Pēdējā diena cilvēka Jēzus dzīvē

Rit mūsu ēras 33. gads. Ir piektdienas pievakare, 14. nīsans. Neliela cilvēku grupiņa ir sapulcējusies, lai apglabātu savu draugu. Viens no šiem cilvēkiem, vārdā Nikodēms, ir atnesis smaržvielas, ar ko sagatavot mirušā drauga ķermeni apglabāšanai. Cilvēku pulkā ir arī Jāzeps — viņš ir atnesis tīru auduma gabalu, kurā ietīt mirušā drauga savainoto ķermeni.

KAS ir šie cilvēki, un kas ir viņu draugs? Vai tikko minētais notikums kaut kā ir saistīts ar mūsu dzīvi? Pirms mēs atbildam uz šiem jautājumiem, izsekosim kādas ļoti nozīmīgas dienas notikumiem no paša sākuma.

Ceturtdienas vakars, 14. nīsans

Virs Jeruzalemes lēni kāpj spožs, apaļš mēness. Pamazām pierimst lielās pilsētas kņada. Gaisā ir jūtama ceptas jēra gaļas smarža. Tūkstošiem cilvēku gatavojas īpašam notikumam — Pasā svētku svinēšanai.

Lielā viesistabā pie klāta galda sēž Jēzus Kristus un viņa divpadsmit apustuļi. Jēzus saka: ”Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu.” (Lūkas 22:15, LB-65r.) Jēzus zina, ka viņa reliģiskie ienaidnieki ir apņēmušies panākt viņa nāvi. Bet šajā pašā vakarā, vēl pirms Jēzus nāves, ir jānotiek kaut kam ļoti svarīgam.

Pēc Pasā svētku svinēšanas Jēzus paziņo: ”Viens no jums mani nodos.” (Mateja 26:21.) Apustuļi ir ļoti satraukti. Kurš no viņiem tas varētu būt? Pēc kāda brīža Jēzus saka Jūdam Iskariotam: ”Ko tu dari, to dari drīz!” (Jāņa 13:27.) Pārējie apustuļi joprojām nezina, ka nodevējs ir Jūda. Viņš dodas prom, lai padarītu savu netīro darbu.

Īpašs atceres vakars

Jēzus iedibina jaunus svētkus — savas nāves atceres vakaru. Viņš paņem maizes gabalu, pasaka pateicības lūgšanu un sadala maizi. ”Ņemiet, ēdiet,” Jēzus aicina. ”Tā ir mana miesa, kas par jums top dota.” Kad visi apustuļi ir nedaudz iebaudījuši maizi, Jēzus paņem kausu ar sarkanvīnu un pasaka lūgšanu. ”Dzeriet visi no tā,” viņš aicina apustuļus un paskaidro: ”Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas.” Pēc tam viņš saviem vienpadsmit uzticamajiem apustuļiem pavēl: ”To dariet mani pieminēdami.” (Mateja 26:26—28; Lūkas 22:19, 20; 1. Korintiešiem 11:24, 25.)

Šajā vakarā Jēzus sagatavo apustuļus gaidāmajiem pārbaudījumiem un apliecina viņiem savu dziļo mīlestību. ”Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem,” saka Jēzus. ”Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu.” (Jāņa 15:13—15.) Vienpadsmit apustuļi ir pierādījuši, ka viņi tiešām ir īsti draugi, jo ir palikuši kopā ar Jēzu visās grūtībās.

Vēlāk tajā pašā vakarā vai varbūt jau pēc pusnakts Jēzus saka neaizmirstamu lūgšanu un pēc tam kopā ar apustuļiem dzied dziesmas, kurās slavē Jehovu. Pilnmēness gaismā viņi atstāj pilsētu un dodas pāri Kidronas ielejai. (Jāņa 17:1—18:1.)

Ģetzemanes dārzā

Pēc neilga laika Jēzus un apustuļi ir sasnieguši Ģetzemanes dārzu. Astoņiem apustuļiem Jēzus lūdz palikt pie ieejas dārzā, bet Pēteri, Jēkabu un Jāni viņš aicina sev līdzi un dodas dārza iekšienē. Šiem trim apustuļiem Jēzus saka: ”Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeitan un esiet nomodā.” (Marka 14:33, 34.)

Apustuļi paliek turpat, bet Jēzus dodas tālāk. Iegājis nedaudz dziļāk dārzā, viņš skaļā balsī un ar asarām acīs lūdz Dievu: ”Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis.” Uz Jēzus pleciem gulstas milzīga atbildība. Domas par to, ko teiks Jehovas ienaidnieki, kad viņa Dēls tiks sodīts kā noziedznieks, sagādā Jēzum lielas sāpes. Bet vēl sāpīgāk viņam ir iedomāties, kāds negods tiktu darīts mīļā debesu Tēva vārdam, ja viņš neizturētu šo smago pārbaudījumu. Jēzus lūgšana ir tik dedzīga un uztraukums tik liels, ka viņa sviedri pil zemē kā asins lāses. (Lūkas 22:42, 44.)

Kad Jēzus ir lūdzis Dievu trešo reizi, dārzam tuvojas cilvēki ar lāpām un lukturiem rokās. Jūda Iskariots, kas iet pūļa priekšgalā, tūlīt dodas pie Jēzus. ”Esi sveicināts, Rabi,” saka Jūda un noskūpsta Jēzu. ”Jūda, vai tu skūpstīdams nododi Cilvēka Dēlu?” jautā Jēzus. (Mateja 26:49; Lūkas 22:47, 48; Jāņa 18:3.)

Tikai tagad apustuļi saprot, kas notiek. Šie cilvēki ir atnākuši, lai sagūstītu viņu Kungu, viņu labāko draugu! Pēteris satver zobenu un nocērt ausi augstā priestera kalpam. ”Diezgan!” iesaucas Jēzus. ”Pietiek.” Viņš tūlīt pat izdziedina ievainoto kalpu un pavēl Pēterim: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Lūkas 22:50, 51; Mateja 26:52.) Kareivji satver un sasien Jēzu. Bailēs un apjukumā apustuļi pamet Jēzu un metas bēgt. (Mateja 26:56; Jāņa 18:12.)

Piektdienas rīts, 14. nīsans

Ir jau krietni pāri pusnaktij, tuvojas piektdienas rīts. Jēzus tiek aizvests pie Annas — cilvēka, kas pirms kāda laika bija augstais priesteris un joprojām ir ievērojama un ietekmīga persona sabiedrībā. Anna iztaujā Jēzu un tad liek vest viņu uz augstā priestera Kajafas māju, kur ir sapulcējušies sinedrija locekļi.

Reliģiskie vadoņi meklē lieciniekus, lai safabricētu apsūdzību pret Jēzu. Bet viltus liecinieki nespēj saskaņot savas liecības. Jēzus vēro notiekošo klusējot. Tad Kajafa nolemj izmēģināt citu taktiku. Viņš jautā: ”Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus tiešām ir Dieva Dēls, tāpēc viņš drosmīgi atbild: ”Tas es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” (Mateja 26:63; Marka 14:60—62.)

”Viņš ir Dievu zaimojis,” iesaucas Kajafa. ”Kam mums vēl liecinieku vajaga?” Daži no klātesošajiem pļaukā Jēzu un spļauj uz viņu. Citi sit viņam ar dūrēm un zaimo viņu. (Mateja 26:65—68; Marka 14:63—65.) Agrā piektdienas rītā sinedrijs sapulcējas vēlreiz, acīmredzot tādēļ, lai spriedums, kas tika pieņemts slepenās nakts tiesas laikā, izskatītos kaut nedaudz likumīgs. Arī šoreiz Jēzus bezbailīgi apstiprina, ka viņš ir Kristus, Dieva Dēls. (Lūkas 22:66—71.)

Pēc tam augstie priesteri un tautas vecaji ved Jēzu pie Jūdejas pārvaldnieka Poncija Pilāta. Viņi vēlas, lai Pilāts tiesātu Jēzu, un apgalvo, ka Jēzus musina tautu, aizliedz maksāt nodokļus ķeizaram un pats sevi sauc par Kristu, ķēniņu. (Lūkas 23:2; salīdzināt Marka 12:17.) Nopratinājis Jēzu, Pilāts paziņo: ”Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu.” (Lūkas 23:4.) Kad Pilāts uzzina, ka Jēzus ir no Galilejas, viņš to sūta pie Hēroda Antipas — Galilejas valdnieka, kas ieradies Jeruzalemē uz Pasā svētkiem. Hērods nemaz nevēlas panākt taisnīgu spriedumu šajā lietā. Viņš grib, lai Jēzus izdara kādu brīnumu. Tā kā Jēzus nevēlas apmierināt viņa ziņkāri un visu laiku klusē, Hērods un viņa kareivji, paņirgājušies par Jēzu, sūta to atpakaļ pie Pilāta.

”Ko tad šis ļauna darījis?” vēlreiz jautā Pilāts. ”Es pie viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.” (Lūkas 23:22.) Pēc Pilāta pavēles Jēzus tiek sists ar pātagu, kas atstāj uz Jēzus muguras asiņojošas brūces. Kareivji uzliek Jēzum galvā ērkšķu kroni. Viņi ņirgājas par Jēzu un ar nūjas sitieniem dzen ērkšķu vainagu arvien dziļāk galvas ādā. Paciezdams neaprakstāmās sāpes un necilvēcīgo apiešanos, Jēzus tomēr nezaudē cieņu un saglabā apbrīnojamu garīgu spēku.

Pilāts, laikam cerēdams, ka Jēzus samocītais izskats izraisīs cilvēkos līdzjūtību, vēlreiz ved viņu pūļa priekšā. ”Redziet, es viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie viņa neatrodu,” Pilāts paziņo. Bet augstie priesteri sāk kliegt, pieprasot Jēzus nāvessodu. (Jāņa 19:4—6.) Redzēdams, ka pūlis nemaz negrasās piekāpties, Pilāts padodas un pavēl izpildīt nāvessodu.

Mokpilna nāve

Pavisam nedaudz ir palicis līdz dienvidum, kad Jēzus tiek aizvests uz Golgātu — kādu vietu ārpus Jeruzalemes. Ar lielām naglām Jēzus rokas un kājas tiek piesistas pie moku staba. Kad stabs tiek piecelts, rodas nepanesamas sāpes, jo ķermeņa svars plēš naglu radītās brūces. Diezgan daudz cilvēku ir sapulcējušies, lai redzētu, kā tiek sodīts Jēzus un divi noziedznieki. No pūļa atskan nicīgi izsaucieni. Augstie priesteri un citi cilvēki pūlī izsmej Jēzu: ”Citiem viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt.” Pat kareivji un abi noziedznieki, kas ir blakus Jēzum, apsmej viņu. (Mateja 27:41—44.)

Pašā dienas vidū pēkšņi notiek kaut kas neparasts — Dievs liek iestāties dīvainai tumsai, kas klāj zemi trīs stundas.a Varbūt tieši šīs neparastās parādības dēļ viens no ļaundariem, kas ir piesists pie staba blakus Jēzum, apsauc noziedznieku, kas atrodas Jēzum otrā pusē. Pēc tam viņš uzrunā Jēzu un lūdz: ”Piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Šim cilvēkam pirms pašas nāves ir radusies apbrīnojama ticība. ”Tu būsi ar mani paradīzē,” Jēzus viņam apliecina. (Lūkas 23:39—43.)

Ap trijiem dienā Jēzus jūt, ka viņa nāves brīdis ir pavisam tuvu. ”Man slāpst!” Jēzus saka. Pēc tam viņš skaļi iesaucas: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Juzdams, ka Tēvs ir it kā noņēmis no viņa aizsardzību, lai viņa uzticība tiktu pārbaudīta līdz galējai robežai, Jēzus citē vārdus no Dāvida psalma. Tad kāds paceļ pie Jēzus lūpām sūkli ar skābu vīnu. Dabūjis nedaudz vīna, Jēzus saka: ”Viss piepildīts!” Viņš vēl pēdējo reizi iesaucas: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” Jēzus galva noslīd uz krūtīm. Viņš ir miris. (Jāņa 19:28—30; Mateja 27:46; Lūkas 23:46; Psalms 22:2.)

Vakaram tuvojoties, Jēzus ķermenis tiek steigā sagatavots apbedīšanai, jo ar saulrietu sāksies sabats (15. nīsans). Jāzeps no Arimatijas — pazīstams sinedrija loceklis, kas slepenībā ir bijis Jēzus māceklis, — saņem atļauju apbedīt Jēzu. Nikodēms, kurš, tāpat kā Jāzeps, ir sinedrija loceklis un slepenībā tic Jēzum, atnes simts romiešu mārciņas smaržvielu. Jēzus draugi noliek viņa ķermeni nesen izveidotās kapenēs, kas atrodas turpat blakus.

Jēzus ir dzīvs!

Svētdienas rītā vēl pirms gaismas Marija Magdalēna kopā ar citām sievietēm jau ir ceļā uz kapenēm, kur apglabāts Jēzus. Bet kas tas! Akmens, kas nosedza ieeju kapenēs, ir novelts malā, un kapenes ir tukšas. Marija Magdalēna metas prom, lai par to paziņotu Pēterim un Jānim. (Jāņa 20:1, 2.) Tikko Marija ir prom, pārējām sievietēm parādās eņģelis. ”Nebīstieties,” viņš saka. ”Eita steigšus un sakait viņa mācekļiem, ka viņš ir no miroņiem augšām cēlies.” (Mateja 28:2—7.)

Sievietes dodas prom un ceļā satiek pašu Jēzu. ”Eita un sakait to maniem brāļiem,” Jēzus viņām pavēl. (Mateja 28:8—10.) Vēlāk Jēzus parādās arī Marijai Magdalēnai, kas ir atgriezusies pie kapenēm un raud. Nespēdama apvaldīt lielo prieku, viņa steidzas prom, lai paziņotu mācekļiem brīnišķīgos jaunumus. (Jāņa 20:11—18.) Šajā neaizmirstamajā dienā augšā celtais Jēzus parādās dažādiem mācekļiem piecas reizes, izklīdinot jebkādas šaubas par to, vai viņš patiešām ir dzīvs.

Jēzus un mūsu dzīve

Kā notikumi, kas norisinājušies pirms 1966 gadiem, varētu attiekties uz cilvēkiem, kas dzīvo 21. gadsimta priekšvakarā? Atbilde uz šo jautājumu ir atrodama vārdos, ko teica viens no šo notikumu aculieciniekiem: ”Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1. Jāņa 4:9, 10.)

Kristus dotais izpirkuma upuris dara iespējamas labas attiecības ar Dievu. Pirmais cilvēks Ādams sacēlās pret Dievu, tāpēc visi Ādama pēcnācēji mantoja no viņa grēku un nāvi. Turpretī Jēzus upurēja savu dzīvību, lai izpirktu cilvēci no grēka un nāves un Dievam būtu pamats izturēties pret cilvēkiem ar žēlsirdību un labvēlību. (1. Timotejam 2:5, 6.) Ja cilvēks tic grēkus izlīdzinošajam Jēzus upurim, viņš var tikt atbrīvots no lāsta, ko ir mantojis no Ādama. (Romiešiem 5:12; 6:23.) Un tas savukārt padara iespējamas tuvas attiecības ar mīlošo debesu Tēvu — Dievu Jehovu. Jēzus izcilais upuris var dot iespēju dzīvot bezgalīgi. (Jāņa 3:16; 17:3.)

Par šiem un vēl citiem jautājumiem tiks runāts ceturtdienas, 1. aprīļa, vakarā, kad vairāki miljoni cilvēku visā pasaulē sapulcēsies, lai atcerētos Jēzus Kristus nāves dienu. Mēs aicinām arī jūs piedalīties šajā pasākumā. Jehovas liecinieki jums labprāt pastāstīs, kur un cikos tas notiks jūsu apkārtnē. Atnākot uz Atceres vakaru, jums radīsies lieliska iespēja vēl labāk novērtēt visu, ko mūsu mīlošais Dievs un viņa Dēls paveica pēdējā dienā, kuru cilvēks Jēzus nodzīvoja uz zemes.

[Zemsvītras piezīme]

[Tabula/Attēli 7. lpp.]

JĒZUS NĀVE UN AUGŠĀMCELŠANĀS

Sestdiena Pilāts dod atļauju sargāt Jēzus kapu. 127., 8. un 9. rindk.

[Zemsvītras piezīme]