Koleģianti. Viņi atšķīrās no citiem, jo studēja Bībeli

Vai jūs zināt kaut ko par koleģiantiem?

Šī nelielā reliģiskā grupiņa, kas 17. gadsimtā pastāvēja Nīderlandē, nelīdzinājās tā laika pazīstamajām reliģijām. Kādā ziņā koleģianti atšķīrās no citiem? Ko no viņiem var mācīties? Ieskats pagātnē mums palīdzēs rast atbildes uz šiem jautājumiem.

BIJA 1587. gads, kad Amsterdamā ieradās Jakobs Arminijs (Harmensens). Viņam nenācās grūti atrast darbu, jo viņa biogrāfijā bija ievērības cienīgi fakti. 21 gada vecumā Arminijs bija pabeidzis Leidenes universitāti Holandē. Pēc tam viņš sešus gadus Šveicē bija studējis teoloģiju pie Teodora Bezas, kas bija reformācijas darbinieka protestanta Žana Kalvina sekotājs. Tāpēc protestanti Amsterdamā ar prieku iecēla 27 gadus veco Jakobu Arminiju par vienu no draudzes ganiem. Taču pagāja tikai daži gadi, un daudzi baznīcas locekļi nožēloja savu izvēli. Kas bija noticis?

Jautājums par predestināciju

Neilgu laiku pēc tam, kad Arminijs bija kļuvis par mācītāju, Amsterdamas protestantu vidū sākās nesaskaņas jautājumā par predestināciju. Kalvinisms bez šīs doktrīnas nemaz nebija iedomājams, bet daļai baznīcas locekļu likās, ka Dievs, kas vieniem ir lēmis glābšanu, turpretī citiem — pazušanu, ir bargs un netaisns. Kalvinisti cerēja, ka Bezas skolnieks Arminijs spēs pārliecināt šādi domājošos, ka viņi maldās. Bet Arminijs sagādāja kalvinistiem nepatīkamu pārsteigumu: viņš pats nostājās šo cilvēku pusē. 1593. gadā strīds bija kļuvis tik nopietns, ka Amsterdamas protestanti sašķēlās divās grupās — tajos, kas piekrita mācībai par predestināciju, un tajos, kas šo mācību noraidīja, jeb mērenajos.

Īsā laikā vietēja mēroga strīds izvērtās par visas valsts protestantu shizmu. Atrisinājums pienāca 1618. gada novembrī. Kalvinisti, kuru pusē bija armija un sabiedrības viedoklis, izsauca savus pretiniekus (kurus tajā laikā sauca par remonstrantiema) uz nacionālu sapulci — Dordrehtas protestantu sinodi. Sapulces beigās visiem garīdzniekiem remonstrantiem tika piedāvāta izvēle: parakstīt solījumu nekad vairs nesludināt savus uzskatus vai atstāt valsti. Lielākā daļa izvēlējās izsūtījumu. Aizbraukušo remonstrantu vietā par mācītājiem kļuva nelokāmi kalvinisma piekritēji. Kalvinisms bija uzvarējis, vismaz tā sinode cerēja.

Koleģiantu kustības rašanās un attīstība

Tāpat kā daudzās citās vietās, arī Varmondes ciemā, kas atrodas netālu no Leidenes, remonstrantu draudze zaudēja savu mācītāju. Taču atšķirībā no citām draudzēm šī draudze nepieņēma jauno mācītāju, ko bija iecēlusi sinode. Vēl vairāk — kad 1620. gadā agrākais mācītājs remonstrants, riskēdams ar savu dzīvību, atgriezās Varmondē, lai rūpētos par draudzi, daži draudzes locekļi nevēlējās pieņemt arī viņa vadību. Šie cilvēki bija sākuši slepenībā rīkot paši savas reliģiskās sapulces bez garīdznieku līdzdalības. Vēlāk viņu sapulces tika nosauktas par kolēģijām, bet to apmeklētāji — par koleģiantiem.

Lai gan koleģiantu kustības rašanās izskaidrojama galvenokārt ar apstākļu sakritību, nevis ar centieniem ievērot noteiktus principus, tomēr jau pēc neilga laika viņu uzskatiem parādījās stingrs pamatojums. Kā apgalvoja draudzes loceklis Geisberts van der Kode, rīkojot sapulces bez garīdznieku uzraudzības, koleģianti ciešāk nekā lielās baznīcas sekoja Bībeles norādījumiem un agrīno kristiešu priekšzīmei. Viņš uzskatīja, ka garīdznieku kārta ir izveidota pēc apustuļu nāves, lai rastos darbs tādiem cilvēkiem, kas paši nevīžoja apgūt nekādu amatu.

1621. gadā van der Kode un viņa domubiedri sāka pulcēties netālajā Reinsburgas ciemā.b Pēc dažiem gadiem, kad reliģiskās vajāšanas bija pierimušas un to vietā nākusi iecietība, par koleģiantu sapulcēm jau runāja visā valstī un interesi par tām izrādīja, vēsturnieka Zīgfrīda Zilverberga vārdiem runājot, ”visdažādākie putni”. Sapulcēs piedalījās remonstranti, menonīti, socīnisti un pat teologi. Daļa apmeklētāju bija zemnieki. Citi bija dzejnieki, iespiedēji, ārsti un amatnieki. Koleģiantiem simpatizēja filozofs Benedikts Spinoza un pedagogs Jans Komenskis (Johans Amoss Komeniuss), kā arī slavenais gleznotājs Rembrants van Reins. Šo dievbijīgo cilvēku atšķirīgie viedokļi ietekmēja koleģiantu uzskatu attīstību.

Pēc 1640. gada koleģiantu skaits strauji pieauga. Izveidojās kolēģijas Roterdamā, Amsterdamā, Leuvardenā un citās pilsētās. Vēstures profesors Endrū Fikss raksta, ka laikā no 1650. līdz 1700. gadam ”koleģiantu kustība.. kļuva par vienu no svarīgākajiem un ietekmīgākajiem reliģiskajiem strāvojumiem septiņpadsmitā gadsimta Holandē”.

Kam ticēja koleģianti

Koleģianti augstu vērtēja saprātu, iecietību un runas brīvību, tāpēc atsevišķu koleģiantu uzskati atšķīrās. Tomēr viņiem bija arī kopēji uzskati. Piemēram, visi koleģianti atzina, ka ir ļoti svarīgi personīgi studēt Bībeli. Kāds koleģiants rakstīja, ka ikvienam draudzes loceklim viss ”jāizpētī pašam, nevis jāiepazīst Dievs ar citu starpniecību”. Tā viņi arī rīkojās. 19. gadsimta baznīcas vēsturnieks Jakobs van Slē norādīja, ka koleģianti pārzināja Bībeli labāk nekā citas tā laika reliģiskās grupas. Pat cilvēki, kas nepiekrita koleģiantu uzskatiem, cildināja viņus par prasmīgo Bībeles izmantošanu.

Jo vairāk koleģianti studēja Bībeli, jo vairāk viņu uzskati attālinājās no lielo reliģiju uzskatiem. Lūk, kā koleģiantu nostāja vairākos jautājumos komentēta dažos avotos laikā no 17. līdz 20. gadsimtam.

Agrīnā baznīca. Koleģiants un teologs Ādams Borēls 1644. gadā rakstīja, ka agrīnā baznīca, imperatora Konstantīna laikā iesaistoties politikā, lauza savu derību ar Kristu un zaudēja svētā gara vadību. Pēc Borēla domām, tāpēc izveidojās daudz viltus mācību, kas joprojām pastāvēja viņa dzīves laikā.

Reformācija. 16. gadsimta reformācija, ko vadīja Luters, Kalvins un citi, nebija pietiekami lielā mērā reformējusi baznīcu. Kāds ievērojams koleģiants, ārsts Galens Abrahamss (1622—1706), pauda viedokli, ka reformācija ir padarījusi reliģisko situāciju vēl sliktāku, jo radījusi nesaskaņas un naidu. Patiesai reformai jāpārveido sirds, bet reformācijai tas nebija izdevies.

Baznīca un garīdzniecība. Lielās baznīcas ir atkāpušās no kristietības normām, tās ir pasaulīgas, un Dievs tās neatbalsta. Cilvēkam, kas uztver reliģiju nopietni, vislabākais būtu atstāt savu baznīcu, lai viņš nekļūtu līdzvainīgs tās grēkos. Garīdznieka amats, apgalvoja koleģianti, ir pretrunā ar Rakstiem un ”kaitē kristiešu draudzes garīgajai veselībai”.

Valstība un paradīze. Viens no Amsterdamas kolēģijas dibinātājiem, Daniēls de Brēns (1594—1664), rakstīja, ka Kristus Valstība nav garīga valstība, kas atrodas cilvēka sirdī. Skolotājs Jakobs Ostenss, koleģiants no Roterdamas, atzīmēja, ka ”patriarhi gaidīja, kad piepildīsies solījumi par dzīvi uz zemes”. Arī koleģianti gaidīja laiku, kad zemeslode kļūs par paradīzi.

Trīsvienība. Vairāki ievērojami koleģianti socīniešu uzskatu ietekmē noraidīja mācību par trīsvienību.c Piemēram, Daniēls Zvikers (1621—1678) rakstīja, ka jebkura tāda doktrīna kā trīsvienība, kas ir pretrunā ar veselo saprātu, ir ”neiespējama un aplama”. 1694. gadā tika izdota Bībele, ko bija tulkojis koleģiants Reinīrs Roleuvs. Šajā tulkojumā Jāņa evaņģēlija 1. nodaļas 1. panta beigu daļa skanēja: ”Un vārds bija dievs,” — nevis kā tradicionālajos tulkojumos: ”Un vārds bija Dievs.”d

Iknedēļas sapulces

Kaut arī koleģiantu uzskati nebija vienādi, viņu kolēģijas dažādās pilsētās darbojās visai līdzīgi. Vēsturnieks J. van Slē raksta, ka koleģiantu kustības sākumposmā sapulces tikpat kā netika gatavotas iepriekš. Balstoties uz apustuļa Pāvila vārdiem par ’praviešu dāvanu’, koleģianti uzskatīja, ka visi vīrieši, kas pieder pie draudzes, var brīvi uzstāties ar runām klātesošo priekšā. (1. Korintiešiem 14:1, 3, 26.) Tāpēc sapulces bieži vien ieilga līdz vēlai naktij, un daži apmeklētāji ”cieši iemiga”.

Vēlāk sapulces kļuva labāk organizētas. Koleģianti pulcējās ne tikai svētdienās, bet arī darbdienu vakaros. Lai runātājs un pārējie draudzes locekļi varētu sagatavoties visām sapulcēm, kas bija paredzētas gada laikā, tika iespiesta programma, kurā bija norādīti apspriežamie Bībeles panti, kā arī runātāja iniciāļi. Sapulce sākās ar dziesmu un lūgšanu, un tad runātājs paskaidroja Bībeles pantu nozīmi. Beidzis runāt, viņš aicināja vīriešus izteikties par tikko apskatīto tēmu. Pēc tam vēl viens runātājs pastāstīja, kā tos pašus Bībeles pantus var izmantot dzīvē. Sapulces nobeigumā atkal tika teikta lūgšana un dziedāta dziesma.

Harlingenas pilsētiņā Frīzlandes provincē koleģianti bija izdomājuši neparastu paņēmienu, kā panākt, lai sapulces beigtos laikā. Runātājam, kas pārtērēja viņam atvēlēto laiku, bija jāsamaksā neliela soda nauda.

Valsts mēroga saieti

Koleģianti saskatīja nepieciešamību arī pēc lielākiem saietiem. Tāpēc kopš 1640. gada koleģianti no visas valsts divas reizes gadā (pavasarī un vasarā) devās uz Reinsburgu. Kā raksta vēsturnieks E. Fikss, šie saieti viņiem ļāva ”uzzināt, ko domā, ko jūt, kam tic un ko dara viņu brāļi no citām vietām”.

Daļa koleģiantu, kas ieradās Reinsburgā, īrēja ciemā istabiņas, savukārt citi apmetās Groote Huis jeb Lielajā Mājā — koleģiantiem piederošā savrupmājā, kurā bija 30 istabas. Tur tika pasniegti ēdieni 60—70 cilvēkiem. Pēc pusdienām atbraucēji mēdza pastaigāties savrupmājas lielajā dārzā, lai pavērotu Dieva radīto, klusām parunātos vai nodotos pārdomām.

Ne visi koleģianti uzskatīja, ka ir nepieciešams kristīties, tomēr daudzi to atzina par vajadzīgu. Tāpēc kristīšana tika iekļauta lielo saietu programmā. Vēsturnieks J. van Slē stāsta, ka šī ceremonija parasti notika sestdien no rīta. Pēc dziesmas un lūgšanas tika teikta runa par kristīšanas svarīgumu. Tad runātājs uzaicināja pieaugušos, kas vēlējās kristīties, apliecināt savu ticību, piemēram, šādiem vārdiem: ”Es ticu, ka Jēzus Kristus ir dzīvā Dieva Dēls.” Runas beigās izskanēja lūgšana, un pēc tam visi klātesošie devās uz kristīšanas vietu un noskatījās, kā vīrieši un sievietes, iekāpuši ūdenī, nometās ceļos, tā ka ūdens sniedzās viņiem līdz pleciem. Tad kristītājs lēnām nolieca jaunā ticības biedra galvu uz priekšu, līdz tā pazuda zem ūdens. Kad ceremonija bija galā, visi atgriezās savās vietās, lai noklausītos vēl vienu runu.

Sestdienas pēcpusdienā pulksten piecos ar īsu Bībeles lasījumu, dziesmu un lūgšanu sākās sapulce. Lai neizrādītos, ka nav neviena runātāja, Roterdamas, Leidenes, Amsterdamas un Ziemeļholandes kolēģijas pēc kārtas nosūtīja uz saietiem oratorus. Svētdien no rīta tika atzīmēts Kunga vakarēdiens. Pēc runas, lūgšanas un dziesmas vispirms vīrieši, pēc tam sievietes iebaudīja maizi un vīnu. Svētdienas vakarpusē bija vēl citas runas, bet pirmdienas rītā visi sapulcējās uz pēdējo runu. Lielākā daļa runu, kas tika teiktas šajās sapulcēs, raksta J. van Slē, bija praktiskas dabas, Bībeles panti tika nevis vienkārši paskaidroti, bet attiecināti uz reālo dzīvi.

Reinsburgas iedzīvotāji labvēlīgi izturējās pret saietiem, kas notika viņu ciemā. Kāds komentētājs 18. gadsimtā rakstīja, ka svešinieku pieplūdums cieminiekiem bija labs ienākumu avots, jo atbraucēji pirka no viņiem ēdienus un dzērienus. Turklāt pēc katra saieta koleģianti ziedoja kādu naudas summu Reinsburgas trūkumcietējiem. 1787. gadā saietu rīkošana tika pārtraukta, un ciemata iedzīvotāji noteikti izjuta, ka viņu dzīvē kaut kā pietrūkst. Pēc tam koleģiantu kustība pamazām apsīka. Kāpēc tā notika?

Kāpēc viņu darbība apsīka

17. gadsimta beigās bija sācies strīds par saprāta nozīmi reliģijā. Daļa koleģiantu uzskatīja, ka cilvēku spriedumi jāuzskata par svarīgākiem nekā dievišķas atklāsmes, bet citi tam nepiekrita. Ar laiku šo domstarpību dēļ koleģiantu kustība sašķēlās. Tikai pēc tam, kad dedzīgākie abu viedokļu atbalstītāji bija miruši, koleģianti atkal apvienojās. Tomēr pēc šīs shizmas kustība ”nekad vairs nebija tāda pati kā agrāk”, atzīmē vēsturnieks E. Fikss.

Arī tas, ka 18. gadsimtā protestantu baznīcas sāka iecietīgāk izturēties pret dažādiem uzskatiem, sekmēja koleģiantu kustības apsīkumu. Saprāts un iecietība — vērtības, ko aizstāvēja koleģianti, — iekaroja arvien lielāku popularitāti sabiedrībā, un ”kādreiz vientuļā koleģiantisma gaisma izdzisa spožajā apgaismības rītausmā”. 18. gadsimta beigās vairākums koleģiantu bija pievienojušies menonītiem un citām reliģiskām grupām.

Koleģianti netiecās pēc vienprātības savā vidū, tāpēc atšķirīgu viedokļu bija gandrīz tikpat daudz, cik pašu koleģiantu. Viņi to saprata un neapgalvoja, ka ir ”vienoti.. vienā domā”, kaut arī uz to kristiešus mudināja apustulis Pāvils. (1. Korintiešiem 1:10.) Bet koleģianti gaidīja laiku, kad tādas būtiskas kristīgās ticības sastāvdaļas kā, piemēram, uzskatu vienotība tiešām kļūs par realitāti.

Paturot prātā, ka patiesās zināšanas koleģiantu laikā vēl nebija vairojušās, var teikt, ka no viņiem būtu ko pamācīties daudzām reliģijām mūsdienās. (Salīdzināt Daniēla 12:4.) Koleģianti pievērsa ļoti lielu uzmanību Bībeles studēšanai, un tas bija saskaņā ar apustuļa Pāvila padomu: ”Pārbaudait visu.” (1. Tesaloniķiešiem 5:21.) Pētot Bībeli, Jakobs Arminijs un citi saprata, ka vairākas senas reliģiskas doktrīnas un paražas nemaz nav balstītas uz Bībeli. Kad tas bija kļuvis skaidrs, viņiem pietika drosmes saraut saites ar lielajām reliģijām. Vai jūs rīkotos tāpat?

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 24. lpp.]

Rembrants van Reins

[Attēli 26. lpp.]

Varmondes ciems, kur meklējami koleģiantu kustības pirmsākumi, un Vlītas upe, kur notika kristīšana

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

Fons: ar American Bible Society Library, New York laipnu atļauju