Manas ģimenes uzticība Dievam ir bijusi mans atbalsts
PASTĀSTĪJIS HORSTS HENŠELS
”Ja Tu saņemsi šo vēstuli, priecājies, jo es esmu izturējis līdz galam. Pēc divām stundām man izpildīs nāvessodu.” Tā sākās tēva atvadu vēstule, ko viņš man bija atsūtījis. 1944. gada 10. maijā viņš tika sodīts ar nāvi, tāpēc ka bija atteicies dienēt Hitlera armijā. Mana tēva un mātes, kā arī manas māsas Elfrīdes uzticība Dievam ir dziļi ietekmējusi visu manu dzīvi.
AP TO laiku, kad es piedzimu, 1932. gadā, mans tēvs sāka lasīt Jehovas liecinieku publikācijas. Tā kā viņš redzēja, cik liekulīga ir garīdzniecība, viņš vairs neinteresējās par baznīcām.
Drīz pēc tam, kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, tēvs saņēma pavēsti, ka viņš tiek iesaukts vācu armijā. ”Saskaņā ar to, ko māca Bībele, man nebūtu jāiet armijā,” viņš teica mātei. ”Piedalīties šajā slaktiņā — tas nav pareizi.”
”Ja tu neiesi, viņi tevi nogalinās,” māte atbildēja. ”Kas tad ar mums visiem notiks?” Tā mans tēvs tomēr kļuva par karavīru.
Pēc kāda laika māte, kas līdz tam nebija studējusi Bībeli, mēģināja satikt kādu no Jehovas lieciniekiem — tolaik tas bija ļoti riskanti. Viņai izdevās atrast Doru, kuras vīrs savas ticības dēļ bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Dora iedeva mātei kādu Sargtorņa numuru un pamatoti piebilda: ”Ņemiet vērā, ka es varu zaudēt dzīvību, ja gestapo (slepenpolicija) uzzinās, ka esmu jums to iedevusi.”
Vēlāk māte saņēma arī citas Jehovas liecinieku publikācijas un sāka novērtēt Bībeles patiesību, par ko tajās bija stāstīts. Mūsu mājās Meisenē sāka regulāri viesoties Makss Rībsams no netālās Drēzdenes. Riskēdams ar savu drošību, viņš studēja ar mums Bībeli. Pēc neilga laika viņš patiešām tika arestēts.
Ar Bībeles studiju palīdzību māte attīstīja ticību Jehovam un veltīja viņam savu dzīvi, simboliski parādot to ar kristīšanos ūdenī 1943. gada maijā. Mēs ar tēvu tikām kristīti dažus mēnešus vēlāk. Ap to pašu laiku kristījās arī mana 20 gadus vecā māsa Elfrīde, kas strādāja Drēzdenē. Tā mēs visi četri veltījām savu dzīvi Jehovam laikā, kad pilnā sparā ritēja Otrais pasaules karš. 1943. gadā piedzima mana jaunākā māsiņa Renāte.
Vajāšanas ticības dēļ
Pirms es tiku kristīts, es izstājos no Hitleriskās jaunatnes savienības. Kad es atteicos sveicinoties lietot hitleriešu sveicienu — bet skolā to no mums prasīja katru dienu —, skolotāji mani sita. Taču es priecājos, apzinādamies, ka ar savu vecāku atbalstu esmu palicis uzticīgs Dievam.
Bet reizēm gadījās, ka fiziska soda dēļ vai arī aiz bailēm es tomēr teicu: ”Heil Hitler!” Tad es gāju mājās asaru pilnām acīm un vecāki kopā ar mani lūdza Dievu, lai nākamajā reizē man pietiktu drosmes un es varētu izturēt ienaidnieka uzbrukumus. Ne vienu reizi vien es aiz bailēm izvairījos darīt to, kas ir pareizs, tomēr Jehova mani nekad nepameta.
Kādu dienu mūsu mājās ieradās gestapo un izdarīja kratīšanu. ”Vai jūs esat Jehovas lieciniece?” viens no gestapoviešiem mātei jautāja. Savā atmiņā es joprojām redzu, kā māte, balstīdamās pret durvju stenderi, stingri saka: ”Jā,” — kaut gan viņa zināja: tas nozīmē, ka galu galā viņa tiks apcietināta.
Pēc divām nedēļām kādā brīdī, kad māte bija aizņemta, aprūpējot nepilnu gadu veco Renāti, gestapo ieradās viņu arestēt. Māte protestēja: ”Es tieši patlaban baroju savu bērnu!” Taču sieviete, kas bija atnākusi kopā ar policistu, izņēma bērnu viņai no rokām un pavēlēja: ”Posieties! Jums jāiet.” Mātei tas bija ļoti grūts brīdis.
Tā kā tēvs vēl nebija apcietināts, mēs ar mazo māsiņu palikām viņa aprūpē. Kad bija pagājušas apmēram divas nedēļas, kopš māte bija aizvesta, es kādu rītu pirms došanās uz skolu cieši jo cieši apskāvu tēvu. Todien viņš tika arestēts, tāpēc ka bija atteicies atgriezties militārajā dienestā. Pēcpusdienā, kad es pārnācu mājās, viņš jau bija projām, un es savu tēvu vairs nekad neredzēju.
Mēs ar mazo māsu tikām nodoti vecvecāku un citu radinieku aizbildnībā — viņi visi bija noskaņoti pret Jehovas lieciniekiem, un daži no viņiem bija nacistu partijas biedri. Radinieki man neļāva lasīt Bībeli. Bet es slepeni dabūju Bībeli no kādas kaimiņienes un tomēr to lasīju. Tāpat es mēdzu nomesties ceļos pie māsiņas gultas un lūgt Dievu.
Tikmēr mana māsa Elfrīde bija izturējusi ticības pārbaudījumus. Viņa bija pārtraukusi strādāt kādā no Drēzdenes fabrikām, kur ražoja munīciju, un viņai bija izdevies Meisenē atrast darbu, kas bija saistīts ar parku un dārzu kopšanu. Kad Elfrīde gāja uz biroju pēc algas, viņa ikreiz atteicās sveicināties ar vārdiem: ”Heil Hitler!” Pēc kāda laika arī viņa tika arestēta un ieslodzīta cietumā.
Cietumā Elfrīde saslima ar difteriju un skarlatīnu un nomira dažas nedēļas pēc apcietinājuma. Viņai bija tikai 21 gads. Vienā no savām pēdējām vēstulēm Elfrīde citēja Lūkas 17:10: ”Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” Viņas uzticība Dievam mani allaž ir stiprinājusi. (Kolosiešiem 4:11.)
Tēva pārbaudījums
Kamēr tēvs bija cietumā, vectēvs — manas mātes tēvs — devās viņu apmeklēt, lai mēģinātu viņu pierunāt mainīt savu nostāju. Kad tēvu izveda pie vectēva, viņa rokas un kājas bija iekaltas važās. Tēvs nelokāmi noraidīja ierosinājumu, ka viņš varētu uzņemties militāro dienestu savu bērnu dēļ. Viens no cietumsargiem vectēvam sacīja: ”Pat ja šim cilvēkam būtu desmit bērni, viņš nerīkotos citādi.”
Vectēvs atgriezās mājās briesmīgi noskaities. ”Noziedznieks!” viņš kliedza. ”Nekrietnelis! Kā viņš spēj pamest pats savus bērnus!” Bet, lai gan vectēvs bija dusmīgs, es ļoti priecājos, uzzinājis, ka tēvs joprojām ir nelokāms.
Beigu beigās tēvam piesprieda nāvessodu un nocirta galvu. Mazliet vēlāk es saņēmu viņa pēdējo vēstuli. Tā kā tēvs nebija zinājis, kur ir ieslodzīta māte, viņš bija atrakstījis šo vēstuli man. Es uzkāpu savā guļamistabā un izlasīju vēstules ievadvārdus, kas bija citēti šī raksta sākumā. Aiz bēdām es sāku raudāt, bet man bija prieks zināt, ka tēvs ir saglabājis uzticību Jehovam.
Mātes bēdas
Mana māte bija nosūtīta uz kādu cietumu Vācijas dienvidos un gaidīja tiesu. Kādu dienu viņas kamerā ienāca cietumsargs un laipnā balsī sacīja, lai māte labāk paliek sēžot. Bet māte piecēlās un teica: ”Es zinu — mans vīrs ir nogalināts.” Vēlāk viņa saņēma asinīm aptraipītās tēva drēbes — mēmu liecību par tām mokām, ko viņš bija izcietis pirms nāves.
Kādā citā reizē māti atsauca uz cietuma kantori, un tur viņai strupi paziņoja: ”Jūsu meita cietumā ir mirusi. Kādu apbedīšanu jūs viņai vēlaties?” Paziņojums bija tik negaidīts, ka māte sākumā nespēja pateikt ne vārda. Bet stiprā ticība Jehovam deva viņai spēku.
Radinieki par mums ar māsu visumā rūpējās labi un izturējās pret mums ļoti laipni. Viens no viņiem pat aizgāja aprunāties ar maniem skolotājiem un lūdza, lai tie būtu pacietīgi ar mani. Tad arī skolotāju attieksme kļuva ļoti draudzīga, un viņi mani vairs nesodīja, kad es sveicinoties neteicu: ”Heil Hitler!” Bet visa šī laipnība tika izrādīta tikai tādēļ, lai pamudinātu mani novērsties no maniem bībeliskajiem uzskatiem, un diemžēl šim paņēmienam bija zināmi panākumi.
Kad līdz kara beigām, 1945. gada maijam, bija atlikuši tikai daži mēneši, es no brīva prāta apmeklēju dažus Hitleriskās jaunatnes savienības pasākumus. Es par to aizrakstīju mātei, un viņai no manām vēstulēm radās iespaids, ka es esmu atmetis savu mērķi kalpot Jehovam. Vēlāk māte stāstīja, ka šīs vēstules viņu bija satriekušas daudz vairāk nekā vēstis par tēva un Elfrīdes nāvi.
Drīz pēc tam karš beidzās un māte atgriezās no cietuma. Ar viņas palīdzību es atguvu līdzsvaru garīgā ziņā.
Sākas mana pilnas slodzes kalpošana
Četrus gadus pēc kara, 1949. gada beigās, kāds ceļojošais pārraugs runāja par to, ko nozīmē Maleahija 3:10 rakstītie Bībeles vārdi: ””Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā”, — saka tas Kungs Cebaots.” Tas mani pamudināja pieteikties kalpot par pilnas slodzes sludinātāju. Tā es 1950. gada 1. janvārī kļuvu par pionieri, kā tiek saukti pilnas slodzes kalpotāji. Vēlāk es pārcēlos uz Šprembergu, kur bija lielāka vajadzība pēc pionieriem.
Tā paša gada augustā es saņēmu uzaicinājumu kalpot Jehovas liecinieku filiāles birojā Austrumvācijā, Magdeburgā. Taču divas dienas pēc manas ierašanās, 31. augustā, mūsu īpašumā ielauzās policisti, kas apgalvoja, ka tur slēpjoties kriminālnoziedznieki. Lielākā daļa liecinieku tika arestēti un aizvesti uz cietumu, bet man izdevās tikt projām un aizbraukt uz Rietumberlīni, kur atradās Sargtorņa biedrības birojs. Tur es izstāstīju, kas noticis Magdeburgā. Savukārt man pastāstīja, ka Austrumvācijā notiek plaši liecinieku aresti. Turklāt es uzzināju, ka Šprembergā mani meklē policija.
Arests un ieslodzījums
Es saņēmu norīkojumu kalpot par pionieri Austrumberlīnē. Pēc dažiem mēnešiem, kad es veicu kurjera pienākumus un vedu bībelisko literatūru no Rietumberlīnes uz Austrumvāciju, mani arestēja un nogādāja Kotbusas pilsētā, kur tiesa man piesprieda 12 gadus cietumsoda.
Starp apsūdzībām, kas man tika izvirzītas, bija arī apsūdzība kara kurināšanā. Kad tiesā man deva pēdējo vārdu, es sacīju: ”Kā gan mani, Jehovas liecinieku, var notiesāt par kara kurināšanu, ja mans tēvs atteicās piedalīties karā tieši tāpēc, ka viņš bija Jehovas liecinieks, un samaksāja par to ar savu galvu?” Bet, protams, šos cilvēkus neinteresēja patiesība.
Deviņpadsmit gadu vecumā man nemaz nebija viegli domāt par to, ka 12 gadi būs jāpavada cietumā. Taču es zināju, ka daudzi citi ir saņēmuši līdzīgu spriedumu. Reizēm cietuma administrācija ieslodzījuma vietā nošķīra lieciniekus citu no cita, bet tad mēs runājām par Bībeles patiesību ar citiem ieslodzītajiem, un daži no viņiem arī kļuva par lieciniekiem.
Turpretī citās reizēs mēs, liecinieki, visi tikām ievietoti vienā kameru blokā. Tad mēs galveno uzmanību pievērsām tam, lai paplašinātu savas Bībeles zināšanas. Mēs mācījāmies no galvas Bībeles nodaļas un mēģinājām iegaumēt pat veselas Bībeles grāmatas. Mēs paši sev izvirzījām noteiktus mērķus: kas mums katru dienu jādara un cik daudz jāiemācās. Reizēm mēs bijām tik aizņemti, ka teicām cits citam: ”Man nav laika,” — kaut gan mēs augu dienu pavadījām savās kamerās un mums nebija uzdots nekāds darbs.
Slepenpolicijas rīkotās pratināšanas bija ārkārtīgi nogurdinošas. Tās varēja turpināties dienu un nakti, un pratinātāji izteica visādus draudus. Reiz mani pārņēma tik neizturams pārgurums un nomāktība, ka man pat bija grūti lūgt Dievu. Pēc kādām divām trim dienām es bez jebkāda īpaša iemesla noņēmu no kameras sienas kartona gabalu, uz kura bija rakstīti cietuma iekšējās kārtības noteikumi. Apgriezis to otrādi, es ieraudzīju uzrakstu. Pacēlis lapu tuvāk nespodrajam apgaismojumam, es izlasīju: ”Nebīsties no tiem, kas nokauj miesu,” — un: ”Visus, kas ir uzticīgi, es sargāšu kā savu acuraugu.” Šīs domas tagad ir iekļautas 27. dziesmā Jehovas liecinieku dziesmu grāmatā.
Acīmredzot kāds cits brālis līdzīgā situācijā bija atradies šajā kamerā un Dievs Jehova bija viņu stiprinājis. Mans garīgais spēks atgriezās, un es pateicos Jehovam par šo uzmundrinājumu. Es gribu uz visiem laikiem paturēt prātā to, ko šis gadījums man iemācīja: ja arī es pats saviem spēkiem nevaru tikt galā, ar Dieva Jehovas palīdzību nekas nav neiespējams.
Tikmēr māte bija pārcēlusies uz Rietumvāciju, tāpēc tolaik viņai nebija iespējams ar mani sazināties. Taču man palīdzēja Hanna, kas kopš bērnības apmeklēja to pašu draudzi, kuru es, un kam bija ļoti tuvas attiecības ar mūsu ģimeni. Visus tos gadus, kamēr es biju ieslodzījumā, viņa nāca mani apciemot, rakstīja uzmundrinošas vēstules un sūtīja tik ļoti nepieciešamās pārtikas paciņas. Kad 1957. gadā es iznācu no cietuma, kur biju pavadījis 6 no 12 piespriestajiem ieslodzījuma gadiem, mēs ar Hannu apprecējāmies.
Mana mīļotā sieva Hanna ir uzticīgi kalpojusi kopā ar mani mūsu dažādajās norīkojuma vietās un allaž ir bijusi man nenovērtējams atbalsts. Mūsu kopīgajos pilnas slodzes kalpošanas gados viņa tik daudz ir darījusi manā labā, ka vienīgi Dievs Jehova spēj to viņai atlīdzināt.
Pēc cietuma — jauns kalpošanas posms
Mēs ar Hannu kopā sākām savu pilnas slodzes kalpošanu Sargtorņa biedrības birojā Rietumberlīnē. Es saņēmu norīkojumu strādāt celtniecībā un veikt namdara pienākumus. Vēlāk mēs abi Rietumberlīnē kalpojām par pionieriem.
Villijs Pols, kas tolaik pārraudzīja mūsu darbību Rietumberlīnē, ieteica man turpināt mācīties angļu valodu. ”Man nav laika,” es viņam sacīju. Taču tagad es ļoti priecājos, ka paklausīju Villijam un nepametu angļu valodas mācīšanos. Iznākums bija tāds, ka 1962. gadā mani uzaicināja mācīties Gileādas skolas 37. klasē; desmit mēnešu ilgās mācības notika Ņujorkā, Bruklinā. Pēc tam, kad tā paša gada 2. decembrī biju atgriezies mājās, es sāku kalpot par ceļojošo pārraugu, un mēs ar Hannu 16 gadus pavadījām, apmeklēdami draudzes visā Vācijā. Vēlāk, 1978. gadā, mūs uzaicināja kalpot filiāles birojā Vīsbādenē. Kad 80. gadu vidū filiāli pārvietoja uz jaunu, plašu kompleksu Zeltersā, mēs kādu laiku kalpojām šajā brīnišķīgajā vietā.
Vērtīga priekšrocība kalpošanā
1989. gadā notika kaut kas pilnīgi negaidīts — Berlīnes mūris krita un Jehovas lieciniekiem Austrumeiropas zemēs radās iespēja izmantot tiesības uz pielūgsmes brīvību. 1992. gadā mūs ar Hannu uzaicināja braukt uz Ukrainas pilsētu Ļvovu, lai sniegtu atbalstu strauji augošajam Valstības sludinātāju pulkam šajā zemē.
Nākamajā gadā mēs saņēmām uzaicinājumu doties uz Krieviju, lai tur palīdzētu organizēt Valstības darbu. Ap to laiku Solņečnoje ciemā, apmēram 40 kilometru attālumā no Pēterburgas, bija izveidots birojs, kas tika izmantots, lai organizētu sludināšanu visā Krievijā un lielākajā daļā no bijušajām Padomju Savienības republikām. Kad mēs ieradāmies, jau bija sākusies dzīvojamo ēku, kā arī plaša biroju un noliktavu kompleksa celtniecība.
Mēs bijām bezgala priecīgi, kad 1997. gada 21. jūnijā notika jaunā filiāles kompleksa veltīšana. Uz šo īpašo programmu Solņečnojē sapulcējās 1492 apmeklētāji no 42 valstīm. Nākamajā dienā vairāk nekā 8400 cilvēku Pēterburgā, stadionā ”Petrovskij”, noklausījās veltīšanas programmas pārskatu un uzmundrinošos ziņojumus, ko sniedza delegāti no citām valstīm.
Pieaugums, kas vērojams 15 bijušajās Padomju Savienības republikās, patiešām ir apbrīnojams. 1946. gadā šajā teritorijā bija apmēram 4800 Valstības sludinātāju. Gandrīz 40 gadus vēlāk, 1985. gadā, viņu skaits bija pieaudzis līdz 26 905. Tagad desmit bijušajās Padomju Savienības republikās, kurās darbu organizē mūsu filiāles birojs Solņečnojē, jau ir vairāk nekā 125 000 Valstības sludinātāju, un piecās pārējās republikās, kas kādreiz ietilpa Padomju Savienībā, darbojas vairāk nekā 100 000 sludinātāju. Cik mēs bijām saviļņoti, kad uzzinājām, ka pagājušā gada martā Kristus nāves atceres vakaru bijušajās padomju republikās apmeklēja vairāk nekā 600 000 cilvēku!
Es jūtu dziļu apbrīnu, kad redzu, cik grandiozi Dievs Jehova vada savas tautas pulcēšanu un organizēšanu šajās pēdējās dienās. (2. Timotejam 3:1.) Kā ir sacījis Bībeles psalmu dziesminieks, Jehova māca savus kalpus, rāda tiem ceļu, pa kuru tiem jāstaigā, un ’tur par tiem nomodā savu aci’. (Psalms 32:8.) Es uzskatu to par lielu privilēģiju, ka varu piederēt pie Jehovas kalpotāju starptautiskās organizācijas.
[Attēls 13. lpp.]
Kopā ar abām māsām, 1943. gads
[Attēls 14. lpp.]
Tēvam tika nocirsta galva
[Attēls 14. lpp.]
Māte man palīdzēja atgūt līdzsvaru garīgā ziņā
[Attēls 15. lpp.]
Mēs ar Hannu
[Attēls 16. lpp.]
Veltīšanas runa Ķēniņvalsts zālē Krievijas filiālē
[Attēli 17. lpp.]
Jaunās Krievijas filiāles pagalms un ēdamzāles logi