Gaisma pārtrauc tumsas laikmetu

PASAULE, kurā dzīvoja Jēzus Kristus un viņa apustuļi, ļoti atšķīrās no pasaules, kas eksistēja Ebreju rakstu laikos. Bībeles lasītāji, kam tas nav zināms, varbūt domā, ka pastāvēja sociāla un reliģiska pēctecība no pravieša Maleahija līdz evaņģēlija sarakstītājam Matejam; šādi lasītāji tikai virspusīgi noprot, kādi notikumi risinājās 400 gadu laikā starp abu šo cilvēku dzīvi.

Maleahija grāmata ir pēdējā Ebreju rakstu grāmata vairākumā mūsdienu Bībeļu, un tās nobeigumā mēs lasām, ka Izraēla atlikums atkal bija apmeties savā dzimtajā zemē pēc atbrīvošanas no Babilonijas gūsta. (Jeremijas 23:3.) Uzticīgie jūdi tika mudināti gaidīt Dieva tiesas dienu, kad pasaule tiktu atsvabināta no ļaunuma un sāktos mesiāniskais laikmets. (Maleahija 3:19, 20.) Bet pagaidām valdīja Persija. Jūdejā izvietotais persiešu karaspēks ar militāru spēku uzturēja mieru un nodrošināja valdnieka rīkojumu izpildi. (Salīdzināt Ezras 4:23.)

Tomēr turpmākajos četros gadsimtos situācija Bībeles zemēs nepalika bez izmaiņām. Sāka izplatīties garīgā tumsa un sajukums. Tuvos Austrumus satricināja vardarbība, terorisms, apspiešana, radikāla reliģiskā domāšana, spekulatīvā filozofija un nedrošības sajūta svešas kultūras ietekmes dēļ.

Mateja evaņģēlijs — Kristiešu grieķu rakstu pirmā grāmata — tika uzrakstīts citā laikmetā. Romas leģioni ar varu īstenoja Pax Romana jeb romiešu mieru. Godbijīgi cilvēki dedzīgi gaidīja laiku, kad nāks Mesija, lai izbeigtu ciešanas, tirāniju un nabadzību, darītu gaišāku cilvēku dzīvi, dotu pārticību un mieru. (Salīdzināt Lūkas 1:67—79; 24:21; 2. Timotejam 1:10.) Pievērsīsim lielāku uzmanību dinamiskajiem spēkiem, kas pārveidoja jūdu sabiedrību gadsimtos pirms Jēzus Kristus piedzimšanas.

Jūdu dzīve persiešu laikos

Kad Kīrs bija izdevis paziņojumu par jūdu atbrīvošanu no Babilonijas gūsta, grupa jūdu un viņiem pievienojušos cittautiešu 537. gadā p.m.ē. devās prom no Babilonijas. Šis garīgā ziņā atsaucīgais atlikums pārradās apvidū ar sagrautām pilsētām un neapdzīvotu zemi. Ēdomieši, feniķieši, samarieši, arābu ciltis un citi bija pārņēmuši ievērojamu daļu no savulaik plašās izraēliešu teritorijas. Atlikusī Jūdejas un Benjamīna zeme bija kļuvusi par Jūdejas provinci Persijas satrapijā ar nosaukumu Abar Nahara (Pārupe). (Ezras 1:1—4; 2:64, 65.)

Persiešu valdīšanas laikā Jūdejā sākās ”paplašināšanās un iedzīvotāju skaita pieauguma periods”, teikts vēstures grāmatā The Cambridge History of Judaism. Tālāk tur rakstīts par Jeruzalemi: ”Zemnieki un svētceļnieki nesa dāvanas, templis un pilsēta kļuva bagāti, un šī bagātība piesaistīja citzemju tirgotājus un amatniekus.” Kaut gan persieši ļoti iecietīgi izturējās pret vietējo valdību un reliģiju, tomēr nodokļu apjoms bija liels un tos varēja maksāt vienīgi dārgmetālos. (Salīdzināt Nehemijas 5:1—5, 15; 9:36, 37; 13:15, 16, 20.)

Persijas impērijas pastāvēšanas pēdējie gadi bija ļoti vētraini, notika vairākas satrapu sacelšanās. Daudzi jūdi iesaistījās nemieros Vidusjūras piekrastē un tika izsūtīti tālu uz ziemeļiem — uz Hirkaniju pie Kaspijas jūras. Tomēr Jūdejas lielāko daļu Persijas īstenotais sods, šķiet, neskāra.

Grieķu periods

Tuvajos Austrumos 332. gadā p.m.ē. kā pantera pēkšņi parādījās Maķedonijas Aleksandrs, taču nosliece uz visu grieķisko bija radusies jau pirms tam. (Daniēla 7:6.) Apzinādamies grieķu kultūras politisko vērtību, Aleksandrs uzsāka savas augošās lielvalsts pārdomātu hellenizāciju. Grieķu valoda kļuva par starptautisku valodu. Aleksandra īsajā valdīšanas laikā tika veicināta mīlestība uz sofistiku, aizraušanās ar sportu un atzinība par estētiskām vērtībām. Pakāpeniski pat jūdu tradīcijas atkāpās hellēnisma priekšā.

Pēc Aleksandra nāves 323. gadā p.m.ē. viņa pēcteči Sīrijā un Ēģiptē bija pirmie, kas kļuva par pravieša Daniēla aprakstīto ”ziemeļvalsts ķēniņu” un ”dienvidvalsts ķēniņu”. (Daniēla 11:1—19.) ”Dienvidvalsts ķēniņa”, ēģiptieša Ptolemaja II Filadelfa, valdīšanas laikā (285.—246. g. p.m.ē.) sākās Ebreju rakstu tulkošana koinē, vispārlietotajā grieķu valodā. Šo tulkojumu nosauca par Septuagintu. Daudzi panti no šī darba ir citēti Kristiešu grieķu rakstos. Grieķu valoda izrādījās brīnišķīgs līdzeklis, kā paust spilgtākas vārdu nozīmes nianses pasaulei, kur garīgā ziņā valdīja sajukums un neziņa.

Kad Antiohs IV Epifans kļuva par Sīrijas ķēniņu un Palestīnas valdnieku (175.—164. g. p.m.ē.), jūdaisms gandrīz tika iznīcināts valdības organizētās vajāšanās. Piedraudot ar nāvi, jūdus spieda atteikties no Dieva Jehovas un upurēt tikai grieķu dievībām. Jeruzalemes templī 168. gada p.m.ē. decembrī pāri lielajam Jehovas altārim tika uzbūvēts pagānu altāris un uz tā tika nesti upuri Olimpa Zevam. Sašutuši, bet drosmīgi cilvēki no laukiem apvienojās Jūdas Makabeja vadībā un varonīgi cīnījās, līdz kamēr ieņēma Jeruzalemi. Templi no jauna veltīja Dievam, un tieši trīs gadus pēc tā apgānīšanas atsākās dienišķā upurēšana.

Atlikušajā grieķu perioda laikā jūdi agresīvi centās palielināt savu teritoriju līdz tās senajām robežām. Jauniegūto militāro prasmi viņi izmantoja Dievam netīkamā veidā, ar uguni un zobenu varmācīgi pievērsdami apkārt dzīvojošos cittautiešus savai ticībai. Tomēr pilsētas joprojām tika pārvaldītas pēc grieķu politiskajiem principiem.

Tolaik pretendenti uz augstā priestera vietu bieži bija uzpērkami. Sazvērestības, slepkavības un politiskas intrigas darīja negodu viņu amatam. Jo bezdievīgāks gars valdīja jūdu vidū, jo populārāks kļuva grieķu sports. Cik šokējoši bija redzēt, ka jaunie priesteri atstāj novārtā savus pienākumus, lai piedalītos sporta spēlēs! Jūdu sportistiem pat tika izdarītas sāpīgas operācijas, lai viņi kļūtu ”neapgraizīti” un viņiem nebūtu jākautrējas, kailiem sacenšoties ar pagāniem. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 7:18.)

Izmaiņas reliģiskajā dzīvē

Pirmajos gados pēc atgriešanās no izsūtījuma Dievam uzticīgie jūdi pretojās pagānisku priekšstatu un filozofiju sajaukšanai ar Ebreju rakstos atklāto patieso reliģiju. Esteres grāmatā nav nekādu zoroastrisma pēdu, lai gan tā uzrakstīta laikā, kad jūdi jau vairāk nekā 60 gadu bija cieši saistīti ar Persiju. Tāpat nekāda šīs persiešu reliģijas ietekme Bībelē nav atrodama Ezras, Nehemijas un Maleahija grāmatās, kas sarakstītas persiešu perioda sākumposmā (537.—443. g. p.m.ē.).

Tomēr zinātnieki domā, ka persiešu perioda vēlākajā posmā daudzi jūdi sāka pārņemt dažus Ahuramazdas — galvenās persiešu dievības — pielūdzēju uzskatus. Tie parādās plaši izplatītos māņos un esenu ticējumos. Parasti ebreju valodas vārdi, ar kuriem apzīmēja šakāļus, citus tuksneša zvērus un naktsputnus, jūdiem sāka asociēties ar babiloniešu un persiešu folkloras ļaunajiem gariem un nakts briesmoņiem.

Jūdu viedoklis par pagānu priekšstatiem izmainījās. Jaunu nozīmi ieguva debesu, elles, dvēseles, Vārda (logosa) un gudrības jēdzieni. Un, ja Dievs, kā toreiz tika mācīts, bija tik tālu, ka vairs nesazinājās ar cilvēkiem, tad viņam bija nepieciešami starpnieki. Grieķi sauca šādus vidutājus un sargātājus garus par dēmoniem. Pārņēmuši uzskatu, ka dēmoni var būt labi vai ļauni, jūdi viegli nonāca dēmonu varā.

Konstruktīvas pārmaiņas skāra vietējo pielūgsmi. Īsā laikā parādījās sinagogas — vietas, kur apkārtējās jūdu draudzes pulcējās, lai iegūtu reliģisku izglītību un kalpotu. Nav precīzi zināms, kad, kur un kā radās jūdu sinagogas. Tās ļāva tālās zemēs dzīvojošiem jūdiem pielūgt Dievu, kad nebija iespējams iet uz templi, tāpēc vispārējais uzskats ir tāds, ka sinagogas sāka būvēt izsūtījuma laikā vai pēc tā. Zīmīgi, ka Jēzum un viņa mācekļiem tās bija lieliskas vietas, kur ’paust Dieva varenos darbus, kas cilvēkus aicina no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā’. (1. Pētera 2:9.)

Dažādas filozofijas skolas jūdaisma ietvaros

Otrajā gadsimtā p.m.ē. sāka parādīties dažādas filozofijas skolas. Tās nebija atsevišķas reliģiskas organizācijas. Tie bija nelieli grupējumi, pie kuriem piederēja jūdu garīdznieki, filozofi un politiskie aktīvisti, kas centās ietekmēt cilvēkus un pakļaut sev tautu; tas viss notika jūdaisma ietvaros.

Politiski noskaņotie saduceji bija galvenokārt bagāti aristokrāti, kas kopš Hasmoneju sacelšanās 2. gadsimta vidū p.m.ē. bija pazīstami ar savu izveicīgo diplomātiju. Vairākums saduceju bija priesteri, taču starp viņiem bija arī komersanti un zemes īpašnieki. Laikā, kad piedzima Jēzus, lielākā daļa saduceju labvēlīgi izturējās pret romiešu varu Palestīnā, jo viņi domāja, ka šī vara ir stabilāka un, visticamāk, spēs saglabāt pastāvošo stāvokli. (Salīdzināt Jāņa 11:47, 48.) Mazākums (Hēroda piekritēji) uzskatīja, ka nacionālajai mentalitātei labāk atbilstu Hēroda ģimenes valdīšana. Lai nu kā, saduceji nevēlējās, ka pār tautu valdītu jūdu fanātiķi vai ka templi pārraudzītu nevis priesteri, bet kāds cits. Saduceju uzskati bija konservatīvi, balstīti pirmām kārtām uz to, kā viņi interpretēja Mozus rakstus, un šajos uzskatos atspoguļojās opozīcija pret ietekmīgo farizeju sektu. (Apustuļu darbi 23:6—8.) Saduceji noraidīja Ebreju rakstu pravietojumus, uzskatot tos par tukšiem prātojumiem. Viņi mācīja, ka Bībeles vēsturiskās, poētiskās un sakāmvārdu grāmatas nav Dieva iedvesmotas un ir nebūtiskas.

Farizeju sekta izveidojās grieķu perioda laikā — tā bija spēcīga reakcija uz antiebrejisko hellēnismu. Bet Jēzus laikā farizeji bija nepiekāpīgi, tradīciju saistīti burta kalpi, augstprātīgi, paštaisni prozelītu vervētāji un skolotāji, kas centās pakļaut sev tautu ar sinagogās sniegto norādījumu palīdzību. Viņi nāca galvenokārt no vidusšķiras un nievāja vienkāršos ļaudis. Jēzus uzskatīja lielāko daļu farizeju par savtīgiem, nežēlīgiem un naudaskāriem cilvēkiem, kuru liekulība bija skaidri saskatāma. (Mateja, 23. nodaļa.) Farizeji atzina visus Ebreju rakstus paši savā skaidrojumā, taču par tikpat svarīgiem vai pat vēl svarīgākiem viņi uzskatīja savus mutvārdu likumus. Viņi apgalvoja, ka viņu likumi ir ”aizsargžogs ap bauslību”. Patiesībā šie likumi nebija nekāds aizsargžogs — tie mazināja Dieva Rakstu spēku un radīja cilvēkiem neskaidrības. (Mateja 23:2—4; Marka 7:1, 9—13.)

Eseni bija mistiķi, kas, domājams, dzīvoja dažās izolētās kopienās. Viņi uzskatīja sevi par patieso Izraēla atlikumu, kas šķīstībā gaida apsolīto Mesiju. Esenu dzīves veids bija reliģiska apcere un askētisms, un daudzos viņu ticējumos atspoguļojās persiešu un grieķu uzskati.

Reliģisku motīvu vadītie fanātiskie patrioti zeloti — bija vairāki atšķirīgi viņu grupējumi — ienīda un uzskatīja par ienaidnieku katru, kas traucēja nodibināt neatkarīgu jūdu valsti. Zeloti ir salīdzināti ar Hasmonejiem, un viņi piesaistīja galvenokārt jaunus ideālistus un dēkaiņus. Zeloti, ko uzskatīja par bandītiem un slepkavām vai pretošanās kustības cīnītājiem, lietoja partizānu cīņas metodes, padarot lauku ceļus un pilsētu laukumus bīstamus un palielinot tolaik valdošo saspīlējumu.

Ēģiptē, Aleksandrijā, dzīvojošo jūdu vidū plauka grieķu filozofija. No turienes tā nonāca Palestīnā, un to pārņēma arī pa daudzām zemēm izklīdušie diasporas jūdi. Jūdu teorētiķi, kas sarakstīja apokrifus un pseidoepigrāfus, interpretēja Mozus rakstus kā miglainas, neizteiksmīgas alegorijas.

Līdz romiešu laikmeta sākumam Palestīna hellenizācijas ietekmē bija būtiski izmainījusies sociālā, politiskā un filozofiskā ziņā. Uz Bībeli balstīto jūdu reliģiju bija aizstājis jūdaisms — babiloniešu, persiešu un grieķu priekšstatu sajaukums, kam bija pievienota kāda daļa Bībeles patiesības. Tomēr kopumā saduceju, farizeju un esenu skaits bija mazāks nekā 7 procenti tautas kopskaita. Šo savstarpēji pretrunīgo spēku mutulī bija ierauta jūdu tauta — cilvēki bija ”novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mateja 9:36.)

Šādā tumšā pasaulē ieradās Jēzus Kristus. Uzmundrinošs un nomierinošs bija viņa aicinājums: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28.) Cik saviļņojoši bija dzirdēt viņu sakām: ”Es esmu pasaules gaisma.”! (Jāņa 8:12.) Un patiesu prieku dod Jēzus solījums, kas ielīksmo sirdi: ”Kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa 8:12.)

[Attēls 26. lpp.]

Jēzus parādīja, ka jūdu reliģiskie vadoņi bija garīgā tumsā

[Attēls 28. lpp.]

Monēta ar Antioha IV (Epifana) attēlu

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.