Sargieties no ”epikūriešiem”

”Viņš ir tik jauks cilvēks! Viņam ir augsta morāle. Viņš nesmēķē, nelieto narkotikas, nerunā rupji. Īstenībā viņš ir patīkamāks par dažiem, kas sevi sauc par kristiešiem!”

VAI tu neesi dzirdējis, ka tā kādreiz spriež, lai attaisnotu draudzēšanos ar tādu cilvēku, ar ko nebūtu jādraudzējas? Taču vai Bībelē var atrast pamatojumu šādiem spriedumiem? Šo jautājumu palīdz labāk saprast tas, kas notika agrīnajā kristiešu draudzē.

Pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils brīdināja korintiešu draudzi: ”Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” Varbūt daži kristieši uzturēja ciešas attiecības ar cilvēkiem, ko bija ietekmējusi grieķu — arī epikūriešu — filozofija. Kas bija epikūrieši? Kāpēc viņi garīgā ziņā bija bīstami Korintas kristiešiem? Vai arī mūsu dienās ir cilvēki, kas līdzīgi viņiem un no kuriem mums būtu jāsargās? (1. Korintiešiem 15:33.)

Kas bija epikūrieši?

Epikūrieši bija sengrieķu filozofa Epikūra sekotāji; šis filozofs dzīvoja no 341. līdz 270. g. p.m.ē. Viņš mācīja, ka baudas ir vienīgais un galvenais labums dzīvē. Vai tas nozīmē, ka epikūrieši dzīvoja skandalozi, ka viņiem nebija nekādu principu un viņi rīkojās amorāli, pastāvīgi cenzdamies jautri pavadīt laiku? Par pārsteigumu, Epikūrs saviem sekotājiem nebija mācījis tā dzīvot! Tieši otrādi, viņš bija mācījis, ka vislielākā bauda ir dzīvot apdomīgi, būt bezbailīgiem un savaldīgiem un rīkoties taisnīgi. Viņš sludināja tiekšanos nevis pēc tūlītējas un īslaicīgas baudas, bet pēc tādas, kas ilgst visu mūžu. Tāpēc epikūrieši varbūt šķita tikumīgi, ja viņus salīdzināja ar tiem, kas slīga grēkos. (Salīdzināt Titam 1:12.)

Vai viņi bija līdzīgi kristiešiem?

Vai epikūrieši tevi būtu ietekmējuši, ja tu būtu bijis agrīnās korintiešu draudzes loceklis? Daži kristieši Korintā varbūt sprieda, ka epikūriešu šķietami augsto morāles vērtību dēļ viņi droši var uzturēt ar tiem ciešas attiecības. Meklēdami aizbildinājumus, korintieši varbūt saskatīja epikūriešu normās šķietamu līdzību ar Dieva Rakstos izklāstītajām normām.

Piemēram, cenzdamies gūt patīkamas sajūtas, epikūrieši ievēroja mērenību. Prāta baudu viņi vērtēja augstāk nekā fiziskās baudas. Ēdiens nebija tik svarīgs, cik attiecības ar cilvēku, ar kuru kopā ēda. Epikūrieši pat neiesaistījās politikā un nedarīja slepeni neko sliktu. Cik viegli varēja secināt: ”Viņi daudzējādā ziņā līdzinās mums!”

Bet vai epikūrieši patiešām līdzinājās agrīnajiem kristiešiem? Nē, nepavisam. Tie, kam prāts bija pareizi vingrināts, varēja pamanīt nozīmīgas atšķirības. (Ebrejiem 5:14.) Vai arī tu tās redzi? Apskatīsim Epikūra mācības nedaudz sīkāk.

Epikūrisma ēnas puses

Lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt bailes no dievībām un no nāves, Epikūrs mācīja, ka dievi neinteresējas par cilvēci un neiejaucas cilvēku dzīvē. Pēc Epikūra domām, dievi nebija radījuši Visumu un dzīvība bija cēlusies nejauši. Vai tas nav pilnīgā pretrunā ar Bībeles mācību, ka pastāv ”viens Dievs”, Radītājs, un ka viņš gādā par cilvēkiem, ko izveidojis? (1. Korintiešiem 8:6; Efeziešiem 4:6; 1. Pētera 5:6, 7.)

Tāpat Epikūrs mācīja, ka pēc nāves dzīve vairs nav iespējama. Tas, protams, nesaskan ar Bībeles mācību par augšāmcelšanu. Kad apustulis Pāvils runāja areopāgā, visticamāk, arī epikūrieši bija starp tiem, kas nepiekrita Pāvilam jautājumā par augšāmcelšanu. (Apustuļu darbi 17:18, 31, 32; 1. Korintiešiem 15:12—14.)

Visbīstamākā Epikūra filozofijas daļa, iespējams, arī bija visgrūtāk pamanāmā. Noliegdams pēcnāves dzīvi, Epikūrs secināja, ka cilvēkam savā īsajā dzīves laikā jācenšas dzīvot pēc iespējas laimīgāk. Kā jau redzējām, Epikūrs nemaz neuzskatīja, ka noteikti jādzīvo grēcīgi, — pēc viņa domām, ir jābauda tagadējā dzīve, jo ar to viss beidzas.

Piemēram, Epikūrs neatzina slepenus ļaunus darbus, lai nebūtu jādzīvo bailēs tikt pieķertam, kas pilnīgi noteikti apdraud pašreizējo laimi. Viņš sludināja mērenību tāpēc, lai nebūtu jāizjūt pārmērību sekas, jo tas ir vēl viens šķērslis pašreizējai laimei. Pēc filozofa domām, labas attiecības ar citiem ir vajadzīgas tāpēc, ka gūstam labumu, kad citi pret mums ir laipni. Protams, nedarīt slepeni neko sliktu, ievērot mērenību un uzturēt draudzīgas attiecības ar citiem ir ļoti labi. Bet kāpēc tādā gadījumā Epikūra filozofija bija bīstama kristiešiem? Tāpēc, ka viņa ieteikumi bija balstīti uz uzskatu, ko raksturoja ticības trūkums: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam.” (1. Korintiešiem 15:32.)

Tiesa, Bībelē ir mācīts, kā cilvēki jau tagad var dzīvot laimīgi. Taču tur ir arī dots šāds padoms: ”Pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību.” (Jūdas 21.) Jā, Bībelē mūžīgajai nākotnei pievērsta lielāka uzmanība nekā īslaicīgajai tagadnei. Kristiešiem galvenais ir kalpot Dievam, un viņi ir atklājuši, ka, uzskatot Dievu par vissvarīgāko savā dzīvē, viņi ir laimīgi un gandarīti. Arī Jēzus izmantoja savu spēku, lai nesavtīgi kalpotu Jehovam un palīdzētu cilvēkiem, viņš nebija aizņemts tikai ar savām personiskajām darīšanām. Jēzus mācīja saviem sekotājiem darīt labu citiem nevis cerībā kaut ko saņemt par to, bet aiz patiesas mīlestības pret citiem. Nav šaubu — epikūrismā un kristietībā galvenie rīcības motīvi pilnīgi atšķiras. (Marka 12:28—31; Lūkas 6:32—36; Galatiešiem 5:14; Filipiešiem 2:2—4.)

Grūti pamanāmas briesmas

Kaut arī epikūrieši tik ļoti uzsvēra tiekšanos pēc laimes, tomēr, pretēji cerētajam, viņi nejutās īsti laimīgi. Epikūram trūka ’tā Kunga prieka’, un viņš nosauca dzīvi par ”rūgtu dāvanu”. (Nehemijas 8:10.) Cik laimīgi salīdzinājumā ar epikūriešiem bija agrīnie kristieši! Jēzus nebija sludinājis, ka jābūt nelaimīgiem un jādzīvo trūkumā. Ja cilvēki dzīvo tā, kā mācīja Jēzus, viņi gūst patiesu laimi. (Mateja 5:3—12.)

Ja daži Korintas draudzes locekļi domāja, ka ciešas attiecības ar tiem, ko bija ietekmējusi epikūriešu domāšana, neradīs nekādas briesmas viņu ticībai, viņi maldījās. Kad Pāvils rakstīja pirmo vēstuli korintiešiem, daži no viņiem jau bija zaudējuši ticību augšāmcelšanai. (1. Korintiešiem 15:12—19.)

Mūsdienu epikūrisms?

Lai gan epikūrisms pastāvēja tikai līdz ceturtajam gadsimtam mūsu ērā, arī mūsdienās ir cilvēki, kam ir līdzīgi uzskati, proti, viņi domā, ka ar tagadējo dzīvi viss beidzas. Viņi apšauba Dieva solījumu dot mūžīgu dzīvi vai arī tam vispār netic. Tomēr daži no viņiem ievēro samērā augstas uzvedības normas.

Kristietis varbūt jūt vilinājumu izveidot ciešas attiecības ar tādiem cilvēkiem un domā, ka to labās īpašības attaisno šādu draudzību. Taču, lai gan neuzskatām sevi par labākiem, mums jāpatur prātā, ka jebkāda ”ļauna sabiedrība” — arī tā, kuras ietekme ir nemanāma, — ”samaitā labus tikumus”.

Uzskats, ka ar tagadējo dzīvi viss beidzas, mēdz izpausties arī dažādos uzņēmējdarbības semināros, rokasgrāmatās, romānos, kinofilmās, televīzijas programmās un mūzikā. Vai nevarētu gadīties, ka šāds uzskats, kurā atspoguļojas ticības trūkums, nemanāmi sāktu ietekmēt arī mūs, lai gan tas nemudina tieši uz grēcīgu rīcību? Piemēram, vai nevarētu gadīties tā, ka kļūstam pārāk aizņemti, meklējot sevis piepildījumu, un vairs nedomājam par jautājumu, kas saistīts ar Jehovas augstāko varu? Varbūt mēs sākam domāt, ka nav ko nopūlēties, un vairs neesam ”vienmēr centīgi Kunga darbā”? Vai arī sākam apšaubīt, ka Jehovas normas ir pareizas un ka tās mums sniedz labumu? Mums jāuzmanās, lai mēs nerīkotos netikumīgi, varmācīgi un neiesaistītos spiritismā, un tāpat jāuzmanās no cilvēkiem, ko ietekmējuši pasaulīgi uzskati. (1. Korintiešiem 15:58, JD; Kolosiešiem 2:8.)

Tāpēc veidosim ciešas attiecības galvenokārt ar tiem, kas ar visu sirdi seko Jehovas vadībai. (Jesajas 48:17.) Tā mūsu labie paradumi nostiprināsies. Pieaugs mūsu ticība. Mēs būsim laimīgi ne vien tagad, bet arī nākotnē, un mums būs cerība dzīvot mūžīgi. (Psalms 26:4, 5; Salamana Pamācības 13:20.)

[Attēls 24. lpp.]

Epikūrs mācīja, ka dievi neinteresējas par cilvēci

[Norāde par autortiesībām]

Ar The British Museum laipnu atļauju