Kā tikt galā ar dzīves raizēm
”NERAIZĒJIETIES par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.” (Mateja 6:34, JD.) Šis Jēzus Kristus padoms noteikti var noderēt visiem, kas dzīvo mūsdienu steidzīgajā un saspringtajā pasaulē.
Mums jāiemācās pārvarēt dažādas grūtības, pieņemt atbildīgus lēmumus un pildīt sarežģītus uzdevumus. Kā lai par to visu neraizējas? Miljoniem cilvēku ir nomākti, nomocījušies un pārguruši. Par cilvēku stāvokli liecina fakts, ka trankvilizatoru un sedatīvo līdzekļu ražošana ir kļuvusi tik ienesīga.
Kur beidzas rūpes un sākas raizes
Mums neapšaubāmi ir jāplāno tuvāka un tālāka nākotne — mums jābūt gataviem pildīt savus pienākumus, veikt uzticētos uzdevumus, pieņemt nepieciešamos lēmumus un risināt iespējamās problēmas. Bībelē mēs tiekam mudināti apsēsties, ”lai aprēķinātu izdevumus”, pirms mēs pieņemam kādu svarīgu lēmumu. (Lūkas 14:28—30.) ”Aprēķināt izdevumus” nozīmē apsvērt visus iespējamos variantus, paredzēt lēmuma iespējamās sekas un izdomāt, cik daudz laika, enerģijas un naudas prasīs lēmuma īstenošana.
Nav šaubu, ka rūpīgi pārdomāt savu nākotni ir nepieciešams, taču ņemt vērā pilnīgi visu, kas varētu notikt, nav iespējams, un to mēģināt nemaz nav saprātīgi. Piemēram, tēvs, rūpēdamies par savas ģimenes drošību, var pārdomāt, kā rīkoties, ja mājā izceltos ugunsgrēks. Viņš ir iegādājies ugunsdzēšamos aparātus un uzstādījis dūmu detektorus. Viņš ir izdomājis un izmēģinājis, kā ģimenes locekļi var izkļūt no mājas. Bet kur beidzas saprātīga, praktiska plānošana un sākas pārmērīga, nepamatota raizēšanās? Nevajadzīga raizēšanās sākas tad, kad cilvēks nepārtraukti domā par iespējamām nelaimēm, no kurām daudzas ir tikai viņa bagātās iztēles auglis. Cilvēku urda apziņa, ka viņš noteikti kaut ko nav ņēmis vērā vai nav izdarījis visu, lai pasargātu savu ģimeni. Šādas raizes nereti nomoka cilvēku pat tiktāl, ka viņš zaudē miegu.
Mozus faraona priekšā
Dievs Jehova reiz uzticēja grūtu uzdevumu savam pravietim Mozum. Vispirms Mozum bija jāiet pie izraēliešiem un jāpārliecina tie, ka Jehova ir licis viņam izvest tautu no Ēģiptes. Pēc tam Mozum bija jādodas pie faraona un jāprasa, lai tas atlaiž izraēliešus. Visbeidzot viņam bija jāved vairāki miljoni cilvēku cauri tuksnesim un kopā ar tiem jāieiet zemē, kuru apdzīvoja naidīgas tautas. (2. Mozus 3:1—10.) Šie pienākumi nepavisam nebija vienkārši. Vai lielā atbildība, kas gūlās uz Mozus pleciem, radīja viņā nevajadzīgas raizes?
Ir skaidrs, ka vairāku iemeslu dēļ Mozus bija diezgan norūpējies. Viņš jautāja Jehovam: ”Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: ”Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,” tad tie jautās: ”Kā viņu sauc?” Ko tad lai es viņiem saku?” Jehova atbildēja uz Mozus jautājumu. (2. Mozus 3:13, 14.) Mozus uztraucās arī par to, kas varētu notikt, ja faraons viņam nenoticētu. Jehova deva savam pravietim vajadzīgo atbildi. Bet vēl kaut kas nedeva Mozum mieru. Viņš sacīja Jehovam: ”Es neesmu runātājs.” Taču arī tas bija labojams. Jehova lika, lai Ārons runā Mozus vietā. (2. Mozus 4:1—5, 10—16.)
Saņēmis atbildes uz saviem jautājumiem, Mozus, kam bija stipra ticība Dievam, rīkojās, kā Jehova viņam bija pavēlējis. Mozus nevis mocīja sevi ar biedinošām domām par to, kas varētu notikt, kad viņš būs aizgājis pie faraona, bet darīja visu, kas no viņa tika prasīts. (2. Mozus 7:6.) Ja Mozus būtu padevies pārmērīgām raizēm, tās būtu mazinājušas viņa ticību un drosmi, bez kurām viņš nebūtu izpildījis savu uzdevumu.
Mozus nosvērtība šajā gadījumā ir labs piemērs, kā cilvēka rīcībā var izpausties tas, ko Pāvils sauca par ’savaldību’ un ’prātīgumu’. (2. Timotejam 1:7; Titam 2:2—6.) Ja Mozus nerīkotos saprātīgi, viņš, iespējams, būtu tik ļoti nobijies no lielās atbildības, ka nemaz nebūtu mēģinājis pildīt viņam uzticēto uzdevumu.
Kontrole pār savām domām
Kā tu jūties, kad ikdienā sastopies ar ticības pārbaudījumiem vai kādām grūtībām? Vai tu krīti panikā, jau iedomājoties vien, kādi šķēršļi un sarežģījumi var rasties nākotnē? Jeb vai tu uztver visu mierīgi? Ir dzirdēts teiciens: ”Neej pāri tiltam, pirms neesi pie tā nonācis.” Reizēm gadās, ka iztēlē radītais tilts vispār nav jāšķērso. Tāpēc nav nekādas jēgas nomocīt sevi ar to, kas varbūt nemaz nenotiks. Bībelē ir teikts: ”Raizes sirdī nospiež cilvēku.” (Salamana Pamācības 12:25, LB-26.) Ja cilvēks ir pārāk noraizējies, viņš mēdz vilcināties un atlikt lēmuma pieņemšanu, līdz kamēr ir par vēlu.
Bet vēl nopietnāks ir ļaunums, ko raizēšanās nodara cilvēka garīgumam. Jēzus Kristus teica, ka ”vārdu par valstību” cilvēka sirdī var pārmākt ”bagātības viltība” un ”šīs pasaules rūpes”. (Mateja 13:19, 22, JD.) Pārmērīgas raizes, līdzīgi ērkšķiem, kas neļauj dīgstam izaugt un nest augļus, kavē cilvēka garīgo izaugsmi un neļauj viņam nest augļus, kas slavētu Dievu. Ir cilvēki, kas pārmērīgas raizēšanās dēļ nevēlas veltīt savu dzīvi Jehovam. Viņi uztraucas, kas notiks, ja viņi nespēs dzīvot saskaņā ar šo veltīšanos.
Apustulis Pāvils rakstīja, ka garīgajā cīņā mēs ”uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi”. (2. Korintiešiem 10:5.) Mūsu niknākais ienaidnieks Sātans Velns labprāt izmantotu mūsu raizes, lai atņemtu mums drosmi un mazinātu mūsu fiziskos, emocionālos un garīgos spēkus. Viņš ļoti prasmīgi izmanto šaubas, lai ievilinātu lamatās neuzmanīgos. Tāpēc Pāvils brīdināja kristiešus: ”Nedodiet vietu velnam.” (Efeziešiem 4:27.) ”Neticīgajiem šīs pasaules dievs ir apstulbinājis prātu.” (2. Korintiešiem 4:4, JD.) Neļausim, ka viņš sāktu kontrolēt arī mūsu prātu.
Palīdzība vienmēr ir pieejama
Bērns par savām grūtībām var runāt ar tēvu, kas viņam dod padomus un viņu nomierina. Mēs par savām grūtībām varam runāt ar Jehovu — mūsu debesu Tēvu. Jehova pat saka mums, lai mēs metam uz viņu visas savas nastas un raizes. (Psalms 55:23.) Mums jābūt kā bērnam, kas pēc mierinošas sarunas ar tēvu vairs neraizējas par savām bēdām, — mums ne tikai jāizstāsta Jehovam par savām raizēm, bet arī jāatstāj tās viņa ziņā. (Jēkaba 1:6.)
Kas mums jādara, lai mēs mestu savas nastas uz Jehovu? Filipiešiem 4:6, 7 (JD) ir sacīts: ”Neraizējieties ne par ko, bet jūsu lūgšanas un aizlūgumi lai nāk Dieva priekšā; visā pateicībā izsakiet savu vēlēšanos Viņam! Un Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, lai pasarga jūsu sirdis un jūsu domas Jēzū Kristū!” Atbildot uz mūsu neatlaidīgajām lūgšanām, Jehova rada mūsos iekšēju mieru, kas pasargā prātu no nevajadzīgām raizēm. (Jeremijas 17:7, 8; Mateja 6:25—34.)
Lai mūsu rīcība saskanētu ar mūsu lūgšanām, mēs nedrīkstam ierauties sevī. (Salamana Pamācības 18:1.) Mums jāpārdomā Bībeles principi un pavēles, kas attiecas uz mūsu situāciju, lai mēs nesāktu paļauties uz savu gudrību. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Gan jauni, gan gados vecāki kristieši Bībelē un Sargtorņa biedrības publikācijās var atrast ārkārtīgi daudz padomu par to, kā pieņemt pareizus lēmumus un sekmīgi pārvarēt grūtības. Turklāt kristiešu draudzē ir gudri un pieredzējuši vecākie, kā arī citi garīgi nobrieduši kristieši, kas vienmēr ir gatavi ar mums aprunāties. (Salamana Pamācības 11:14; 15:22.) Cilvēki, kas mūsu situāciju spēj novērtēt bez tā satraukuma, kāds ir mums pašiem, un raugās uz problēmām no Dieva viedokļa, var palīdzēt arī mums paskatīties uz tām nedaudz citādi. Cits cilvēks nepieņems lēmumu mūsu vietā, taču viņš var mūs ļoti uzmundrināt un sniegt nenovērtējamu atbalstu.
”Ceri uz Dievu”
Nav noliedzams, ka mūsu reālās problēmas rada pietiekami daudz uztraukuma, tāpēc nav vērts vēl raizēties par iedomātām problēmām. Ja raizes par to, kas varētu notikt, rada mūsos bailes un nemieru, griezīsimies pie Jehovas lūgšanā. Izmantosim viņa Rakstus un organizāciju, lai gūtu nepieciešamo vadību, gudrību un līdzsvaru. Tad mēs pārliecināsimies, ka jebkuros apstākļos mēs varam saņemt palīdzību, lai tiktu galā ar mūsu grūtībām.
Psalmu sacerētājs, juzdams smagumu un nemieru sirdī, dziedāja: ”Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” (Psalms 42:12.) Teiksim sev tādus pašus vārdus.
Centīsimies saprāta robežās paredzēt iespējamo un neparedzamo atstāsim Jehovas ziņā. ”Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.” (1. Pētera 5:7, JD.)
[Attēls 23. lpp.]
Vai tu, tāpat kā Dāvids, met savas nastas un raizes uz Jehovu?