Barnaba — ”iepriecināšanas dēls”

KAD tevi pēdējoreiz ir iepriecinājis vai mierinājis draugs? Vai atceries pēdējo reizi, kad to darīji tu pats? Palaikam ikvienam no mums ir nepieciešams uzmundrinājums — un cik ļoti mēs novērtējam cilvēkus, kas ar mīlestību to sniedz! Iepriecināt vai mierināt nozīmē atvēlēt laiku, lai ieklausītos, saprastu un palīdzētu. Vai tu esi gatavs tā rīkoties?

Teicamu piemēru šajā ziņā ir rādījis Barnaba — ”krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības”. (Apustuļu darbi 11:24.) Kāpēc par Barnabu tā varēja teikt? Ar kādu rīcību viņš izpelnījās tik atzinīgus vārdus?

Pašaizliedzīgs palīgs

Viņa īstais vārds bija Jāzeps, bet apustuļi viņam bija devuši pievārdu, kas ļoti precīzi atbilda viņa personībai, — Barnaba, kas nozīmē ’iepriecināšanas dēls’a. (Apustuļu darbi 4:36.) Tolaik kristiešu draudze bija tikai nesen izveidota. Daži uzskata, ka Barnaba iepriekš bija bijis viens no Jēzus mācekļiem. (Lūkas 10:1, 2.) Tā vai citādi, bet šis vīrs bija iemantojis labu slavu.

Neilgi pēc Piecdesmitās dienas svētkiem mūsu ēras 33. gadā Barnaba, kas bija levīts no Kipras, pēc savas iniciatīvas pārdeva zemes gabalu un atdeva naudu apustuļiem. Kāpēc viņš tā darīja? Apustuļu darbos var lasīt, ka tolaik Jeruzalemē kristiešu vidū ”katram tika izdalīts, kā kuŗam vajadzēja”. Barnaba acīmredzot bija pamanījis, ka ir nepieciešama palīdzība, un nekavējoties to sniedza. (Apustuļu darbi 4:34—37.) Varbūt viņš bija diezgan turīgs vīrs, tomēr bez vilcināšanās atbalstīja Valstības intereses gan ar saviem līdzekļiemb, gan darbību. ”Ikvienā situācijā, kad kādam bija nepieciešams uzmundrinājums, Barnaba darīja visu, ko spēja, lai šo uzmundrinājumu sniegtu,” atzīmē zinātnieks F. Brūss. Par to skaidri liecina tālāk aprakstītais gadījums.

Aptuveni mūsu ēras 36. gadā Sauls no Tarsas (vēlāk pazīstams kā apustulis Pāvils), kas bija kļuvis par kristieti, mēģināja nonākt saskarē ar Jeruzalemes draudzi, ”bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis”. Kā viņš varēja pārliecināt draudzi, ka viņa pievēršanās kristietībai ir neviltota un ka tas nav veikls paņēmiens, ar kura palīdzību turpināt draudzi postīt? ”Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem.” (Apustuļu darbi 9:26, 27; Galatiešiem 1:13, 18, 19.)

Kāpēc Barnaba uzticējās Saulam, nav zināms. Jebkurā gadījumā ”iepriecināšanas dēls” rīkojās saskaņā ar savu pievārdu, uzklausīdams Saulu un palīdzēdams viņam izkļūt no šķietami bezcerīgās situācijas. Kaut arī Sauls pēc tam atgriezās savā dzimtajā pilsētā Tarsā, starp abiem vīriešiem bija izveidojusies draudzība, kam turpmākajos gados bija liela nozīme. (Apustuļu darbi 9:30.)

Antiohijā

Ap 45. gadu m.ē. Jeruzalemi sasniedza ziņas, ka Antiohijā (Sīrija) norisinās kaut kas īpašs — liels skaits grieķiski runājošo šīs pilsētas iedzīvotāju pieņem kristietību. Draudze nolēma sūtīt Barnabu, lai viņš noskaidrotu situāciju un organizētu kristīgo darbību šajā pilsētā. Labāka izvēle nudien nebija iespējama. Lūka atstāsta: ”Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja [”iesāka uzmundrināt”, NW] ar visu sirdi palikt pie tā Kunga. Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots tam Kungam.” (Apustuļu darbi 11:22—24.)

Tas vēl nebija viss, ko Barnaba darīja. Kā ir izteicies zinātnieks Džuzepe Ričoti, ”Barnaba bija praktisks cilvēks, un viņš tūlīt saprata, ka ir nepieciešama rīcība, lai daudzsološajai ziedēšanai sekotu arī bagāta raža. Tāpēc pirmām kārtām bija vajadzīgi strādnieki, kas darbotos tīrumā.” Tā kā Barnaba bija no Kipras, viņš, visticamāk, bija pieradis kontaktēties ar cittautiešiem. Varbūt viņš jutās īpaši piemērots tam, lai sludinātu pagāniem. Tomēr viņš bija gatavs iesaistīt arī citus šajā aizraujošajā un uzmundrinošajā darbā.

Barnaba iedomājās par Saulu. Kad Sauls pievērsās ticībai, Ananijam tika dota pravietiska atklāsme, ka bijušais vajātājs ir ’izredzēts ierocis nest Jēzus vārdu pagānu priekšā’, un, ļoti iespējams, Barnaba par to zināja. (Apustuļu darbi 9:15.) Tā nu Barnaba devās uz Tarsu (līdz tai bija aptuveni 200 kilometru), lai uzmeklētu Saulu. Viņi abi darbojās kopā veselu gadu, un tajā laikā ”Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem”. (Apustuļu darbi 11:25, 26.)

Klaudija valdīšanas laikā vairākās Romas impērijas daļās izcēlās smags bads. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs stāsta, ka Jeruzalemē ”daudzi cilvēki nomira, jo viņiem nebija par ko iegādāties pārtiku”. Tāpēc mācekļi Antiohijā ”apņēmās, kuŗš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.” Izpildījuši šo uzdevumu, abi vīrieši kopā ar Jāni Marku atgriezās Antiohijā, kur draudzē Barnaba un Sauls bija starp praviešiem un skolotājiem. (Apustuļu darbi 11:29, 30; 12:25; 13:1.)

Īpašs uzdevums

Tad notika kaut kas ārkārtīgi neparasts. ”Kad tie kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: ”Nošķiriet man Barnabu un Saulu darbam, kādam es viņus esmu aicinājis!”” Iedomājieties! Jehovas gars paziņoja, ka viņiem tiek piešķirts īpašs uzdevums. ”Viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru.” Barnabu pamatoti varēja saukt par apustuli jeb to, kas tiek sūtīts. (Apustuļu darbi 13:2, 4; 14:14.)

Pārstaigājuši Kipru un pievērsuši ticībai Sergiju Paulu, šīs salas romiešu vietvaldi, viņi devās uz Pergu Mazāzijas pussalas dienvidu piekrastē, kur Jānis Marks no viņiem nošķīrās un atgriezās Jeruzalemē. (Apustuļu darbi 13:13.) Šķiet, līdz tam laikam Barnaba, būdams vairāk pieredzējis par Saulu, bija uzņēmies vadību. Taču no šī brīža vadību pārņēma Sauls (nu jau saukts par Pāvilu). (Salīdzināt Apustuļu darbi 13:7, 13, 16; 15:2.) Vai Barnaba jutās aizvainots šo izmaiņu dēļ? Nē, viņš bija pazemīgs, nobriedis kristietis un saprata, ka arī viņa darba biedru Jehova izmanto iespaidīgā veidā. Jehova vēlējās, lai ar viņu abu palīdzību arī citur dzīvojošie cilvēki izdzirdētu labo vēsti.

Faktiski līdz tam, kad Pāvilu un Barnabu izdzina no Pizidijas Antiohijas, cilvēki visā šajā apgabalā bija dzirdējuši viņu sludinātos Dieva vārdus un daudzi tos bija uzklausījuši. (Apustuļu darbi 13:43, 48—52.) Ikonijā ”liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi”. Tas pamudināja Pāvilu un Barnabu ilgāku laiku tur palikt, un viņi ’droši sludināja, paļaudamies uz to Kungu, kas lika notikt zīmēm un brīnumiem ar viņu rokām’. Izdzirdējuši, ka viņus gatavojas nomētāt ar akmeņiem, viņi pieņēma gudru lēmumu bēgt no turienes un turpināt darbu Likaonijas pilsētās Listrā un Derbē. Kaut arī Listrā Barnaba un Pāvils pieredzēja dzīvībai bīstamu situāciju, viņi turpināja ’stiprināt mācekļu dvēseles un pamācīt palikt ticībā un, ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā’. (Apustuļu darbi 14:1—7, 19—22.)

Šie aktīvie sludinātāji neļāvās iebiedēties. Gluži otrādi, viņi atgriezās vietās, kur bija pieredzējuši nežēlīgas vajāšanas, lai stiprinātu jaunos kristiešus, palīdzēdami piemērotiem vīriešiem uzņemties vadību jaunizveidotajās draudzēs.

Jautājums par apgraizīšanu

Apmēram 16 gadus pēc mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem Barnaba bija iesaistīts ļoti nozīmīga jautājuma noskaidrošanā — tas bija jautājums par apgraizīšanu. ”Daži, atnākuši no Jūdejas [uz Sīrijas Antiohiju], mācīja brāļus: ”Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.”” Barnaba un Pāvils no pieredzes zināja, ka tas nav tiesa, tāpēc izteica iebildumus. Tomēr viņi nevis pieprasīja, lai tiktu atzīta viņu autoritāte, bet atzina, ka šis jautājums jāizšķir tā, lai iegūtu labumu visa brāļu saime. Viņi griezās pie vadošās padomes Jeruzalemē un ar saviem ziņojumiem palīdzēja šo jautājumu noskaidrot. Pēc tam Pāvils un Barnaba, kas tiek aprakstīti ar vārdiem ’mīļie.., kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdam’, bija to vidū, kas tika nosūtīti paziņot lēmumu brāļiem Antiohijā. Kad vadošās padomes vēstule bija izlasīta un pārspriesta, draudze ”priecājās par labo pamācību [”uzmundrinājumu”, NW]” un tika ’stiprināta’. (Apustuļu darbi 15:1, 2, 4, 25—32.)

”Spēcīgs dusmu uzliesmojums”

Tagad, kad esam uzzinājuši tik daudz laba par Barnabu, mums varbūt šķiet, ka nekad nespēsim viņam līdzināties. Tomēr ”iepriecināšanas dēls” bija tāds pats nepilnīgs cilvēks kā mēs visi. Kad viņš ar Pāvilu plānoja otro misionāru ceļojumu, lai apmeklētu draudzes, starp viņiem izcēlās domstarpības. Barnaba bija nolēmis ņemt līdzi savu brālēnu Jāni Marku, bet Pāvils uzskatīja, ka tas nebūtu pareizi, jo Jānis Marks pirmā misionāru ceļojuma laikā bija viņus pametis. Tad radās ”sarūgtinājums [”spēcīgs dusmu uzliesmojums”, NW], tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru”, savukārt ”Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā” uz citu pusi. (Apustuļu darbi 15:36—40.)

Cik nepatīkami! Tomēr šis starpgadījums mums pastāsta vēl kaut ko par Barnabas personību. ”Tas, ka Barnaba bija gatavs riskēt un uzticēties Markam vēl vienu reizi, liecina viņam par labu,” izsakās kāds zinātnieks. Pēc šī zinātnieka domām, ir ļoti iespējams, ka ”Barnabas uzticēšanās palīdzēja Markam atgūt pašpaļāvību un no jauna pamodināja viņā apņemšanos godam veikt savu kalpošanu”. Kā zināms, Barnabas uzticēšanās pilnībā attaisnojās, jo pienāca diena, kad pat Pāvils atzina, ka Marks ir noderīgs kristīgajā kalpošanā. (2. Timotejam 4:11; salīdzināt Kolosiešiem 4:10.)

Barnabas piemērs mūs mudina atvēlēt laiku, lai uzklausītu nomāktus cilvēkus, viņus saprastu un uzmundrinātu, kā arī sniegt praktisku palīdzību ikreiz, kad redzam šādu nepieciešamību. Uzmundrinājumu var gūt jau no tā, ka lasām par Barnabas vēlēšanos iejūtīgi un drosmīgi kalpot saviem brāļiem un par to, cik daudz laba viņš šādi paveica. Kāda svētība mūsu draudzēm ir tādi cilvēki kā Barnaba!

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 23. lpp.]

Barnaba bija ”krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības”