Kas bija Makabeji?

MAKABEJU laiks daudziem šķiet kā ”melnā kaste”, kurā ir informācija par laikposmu starp pēdējās Ebreju rakstu grāmatas pabeigšanu un Jēzus Kristus atnākšanu. Līdzīgi ziņām, ko pēc lidmašīnas avarēšanas ļauj iegūt ”melnā kaste”, noderīgu informāciju var iegūt, uzzinot par Makabeju laiku — laiku, kad ebreju tauta pieredzēja daudz pārmaiņu.

Kas bija Makabeji? Kā viņi ietekmēja jūdaismu laikā pirms Mesijas atnākšanas? (Daniēla 9:25, 26.)

Hellēnisma uzplūdi

Maķedonijas Aleksandrs iekaroja teritorijas no Grieķijas līdz pat Indijai (336.—323. g. p.m.ē.). Aleksandra valsts paplašināšanās veicināja hellenizāciju — grieķu valodas un kultūras izplatīšanos. Aleksandra karaspēka virsnieki un kareivji apprecēja dažādu tautu sievietes, un tā radās grieķu un citu tautu kultūru sajaukums. Pēc Aleksandra nāves valsti savā starpā sadalīja viņa karavadoņi. Otrā gadsimta sākumā p.m.ē. Antiohs III, Sīrijas valdnieks no grieķu Seleikīdu dinastijas, iekaroja Izraēlas teritoriju, kas iepriekš bija atradusies hellēnistiskās Ēģiptes valdnieku Ptolemaju rokās. Kā hellēņu valdīšana ietekmēja ebrejus, kas dzīvoja Izraēlā?

Lūk, ko raksta kāds vēsturnieks: ”Ebreji nevarēja nenonākt saskarē ar hellenizētajiem kaimiņiem, un izsargāties no kontaktiem ar saviem brāļiem ārzemēs bija vēl neiespējamāk, tāpēc grieķu kultūras un grieķu domāšanas ietekme bija neizbēgama. [..] Hellēnisma laikā viss bija piesātināts ar grieķu kultūru.” Ebreji pieņēma grieķu vārdus. Lielākā vai mazākā mērā viņi pārņēma grieķu paražas un ģērbšanās veidu. Bija sācies straujš asimilācijas process.

Priesteru degradēšanās

Priesterus hellēnisms ietekmēja vairāk nekā pārējos ebrejus. Daudzi no viņiem uzskatīja, ka hellēnisma pieņemšana ļauj jūdaismam iet kopsolī ar laiku. Viens no ebrejiem, kas tā uzskatīja, bija Jāsons (ebreju valodā Jozua), augstā priestera Onijas III brālis. Kamēr Onija atradās Antiohijā, Jāsons piedāvāja grieķu valdības pārstāvjiem kukuli, vēlēdamies panākt, lai viņš tiktu iecelts par augsto priesteri Onijas vietā. Seleikīdu dinastijas valdnieks Antiohs Epifans (175.—164. g. p.m.ē.) labprāt pieņēma šādu piedāvājumu. Antiohs bija pirmais no grieķu valdniekiem, kas iejaucās ebreju augsto priesteru dzīvē, jo viņam bija nepieciešami līdzekļi karošanai. Turklāt viņš bija iepriecināts par ebreju vadoni, kas solījās būt aktīvs hellenizācijas atbalstītājs. Pēc Jāsona lūguma Antiohs piešķīra Jeruzalemei grieķu pilsētas (polisas) statusu. Jāsons uzbūvēja gimnasiju, kur jauni ebreji, arī daudzi priesteri, sacentās sporta spēlēs.

Nodevībai sekoja nodevība. Trīs gadus vēlāk Menelājs, kas, iespējams, nebija no priesteru dzimtas, piedāvāja varas pārstāvjiem lielāku kukuli, un Jāsonam bija jābēg. Lai samaksātu solīto summu, Menelājs paņēma daudz naudas no tempļa mantnīcas. Onija III, kas tajā laikā atradās trimdā Antiohijā, atklāti izteica savu sašutumu par šādu rīcību, tāpēc Menelājs noorganizēja Onijas slepkavību.

Pēc kāda laika izplatījās baumas, ka ir miris Antiohs, tāpēc Jāsons atgriezās Jeruzalemē kopā ar tūkstoš vīru lielu vienību, cerēdams atņemt Menelājam augstā priestera amatu. Bet Antiohs nebija miris. Jāsona rīcība un ebreju neapmierinātība ar hellenizācijas politiku saniknoja Antiohu.

Antiohs vēršas pret ebrejiem

Grāmatā The Maccabees Moše Pērlmens raksta: ”Lai gan rakstiskās liecības neļauj pilnībā izprast notikušo, Antiohs acīmredzot bija nospriedis, ka reliģiskās brīvības piešķiršana ebrejiem ir bijusi politiska kļūda. Viņam šķita, ka pēdējo dumpi Jeruzalemē bija izraisījuši nevis reliģiski apsvērumi, bet Jūdejā izplatītais proēģiptiskais noskaņojums, kas bija izpaudies tik bīstamā veidā tieši tāpēc, ka ebreji bija vienīgie no viņa pakļautībā esošajām tautām, kas bija tiekušies pēc reliģiska separātisma un to lielā mērā arī saņēmuši. [..] Viņš nolēma, ka tas ir jāpārtrauc.”

Izraēlas valstsvīrs un zinātnieks Aba Ebans raksta: ”Notikumi risinājās ļoti ātri — 168. un 167. gadā [p.m.ē.] ebreji masveidā tika nogalināti, Templis tika izlaupīts un ebreju reliģija — aizliegta. Par apgraizīšanu draudēja nāves sods, tas pats attiecās uz sabata ievērošanu. Bet vislielākajam pazemojumam ebreji tika pakļauti 167. gada decembrī, kad pēc Antioha pavēles Templī tika uzcelts altāris Zevam un ebrejiem bija jāupurē grieķu dievam cūkas gaļa, kas, protams, bija nešķīsta pēc jūdaisma likumiem.” Menelājs un citi hellenizējušies ebreji turpināja kalpošanu apgānītajā templī.

Lai gan daudzi ebreji padevās hellenizācijai, bija radusies arī kāda cilvēku grupa, kas darīja tieši pretējo un aicināja stingrāk ievērot Mozus bauslību, — šie cilvēki sauca sevi par hasīdiem jeb ”svētbijīgajiem”. Hellenizējušos priesteru rīcība tautā bija izraisījusi riebumu, tāpēc arvien vairāk vienkāršo cilvēku sāka atbalstīt hasīdus. Daudz ebreju mira mocekļu nāvē, jo visā valstī ebrejiem tika piedāvātas tikai divas iespējas — vai nu pieņemt pagānu paražas un upurēšanu, vai arī mirt. Apokrifiskajās Makabeju grāmatās ir stāstīts par daudziem vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas labāk devās nāvē nekā pieļāva kompromisu.

Makabeju pretestības sākums

Antioha īstenoto represiju dēļ daudzi ebreji sāka cīnīties par savu reliģiju. Tā notika arī Modinā — pilsētā, kas atradās uz ziemeļrietumiem no Jeruzalemes, netālu no vietas, kur mūsdienās atrodas Loda. Valdnieka pārstāvis bija licis ierasties pilsētas centrā kādam priesterim, vārdā Matatija. Vietējie iedzīvotāji ļoti cienīja Matatiju, tāpēc valdnieka pārstāvis centās pierunāt priesteri, lai viņš piedalās upurēšanā pagānu dieviem — glābj savu dzīvību un rāda priekšzīmi citiem ebrejiem. Matatija atteicās to darīt, un tad pūļa priekšā iznāca kāds cits ebrejs, kas bija gatavs uz kompromisu. Matatija dusmās satvēra ieroci un nogalināja savu tautieti. Vecā vīra apņēmīgā rīcība pārsteidza grieķu kareivjus nesagatavotus. Nākamajā mirklī Matatija jau bija nogalinājis arī grieķu valdnieka pārstāvi. Matatijas pieci dēli un pārējie pilsētas iedzīvotāji uzveica grieķu karaspēka vienību, kas nepaguva pat ieņemt aizsardzības pozīcijas.

Matatija iesaucās: ”Visi, kas deg par bauslību, sekojiet man!” Lai paglābtos no atriebības, viņš kopā ar saviem pieciem dēliem aizbēga uz kādu kalnainu apgabalu. Ebreji (to vidū daudzi hasīdi), uzzinājuši par Matatiju un tā sekotājiem, pievienojās viņiem.

Matatija uzticēja savam dēlam Jūdam militārās darbības organizēšanu. Iespējams, Jūdas neparasto karavadoņa spēju dēļ viņš tika nosaukts par Makabeju (no ebreju valodas vārda ar nozīmi ’veseris’). Matatija un viņa dēli tika saukti par Hasmonejiem — šis vārds bija atvasināts vai nu no Hešmonas (pilsētas) nosaukuma, vai arī no kāda viņu senča vārda. (Jozuas 15:27.) Tā kā Jūda Makabejs dumpja laikā kļuva ļoti slavens, ar laiku visu viņa dzimtu sāka saukt par Makabejiem.

Tempļa atgūšana

Pirmajā dumpja gadā Matatijam un viņa dēliem izdevās noorganizēt nelielu karaspēku. Vairākas reizes grieķu karaspēka vienības uzbruka hasīdu cīnītājiem sabatā. Lai gan hasīdi varēja aizstāvēties, viņi to nedarīja, jo nevēlējās pārkāpt sabata likumu. Tāpēc daudzi no viņiem tika nogalināti. Matatija, kurš bija kļuvis par autoritāti reliģiskajos jautājumos, pieņēma lēmumu, kas ļāva ebrejiem aizstāvēties sabatā. Šis lēmums ne tikai deva jaunu sparu dumpiniekiem, bet arī kļuva par precedentu, uz kuru balstoties, jūdaisma reliģiskie vadoņi turpmāk drīkstēja pielāgot jūdaisma likumus attiecīgajiem apstākļiem. Par šādu tendenci liecina arī Talmuds, kur ir rakstīts: ”Ļaujiet viņiem nesvētīt vienu sabatu, lai viņi varētu svētīt daudzus sabatus.” (Joma 85b.)

Pēc tēva nāves Jūda Makabejs kļuva par dumpinieku vadoni. Saprazdams, ka viņš nevar cīnīties ar ienaidnieku atklātā kaujas laukā, Jūda izmantoja jaunus kaujas paņēmienus — kaut ko līdzīgu mūsdienu partizānu kara paņēmieniem. Viņš uzbruka Antioha karaspēka vienībām tādās vietās, kur grieķi nevarēja izmantot pierastās aizstāvēšanās metodes. Vairākās kaujās Jūdam izdevās uzvarēt karaspēka vienības, kas skaita ziņā bija nesalīdzināmi pārākas par viņa vienībām.

Seleikīdu valstī bija iekšējas nesaskaņas un to apdraudēja Roma, kas kļuva arvien spēcīgāka, tāpēc Seleikīdu valdnieki mazāk uzmanības veltīja cīņai pret ebrejiem. Šī iemesla dēļ Jūdam izdevās nonākt līdz Jeruzalemei. Viņa vienības ieņēma templi, attīrīja tempļa traukus un atkal veltīja templi Dievam — tas notika 165. gadā (vai, iespējams, 164. gadā) p.m.ē., tieši trīs gadus pēc tā apgānīšanas. Ebreji katru gadu piemin šo notikumu hanukkā, tempļa atjaunošanas svētku laikā.

Svētbijības vietā politika

Sacelšanās mērķis bija sasniegts. Aizliegumi, kas attiecās uz jūdaismu, bija atcelti. Bija atjaunota pielūgsme un upurēšana templī. Hasīdi, apmierināti ar panākto, pameta Jūdas Makabeja karaspēku un atgriezās mājās. Bet Jūdam bija savi plāni. Viņa rīcībā bija labi sagatavots karaspēks, ko varēja izmantot neatkarīgas ebreju valsts nodibināšanai. Reliģiskās idejas, kas bija izraisījušas sacelšanos, tika aizstātas ar politiskiem mērķiem. Cīņa turpinājās.

Lai iegūtu atbalstu cīņā pret Seleikīdu varu, Jūda Makabejs slēdza vienošanos ar Romu. Viņš pats tika nogalināts kādā kaujā 160. gadā p.m.ē., bet viņa brāļi turpināja cīņu. Jūdas brālis Jonatāns panāca, ka Seleikīdu valdnieki piekrita viņa iecelšanai par augsto priesteri un Jūdejas valdnieku, lai gan Jūdeja joprojām palika viņu pārvaldīta teritorija. Kad Jonatānu piekrāpa, sagūstīja un nogalināja sīriešu sazvērnieki, varu savās rokās pārņēma viņa brālis Simeons — pēdējais no Makabeju brāļiem. Simeona valdīšanas laikā tika panākta pilnīga brīvība no Seleikīdu virskundzības (tas notika 141. gadā p.m.ē.). Simeons atjaunoja vienošanos ar Romu, un ebreju vadoņi atzina viņu par valdnieku un augsto priesteri. Tā Makabeji nodibināja neatkarīgu Hasmoneju dinastiju.

Makabeji atjaunoja pielūgsmi templī pirms Mesijas atnākšanas. (Salīdzināt Jāņa 1:41, 42; 2:13—17.) Iepriekš cilvēki bija zaudējuši uzticību garīdzniecībai hellenizējušos priesteru dēļ, taču Hasmoneji sagrāva tautas uzticību vēl vairāk. Pār ebreju tautu valdīja nevis uzticīgs Dāvida pēctecis, bet politiski noskaņoti priesteri, un šāda valdīšana noteikti nenesa svētības ebreju tautai. (2. Samuēla 7:16; Psalms 89:4, 5, 36, 37.)

[Attēls 21. lpp.]

Jūdas Makabeja tēvs Matatija iesaucās: ”Visi, kas deg par bauslību, sekojiet man!”

[Norāde par autortiesībām]

Matatija ebreju bēgļu priekšā/The Doré Bible Illustrations/Dover Publications