Kā pamanīt un novērst trūkumus mūsu garīgajā bruņojumā
SENGRIEĶU MĪTOS IR STĀSTĪTS, KA AHILLEJS BIJIS DROSMĪGĀKAIS cīnītājs grieķu karagājienā pret Troju. Ahilleja māte bērnībā esot gremdējusi viņu Stiksas ūdeņos, tāpēc viņš bijis neievainojams. Vienīgā Ahilleja vājā vieta esot bijis papēdis, aiz kura māte viņu turējusi, peldinot upē. Ahilleju nonāvējusi Parīda — Trojas valdnieka Priama dēla — raidītā bulta, kas trāpījusi viņam tieši papēdī.
Kristieši ir Kristus kareivji, kam jāizcīna garīga cīņa. (2. Timotejam 2:3.) ”Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Mūsu ienaidnieki ir Sātans Velns un viņa dēmoni. (Efeziešiem 6:12.)
Ir skaidrs, ka cīņa būtu nevienlīdzīga, ja mums nepalīdzētu Dievs Jehova, kurš tiek raksturots kā ”varens karavīrs”. (2. Mozus 15:3.) Lai aizsargātu mūs pret ienaidniekiem, viņš mums dod garīgu bruņojumu. Tāpēc Pāvils izteica šādu pamudinājumu: ”Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.” (Efeziešiem 6:11.)
Garīgās bruņas un garīgie ieroči, ko dod Dievs Jehova, ir ļoti izturīgi un pasargā no jebkādiem uzbrukumiem mūsu garīgumam. Pāvils minēja patiesības jostu, taisnības bruņas, apņemšanos kalpot evaņģēlijam, ticības vairogu, pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu. Tas ir labākais bruņojums, kāds vien var būt! Ar šādu bruņojumu Kristus kareivis var stāties pretī jebkādam pārspēkam. (Efeziešiem 6:13—17.)
Nav šaubu, ka garīgais bruņojums, ko sagādājis Jehova, ir ļoti izturīgs un mūs aizsargā, taču tas nenozīmē, ka mēs varam būt vieglprātīgi. Atcerēsimies Ahilleju, kurš tika uzskatīts par neievainojamu. Vai nevarētu būt tā, ka mums ir kāds ”Ahilleja papēdis”? Vāja vieta garīgajā bruņojumā mums var maksāt dzīvību.
Pārbaudīsim savu garīgo bruņojumu
Kāds divkārtējs olimpiskais čempions, kas bija ļoti labā formā, reiz treniņa laikā mira no sirdslēkmes. Neilgi pēc viņa nāves laikrakstā The New York Times tika minēti nepatīkami statistikas dati: ”Gada laikā sirdslēkmes piemeklē 600 000 amerikāņu, un puse no šiem cilvēkiem pirms tam nejūt slimības simptomus.” Tātad mūsu patiesais veselības stāvoklis nav nosakāms tikai pēc pašsajūtas.
To pašu var teikt par garīgumu. Bībelē ir ieteikts: ”Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12.) Kaut arī mums ir dots vislabākais garīgais bruņojums, tajā var rasties arī savas vājās vietas. Tās mēdz parādīties tāpēc, ka mēs jau kopš dzimšanas esam grēcīgi cilvēki un grēks un nepilnība var gūt virsroku pār apņemšanos pildīt Dieva gribu. (Psalms 51:7.) Lai cik labi būtu mūsu nodomi, nodevīgā sirds mūs var piemānīt ar viltīgiem spriedumiem vai aizbildinājumiem, mēs varam nepievērst uzmanību savām vājībām un maldīgi uzskatīt, ka viss ir kārtībā. (Jeremijas 17:9; Romiešiem 7:21—23.)
Turklāt mēs dzīvojam pasaulē, kurā laba un ļauna izpratne ir neskaidra vai nereti pavisam sagrozīta. Kas ir labs un kas ir ļauns — to bieži vien nosaka cilvēka izjūta vai personīgie uzskati. Uz šādu attieksmi cilvēkus mudina reklāma, izklaides industrija un masu informācijas līdzekļi. Ja neesam uzmanīgi, mums veidojas tāda pati attieksme un rodas vājās vietas mūsu garīgajā bruņojumā.
Lai tā nenotiktu, mums jāieklausās padomā: ”Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Korintiešiem 13:5.) Sevi pārbaudot, mēs varam pamanīt vājās vietas garīgajā bruņojumā un kaut ko darīt, kamēr tās nav pamanījuši un izmantojuši mūsu ienaidnieki. Bet kā lai mēs pārbaudām sevi? Kas mums jācenšas ieraudzīt?
Pazīmes
Viena no pazīmēm, kas liecina par garīguma nestabilitāti, ir nevērība pret personiskām Bībeles studijām. Kristietis, iespējams, uzskata, ka viņam būtu jāstudē vairāk, bet tas nekādi neizdodas. Tā kā mēs visi esam ļoti aizņemti, šāda situācija var rasties pavisam vienkārši. Turklāt cilvēki reizēm sāk domāt, ka nemaz jau tik slikti nav, jo viņi lasa bībeliskas publikācijas, tikko rodas tāda iespēja, un ik pa laikam aiziet uz kādu sapulci.
Šādi spriedumi būtībā ir sevis mānīšana. Cilvēks, kas uzskata, ka viņam nav laika apsēsties un kārtīgi paēst, šad un tad lielā steigā kaut ko iekož un tad skrien tālāk. Viņš, bez šaubām, nenomirs badā, taču agri vai vēlu viņš atklās, ka ir sabojājis savu veselību. Ja mēs regulāri neuzņemam pilnvērtīgu garīgo barību, mēs zaudējam garīgo spēku. Tā kā mēs nepārtraukti tiekam ”bombardēti” ar pasaulīgu propagandu un domāšanu, mēs varam neizturēt Sātana uzbrukumus.
Par garīguma nestabilitāti var liecināt arī vienaldzība pret garīgo cīņu. Miera laikā kareivis nejūt to sasprindzinājumu, kāds ir pirms kaujas, tāpēc viņš atslābinās. Ja negaidīti izskanētu aicinājums doties kaujā, viņš, ļoti iespējams, nebūtu tai gatavs. Tas pats var notikt garīgā ziņā. Ja mēs atslābināmies, var rasties situācija, kurā mēs neesam gatavi atvairīt Sātana uzbrukumus.
Bet kā lai nosaka, vai mēs neesam nonākuši šādā situācijā? Var uzdot dažus jautājumus, kas palīdz noskaidrot mūsu patieso stāvokli. Piemēram: vai mana vēlēšanās sludināt ir tikpat liela kā vēlēšanās doties izbraukumā? Vai es vēlos gatavoties sapulcēm tāpat, kā es vēlos iet iepirkties vai skatīties televīziju? Vai es nesāku nožēlot, ka, kļūstot par kristieti, no daudz kā esmu atteicies? Vai manī nerodas skaudība, kad es redzu, kā dzīvo tie, kas nekalpo Dievam? Šādi nopietni jautājumi palīdz ieraudzīt vājās vietas mūsu garīgajā bruņojumā.
Tā kā bruņojums, kas mūs sargā, ir garīgs, ļoti svarīgi ir nodrošināt netraucētu Dieva gara ietekmi uz mūsu dzīvi. Par gara ietekmi liecina tas, cik lielā mērā mūsu dzīvē izpaužas Dieva gara augļi. Varbūt mēs jūtamies saērcināti vai pat saniknoti, ja citi saka vai dara kaut ko tādu, kas nav mums pa prātam? Varbūt mums ir grūti uzklausīt padomus? Varbūt mēs uzskatām, ka citi mūs visu laiku nepatiesi apvaino? Varbūt sirds dziļumos mums skauž citu cilvēku panākumi un svētības, ko viņi saņem? Varbūt mums ir grūti sadzīvot ar cilvēkiem? Godīgi izvērtējot savas domas un rīcību, mēs varam secināt, vai mūsu dzīvē izpaužas Dieva gara augļi, vai arī tajā pakāpeniski kļūst redzami miesas darbi. (Galatiešiem 5:22—26; Efeziešiem 4:22—27.)
Jārīkojas izlēmīgi
Viens ir pamanīt trūkumus savā garīgumā, bet pavisam kas cits — tos atzīt un kaut ko darīt, lai tos novērstu. Diemžēl daudzi izdomā aizbildinājumus, mēģina attaisnot sevi, nepietiekami novērtē savas problēmas vai vispār tās noliedz. Šādi rīkoties ir ļoti bīstami — tikpat bīstami kā doties kaujā bez bruņām vai ieročiem. Ja mēs neesam garīgi stipri, Sātanam ir viegli mūs pieveikt. Tāpēc mums jārīkojas izlēmīgi, tiklīdz mēs pamanām, ka mūsu garīgumā ir kādi trūkumi. Bet ko tieši mēs varam darīt? (Romiešiem 8:13; Jēkaba 1:22—25.)
Tā kā ļaunie garīgie spēki cenšas pārņemt savā varā mūsu prātu un sirdi, mums jādara viss iespējamais, lai aizsargātos. Atcerēsimies, ka, rakstīdams par garīgo bruņojumu, Pāvils minēja ”taisnības bruņas”, kas aizsargā sirdi, un ”pestīšanas bruņu cepuri”, kas aizsargā prātu. Mums jāiemācās pareizi lietot šīs ”bruņas” un ”cepuri”, citādi mūs gaida sakāve garīgajā cīņā. (Efeziešiem 6:14—17; Salamana Pamācības 4:23; Romiešiem 12:2.)
Pareizi nēsāt ”taisnības bruņas” nozīmē pastāvīgi pārbaudīt, vai mēs mīlam taisnību un ienīstam netaisnību. (Psalms 45:8; 97:10; Amosa 5:15.) Vai normas, pēc kurām mēs vadāmies savā dzīvē, nav pazeminājušās pasaules ietekmes dēļ? Varbūt reālajā dzīvē, televīzijas pārraidēs, kinofilmās, grāmatās un žurnālos mums sāk patikt kaut kas tāds, kas agrāk mūs šokēja vai aizvainoja? Ja mēs mīlam taisnību, tad mēs saprotam, ka aiz tā, ko pasaule cildina kā brīvību un gudrību, patiesībā bieži vien slēpjas visatļautība un pašlepnums. (Romiešiem 13:13, 14; Titam 2:12.)
Nēsāt ”pestīšanas bruņu cepuri” nozīmē koncentrēt savu uzmanību uz brīnišķīgajām svētībām, kādas mūs gaida nākotnē, un nepieļaut, ka mūsu uzmanību novērstu pasaules ārējais spožums. (Ebrejiem 12:2, 3; 1. Jāņa 2:16.) Ja mēs domājam par nākotni, galvenais mūsu dzīvē ir garīgie jautājumi, nevis materiālās vajadzības vai personiskās vēlmes. (Mateja 6:33.) Lai pārliecinātos, vai mēs esam pareizi uzlikuši ”pestīšanas bruņu cepuri”, ir svarīgi sev pajautāt: pēc kā es tiecos savā dzīvē? Vai man ir konkrēti garīgie mērķi? Ko es daru, lai tos īstenotu? Gan atlikušie no svaidītajiem kristiešiem, gan cilvēki no ”lielā pulka” cenšas rīkoties tāpat kā Pāvils, kurš sacīja: ”Es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan, — aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim.” (Atklāsmes 7:9; Filipiešiem 3:13, 14.)
Pieminējis dažādas garīgā bruņojuma daļas, Pāvils mudināja kristiešus: ”Garā lūdziet Dievu katrā laikā, visādi Viņu pielūdzot un piesaucot! Bez tam esiet modri un visā neatlaidībā aizlūdziet par visiem svētajiem.” (Efeziešiem 6:18, JD.) Pāvila vārdi palīdz saprast, ko mēs varam darīt, lai nepieļautu vai novērstu vājās vietas mūsu garīgajā bruņojumā: mums jāveido labas attiecības ar Dievu un ciešas savstarpējas saites ar ticības biedriem.
Ja mēs lūdzam Jehovu ”katrā laikā” (kopā ar draudzi, vienatnē, vienmēr, kad rodas vēlēšanās) un ”visādi” (atzīstot savus grēkus, lūdzot piedošanu, lūdzot vadību, pateicoties par svētībām, no sirds slavējot viņu), mums veidojas tuvas attiecības ar Jehovu. Šīs tuvās attiecības ir labākā aizsardzība, kāda vien var būt. (Romiešiem 8:31; Jēkaba 4:7, 8.)
Tāpat mēs tiekam mudināti lūgt ”par visiem svētajiem”, tas ir, par mūsu ticības biedriem. Savās lūgšanās mēs varam pieminēt garīgos brāļus, kas dzīvo citās zemēs un tiek vajāti vai pieredz kādas citas grūtības. Bet vai mēs lūdzam arī par kristiešiem, ar kuriem tiekamies gandrīz katru dienu? Mums ir jālūdz par viņiem, tāpat kā Jēzus lūdza par saviem mācekļiem. (Jāņa 17:9; Jēkaba 5:16.) Šādas lūgšanas palīdz veidot tuvas attiecības ar ticības biedriem un dod mums spēku, kas nepieciešams, lai mēs nepadotos ”ļaunā” uzbrukumiem. (2. Tesaloniķiešiem 3:1—3, NW.)
Visbeidzot, mums jāpatur prātā sirsnīgais aicinājums, ko izteica apustulis Pēteris: ”Visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un skaidrā prātā, lai jūs varētu Dievu lūgt. Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” (1. Pētera 4:7, 8.) Nepilnības — gan mūsu pašu, gan citu cilvēku nepilnības — var spēcīgi ietekmēt mūsu sirdi un prātu, kļūstot par traucēkli, par klupšanas akmeni. Sātans ļoti labi zina, ka cilvēkiem piemīt šāda vājība. Skaldi un valdi — tāds ir viens no viņa paņēmieniem. Mums jāapklāj grēki ar sirsnīgu mīlestību citam pret citu, mēs nedrīkstam ’dot vietu velnam’. (Efeziešiem 4:25—27.)
Saglabāsim garīgo spēku
Pamanījis, ka mati ir izspūruši vai kaklasaite sagriezusies, cilvēks tūlīt pat kaut ko dara. Reti kurš cilvēks nepievērš nekādu uzmanību savam ārējam izskatam. Tikpat izlēmīgi mums jārīkojas arī tad, ja atklājam, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu garīgumu. Izspūruši mati vai greiza kaklasaite varētu nepatikt kādam no cilvēkiem, kurus mēs satiekam, bet trūkumi mūsu garīgajā stāvoklī, ja tie netiek novērsti, var izraisīt Jehovas nelabvēlību. (1. Samuēla 16:7.)
Jehova savā mīlestībā ir sagādājis visu, kas nepieciešams, lai mēs novērstu trūkumus un būtu garīgi stipri. Ar draudzes sapulču, bībelisku publikāciju un iejūtīgu ticības biedru starpniecību viņš mums pastāvīgi dod atgādinājumus un ieteikumus. No mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs tos uzklausām un rīkojamies saskaņā ar tiem. Lai to darītu, ir vajadzīga piepūle un pašdisciplīna. Bet ir labi paturēt prātā apustuļa Pāvila vārdus: ”Es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos, ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1. Korintiešiem 9:26, 27.)
Būsim modri un neļausim, ka mūsu garīgumā rastos ”Ahilleja papēdis”. Pazemīgi un bez kavēšanās darīsim visu nepieciešamo, lai ieraudzītu un pārvarētu problēmas, kas traucē mūsu garīgumam.
[Izceltais teksts 19. lpp.]
”PĀRBAUDAIT PAŠI SEVI, VAI STĀVAT TICĪBĀ, IZMEKLĒJIET PAŠI SEVI.” (2. Korintiešiem 13:5)
[Izceltais teksts 21. lpp.]
”TOPIET SAPRATĪGI UN SKAIDRĀ PRĀTĀ, LAI JŪS VARĒTU DIEVU LŪGT. PAR VISĀM LIETĀM LAI JUMS BŪTU SIRSNĪGA MĪLESTĪBA CITAM PRET CITU, JO MĪLESTĪBA APKLĀJ GRĒKU DAUDZUMU.” (1. Pētera 4:8)
[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]
IR LABI SEV PAJAUTĀT...
◆ Vai vēlēšanās gatavoties sapulcēm manī ir tikpat spēcīga kā vēlēšanās iet iepirkties vai skatīties televīziju?
◆ Vai manī nerodas skaudība, kad es redzu, kā dzīvo tie, kas nekalpo Dievam?
◆ Vai es jūtos saērcināts, ja citi saka vai dara kaut ko tādu, kas nav man pa prātam?
◆ Vai man nav grūti uzklausīt padomus? Vai es neuzskatu, ka citi visu laiku mani nepatiesi apvaino?
◆ Vai man nav grūti sadzīvot ar citiem?
◆ Vai normas, pēc kurām es vados savā dzīvē, nav pazeminājušās pasaules ietekmes dēļ?
◆ Vai man ir konkrēti garīgie mērķi?
◆ Ko es daru, lai īstenotu savus garīgos mērķus?
[Norādes par attēlu autortiesībām 18. lpp.]
Ahillejs: no grāmatas Great Men and Famous Women; romiešu kareivji un attēli 21. lappusē: Historic Costume in Pictures/Dover Publications, Inc., New York