Kā saglabāt prieku pilnas slodzes kalpošanā

BĪBELES pravietojumu piepildīšanās mums skaidri parāda, ka dzīvojam šīs bezdievīgās sistēmas pēdējās dienās. To apzinādamies, Dieva Jehovas kalpotāji pavada Valstības labās vēsts izplatīšanā tik daudz laika, cik vien, saprātīgi rīkojoties, ir iespējams. Vairāk nekā 600 000 Jehovas liecinieku ir iekārtojuši savu dzīvi tā, ka var piedalīties pilnas slodzes kalpošanā. Vieni no viņiem ir pilnas slodzes Valstības sludinātāji, kas tiek saukti par pionieriem. Citi ir brīvprātīgie Bēteles strādnieki un kalpo Sargtorņa biedrības galvenajā pārvaldē vai tās filiāļu birojos. Savukārt citi ir misionāri un ceļojošie pārraugi.

Bībelē ir norādīts, ka pēdējās dienās iestāsies ”grūti laiki”. (2. Timotejam 3:1—5.) Bībeles grieķu tekstā tiek lietots izteiciens, kas varētu tikt tulkots arī kā ”noliktie nežēlīgie laiki”. Tātad neviens mūsdienās nevar gaidīt, ka viņa dzīvē nebūs grūtību. Tomēr dažiem kristiešiem viņu problēmas varbūt šķiet tik nopietnas, ka viņi sev vaicā: ”Vai es varu turpināt pilnas slodzes kalpošanu, vai arī man tā jāpārtrauc?”

Kādi apstākļi var pamudināt kristieti vēlreiz apsvērt, vai viņam ir pa spēkam pioniera, Bēteles strādnieka, ceļojošā pārrauga vai misionāra kalpošana? Varbūt tās ir nopietnas veselības problēmas. Iespējams, ir nepieciešams pastāvīgi veltīt rūpes kādam gados vecam vai nespēcīgam radiniekam. Vai varbūt laulāts pāris gatavojas kļūt par vecākiem. Nevienam, kas ir pārtraucis pilnas slodzes kalpošanu šādu iemeslu vai Rakstos minēto pienākumu dēļ, nevajadzētu kaunēties par savu rīcību.

Bet ja nu kāds nolemj pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu tāpēc, ka ir zaudējis prieku? Varbūt pionieris redz, ka cilvēki, ko viņš sastop kalpošanā, izrāda pavisam nelielu atsaucību, un tāpēc uzdod sev jautājumu: ”Kāpēc turpināt tā uzupurēties, ja to, kas klausās, ir tik ļoti maz?” Iespējams, Bēteles strādnieks nejūtas īsti laimīgs, veikdams viņam piešķirto uzdevumu. Vai arī var gadīties, ka ilgstošas slimības dēļ, kura gan nepadara neiespējamu pioniera kalpošanu, cilvēks galu galā vairs nejūtas laimīgs. Kā šādās situācijās var saglabāt prieku? Pievērsīsim uzmanību tam, ko saka daži pieredzējuši kalpotāji.

Pārvarēt vilšanās sajūtu

Annija, kuras dzimtene ir Šveice, 1950. gadā mācījās Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā. Viņa bija ļoti cerējusi saņemt norīkojumu misionāres darbam ārzemēs. Kad viņa atkal tika norīkota kalpot Bētelē Eiropā, Annija izjuta vilšanos. Un tomēr viņa pieņēma norīkojumu kalpot tulkošanas nodaļā, un vēl aizvien dara šo darbu. Kā viņa pārvarēja vilšanos? ”Šeit bija un vēl tagad ir daudz darāmā. Manas jūtas un vēlmes nav tik svarīgas kā šis darbs,” paskaidro Annija.

Ja izjūtam vilšanos par mums piešķirto uzdevumu, varbūt mēs varētu attīstīt tādu nostāju, kāda ir Annijai. Tas, kam mēs dotu priekšroku, nav pats svarīgākais. Daudz svarīgāk ir, lai daudzie pienākumi, kas ir saistīti ar Valstības vēsts sekmīgu izplatīšanu, tiktu kārtīgi izpildīti. Salamana Pamācībās 14:23 mums ir teikts: ”Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek.” Lai kāds arī būtu mums piešķirtais uzdevums, ja mēs to uzticīgi pildām, mēs veicinām Valstības darbu. Un tā var gūt patiesu gandarījumu — jā, prieku — šajā Dieva uzticētajā darbā. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 12:18, 27, 28.)

Dzīvot ar citiem saticīgi

Atrodoties pilnas slodzes kalpošanā, nākas būt tuvā saskarē ar visdažādākajiem cilvēkiem — tas notiek gan tīruma kalpošanā, gan dzīvojot Bētelē vai misionāru mājā, gan apmeklējot draudzes citu pēc citas. Tātad lielā mērā mūsu prieks ir atkarīgs no tā, cik labi mēs sadzīvojam ar citiem. Tomēr ”nežēlīgie laiki”, kas tika pravietoti attiecībā uz šīm pēdējām dienām, starp cilvēkiem rada nopietnu spriedzi. Kā kristīgs kalpotājs var nezaudēt prieku pat tad, ja viņu kāds ir sarūgtinājis? Varbūt mēs varam kaut ko mācīties no Vilhelma.

1947. gadā Vilhelms kļuva par Bēteles ģimenes locekli kādā no Eiropas Bētelēm. Pēc tam viņš kādu laiku kalpoja par pionieri un ceļojošo pārraugu. ”Ja mēs ar sievu redzam kaut ko tādu, ko uzskatām par nepareizu vai kas mūs personiski satrauc, mēs stāstām Jehovam par savām jūtām un tālāko atstājam viņa ziņā,” paskaidro Vilhelms. (Psalms 37:5.)

Varbūt tevi ir uztraucis tas, kā pret tevi ir izturējies tavs ticības biedrs, kura runā ir izpaudusies necieņa vai neapdomība. Atceries, ka mēs visi daudzējādi klūpam mūsu runā. (Jēkaba 3:2.) Kāpēc gan neizmantot šādu situāciju, lai vēl vairāk tuvinātos Tam, kas ’uzklausa lūgšanas’? (Psalms 65:3.) Runā par šo jautājumu ar Jehovu un pēc tam visu nodod viņa rokās. Ja Dievs gribēs kaut ko mainīt, viņš to izdarīs. To vajadzētu paturēt prātā tiem, kas, dzīvodami misionāru mājās, varētu saskarties ar šādām grūtībām, jo šīs domas palīdzēs kalpošanā Jehovam saglabāt prieku.

Ja ir slikta veselība

Tikai nedaudziem cilvēkiem ir nemainīgi laba veselība. Pat dzīves tā dēvētajos spēka gados var uzbrukt dziļa nomāktība vai slimības. Daži sliktas veselības dēļ ir bijuši spiesti pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu, tomēr pēc tam viņi dara daudz vērtīga, būdami Valstības sludinātāji. Turpretī citi, par spīti sliktajai veselībai, ir spējuši turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Pievērsīsim uzmanību Hārtmuta un Gislindas teiktajam.

Hārtmuts un Gislinda ir laulāts pāris, kas 30 gadus ir pavadījuši, kalpodami par pionieriem un misionāriem un apmeklēdami draudzes. Viņi abi ir pārcietuši nopietnu slimību periodus, kuru dēļ palaikam ir jutušies fiziski un emocionāli iztukšoti. Un tomēr viņi ir darījuši brīnišķīgu darbu un ir spējuši uzmundrināt citus, kas piedzīvo līdzīgus pārbaudījumus. Kādu padomu viņi mums dod? ”Raugieties uz priekšu, nevis atpakaļ. Dariet ikvienā situācijā vislabāko. Katra diena sniedz vismaz vienu iespēju cildināt Jehovu. Izmantojiet šo izdevību un priecājieties par to!”

Pārdomāsim Hannelores apstākļus. 30 gadus, ko viņa ir pavadījusi, kalpojot par pionieri un misionāri, apmeklējot kopā ar vīru draudzes un strādājot Bētelē, viņai ir sagādājusi raizes slimība, kas par sevi atgādina atkal un atkal. Hannelore saka: ”Es koncentrējos uz jautājumu, ko izvirzīja Sātans, apgalvodams, ka cilvēki Jehovam kalpo vienīgi tad, kad viņiem to darīt ir viegli. Izturot pārbaudījumus, es varu būt starp tiem, kas pierāda, ka Sātanam nav taisnība.” Tas var būt spēcīgs pamudinājums. Neaizmirsti, ka tava lojalitāte pret Jehovu pārbaudījumu laikā viņam ir svarīga. (Ījaba 1:8—12; Salamana Pamācības 27:11.)

Cenšoties pieņemt līdzsvarotu lēmumu, kas saistīts ar tavu veselību, ņem vērā divas pazīmes no pravietojuma, ko Jēzus Kristus izteica par šīs lietu sistēmas noslēgumu. Jēzus pravietoja, ka vienā vietā pēc otras uzliesmos sērgas. Un vēl viņš teica: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē.” (Mateja 24:3, 14; Lūkas 21:11.) Jēzus zināja, ka pēdējās dienās viņa sekotājiem sagādās grūtības dažādas slimības. Bet viņš saprata, ka sludināšanu veiks ne tikai tie cilvēki, kam ir laba veselība, bet arī tie, kam ir nopietnas slimības. Ja mēs, kaut arī mums ir slikta veselība, tomēr esam spējīgi turpināt pilnas slodzes kalpošanu, Jehova neaizmirsīs mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā. (Ebrejiem 6:10.)

Nezaudē prieku klausītāju vienaldzības dēļ

Mūsu attieksmi var ietekmēt arī tas, kā cilvēki reaģē uz Valstības sludināšanu. ”Pat pionieriem ir grūti uzsākt sarunu ar mājas saimnieku,” izteicās kāds pieredzējis sludinātājs. ”Mums visiem ir jāpūlas, lai saglabātu prieku.” Jā, klausītāju apātija var mazināt mūsu sludināšanas prieku. Bet kā pionieris, kas regulāri sastopas ar cilvēku vienaldzīgumu, var savu prieku saglabāt? Pieredzējuši sludinātāji mums piedāvā šādus jau pārbaudītus ieteikumus.

Klausītāju vienaldzīgums ir nopietna problēma, bet tas vēl nenozīmē, ka visi mūsu pūliņi ir veltīgi. Pati apātija, kas ir tik bieži sastopama, nav iemesls pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu. Mēs varam saskarties ar cilvēku vienaldzību un tomēr saglabāt prieku, ja atvēlam pietiekami daudz laika rūpīgām Svēto rakstu studijām. Tie mūs ’sagatavos katram labam darbam’, arī sarunām ar cilvēkiem, kas labo vēsti neuzklausa. (2. Timotejam 3:16, 17.) Kaut arī cilvēki negribēja klausīties, ko teica pravietis Jeremija, tas viņu neapstādināja. (Jeremijas 7:27.) Studējot Bībeli ar kristīgo publikāciju palīdzību, mēs varam iegūt lielu labumu, ja ņemam vērā domas, kas stiprina mūsu ticību un palīdz pārvarēt ar cilvēku vienaldzīgumu saistītās grūtības.

Apātija patiešām ir problēma, taču pārdomāsim mūsu attieksmi pret tiem, kam mēs sludinām. Kāpēc šie cilvēki ir vienaldzīgi? Viens no iemesliem, kāpēc dažās Eiropas zemēs ir tik daudz vienaldzīgu cilvēku, ir, piemēram, viltus reliģiju sliktā slava. Cilvēki vairs neuzskata, ka reliģijai būtu kāda nozīme viņu dzīvē, un tāpēc nevēlas ar to saistīties. Mums jāspēj pielāgoties un jārunā ar cilvēkiem par to, kas viņus tiešām skar, piemēram, par bezdarbu, veselības problēmām, noziedzību, neiecietību, vides piesārņošanu un kara draudiem.

Uzsākot ar mājas saimnieku sarunu, mēs varētu pieminēt kaut ko tādu, kas interesē tajā vietā dzīvojošos cilvēkus. Šādi mēģināja rīkoties Dītmars, kad sludināja ciematā, kur sludināšana viņam nebija īpaši sekmējusies. Kāds no ciemata iedzīvotājiem ieminējās, ka iepriekšējā dienā ciematā bija notikusi traģēdija. Pēc tam Dītmars pie katrām durvīm izteica patiesu nožēlu par traģisko atgadījumu. ”Pēkšņi cilvēki sāka runāt,” viņš teica. ”Par šo briesmīgo notikumu domāja visi. Tai dienā man bija daudz labu sarunu, jo biju izrādījis interesi par viņu dzīvi.”

Mums jāliecina par Valstību cilvēkiem, lai kur mēs viņus arī sastaptu. Neformāla sludināšana var dot labus rezultātus, un mēs varam pilnveidoties šajā kalpošanas jomā, izmantodami tos ieteikumus, kas tiek piedāvāti uz Bībeli balstītajās publikācijās. Un prieku mēs varēsim izjust pat tad, ja būsim ar mājas saimnieku pārmijuši tikai pāris draudzīgu vārdu vai atstājuši viņam dažus Sargtorņa vai Atmostieties! numurus. Ja mēs ieinteresēto cilvēku esam apmeklējuši atkārtoti un ir uzsākta Bībeles studija, mēs varētu viņam pavaicāt: ”Vai jūs nezināt vēl kādu, kas gribētu studēt Bībeli?” Tā varētu aizsākties vēl viena Bībeles studija. Jebkurā gadījumā noskaņosimies pozitīvi, paļausimies lūgšanās uz Jehovu un neļausim cilvēku vienaldzīgumam atņemt mums drosmi.

Uzmundrinājums no citiem

Jirgens un Kristiāne vairāk nekā 30 gadu ir bijuši pionieri un ir ceļojuši, apmeklēdami draudzes. Reiz viņi saņēma norīkojumu, kurā ietilpa arī sludināšana tādā vietā, kur vairākums cilvēku bija vienaldzīgi un stūrgalvīgi. Kā Jirgens un viņa sieva ilgojās pēc uzmundrinājuma! Taču kaut kāda iemesla dēļ viņi to no draudzes locekļiem nesaņēma.

Tā Jirgens no paša pieredzes uzzināja, ka ”dažiem pionieriem klājas grūti. Viņiem nepieciešams vairāk uzmundrinājuma no draudzes vecākajiem un citiem sludinātājiem.” Dievs Mozum pavēlēja uzmundrināt un stiprināt Jozuu. (5. Mozus 3:26—28.) Un kristiešiem jābūt par savstarpēja uzmundrinājuma avotu. (Romiešiem 1:11, 12.) Valstības sludinātāji pilnas slodzes kalpotājus var uzmundrināt gan ar vārdiem, gan laiku pa laikam ejot ar viņiem kopā kalpošanā.

Jehovas prieks ir mūsu stiprais patvērums

Kristieši, kas lielāko savas dzīves daļu ir pavadījuši, būdami pionieri vai misionāri, kalpodami Bētelē vai apmeklēdami draudzes savā teritorijā, ir atklājuši, ka vairākums problēmu ir uz īsu brīdi, bet dažas — uz ilgu laiku. Pat tām nedaudzajām problēmām, kas, šķiet, nebeigsies nekad, nevajadzētu laupīt mūsu prieku. Ramons, kas vairāk nekā 45 gadus ir kalpojis savā norīkojuma vietā ārzemēs, iesaka ikreiz, kad mūs nomāc problēmas, ”domāt par daudzajām svētībām, kas mums ir, un par tūkstošiem citu cilvēku, kas izcieš daudz lielākas grūtības”. Jā, visā pasaulē mūsu ticības biedri piedzīvo ciešanas, un Jehova pilnīgi noteikti par mums visiem gādā. (1. Pētera 5:6—9.)

Tātad, ja personiskie apstākļi mums ļauj piedalīties pilnas slodzes kalpošanā un to turpināt, saglabāsim prieku, paļaujoties uz mūsu debesu Tēvu. Viņš stiprina savus kalpotājus, un mums visiem jāatceras, ka ’tā Kunga prieks ir mūsu stiprais patvērums’. (Nehemijas 8:10.)

[Attēls 21. lpp.]

”Manas jūtas un vēlmes nav tik svarīgas kā šis darbs”

[Attēls 22. lpp.]

”Mēs stāstām Jehovam par savām jūtām un tālāko atstājam viņa ziņā”

[Attēli 23. lpp.]

”Dariet ikvienā situācijā vislabāko. Katra diena sniedz vismaz vienu iespēju cildināt Jehovu”

[Attēls 23. lpp.]

”Izturot pārbaudījumus, es varu būt starp tiem, kas pierāda, ka Sātanam nav taisnība”

[Attēli 24. lpp.]

”Dažiem pionieriem klājas grūti. Viņiem nepieciešams vairāk uzmundrinājuma no draudzes vecākajiem un citiem sludinātājiem”

[Attēls 24. lpp.]

”Domājiet par daudzajām svētībām, kas jums ir”