Esi nomodā par mācību

”Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. TIMOTEJAM 4:16)

1., 2. Kāpēc mūsdienās ir ļoti vajadzīgi dedzīgi skolotāji?

”EITA un darait par mācekļiem visas tautas, ..tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.) Saskaņā ar šo Jēzus Kristus pavēli visiem kristiešiem jācenšas kļūt par skolotājiem. Mūsdienās ir vajadzīgi dedzīgi skolotāji, kas godprātīgiem cilvēkiem palīdzētu uzzināt par Dievu, kamēr tas vēl ir iespējams. (Romiešiem 13:11.) Apustulis Pāvils izteica šādu pamudinājumu: ”Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā!” (2. Timotejam 4:2, JD.) Sludināt vārdu nozīmē mācīt cilvēkus gan draudzē, gan arī ārpus tās. Sludināt nenozīmē tikai darīt zināmu Dieva vēsti. Lai ieinteresēti cilvēki kļūtu par mācekļiem, viņiem nepieciešama laba apmācība.

² Mēs dzīvojam grūtos laikos. (2. Timotejam 3:1.) Cilvēku domāšanu veido laicīgas filozofijas un viltus mācības. Daudzi ir ”aptumšojušies savā sapratnē” un ”zaudējuši kauna jūtas”. (Efeziešiem 4:18, 19, LB-65r.) Daudziem sāpes sagādā emocionālas rētas. Cilvēki ir ”novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mateja 9:36.) Bet mēs, prasmīgi mācot godprātīgus cilvēkus, varam sniegt palīdzību, lai viņi izmainītu savu dzīvi.

Skolotāji draudzē

3. a) Kas ir ietverts Jēzus pavēlē mācīt cilvēkus? b) Kas galvenokārt ir atbildīgi par mācīšanu draudzē?

³ Bībeles nodarbību laikā personiska uzmanība tiek veltīta daudziem miljoniem cilvēku. Bet arī pēc kristīšanās jaunajiem mācekļiem nepieciešama palīdzība, lai viņi ”iesakņotos un stipri stāvētu” ticībā. (Efeziešiem 3:17.) Mēs pildām Jēzus pavēli, kas pierakstīta Mateja 28:19, 20, un aicinām uz Jehovas organizāciju jaunos mācekļus, kuri ļoti daudz iegūst no apmācības draudzē. Efeziešiem 4:11—13 ir sacīts, ka draudzē daži vīrieši ir iecelti ”par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu”. Reizēm mācīt draudzē nozīmē ’pārliecināt, pamudināt, norāt visā pacietībā’. (2. Timotejam 4:2, JD.) Mācītāju jeb skolotāju darbs bija tik svarīgs, ka Pāvils vēstulē korintiešiem tos minēja tūlīt pēc apustuļiem un praviešiem. (1. Korintiešiem 12:28.)

4. Kā mācītprasme mums palīdz ievērot norādījumu, kas dots Ebrejiem 10:24, 25?

⁴ Visi kristieši draudzē nav vecākie jeb draudzes pārraugi. Tomēr visiem draudzes locekļiem ir teikts, lai viņi paskubinātu cits citu ”uz mīlestību un labiem darbiem”. (Ebrejiem 10:24, 25.) Lai to darītu sapulcēs, draudzes locekļiem jāsniedz pārdomātas atbildes, kas stiprina ticību un uzmundrina klausītājus. Pieredzējuši Valstības sludinātāji var ’paskubināt citus uz labiem darbiem’, daloties savās zināšanās un pieredzē ar jauniem sludinātājiem, kad viņi kopā strādā tīrumā. Šādās un citās situācijās mēs varam iemācīt cits citam ļoti daudz noderīga. Piemēram, garīgi nobriedušām sievietēm ir teikts, lai viņas ”māca labu”. (Titam 2:3.)

Pārliecinājušies par to, kam tic

5., 6. a) Kā patiesā kristietība atšķiras no viltus reliģijām? b) Kā draudžu vecākie palīdz jaunpienācējiem pieņemt saprātīgus lēmumus?

⁵ Patiesā kristietība krasi atšķiras no viltus reliģijām, kuras bieži vien mēģina kontrolēt savu locekļu domāšanu. Laikā, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, reliģiskie vadītāji ar pašu izdomātām tradīcijām centās regulēt cilvēku dzīvi. (Lūkas 11:46.) Daudzos gadījumos līdzīgi ir rīkojušies kristīgās pasaules garīdznieki.

⁶ Patiesā pielūgsme ir ”svētā kalpošana ar saprātu”. (Romiešiem 12:1, NW.) Jehovas kalpi tic tam, ’par ko ir pārliecinājušies’. (2. Timotejam 3:14.) Lai draudze varētu sekmīgi darboties, reizēm tie, kam ir uzticēta vadība draudzē, dod kaut kādus norādījumus. Tomēr draudžu vecākie nevis pieņem lēmumus ticības biedru vietā, bet māca viņiem ”izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.) Draudzes vecākie to dara, mācot draudzei ’ticības un labās mācības vārdus’. (1. Timotejam 4:6.)

Domāsim, kā mēs mācām

7., 8. a) Kā ir iespējams, ka vienkārši cilvēki var mācīt citus? b) Kas liecina par to, ka cilvēkam pašam daudz jādara, lai viņš kļūtu par labu skolotāju?

⁷ Bet atgriezīsimies pie mācīšanas — uzdevuma, kas mums visiem uzticēts. Vai šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešama īpaša apdāvinātība vai speciāla izglītība? Nē, tas nav obligāti nepieciešams. Lielāko daļu izglītošanas darba visā pasaulē veic vienkārši cilvēki, kam nav nekādu neparastu dāvanu. (1. Korintiešiem 1:26—29.) Pāvils rakstīja: ”Mēs glabājam šo mantu [mūsu kalpošanu] māla traukos [savā nepilnīgajā miesā], lai spēka pārpilnība būtu no Dieva, un ne no mums.” (2. Korintiešiem 4:7.) Lielie panākumi, kas visā pasaulē gūti Valstības sludināšanā, skaidri apliecina, kāds spēks ir Jehovas garam.

⁸ Tomēr katram sludinātājam pašam daudz jādara, lai viņš būtu ”krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu”. (2. Timotejam 2:15.) Pāvils mudināja Timoteju: ”Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. Timotejam 4:16.) Bet ko nozīmē būt nomodā par mācību draudzē vai ārpus tās? Vai tas nozīmē, ka jāapgūst īpašas iemaņas vai mācīšanas metodes?

9. Kas ir svarīgāks par iedzimtām dotībām?

⁹ Jēzus ļoti labi pārzināja mācīšanas metodes — par to liecina, piemēram, slavenais Kalna sprediķis. Kad Jēzus beidza runāt, ”ļaudis izbrīnījās par viņa mācību”. (Mateja 7:28.) Protams, neviens no mums nespēj mācīt cilvēkus tik labi, kā to darīja Jēzus. Tomēr mums jāpatur prātā, ka cilvēkam nav obligāti jābūt daiļrunīgam oratoram, lai viņš būtu labs skolotājs. Ījaba 12:7 ir teikts, ka cilvēku var pamācīt dzīvnieki un debesu putni, kas taču vispār nerunā! Iedzimtas dotības un spējas var palīdzēt, tomēr vissvarīgākais ir tas, kādi cilvēki mēs esam, — kādas ir tās īpašības un tie garīgie paradumi, ko mūsu skolnieki no mums var mācīties. (2. Pētera 3:11; Lūkas 6:40.)

Dieva Rakstu studēšana

10. Kāpēc var teikt, ka Jēzus ir labs piemērs Dieva Rakstu studēšanā?

¹⁰ Lai cilvēks spētu labi mācīt Svētajos rakstos ietvertās patiesības, viņam pašam tajās jāiedziļinās. (Romiešiem 2:21.) Jēzus Kristus šajā ziņā ir lielisks piemērs. Savas kalpošanas laikā viņš atsaucās uz apmēram pusi no Ebreju rakstu grāmatām.a Reiz, kad Jēzum bija 12 gadu, viņš tika atrasts ”templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot”, un jau toreiz varēja redzēt, ka Jēzus labi zina Rakstus. (Lūkas 2:46.) Kad Jēzus bija pieaudzis, viņam bija paradums iet uz sinagogu, kur tika lasīti Dieva Raksti. (Lūkas 4:16.)

11. Kas jāiemācās cilvēkam, kurš vēlas mācīt citus?

¹¹ Vai tu uzcītīgi lasi Dieva Rakstus? Iedziļinoties tajos, ”tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu”. (Salamana Pamācības 2:4, 5.) Tāpēc ir vērts izveidot labus studēšanas paradumus. Centies lasīt Dieva Rakstus katru dienu. (Psalms 1:2.) Centies izlasīt Sargtorni un Atmostieties!, tiklīdz tu tos saņem. Esi uzmanīgs klausītājs draudzes sapulcēs. Iemācies padziļināti pētīt dažādus jautājumus. Ja tu iemācīsies ’visu pamatīgi izpētīt’, tu varēsi precīzi un bez pārspīlējumiem mācīt citus. (Lūkas 1:3, JD.)

Mīlestība un cieņa pret tiem, kas mācās

12. Kāda bija Jēzus attieksme pret saviem mācekļiem?

¹² Tikpat svarīga kā precīzas zināšanas ir mūsu attieksme pret cilvēkiem, ko mēs mācām. Farizeji nicināja cilvēkus, kas klausījās Jēzū. ”Šī tauta, kas nepazīst bauslības, — lai nolādēti viņi!” teica farizeji. (Jāņa 7:49.) Turpretī Jēzus ļoti mīlēja un cienīja savus mācekļus. Viņš sacīja: ”Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko es esmu dzirdējis no sava Tēva, es jums esmu darījis zināmu.” (Jāņa 15:15.) Šie vārdi ļauj saprast, ar kādu attieksmi Jēzus mācekļiem jāmāca citi cilvēki.

13. Kāda bija Pāvila attieksme pret saviem skolniekiem?

¹³ To bija sapratis arī Pāvils, kura attiecības ar cilvēkiem, ko viņš mācīja, nebija vēsas un lietišķas. Viņš rakstīja korintiešiem: ”Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evanģeliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Korintiešiem 4:15.) Reizēm Pāvils pat ar asarām pamācīja savus skolniekus. (Apustuļu darbi 20:31.) Pāvils bija arī ļoti pacietīgs un labestīgs. Tāpēc viņš varēja teikt tesaloniķiešiem: ”Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus.” (1. Tesaloniķiešiem 2:7.)

14. Kāpēc mums jāinteresējas par tiem, kam mēs mācām Bībeli? Miniet kādu piemēru.

¹⁴ Vai mēs sekojam Jēzus un Pāvila priekšzīmei? Sirsnīga mīlestība pret skolniekiem var lielā mērā atsvērt iedzimtu dotību trūkumu. Vai cilvēki, kam mēs mācām Bībeli, jūt, ka mēs interesējamies par viņiem? Vai mēs atlicinām laiku, lai viņus iepazītu? Kāda kristiete, kas redzēja, ka viņas skolnieces garīgā izaugsme ir pavisam niecīga, pajautāja: ”Vai jūs kaut kas nomāc?” Sieviete tūlīt sāka stāstīt par visām raizēm, kas viņu nospiež. Šī sirsnīgā saruna kļuva par pagrieziena punktu sievietes garīgajā izaugsmē. Līdzīgos gadījumos ir labi palīdzēt cilvēkam ar domām no Rakstiem un mierinājuma un uzmundrinājuma vārdiem. (Romiešiem 15:4.) Tomēr mums jābūt piesardzīgiem. Var gadīties, ka skolnieka garīgā izaugsme ir strauja, taču viņam vēl diezgan daudz jādara, lai viņš dzīvotu, kā kristietim pienākas. Šādā gadījumā nebūtu saprātīgi veidot pārāk tuvas attiecības. Mums jāsaglabā zināma distance saskaņā ar kristīgiem principiem. (1. Korintiešiem 15:33.)

15. Ko nozīmē cienīt cilvēkus, kam mēs palīdzam mācīties Bībeli?

¹⁵ Cienīt cilvēkus, ar kuriem mēs studējam Bībeli, nozīmē arī neiejaukties viņu personiskajā dzīvē. (1. Tesaloniķiešiem 4:11.) Piemēram, kāds no mums varbūt palīdz mācīties Bībeli sievietei, kas dzīvo ar civilvīru. Varbūt viņiem ir arī bērni. Kad šī sieviete ir pietiekami labi sapratusi Dieva prasības, viņa vēlas saskaņot ar tām savu dzīvi. (Ebrejiem 13:4.) Vai viņai būtu jāprecas ar vīrieti, ar kuru viņa dzīvo? Mēs varbūt uzskatām, ka laulība ar cilvēku, kas neinteresējas par garīgiem jautājumiem, kavēs sievietes garīgo izaugsmi. Bet varbūt ir otrādi: mūs māc raizes par viņas bērniem un mēs domājam, ka labāk būtu, ja viņa apprecētos ar šo vīrieti. Lai kādas būtu mūsu domas par šo situāciju, iejaukties sievietes dzīvē un uzspiest savus uzskatus nozīmētu izturēties pret viņu necienīgi un neiejūtīgi. Galu galā no pieņemtā lēmuma būs atkarīga viņas turpmākā dzīve. Daudz labāk būs tad, ja mēs mācīsim skolniekus pašiem domāt un izlemt, kā rīkoties. (Ebrejiem 5:14.)

16. Kā vecākie var apliecināt, ka viņi mīl un ciena Dieva ganāmpulka locekļus?

¹⁶ Draudzes vecākajiem jāizturas ar mīlestību un cieņu pret ganāmpulku. Vēstulē Filemonam Pāvils rakstīja: ”Kaut gan man iekš Kristus ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu.” (Filemonam 8, 9.) Reizēm draudzē notiek kaut kas nepatīkams un draudzes vecākajiem jābūt stingriem. Par tiem, kas bija rīkojušies nepareizi, Pāvils Titam rakstīja: ”Tu viņus stingri pārmāci, lai viņi kļūtu veseli ticībā.” (Titam 1:13, JD.) Tomēr vecākie nekādā gadījumā nedrīkst runāt ar draudzes locekļiem nelaipni. ”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties,” Pāvils rakstīja, ”bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu.” (2. Timotejam 2:24; Psalms 141:3.)

17. Kādu kļūdu pieļāva Mozus, un ko no tā var mācīties draudžu vecākie?

¹⁷ Draudzes pārraugiem sev pastāvīgi jāatgādina, ka viņiem ir uzticēts rūpēties par ”Dieva ganāmo pulku”. (1. Pētera 5:2.) Mozus, kurš bija ļoti pazemīgs cilvēks, reiz tomēr to aizmirsa. Izraēlieši ”sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām”. (Psalms 106:33.) Dievs bija ļoti neapmierināts ar šādu izturēšanos pret viņa ganāmpulku, kaut gan paši izraēlieši nebūt nebija bez vainas. (4. Mozus 20:2—12.) Draudžu vecākajiem, kas nonāk līdzīgās situācijās, jācenšas mācīt un dot padomus ar izpratni un laipnību. Brāļi daudz labprātāk uzklausa vecākos tad, ja pret viņiem izturas iejūtīgi, kā pret cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, nevis kā pret pārkāpējiem, kam vairs nav iespēju mainīties. Draudžu vecākajiem jāsaglabā tāda labvēlīga attieksme, kāda pret ticības biedriem bija Pāvilam, kas teica: ”Mēs paļaujamies uz jums, ticēdami tam Kungam, ka jūs darāt un darīsit, ko mēs noteicam.” (2. Tesaloniķiešiem 3:4.)

Skolnieku vajadzības

18., 19. a) Ko nozīmē ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri nespēj mācīties ātri? b) Kā mēs varam palīdzēt skolniekiem, kam ir grūti saprast kādus konkrētus jautājumus?

¹⁸ Labs skolotājs ir gatavs pielāgoties skolnieka spējām. (Salīdzināt Jāņa 16:12.) Jēzus līdzībā par talentiem kungs deva saviem kalpiem uzdevumus ”katram pēc viņa spējām”. (Mateja 25:15.) Mēs varam rīkoties līdzīgi Bībeles nodarbībās. Protams, būtu vēlams izskatīt attiecīgo Bībeles studēšanas palīglīdzekli samērā īsā laikā. Bet mums jāpatur prātā, ka ne visi cilvēki ļoti labi lasa vai spēj ātri uztvert jaunu informāciju. Kad mācām Bībeli atsaucīgiem cilvēkiem, kas nespēj mācīties tik ātri kā citi, mums uzmanīgi jādomā, cik ātri apskatīt studējamo vielu. Galvenais ir nevis izskatīt vielu noteiktā laikā, bet panākt, lai cilvēks to saprastu. (Mateja 13:51.)

¹⁹ Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad cilvēkam ir grūti izprast kādus konkrētus jautājumus, piemēram, tos, kas saistīti ar mācību par trīsvienību vai reliģiskiem svētkiem. Parasti mēs neiekļaujam nodarbībās papildmateriālu, bet reizēm, kad redzam, ka tas ir nepieciešams, mēs varam apskatīt kādu jautājumu plašāk. Tomēr mums jārīkojas saprātīgi, lai netiktu kavēta skolnieka garīgā izaugsme.

Entuziasms

20. Kāpēc mēs varam mācīties no Pāvila, kā sludināt ar entuziasmu un pārliecību?

²⁰ ”Esiet dedzīgi garā,” rakstīja Pāvils. (Romiešiem 12:11.) Vienalga, vai mēs palīdzam kādam mācīties Bībeli vai arī piedalāmies draudzes sapulcē, mums tas jādara ar dedzību un entuziasmu. Pāvils teica tesaloniķiešiem: ”Mūsu evanģelija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā.” (1. Tesaloniķiešiem 1:5.) Pāvils un viņa biedri dalījās ar tesaloniķiešiem ”nevien Dieva evanģelijā, bet arī savā dvēselē”. (1. Tesaloniķiešiem 2:8.)

21. Kā mēs varam saglabāt entuziasmu, mācot citus?

²¹ Patiess entuziasms rodas no mūsu stingrās pārliecības, ka cilvēkam, kas mācās Bībeli, ir jādzird tas, ko mēs viņam stāstām. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mācīšana kļūtu par rutīnu. Rakstu mācītājs Ezra noteikti bija nomodā par to, kā viņš māca. Viņš ”bija nodevis savu sirdi, lai meklētu tā Kunga bauslību, lai izpildītu un lai mācītu Israēlā to, kas ir likums un tiesa”. (Ezras 7:10.) Mums jārīkojas tāpat — mums rūpīgi jāgatavojas un jāpārdomā, cik svarīga ir attiecīgā viela. Tāpēc lūgsim Jehovam, lai viņš dod mums stipru ticību un pārliecību. (Lūkas 17:5.) Tiem, kas apgūst Bībeles mācības, mūsu entuziasms palīdzēs iemīlēt patiesību. Protams, būt nomodā par mācību nozīmē arī apgūt noteiktus mācīšanas paņēmienus. Par to tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

◻ Kāpēc mūsdienās ir nepieciešami prasmīgi skolotāji?

◻ Ko mēs varam darīt, lai mēs paši būtu labi skolnieki?

◻ Kāpēc ir svarīgi mīlēt un cienīt cilvēkus, kurus mēs mācām?

◻ Kā mēs varam ņemt vērā skolnieka vajadzības?

◻ Kāpēc mums jāmāca citi ar entuziasmu un pārliecību?

[Attēls 10. lpp.]

Labs skolotājs pats iedziļinās Dieva Rakstos

[Attēls 13. lpp.]

Cilvēkam, kas mācās Bībeli, jājūt mūsu interese par viņu