Es redzēju, kā ”sīkākais” kļuva par ”varenu tautu”

PASTĀSTĪJIS VILJAMS DINGMENS

Tas notika 1936. gadā Seilemā (Oregona, ASV). Es biju ieradies uz kādu Jehovas liecinieku sapulci. Tajā tika uzdots jautājums: ”Kur ir lielais pulks?” (Atklāsmes 7:9.) Es biju vienīgais jaunpienācējs, tāpēc visi norādīja uz mani un teica: ”Tur viņš ir!”

MŪSU gadsimta trīsdesmito gadu vidū bija samērā maz Jehovas liecinieku, kam bija Bībelē minētā cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Psalms 37:29; Lūkas 23:43.) Kopš tā laika ir notikušas lielas pārmaiņas. Bet ļaujiet man pastāstīt par notikumiem, kas mani atveda uz šo sapulci Seilemā (Oregona).

Mans tēvs abonēja žurnālu Golden Age (Zelta laikmets), kā agrāk sauca žurnālu Atmostieties!. Pusaudža gados es to ar patiku lasīju un ar laiku pārliecinājos, ka tajā ir svarīgā Bībeles patiesība. Tad kādu dienu es nosūtīju kuponu, kas bija iespiests uz Golden Age pēdējā vāka. Tas lasītājam deva iespēju saņemt grāmatu un 20 brošūras, kā arī uzzināt, kur atrodas tuvākā Jehovas liecinieku draudze. Saņēmis literatūru, es gāju pa mājām un izplatīju visas saņemtās publikācijas.

Tajā laikā neviens ar mani Bībeli nestudēja. Patiesību sakot, es nekad nebiju runājis ne ar vienu no Jehovas lieciniekiem. Bet tad ar tuvākās Ķēniņvalsts zāles adresi rokā es steidzos uz 40 kilometru attālo Seilemu, lai apmeklētu sapulci. Tā bija tā sapulce, kurā es tiku nosaukts par ’lielo pulku’. Tolaik man bija tikai 18 gadu.

Kaut arī man nebija tikpat kā nekādas sagatavotības kalpošanai, es sāku sludināt kopā ar Seilemas draudzi. Sludinot man ieteica runāt par trim pamatpatiesībām. Pirmā: Jehova ir Dievs; otrā: Jēzus Kristus ir viņa ieceltais Ķēniņš; trešā: Valstība ir pasaules vienīgā cerība. Šo vēsti es centos pastāstīt pie katrām durvīm.

1938. gada 3. aprīlī, kad bija pagājuši divi gadi, kopš biju sācis biedroties ar Seilemas draudzes Jehovas lieciniekiem, es tiku kristīts. Seilemas draudzes locekļi bija ļoti priecīgi redzēt, ka kristījās vairāki no ’lielā pulka’. 1939. gada februārī es kļuvu par pionieri jeb pilnas slodzes kalpotāju. Tā paša gada decembrī es pieņēmu uzaicinājumu doties uz Arizonu, kur bija lielāka nepieciešamība pēc Valstības sludinātājiem.

Pioniera kalpošana Arizonā

Iepriekš Jehovas liecinieki Arizonā nebija darbojušies, un daudziem cilvēkiem bija nepareizs priekšstats par mums, tāpēc, kad Amerikas Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā, mēs izcietām nopietnas vajāšanas. Piemēram, 1942. gadā, kad kalpoju Stefordā, klīda valodas par pūļa uzbrukumu, ko pret mums grasījās rīkot mormoņi. Bija sagadījies, ka mēs ar partneriem pioniera kalpošanā dzīvojām blakus mormoņu bīskapam, kas mūs cienīja. Viņš sacīja: ”Ja mormoņu misionāri būtu tik aktīvi kā liecinieki, tad mormoņu baznīca kaut ko tiešām sasniegtu.” Un baznīcā viņš pateica tā, lai visi varētu dzirdēt: ”Mani ir sasniegušas baumas, ka tiekot gatavots pūļa uzbrukums liecinieku puišiem. Tad nu raugiet, es dzīvoju viņiem blakus, un, ja šāds uzbrukums notiks, tad būs kāda bise, kas būs vērsta taisni pāri sētai. Bise tiks likta lietā, bet ne pret lieciniekiem. Tā tiks lietota pret tiem, kas būs pūlī. Tātad, ja jūs gribat iet un pūlī uzbrukt, jūs zināt, ko gaidīt.” Pūlis tā arī nekad neparādījās.

Trīs gadu laikā, ko pavadījām Arizonā, mēs vairākas reizes tikām arestēti un ieslodzīti cietumā. Reiz mani tur noturēja 30 dienas. Lai izvairītos no policijas traucējumiem, mēs izveidojām, kā paši to dēvējām, ”mobilo vienību”. Atbildīgais brālis mums teica: ”Mēs rīkosimies atbilstoši savam nosaukumam. Sākam piecos vai sešos no rīta, noliekam pie katrām durvīm bukletu vai brošūru un prom esam.” Mūsu ”mobilā vienība” savā darbībā aptvēra lielu daļu Arizonas štata. Tomēr pēc kāda laika mēs pārtraucām šādi sludināt, jo, izmantojot šo liecināšanas veidu, nebija iespējams palīdzēt ieinteresētajiem cilvēkiem.

Gileādas skola un īpaša kalpošana

Kad pienāca 1942. gada decembris, es biju to Arizonas pionieru vidū, kas saņēma vēstuli ar ielūgumu mācīties Jehovas liecinieku jaunizveidotajā misionāru skolā. Skolas sākotnējais nosaukums bija Sargtorņa Bībeles Gileādas koledža. Vēlāk tā tika pārdēvēta par Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu. Skola atradās aptuveni 4800 kilometru attālumā, netālu no Itakas Ņujorkas štata ziemeļos.

Pavadījuši neilgu laiku Oregonā, 1943. gada janvārī mēs, daži pionieri, iekāpām firmas Greyhound autobusā un pametām Arizonas tuksneša svelmi. Kad pēc vairākām dienām sasniedzām ceļa mērķi, Ņujorkas štata ziemeļus, mūs sagaidīja ziemas sniegs. Skola savu darbu sāka 1943. gada 1. februārī, un atklāšanas runu simt studentiem teica tās prezidents Neitans Nors. ”Šīs koledžas mērķis NAV jūs sagatavot ordinētu kalpotāju darbībai,” viņš izteicās. ”Jūs jau esat kalpotāji un gadiem ilgi esat aktīvi sludinājuši. [..] Koledžas mācību kurss ir paredzēts vienīgi tam, lai jūs sagatavotu par vēl prasmīgākiem kalpotājiem teritorijās, uz kurām dosieties.”

Tā kā man bija neliela laicīgā izglītība, sākumā es Gileādā nejutos īsti savā vietā. Bet pasniedzēji pret mani izturējās brīnišķīgi, un galu galā no mācībām es guvu patiesu gandarījumu. Pēc piecu mēnešu ilgām intensīvām mācībām mūsu klasei bija izlaidums. Pēc tam daži no mums tika nosūtīti uz Jehovas liecinieku galveno pārvaldi Bruklinā (Ņujorka), kur mēs ieguvām papildu izglītību, lai varētu apmeklēt draudzes, kalpojot par rajona pārraugiem. Mana pirmā norīkojuma vieta bija Ziemeļkarolīna un Dienvidkarolīna.

Tolaik rajona pārraugi gandrīz pastāvīgi atradās ceļā. Ja draudze bija neliela, tad parasti uzturējāmies draudzē vienu dienu, ja lielāka — tad divas. Vairākums draudžu tolaik bija nelielas. Pēc tam, kad biju pavadījis dienu kādā draudzē, nereti ciemojies gandrīz līdz pusnaktij un atbildējis uz jautājumiem, es cēlos ap pieciem rītā, lai ceļotu uz nākamo draudzi. Par rajona pārraugu es kalpoju apmēram gadu un pēc tam kādu laiku biju pionieris Tenesī un Ņujorkas štatā.

Uz Kubu un tālāk uz Puertoriko

1945. gada maijā es kopā ar vairākiem citiem tiku nosūtīts uz savu pirmo norīkojuma vietu ārzemēs — uz Kubu! Vakarā, kad ieradāmies Kubas galvaspilsētā Havanā, mēs gājām izplatīt žurnālus. Havanā mēs uzturējāmies tik ilgi, līdz atradām mājvietu Santaklarā. Visām vajadzībām, arī ēdiena iegādei un īres maksai, mums bija ikmēneša pabalsts, kas bija tikai 25 dolāri. Gultas un citas mēbeles mēs uztaisījām no materiāliem, kas bija mums pieejami; ābolu kastes mēs izmantojām par kumodi.

Pēc gada es tiku norīkots kalpot par rajona pārraugu. Tajā laikā visa Kuba bija viens rajons. Iepriekšējais rajona pārraugs bija bijis garkājains vīrs, kam ļoti bija paticis staigāt, tāpēc brāļiem un māsām bija nācies gandrīz skriet, lai noturētos viņam līdzās. Acīmredzot iedomājušies, ka ar mani būs tāpat, viņi bija rūpīgi izplānojuši manu apmeklējuma laiku. Viņi neizgāja kalpošanā visi vienā un tajā pašā dienā, bet sadalījās grupās un darbojās kopā ar mani, cits citu nomainot. Pirmajā dienā viena grupa mani aizveda uz attālu teritoriju, nākamajā dienā ar citu grupu gājām uz citu, arī attālu teritoriju, un tā tālāk. Apmeklējumam beidzoties, mani spēki bija galā, tomēr šī ciemošanās man bija sagādājusi prieku. Esmu saglabājis labas atmiņas par šo draudzi.

Līdz 1950. gadam Valstības sludinātāju skaits Kubā bija pārsniedzis 7000; aptuveni tikpat daudz sludinātāju bija arī Meksikā. Tā gada jūlijā es apmeklēju starptautisko kopsanāksmi ”Teokrātijas pieaugums”, kas norisinājās Yankee stadionā Ņujorkā. Pēc tam es saņēmu jaunu norīkojumu — kalpot par misionāru Puertoriko. Starp Gileādas skolas 12. klases jaunajiem misionāriem bija arī Estela un Telma Vīklijas, kas uz Puertoriko lidoja kopā ar mani.

Pēc astoņiem gadiem mēs ar Estelu apprecējāmies; vienkāršā laulību ceremonija notika Bajamonā (Puertoriko), mūsu rajona kopsanāksmes pārtraukumā uz paaugstinājuma. Gan pirms, gan pēc laulībām es kalpoju par rajona pārraugu. Vairāk nekā desmit gadu laikā, ko ar Estelu pavadījām Puertoriko, mēs redzējām lielu pieaugumu — no nepilniem 500 sludinātājiem līdz vairāk nekā 2000. Mēs varējām palīdzēt daudziem cilvēkiem veltīt savu dzīvi Dievam un kristīties; tāpat mēs piedalījāmies vairāku jaunu draudžu izveidošanā.

1960. gada decembrī Puertoriko apmeklēja Miltons Henšels no Jehovas liecinieku pasaules galvenās pārvaldes Bruklinā (Ņujorka) un runāja ar misionāriem. Viņš pavaicāja, vai kāds nevarētu doties kalpot citur. To vidū, kas pieteicās, bijām arī mēs ar Estelu.

Mūsu mājas Dominikānas Republikā

Mūsu jaunā norīkojuma vieta bija Dominikānas Republika, un izbraukšanu mēs nolikām uz 1961. gada 1. jūniju. 30. maijā tika noslepkavots Dominikānas diktators Rafaels Truhiljo, un lidojumi uz šo valsti tika atcelti. Taču drīzumā tie tika atjaunoti, un uz Dominikānas Republiku mēs izlidojām, kā bija plānots, 1. jūnijā.

Kad ieradāmies, valstī bija nemieri un militārā darbība bija visai aktīva. Brieda revolūcija, un karavīri uz ceļa visus pārmeklēja. Mēs tikām apstādināti vairākos kontroles posteņos, un katrā no tiem tika pārmeklēta mūsu bagāža. No ceļasomām tika izņemts itin viss, līdz pat pēdējam sīkumam. Tāda bija mūsu iepazīšanās ar Dominikānas Republiku.

Pirms došanās uz mūsu pirmo norīkojuma vietu, Laromanas pilsētu, mēs dažas nedēļas pavadījām galvaspilsētā Santodomingo. Truhiljo diktatūras laikā visiem bija stāstīts, ka Jehovas liecinieki ir komunisti un visļaunākie cilvēki. Šī iemesla dēļ liecinieki bija tikuši nežēlīgi vajāti. Tomēr pamazām mums izdevās pārvarēt ļaužu aizspriedumus.

Neilgi kalpojuši Laromanā, mēs atkal uzsākām rajona pārraudzības darbu. Bet 1964. gadā saņēmām norīkojumu kalpot par misionāriem Santjago. Nākamajā gadā Dominikānas Republikā izcēlās revolūcija, un valstī atkal bija nemieri. Šo konfliktu laikā mēs tikām pārcelti uz Sanfransisko de Makorisu — pilsētu, kas bija slavena ar savu politisko aktivitāti. Tomēr mēs sludinājām brīvi un netraucēti. Kaut arī bija politiski nemieri, mēs pat varējām nodibināt jaunu draudzi. Turpmākajos gados mēs kalpojām vēl citās norīkojuma vietās, līdz beidzot saņēmām norīkojumu atgriezties mūsu pašreizējās mājās Santjago.

Mēs esam redzējuši, ka Jehova nenoliedzami ir svētījis darbu šeit, Dominikānas Republikā. Kad 1961. gadā atbraucām, šeit bija apmēram 600 liecinieku un 20 draudžu. Pašlaik labo vēsti par Dieva Valstību te sludina gandrīz 20 000 sludinātāju, kas pulcējas vairāk nekā 300 draudzēs. Turklāt iespējas tālākai augšanai ir ārkārtīgi lielas, kā liecina 1997. gada Kristus nāves atceres vakara lielā apmeklētība — bija ieradušies 81 277 cilvēki. Šis skaits aptuveni četras reizes pārsniedz sludinātāju skaitu!

Tagad — varena tauta

Kaut arī pasaules aina nepārtraukti mainās, Jehovas liecinieku sludinātā Bībeles vēsts paliek nemainīga. (1. Korintiešiem 7:31, NW.) Jehova joprojām ir Dievs, Kristus vēl aizvien ir Ķēniņš, un apgalvojums, ka Valstība ir pasaules vienīgā cerība, skan vēl pārliecinošāk nekā jebkad agrāk.

Kopš dienas, kad aptuveni pirms 60 gadiem apmeklēju sapulci Seilemā, Jehovas tautā ir notikušas brīnišķīgas pārvērtības. Lielais pulks patiešām ir kļuvis liels — tajā ir vairāk nekā pieci miljoni cilvēku. Ir noticis tieši tā, kā Jehova bija pravietojis par savu tautu: ”Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es tas Kungs to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” (Jesajas 60:22.)

Esmu pavadījis gandrīz 60 gadus pilnas slodzes kalpošanā, un joprojām ar prieku kalpoju par misionāru, turpinot mācīt cilvēkus un sludināt. Kāda tā ir priekšrocība — piedalīties šajā darbā un būt vienam no tiem, kas ir redzējuši, kā ”sīkākais” ir kļuvis par ”varenu tautu”!

[Attēls 21. lpp.]

Kopā ar sievu Dominikānas Republikā