Pagānisma saplūšana ar kristietību

VIENS no arhitektūras pieminekļiem, ko parasti apmeklē Romas tūristi, ir Panteons. Šis romiešu arhitektūras šedevrs ir viena no nedaudzajām celtnēm, kas saglabājusies būtībā tāda pati, kāda tā tika uzcelta pirms daudziem gadsimtiem. Panteonu sāka celt Agripas laikā, ap 27. gadu p.m.ē., un tas tika atjaunots Adriāna laikā, ap mūsu ēras 120. gadu. Iespaidīgs ir ēkas kupols, kura izmēri palika nepārspēti daudzus gadsimtus, — tā diametrs ir 43 metri. Panteons sākotnēji bija pagānu templis — par to liecina arī tempļa nosaukums, kas tulkojumā nozīmē ’vieta visiem dieviem’. Mūsdienās Panteons ir katoļu baznīca. Kādam šādas pārmaiņas varētu likties neparastas. Bet vai tās ir neparastas?

Pāvests Bonifācijs IV 609. gadā iesvētīja Panteonu, un tā templis, kas ilgu laiku bija pamests, pārtapa par ”kristīgu” baznīcu. Tai tika dots nosaukums ”Santa Maria Rotunda”. Rakstā, kas 1900. gadā bija publicēts Itālijas jezuītu izdevumā La Civiltà Cattolica, ir norādīts, ka galvenais Bonifācija nodoms bija ar šo templi ”godināt visus kristīgos mocekļus vai, precīzāk, visus svētos un visvairāk — Jaunavu Dievmāti”. Nosaukumi ”Santa Maria ad Martyres” un ”Santa Maria Rotunda”, ko Romas katoļu baznīca ir devusi Panteonam, liecina par šo nebībelisko nolūku. (Salīdzināt Apustuļu darbi 14:8—15.)

Minētajā rakstā stāstīts, ka pavisam maz ir bijis jādara, lai Panteons atbilstu savam jaunajam uzdevumam. ”Bonifācijs rīkojās saskaņā ar vienkāršajiem un cēlajiem likumiem, ko jau bija iedibinājis Sv. Gregors Lielais [pāvests Gregors I], viņa priekštecis, maestro un paraugs pagānu tempļu pielāgošanā kristīgas pielūgsmes vajadzībām.” Kādi bija minētie likumi?

Vēstulē, kuru Gregors 601. gadā rakstīja kādam misionāram, kas devās uz pagānisko Britāniju, viņš deva šādus norādījumus: ”Elku tempļi minētajā zemē nav jāiznīcina, jāiznīcina tikai elki, kas ir tajos.. Ja minētie tempļi ir labi būvēti, tos nepieciešams pārveidot, lai tie vairs netiktu lietoti ļauno garu godināšanai, bet noderētu kalpošanai patiesajam Dievam.” Gregors uzskatīja, ka pagānu tautas, redzot savus bijušos tempļus neskartus, tos labprātāk apmeklēs. Pagāni mēdza ”nogalināt daudz vēršu, lai upurētu ļaunajiem gariem”, pāvests rakstīja un izteica cerību, ka pagāni ”vairs neupurēs dzīvniekus velnam, bet nogalinās tos savas miesas stiprināšanai par slavu Dievam”.

Lai pievērstu ticībai cilvēkus no pagānu reliģijām, katoļi bijušo tempļu tuvumā dibināja arī baznīcas, kas tika veltītas ”kristīgajiem” aizbildņiem. Katolicisms pārņēma senus svētkus, piešķirot tiem ”kristīgu” nozīmi. Laikrakstā La Civiltà Cattolica par šīm izmaiņām tika rakstīts: ”Visiem mūsdienu pētniekiem ir zināms, ka daži agrīno kristiešu paradumi un rituāli bija cieši saistīti ar pagānu ieražām un dzīvesveidu. Tie bija paradumi, kas cilvēkiem bija ļoti dārgi, ieražas, kas bija ārkārtīgi dziļi iesakņojušās un nostiprinājušās senās pasaules sabiedriskajā un privātajā dzīvē. Labestīgā un gudrā māte baznīca neuzskatīja, ka viņai tās jāiznīcina, — viņa, pārveidojot tās kristīgā garā, paceļot tās jaunā godā un dodot tām jaunu dzīvību, guva pār tām virsroku ar spēcīgiem un tajā pašā laikā maigiem līdzekļiem, lai bez nevajadzīga nemiera iegūtu gan masu, gan izglītoto cilvēku dvēseles.”

Viens no pazīstamākajiem piemēriem, kas parāda, kā baznīca pieņēma pagānu tradīcijas, ir Ziemassvētki. 25. decembris ir datums, kad romieši svinēja ”neuzvaramās saules dzimšanas dienu” (dies natalis Solis Invicti).

Vēlēdamās iegūt pagānu sirdis, baznīca atkāpās no patiesības. Tā attaisnoja pretrunīgu ticējumu saplūšanu, pagānu reliģiju uzskatu pārņemšanu un ieražas, kas bija ”dārgas tautas masām”. Tā radās uzskatu ziņā jaukta, no patiesības atkritusi baznīca, kas bija ievērojami attālinājusies no īstās kristietības mācībām. Ja ņem vērā šos faktus, tad Panteona — ”visiem dieviem” veltītā romiešu tempļa — pārtapšana par katoļu baznīcu, kas veltīta Marijai un visiem ”svētajiem”, nešķiet nemaz tik neparasta.

Tomēr nav noliedzams, ka nepietiek veltīt templi kādam citam vai mainīt reliģisku svinību nosaukumu, lai ”ļauno garu godināšana” pārvērstos par ”kalpošanu patiesajam Dievam”. ”Kā sader Dieva svētnīca ar elkiem?” jautāja apustulis Pāvils. ”Aizejiet no viņu vidus un nošķirieties, saka Kungs, un netīram nepieskarieties! Un es jūs pieņemšu, un es būšu jums Tēvs, un jūs būsiet mani dēli un meitas, saka visspēcīgais Kungs.” (2. Korintiešiem 6:16—18, JD.)