Kāda nozīme Mozus dzīvei ir mūsdienās?

DAUDZIEM zinātniekiem un kritiķiem Mozus nav nekas vairāk kā mitoloģisks tēls. Viņi noraida Bībeles vēstījumu, ņemot par pamatu kritērijus, pēc kuriem arī tādi cilvēki kā Platons un Sokrats būtu jāuzskata par mītiem.

Tomēr, kā jau mēs noskaidrojām, nav pamata uzskatīt, ka Bībeles vēstījums par Mozu būtu izdomāts. Gluži otrādi, pastāv ārkārtīgi daudz pierādījumu, kas ticīgus cilvēkus pārliecina, ka visa Bībele ir ”Dieva vārdi”.a (1. Tesaloniķiešiem 2:13; Ebrejiem 11:1.) Šādi cilvēki pētī Mozus dzīvi, nevis lai uzkrātu kaut kādas teorētiskas zināšanas, bet lai veidotu sevī ticību.

Kāds Mozus bija patiesībā?

Kinofilmu veidotāji parasti akcentē Mozus drosmi — īpašību, ko skatītāji vēlas redzēt filmu varoņos —, un drosme Mozum nenoliedzami piemita. (2. Mozus 2:16—19.) Taču pirmkārt un galvenokārt viņš bija cilvēks ar ļoti stipru ticību. Norādīdams, cik reāls Mozum bija Dievs, apustulis Pāvils vēlāk sacīja, ka ”it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja”. (Ebrejiem 11:24—28.)

Tātad no Mozus mēs varam mācīties, cik svarīgi ir attīstīt personīgas attiecības ar Dievu. Ja arī mēs dzīvosim, it kā redzēdami Dievu, mēs nekad nerīkosimies viņam nepatīkamā veidā. Jāatzīmē, ka pamats Mozus ticībai tika ielikts jau tad, kad viņš vēl bija mazs, un vēlāk viņa ticība izrādījās tik stipra, ka ”visas ēģiptiešu gudrības” to nespēja sagraut. (Apustuļu darbi 7:22.) Vecāki, vai tas nav labs pamudinājums mācīt savus bērnus par Dievu jau no mazotnes? (Salamana Pamācības 22:6; 2. Timotejam 3:15.)

Ievērības cienīga ir arī Mozus pazemība. Viņš bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Mozus 12:3.) Tāpēc Mozus labprāt atzina savas kļūdas. Viņš aprakstīja epizodi no savas dzīves, kad aiz nolaidības nebija apgraizījis savu dēlu. (2. Mozus 4:24—26.) Viņš arī atklāti pastāstīja par gadījumu, kad nebija devis Dievam godu un par to bija izpelnījies Dieva nosodījumu. (4. Mozus 20:2—12; 5. Mozus 1:37.) Turklāt Mozus bija gatavs uzklausīt padomus. (2. Mozus 18:13—24.) Cik labs piemērs vīriem, tēviem un citiem vīriešiem, kam ir piešķirta kaut kāda vara!

Tiesa, ir kritiķi, kas apšauba Mozus lēnprātību, norādīdami uz gadījumiem, kad viņš ir rīkojies skarbi. (2. Mozus 32:26—28.) Kā izteicās Džonatans Kiršs, ”Bībelē aprakstītais Mozus reti ir pazemīgs, nekad nav lēnprātīgs, un viņa rīcību ne vienmēr var raksturot kā taisnīgu. Atsevišķos šausminošos momentos.. viņš sevi atklāj kā augstprātīgu, asinskāru un nežēlīgu cilvēku.” Šāds skatījums ir šaurs un neobjektīvs, jo autors nav ņēmis vērā faktu, ka Mozu uz skarbu rīcību mudināja nevis cietsirdība, bet spēcīga taisnības mīlestība un neiecietība pret ļaunumu. Mūsdienās, kad ir tik populāri izturēties ar iecietību pret amoralitāti, Mozus rīcība mums atgādina, cik svarīgi ir stingri turēties pie augstām morāles normām. (Psalms 97:10.)

Mozus uzrakstītie darbi

Mozus savas dzīves laikā ir uzrakstījis daudz dažāda rakstura darbu. To vidū ir dzeja (Ījaba grāmata, 90. psalms), vēsturiska proza (Pirmā, Otrā un Ceturtā Mozus grāmata), raduraksti (Pirmās Mozus grāmatas 5., 11., 19., 22., 25. nodaļa) un iespaidīgs likumu krājums, ko sauc par Mozus bauslību (Otrās Mozus grāmatas 20.—40. nodaļa, Trešā, Ceturtā un Piektā Mozus grāmata). Šajā Dieva iedvesmotajā bauslībā ietilpa priekšstati, likumi un valsts pārvaldes principi, kas par daudziem gadsimtiem apsteidza savu laiku.

Zemēs, kur valsts vadība atrodas baznīcas galvas rokās, bieži ir vērojama neiecietība, reliģiska apspiešana un ļaunprātīga varas izmantošana. Mozus bauslība noteica, ka baznīcai ir jābūt atdalītai no valsts. Ķēniņam nebija atļauts pildīt priestera pienākumus. (2. Laiku 26:16—18.)

Mozus bauslībā bija ietverti arī norādījumi par higiēnu un slimību apkarošanu, kas ir saskaņā ar mūsdienu zinātnes atzinumiem. Tādi, piemēram, bija likumi, kuros bija prasīts izolēt slimniekus un aprakt cilvēku atkritumvielas. (3. Mozus 13:1—59; 14:38, 46; 5. Mozus 23:14.) Šis fakts ir ievērības cienīgs, ja ņem vērā, kādas tolaik bija ēģiptiešu medicīniskās zināšanas. Lielāko daļu ēģiptiešu praktizēto ārstniecības paņēmienu veidoja bīstams spiritisma un māņticības sajaukums. Mūsdienās miljoniem cilvēku attīstības zemēs varētu izvairīties no slimībām un nāves, ja ievērotu higiēnas normas, kuras mācīja Mozus.

Kristieši nav pakļauti Mozus bauslības prasībām. (Kolosiešiem 2:13, 14.) Tomēr pētīt tajā ietvertos principus joprojām ir ļoti noderīgi. Bauslība noteica, ka izraēliešiem ir jāpielūdz vienīgi Dievs un jāvairās no elkdievības. (2. Mozus 20:4; 5. Mozus 5:9.) Tā mudināja bērnus godāt savus vecākus. (2. Mozus 20:12.) Tāpat bauslība parādīja, ka ir nosodāmi slepkavot, pārkāpt laulību, zagt, melot un iekārot. (2. Mozus 20:13—17.) Tie ir principi, kurus kristieši augstu vērtē arī mūsdienās.

Tāds pravietis kā Mozus

Mēs dzīvojam grūtos laikos, kad cilvēcei ir ļoti nepieciešams tāds vadonis kā Mozus — personība, kurai piemistu ne tikai spēks un autoritāte, bet arī godīgums, drosme, līdzjūtība un spēcīga taisnības mīlestība. Pēc Mozus nāves izraēlieši, iespējams, domāja: ”Vai uz zemes kādreiz vēl parādīsies cilvēks, kas līdzinātos Mozum?” Interesanti, ka Mozus uz šo jautājumu bija atbildējis pats.

Mozus sarakstītajos darbos ir paskaidrots, kā pasaulē ir ienākušas slimības un nāve un kāpēc Dievs ir ļāvis pastāvēt ļaunumam. (1. Mozus 3:1—19; Ījaba 1., 2. nodaļa.) 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 15. pantā ir pierakstīts pirmais no Dieva pravietojumiem — solījums, ka ļaunums galu galā tiks iznīdēts. Kādā veidā? Kā izriet no pravietojuma, bija jāpiedzimst kādam, ar kura starpniecību nāktu glābšana. Šis pravietojums viesa cerību, ka parādīsies Mesija un atbrīvos cilvēci. Bet kam bija jākļūst par apsolīto Mesiju? Mozus mums palīdz šo jautājumu noskaidrot.

Neilgi pirms savas nāves Mozus izteica šādus pravietiskus vārdus: ”Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (5. Mozus 18:15.) Vēlāk apustulis Pēteris šos vārdus attiecināja uz Jēzu. (Apustuļu darbi 3:20—26.)

Lielākā daļa ebreju autoru noliedz jebkādu Jēzus līdzību ar Mozu. Pēc viņu domām, šie vārdi var attiekties uz jebkuru Dieva pravieti, kas nāca pēc Mozus. Taču ir jāņem vērā tas, kas ir rakstīts 5. Mozus grāmatas 34. nodaļas 10. pantā: ”Israēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.”

Tiesa, pēc Mozus bija daudz Dievam uzticīgu praviešu, kā Jesaja un Jeremija. Bet nevienam no tiem nebija tik unikālu attiecību ar Dievu, kādas bija Mozum, ar kuru Dievs bija runājis ”vaigu vaigā”. Tāpēc Mozus solījums par tādu pravieti kā viņš var attiekties tikai uz vienu personu — Mesiju. Interesanti, ka pirms kristietības rašanās un līdz ar to arī pirms viltus kristiešu organizētajām reliģiskajām vajāšanām ebreju garīgās autoritātes bija tādās pašās domās. Par to liecina ebreju autoru darbi, piemēram, Midrash Rabbah, kurā Mozus ir nodēvēts par ”gaidāmā Izpircēja” jeb Mesijas priekšgājēju.

Paralēles Jēzus un Mozus dzīvē un personībā ir nenoliedzamas. (Skat. ”Jēzus — pravietis, kas līdzīgs Mozum”.) Jēzum ir liels spēks un vara. (Mateja 28:19.) Viņš ir ”lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. (Mateja 11:29.) Jēzus ienīst nelikumības un netaisnību. (Ebrejiem 1:9.) Tā kā viņam piemīt šādas īpašības, viņš var cilvēcei nodrošināt vadību, kāda tai ir nepieciešama. Tieši Jēzus ir tas, kurš visā drīzumā iznīdēs ļaunumu un atjaunos uz zemes paradīzes apstākļus, par kādiem stāstīts Bībelē.b