgātavā kopā ar vairākām citām lieciniecēm. Neilgu laiku pēc kara sākuma mums lika aiziet un atnest karogu ar kāškrustu, bet mēs atteicāmies. Tāpēc divas no mums — Mīlhene Ernsta un es — nokļuva soda barakā. Tas bija viens no bargākajiem soda veidiem: katru dienu, pat svētdienā, neatkarīgi no laika apstākļiem mums bija ļoti smagi jāstrādā. Parasti maksimālais soda laiks bija trīs mēneši, bet mēs šajā barakā pavadījām veselu gadu. Bez Jehovas palīdzības es noteikti nebūtu izdzīvojusi.

Vēlāk, 1942. gadā, ieslodzīto apstākļi mazliet uzlabojās, un es tiku nosūtīta strādāt par mājkalpotāju kāda esesieša ģimenē, kura dzīvoja nometnes tuvumā. Šī ģimene piešķīra man zināmu brīvību. Piemēram, reiz, kad biju izvedusi bērnus pastaigāties, es satiku Jozefu Rēvalduc un Gotfrīdu Mēlhornu, divus ieslodzītos, uz kuru apģērba bija violetie trīsstūri, un man izdevās pārmīt ar viņiem dažus uzmundrinošus vārdus.

Grūtie pēckara gadi

Kad 1945. gadā tuvojās sabiedroto karaspēks, ģimene, kurai es kalpoju, bēga un man bija jādodas viņiem līdzi. Kopā ar citām esesiešu ģimenēm viņi veidoja garu kolonnu, kas virzījās uz rietumiem.

Pēdējās kara dienas bija juceklīgas un briesmu pilnas. Galu galā mēs satikām amerikāņu kareivjus, kas man atļāva nākamajā pilsētā reģistrēties brīvas personas statusā. Ko es sastapu šajā pilsētā? Jozefu Rēvaldu un Gotfrīdu Mēlhornu. Viņi bija uzzinājuši, ka visi liecinieki no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes pēc mokpilna pārgājiena ir sasnieguši Šverīni. Tāpēc mēs trijatā devāmies uz šo pilsētu, līdz kurai bija apmēram 75 kilometri. Kāds prieks bija satikt Šverīnē visus šos uzticīgos brāļus, kas bija palikuši dzīvi koncentrācijas nometnēs, viņu vidū arī Konrādu Franki!

Līdz 1945. gada decembrim situācija valstī bija tiktāl uzlabojusies, ka es varēju ceļot ar vilcienu. Beidzot es braucu mājās! Taču man iznāca braukt gan guļot uz vilciena jumta, gan stāvot uz kāpšļa. Nokļuvusi Kemnicā, es no dzelzceļa stacijas devos uz vietu, kur agrāk bija dzīvojusi mūsu ģimene. Bet tajā ielā, kur nacistu kareivji kādreiz bija klaigājuši: ”Šeit dzīvo nodevēji!”, vairs nebija nevienas nesagrautas mājas. Viss dzīvojamo namu rajons bija sabombardēts drupās. Bet par lielu atvieglojumu es atradu māti, tēvu, Kēti un pārējos brāļus un māsas dzīvus.

Ekonomiskais stāvoklis pēckara Vācijā bija nožēlojams. Tomēr Dieva tautas draudzes sāka sekmīgi darboties visā Vācijas teritorijā. Sargtorņa biedrība nežēloja pūles, lai apgādātu mūs ar visu, kas bija nepieciešams sludināšanai. Atsākās darbs Magdeburgas Bētelē, ko bija pārtraukuši nacisti. 1946. gada pavasarī mani uzaicināja tur strādāt, un par manu darba vietu kļuva virtuve.

Atkal aizliegums un ieslodzījums

Magdeburga atradās tajā Vācijas daļā, kas nokļuva komunistu rokās. 1950. gada 31. augustā viņi aizliedza mūsu darbu, un Magdeburgas Bētele tika slēgta. Tā beidzās mana kalpošana Bētelē — laiks, kad es iemācījos daudz ko vērtīgu. Atgriezos Kemnicā pilna apņēmības pat komunistu valdīšanas laikā cieši turēties pie patiesības un sludināt Dieva Ķēniņvalsti — vienīgo cerību nomāktajai cilvēcei.

Reiz, 1951. gada aprīlī, mēs ar kādu brāli bijām aizbraukuši uz Berlīni pēc Sargtorņa eksemplāriem. Kad atgriezāmies atpakaļ, mēs ar izbailēm pamanījām, ka Kemnicas dzelzceļa staciju ir ielenkusi civilā policija. Nebija nekādu šaubu — viņi gaidīja tieši mūs; un mēs uz vietas tikām apcietināti.

Kad es nonācu iepriekšējā apcietinājuma vietā, man bija līdzi dokumenti, kas apliecināja, ka nacisti mani vairākus gadus ir turējuši ieslodzījumā. Tāpēc sargi izturējās pret mani ar cieņu. Viena no galvenajām uzraudzēm teica: ”Jūs, Jehovas liecinieki, neesat kriminālnoziedznieki; jūsu vieta nav cietumā.”

Reiz viņa ienāca manā kamerā, kurā bez manis bija vēl divas māsas, un slepeni palika kaut ko zem vienas no gultām. Kas tas bija? Tā bija viņas Bībele, kuru viņa mums atļāva paturēt. Kādā citā reizē viņa iegriezās pie maniem vecākiem, kas dzīvoja netālu no cietuma. Šī sieviete paņēma Sargtorņa eksemplārus un pārtiku, paslēpa to visu pie sevis un slepus ienesa manā kamerā.

Ir vēl kaut kas, ko man patīk atcerēties. Dažkārt mēs svētdienas rītos tik skanīgi dziedājām savas teokrātiskās dziesmas, ka citi ieslodzītie pēc katras no tām aplaudēja, paužot savu atzinību.

Stiprinājums un palīdzība no Jehovas

Tiesas procesa laikā, 1951. gada 4. septembrī, tiesnesis izteica šī raksta sākumā minēto piezīmi. Es izcietu piespriesto cietumsodu sākumā Valdheimā, pēc tam Hallē un visbeidzot Hoenekā. Daži starpgadījumi, kas aprakstīti tālāk, apliecina, ka Dievs mums, Jehovas lieciniekiem, bija stiprums un patvērums, un no šiem gadījumiem var redzēt, kā Dieva vārdi mums deva spēku.

Valdheimas cietumā visas liecinieces regulāri sanāca kopā kādā no zālēm, lai rīkotu kristiešu sapulces. Mums nebija atļauts izmantot papīru un rakstāmrīkus, bet dažas māsas bija sadabūjušas auduma gabalus, un viņām bija izdevies pagatavot nelielu transparentu, uz kura bija uzrakstīts 1953. gada pants: ”Pielūdziet Jehovu svētā kārtībā.” (Psalms 29:2, American Standard Version.)

Kāda no uzraudzēm mūs pieķēra un uz karstām pēdām paziņoja par to priekšniecībai. Ieradās cietuma priekšnieks un pavēlēja divām māsām turēt transparentu paceltu. ”Kas to uztaisīja?” viņš bargi jautāja. ”Ko tas nozīmē?”

Viena no māsām gribēja atzīties un uzņemties visu vainu uz sevi, bet mēs žigli čukstus apspriedāmies un vienojāmies, ka mums visām jāatbild par notikušo. Tāpēc mēs teicām: ”Mēs to uztaisījām, lai stiprinātu savu ticību.” Transparents tika konfiscēts, un mēs par sodu tikām atstātas bez ēšanas. Bet visas šīs sarunas laikā māsas turēja transparentu augstu paceltu, tā ka uzmundrinošais pants dziļi iegūlās mūsu prātā.

Kad sieviešu cietums Valdheimā tika slēgts, mūs pārvietoja uz Halli. Tur mums atļāva saņemt sūtījumus, un kā jūs domājat — kas bija iešūts rītakurpēs, kuras man atsūtīja tēvs? Sargtorņa raksti! Es joprojām varu atsaukt atmiņā rakstus ”Patiesa mīlestība izpaužas praksē” un ”Meli atņem dzīvību”. Gan šie, gan vēl citi raksti bija īsti dārgumi, un, kad mēs tos slepeni nodevām cita citai, katra no mums rakstīja savas piezīmes.

Kādas kratīšanas laikā viena no uzraudzēm atrada manas piezīmes, kas bija paslēptas manas gultas salmu maisā. Vēlāk viņa mani izsauca uz nopratināšanu un teica, ka viņa katrā ziņā grib skaidri saprast rakstu ”Kas 1955. gadā gaida tos, kuri bīstas Jehovu”. Šī sieviete, būdama komuniste, bija dziļi noraizējusies tāpēc, ka 1953. gadā bija miris viņas vadonis Staļins, un nākotne viņai tēlojās drūmās krāsās. Mūs, ieslodzītos, nākotnē gaidīja daži cietuma apstākļu uzlabojumi, bet tobrīd es to vēl nezināju. Es ar pilnu pārliecību paskaidroju, ka Jehovas lieciniekiem ir vislabākās izredzes. Kāpēc? Es citēju minētā raksta tēmas pantu, Psalms 112:7: ”Viņš nebīsies no ļaunām vēstīm; viņa sirds ir stipra, pilna paļāvības uz Jehovu.” (AS.)

Jehova vēl arvien ir mans patvērums un stiprums

Pārcietusi smagu slimību, es tiku atbrīvota no cietuma divus gadus pirms termiņa beigām, 1957. gada martā. Austrumvācijas ierēdņi joprojām nedeva man mieru, jo es turpināju aktīvi kalpot Jehovam. Tāpēc 1957. gada 6. maijā es izmantoju izdevību aizbēgt uz Rietumberlīni, un no turienes es devos tālāk uz Rietumvāciju.

Pagāja vairāki gadi, līdz kamēr es atguvu fizisko veselību. Bet līdz pat šai dienai es esmu saglabājusi veselīgu garīgo apetīti un ar nepacietību gaidu katru jauno Sargtorņa numuru. Laiku pa laikam es pārbaudu pati sevi. Vai es vēl aizvien esmu garīgi noskaņota? Vai esmu attīstījusi labas īpašības? Vai mana pārbaudītā ticība sagādā slavu un godu Jehovam? Mans mērķis ir itin visā darīt prieku Dievam, lai viņš mūžīgi būtu mans patvērums un mans stiprums.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 26. lpp.]

SS štābs Rāvensbrikā

[Norāde par autortiesībām]

Augšā: Stiftung Brandenburgische Gedenkstätten

[Attēls 26. lpp.]

Mana caurlaide darbam ārpus nometnes