Uzslava vai glaimi?

KĀDS jums saka: ”Tava jaunā frizūra izskatās brīnišķīgi!” Vai tā ir uzslava, vai tie ir glaimi? ”Šis uzvalks jums der kā uzliets!” Uzslava vai glaimi? ”Es nekad neesmu ēdis neko garšīgāku!” Uzslava vai glaimi? Kad mums veltī šādus komplimentus, varbūt mēs šaubāmies, vai tie īstenībā ir teikti no sirds un atbilst patiesībai, — varbūt tie ir sacīti tikai tādēļ, lai mums izpatiktu, un pats runātājs nemaz tā nedomā.

Kā mēs varam uzzināt, vai mums ir teikta uzslava vai glaimi? Vai tam ir kāda nozīme? Vai nevar vienkārši noticēt sacītajam un priecāties par to? Kā mēs slavējam citus? Vai esam kādreiz domājuši, kādu iemeslu dēļ to darām? Šādu jautājumu apsvēršana mums var palīdzēt, lai mēs iemantotu spriestspēju un ar savu runu slavētu Dievu Jehovu.

Ko nozīmē slavēt, un ko nozīmē glaimot

Latviešu literārās valodas vārdnīcā skaidrots, ka slavēt nozīmē paust ļoti atzinīgu vērtējumu; taču tāpat šo vārdu lieto, runājot par pielūgšanu un godināšanu. Ir skaidrs, ka pēdējie divi lietojumi attiecas tikai uz Dieva Jehovas slavēšanu. Tā ir neatņemama patiesās pielūgsmes daļa, kā rakstīja Dieva iedvesmotais psalmu dziesminieks: ”Tiešām, jauki ir slavēt mūsu Dievu, šī slava ir mīlīga, piemērota un skaista.” ”Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu!” (Psalms 147:1; 150:6.)

Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēkus nedrīkst slavēt. Mēs varam uzslavēt un atzinīgi novērtēt citus cilvēkus, varam izteikties labvēlīgi par viņiem. Jēzus stāstītajā līdzībā kungs saka savam kalpam: ”Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.” (Mateja 25:21.)

Savukārt glaimi ir skaidroti kā tukši, divkosīgi slavinājumi, pārspīlēti cildinājumi, ko parasti saka savtīgos nolūkos. Cilvēku liekulīgi slavē un viņam lišķē tādēļ, lai iegūtu viņa labvēlību vai saņemtu no viņa materiālu labumu, vai arī lai liktu justies, ka viņš ir kaut ko parādā glaimotājam. Tātad glaimotājus mudina savtīgums. Jūdas 16 rakstīts, ka viņi ’glaimo acu priekšā sava labuma dēļ’.

Bībeles viedoklis

Kāds viedoklis Bībelē ir pausts par citu cilvēku slavēšanu? Jehova šajā ziņā mums rāda paraugu. Bībelē var lasīt, ka mēs saņemsim uzslavu, ja pildīsim Jehovas gribu. Apustulis Pāvils sacīja, ka ”ikvienam būs sava uzslava no Dieva”. Pēteris rakstīja, ka pārbaudīta ticība var ’izrādīties teicama, slavējama’. Tātad fakts, ka Jehova uzslavē cilvēkus, mums apliecina, ka uzslava no sirds ir laipnības un mīlestības izpausme, tā ir noderīga un to nedrīkst aizmirst. (1. Korintiešiem 4:5; 1. Pētera 1:7.)

Kā rakstīts Bībelē, mēs varam saņemt uzslavu arī no varas iestādēm, kas ievēro mūsu labo uzvedību un izsaka par to neviltotu atzinību. ”Dari to, kas labs,” mēs lasām, ”tad tu saņemsi viņas uzslavu.” (Romiešiem 13:3.) Mūs var uzslavēt arī cilvēki, kuri patiešām tic tam, ko saka, un kuri mūs slavē bez jebkādiem apslēptiem motīviem. Dieva iedvesmotajos Rakstos, Salamana Pamācībās 27:2, teikts: ”Lai tevi daudzina kāds cits, un ne tava paša mute.” Tas norāda, ka ir pareizi pieņemt uzslavas no cilvēkiem.

Bet to nevar teikt nedz par glaimošanu, nedz par glaimu uzklausīšanu. Kāpēc Jehovam tik ārkārtīgi nepatīk lišķīga runa? Pirmkārt, tā nenāk no sirds, bet liekulību Jehova nosoda. (Salīdzināt Salamana Pamācības 23:6, 7.) Otrkārt, tā nav patiesa. Psalmu dziesminieks, aprakstīdams cilvēkus, kas izpelnās Dieva nosodījumu, sacīja: ”Viltu viņi runā cits ar citu. Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi. Kaut tas Kungs darītu galu visiem saldiem vārdiem.” (Psalms 12:3, 4.)

Taču galvenais iemesls ir tas, ka glaimus nesaka aiz mīlestības. Glaimotāja nolūki ir savtīgi. Psalmu dziesminieks Dāvids, aprakstījis glaimotājus, tālāk pierakstīja arī viņu sacīto: ”Mūsu varoņspēks ir mūsu mēle, mūsu mute ir mūsu rīcībā, mums klājas runāt! Kas mums var pavēlēt?” Pēc Jehovas vārdiem, šādi savtīgi cilvēki sagādā ’postu apspiestajiem’. Ar savu lišķīgo mēli viņi nevis uzmundrina citus, bet iegrūž postā un nodara tiem pāri. (Psalms 12:5, 6.)

Glaimi ir slazds

”Vīrs, kas liekuļo sava tuvākā priekšā, tas izstiepj viņa priekšā tīklu viņa soļiem.” Tā teica gudrais ķēniņš Salamans, un cik gan daudz patiesības ir šajos vārdos! (Salamana Pamācības 29:5.) Farizeji ar glaimiem mēģināja izlikt ”slazdu” Jēzum. Viņi sacīja: ”Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo tu neuzlūko cilvēka vaigu.” Cik tas izklausījās nevainīgi! Bet Jēzu nepievīla pieglaimīgā valoda. Viņš zināja, ka farizeji netic viņa patiesajai mācībai, bet īstenībā mēģina viņu pieķert vārdos, jautādami par nodokļu maksāšanu ķeizaram. (Mateja 22:15—22.)

Krasā pretstatā Jēzum izturējās ķēniņš Hērods, kas valdīja pirmajā gadsimtā. Kad viņš Cēzarejas pilsētā uzrunāja ļaudis, tie atbildēja: ”Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!” Taču Hērods nevis norāja cilvēkus par šādu skaļu, nepamatotu slavēšanu, bet gan pieņēma glaimus. Jehovas eņģelis nekavējoties sodīja Hērodu: ķēniņu saēda tārpi un viņš nomira. (Apustuļu darbi 12:21—23.)

Nobrieduši kristieši vienmēr centīsies izšķirt, vai viņiem netiek teikti glaimi. Īpaši uzmanīgiem jābūt draudzes vecākajiem, ja kāds cilvēks, kura pārkāpumu izskata tiesas komiteja, izplūst atzinīgos vārdos, varbūt pat sāk salīdzināt vienu vecāko ar otru un apgalvo kādam vecākajam, ka tas ir daudz laipnāks un iejūtīgāks.

Glaimi var ievilināt vēl kādās lamatās — Bībelē tas skaidri pausts, kad tiek aprakstīts, kā netikla sieviete pavedina kādu jaunekli. (Salamana Pamācības 7:5, 21.) Šis brīdinājums ir aktuāls arī mūsdienās. To vidū, kuri tiek izslēgti no kristiešu draudzes, katru gadu ir daudz tādu cilvēku, ko izslēdz netiklības dēļ. Vai nevarētu būt tā, ka šāds liels grēks ir sācies ar uzklausītiem glaimiem? Cilvēki tik ļoti vēlas dzirdēt komplimentus un vēlas, lai par viņiem runā tikai labu, ka glaimotāja saldie vārdi var vājināt kristieša apņēmību nedarīt neko nepareizu. Ja kristietis nav piesardzīgs, tad sekas var būt bēdīgas.

Piesargieties no glaimiem

Lišķīgi vārdi glaimo cilvēka patmīlībai un godkārei. Glaimi ceļ pašapziņu un liek justies kaut kādā ziņā pārākam par citiem. Filozofs Fransuā de Larošfuko glaimus pielīdzināja viltotai naudai — ”tiem nav vērtības, un tie ir apgrozībā tikai tukšas godkāres dēļ”. Tāpēc sevi var pasargāt, klausot apustuļa Pāvila pamācībai: ”Es visiem starp jums saku: Nedomājiet par sevi augstāk, nekā pienākas domāt, bet domājiet saprātīgi saskaņā ar to ticības mēru, kādu katram Dievs piešķīris.” (Romiešiem 12:3, JD.)

Kaut arī atbilstoši savai dabai mēs visi vēlamies dzirdēt tikai to, ko klausīties ir patīkami, īstenībā mums bieži ir vajadzīgi Bībeles padomi un pamācības. (Salamana Pamācības 16:25.) Ķēniņš Ahabs gribēja dzirdēt tikai to, kas viņam patika; Ahaba kalpi pat sacīja pravietim Miham: ”Lai tad tavs vārds būtu tāds pats, kāds ir to [Ahabam glaimojošo praviešu] vārds: sludini labu!” (1. Ķēniņu 22:13.) Ja Ahabs būtu vēlējies uzklausīt atklātu valodu un mainīt savu dumpīgo nostāju, tad Izraēla nebūtu cietusi briesmīgu sakāvi karā un viņš pats nebūtu ticis nogalināts. Savas garīgās labklājības labad mums bez vilcināšanās jāatsaucas uz stingrajiem, taču mīlestības pilnajiem iecelto kristiešu vecāko padomiem, jo vecākie vēlas mums palīdzēt, lai mēs paliktu uz taisnā patiesības ceļa, un mums nav jāmeklē cilvēki, kas glaimodami mums piestāstītu pilnas ausis par to, cik mēs esam labi un jauki! (Salīdzināt 2. Timotejam 4:3.)

Kristieši nekad nekādu iemeslu dēļ necenšas glaimot. Viņi sirsnīgi lūdz Dievam, lai viņiem būtu tāda pati attieksme kā uzticīgajam Ēlihum, kas sacīja: ”Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.” Tad viņi varēs teikt tāpat kā Pāvils: ”Mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos.” (Ījaba 32:21, 22; 1. Tesaloniķiešiem 2:5, 6.)

Uzslavējiet pēc nopelna

Dieva iedvesmotā sakāmvārdā minēts, ka uzslavas var pārbaudīt cilvēku: ”Kausējams katls sudrabam, ceplis zeltam, un vīrs pēc savas slavas.” (Salamana Pamācības 27:21, LB-26.) Uzslavas var cilvēkam likt justies pārākam par citiem, viņš var kļūt iedomīgs, un tā var sākties viņa pagrimums. Bet, kad kādu cilvēku slavē, var izpausties arī viņa pazemība, ja viņš atzīst, ka ir pateicību parādā Jehovam par visu to, kādēļ tiek slavēts.

Sirsnīga uzslava par vērtīgiem darbiem vai sasniegumiem uzmundrina gan to, kas slavē, gan to, kas saņem uzslavu. Tā veidojas siltas un labas attiecības, un tā cilvēki vairāk novērtē cits citu. Sirsnīga uzslava skubina tiekties pēc slavējamiem mērķiem. Ja jaunieši saņem pelnītu uzslavu, tā var viņus pamudināt censties vēl vairāk. Jaunieši tiecas atbilst prasībām, kādas viņiem tiek izvirzītas, un uzslavas viņiem var palīdzēt veidot raksturu.

Tāpēc nekad neglaimosim un neuzklausīsim glaimus. Būsim pazemīgi, kad mūs kāds slavē. Taču dāsni un no visas sirds slavēsim paši: regulāri slavēsim Jehovu, viņu pielūdzot, un neliekuļoti slavēsim citus, vērtēdami tos ļoti augstu un izsacīdami savu atzinību, un atcerēsimies, ka ”īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs”! (Salamana Pamācības 15:23.)