Aristarhs — uzticamais biedrs
ARISTARHS bija viens no daudzajiem uzticamajiem apustuļa Pāvila darba biedriem. Kas tev nāk prātā, kad tu dzirdi šo vārdu? Vai tev ir kāds priekšstats par viņu? Vai tu varētu pateikt, kāda nozīme viņam bija agrīnajā kristietības vēsturē? Kaut gan Aristarhs, iespējams, nepieder pie tām Bībelē minētajām personām, ko mēs pazīstam vislabāk, tomēr viņš bija iesaistīts ne vienā vien notikumā, par kuriem stāstīts Kristiešu grieķu rakstos.
Kas īsti bija Aristarhs? Kādas bija viņa attiecības ar Pāvilu? Kāpēc var teikt, ka Aristarhs bija uzticams biedrs? Un ko mēs varam mācīties no viņa parauga?
Aristarhs pirmo reizi minēts Apustuļu darbu grāmatā dramatiskā epizodē — mēs viņu ieraugām klaigājoša, satracināta pūļa vidū Efesas pilsētā, kur izcēlušās nekārtības. (Apustuļu darbi 19:23—40.) Demetrijs un citi Efesas sudrabkaļi guva labus ienākumus, darinot sudraba svētnīcas viltus dievībai Artemīdai. Tāpēc tad, kad Pāvils, sludinādams Efesā, bija pamudinājis ievērojamu skaitu cilvēku pamest šīs dievietes netīro pielūgsmi, Demetrijs sakūdīja pārējos amatniekus. Viņš tiem teica, ka Pāvila sludināšana ne tikai apdraud viņu materiālo labklājību, bet pat rada iespēju, ka varētu iznīkt Artemīdas pielūgsme.
Tā kā Pāvilu neizdevās atrast, saniknotais pūlis ar varu aizrāva uz teātri viņa biedrus — Aristarhu un Gaju. Šie divi bija nokļuvuši lielās briesmās, tāpēc draugi lūdza Pāvilu, lai viņš neriskētu ar savu dzīvību un ”neietu uz teātri”.
Iedomājies sevi šādā situācijā. Aptuveni divas stundas satracinātais pūlis sauca: ”Varena ir efeziešu Artemida!” Atrasties šī fanātiķu pūļa varā, kad nebija pat nekādas iespējas kaut ko teikt savai aizstāvībai, — tas, bez šaubām, bija smags, briesmu pilns pārbaudījums Aristarham un Gajam. Viņi noteikti pie sevis domāja: kas zina, vai izdosies palikt dzīviem? Par laimi, viņi izkļuva sveikā. Lūka apraksta šo notikumu ārkārtīgi spilgti, tāpēc daži pētnieki pat domā, ka viņš, iespējams, ir balstījies uz aculiecinieku liecībām, varbūt pat uz paša Aristarha un Gaja stāstījumu.
Beidzot pilsētas rakstvedis apklusināja troksni. Aristarhs un Gajs noteikti juta milzīgu atvieglojumu, dzirdēdami, kā šis cilvēks objektīvi atzīst viņus par nevainīgiem, un pēc tam redzēdami, ka nemiers norimst.
Kā tu būtu juties pēc šāda notikuma? Vai tu būtu nolēmis, ka būt par Pāvila biedru misionāra kalpošanā — tā nav tev piemērota nodarbošanās, ka tas ir pārāk bīstami un tev būtu labāk, ja tu dzīvotu mierīgāku dzīvi? Aristarhs nepavisam tā nedomāja! Būdams no Tesalonikas, viņš droši vien jau labi zināja, kādas briesmas var pieredzēt, sludinot labo vēsti. Kad Pāvils pirms dažiem gadiem bija sludinājis viņa dzimtajā pilsētā, arī tur bija izcēlušies nemieri. (Apustuļu darbi 17:1—9; 20:4.) Tomēr Aristarhs uzticīgi turējās kopā ar Pāvilu.
No Grieķijas uz Jeruzalemi
Kad pēc sudrabkaļu nemieriem bija pagājuši daži mēneši, Pāvils atradās Grieķijā un gatavojās doties pa jūru uz Sīriju un tālāk uz Jeruzalemi, bet tad ”jūdi viņam uzglūnēja”. (Apustuļu darbi 20:2, 3.) Kas bija kopā ar Pāvilu šajos bīstamajos apstākļos? Tas bija Aristarhs!
Jaunās briesmas lika Pāvilam, Aristarham un viņu biedriem mainīt plānus un doties vispirms cauri Maķedonijai, un pēc tam ceļot gar Mazāzijas piekrasti, līdz beidzot Patarā viņi iesēdās kuģī, kas devās uz Feniķiju. (Apustuļu darbi 20:4, 5, 13—15; 21:1—3.) Ceļojuma mērķis acīmredzot bija nodot Maķedonijas un Ahajas kristiešu ziedojumus trūcīgajiem brāļiem Jeruzalemē. (Apustuļu darbi 24:17; Romiešiem 15:25, 26.) Kopā ceļoja diezgan daudz cilvēku — iespējams, dažādas draudzes bija pilnvarojušas viņus nodot ziedojumus. Ceļot šādā lielā grupā, bez šaubām, bija arī drošāk.
Aristarham bija brīnišķīga iespēja pavadīt Pāvilu no Grieķijas uz Jeruzalemi. Bet nākamais ceļojums viņus aizveda no Jūdejas līdz pat Romai.
Ceļojums uz Romu
Šoreiz apstākļi bija pavisam citādi. Pāvils divus gadus bija pavadījis ieslodzījumā Cēzarejā, viņš bija piesaucis ķeizaru un, važās iekalts, tika sūtīts uz Romu. (Apustuļu darbi 24:27; 25:11, 12.) Pamēģini iedomāties, kā jutās Pāvila biedri. Bija paredzams, ka ceļojums no Cēzarejas uz Romu būs garš un nomācošs, tā iznākums bija neziņā tīts. Kas varēja doties Pāvilam līdzi, lai sniegtu palīdzību un atbalstu? Tika izraudzīti vai varbūt paši pieteicās divi cilvēki. Tie bija Aristarhs un Lūka, Apustuļu darbu sarakstītājs. (Apustuļu darbi 27:1, 2.)
Kā Lūkam un Aristarham izdevās braukt ar to pašu kuģi, ar kuru brauca Pāvils, veicot pirmo posmu ceļojumā uz Romu? Vēsturnieks Džuzepe Ričoti izsaka šādu pieņēmumu: ”Šie divi brauca ar kuģi, būdami privāti pasažieri.., vai drīzāk centurions viņiem laipni atļāva iekāpt kuģī, izlikdamies, ka uzskata viņus par Pāvila vergiem, jo pēc likuma Romas pilsonis drīkstēja izmantot divu vergu pakalpojumus.” Ar savu klātbūtni un uzmundrinājumu viņi noteikti ļoti stiprināja Pāvilu.
Lūka un Aristarhs pierādīja savu mīlestību pret Pāvilu, nebēdādami paši par sevi. Viņi pat nonāca dzīvības briesmās kopā ar savu apcietināto biedru, kad kuģis cieta katastrofu pie Maltas salas. (Apustuļu darbi 27:13—28:1.)
Pāvila ”cietuma biedrs”
Kad Pāvils 60.—61. gadā m.ē. rakstīja vēstules kolosiešiem un Filemonam, Aristarhs un Lūka joprojām bija pie viņa Romā. Pāvils sauc Aristarhu un Epafru par saviem ’cietuma biedriem’. (Kolosiešiem 4:10, 14; Filemonam 23, 24.) Tas nozīmē, ka Aristarhs acīmredzot kādu laiku bija ieslodzījumā kopā ar Pāvilu.
Pāvils, būdams cietumnieks, pavadīja Romā vismaz divus gadus, bet viņam bija atļauts kareivja apsardzībā dzīvot paša noīrētā mājā, kur viņam bija iespēja sludināt apmeklētājiem labo vēsti. (Apustuļu darbi 28:16, 30.) Aristarhs, Epafra, Lūka un citi šajā laikā kalpoja Pāvilam, sniedzot atbalstu un palīdzot viņam izturēt.
’Iepriecinātājs’
Kad apdomājam dažādās epizodes, kurās Aristarhs ir pieminēts Dieva iedvesmotajā Bībeles vēstījumā, kāds priekšstats par viņu veidojas? Kā atzīmēja rakstnieks V. Tomass, Aristarhs ”izceļas ar to, ka viņš bija cilvēks, kas spēja izturēt pretestību, saglabājot stipru ticību un nezaudējot apņēmību veikt savu kalpošanu. Viņš izceļas ar savu mīlestību pret Dievu ne tikai dzīves baltajās dienās, kad saule spoži spīdēja zilās debesīs, bet arī tad, kad bija jāstājas pretī izsmieklam un dzīves vētrām.”
Pāvils raksta, ka Aristarhs un citi bija viņa ”iepriecinātāji” (grieķiski parēgoria), tas ir, mierinājuma avots. (Kolosiešiem 4:10, 11.) Sniegdams Pāvilam mierinājumu un uzmundrinājumu, Aristarhs bija īsts biedrs grūtā laikā. Vairākus gadus Aristarham bija iespēja atrasties apustuļa sabiedrībā un izjust viņa draudzību — tas noteikti sagādāja Aristarham daudz prieka un viņu garīgi bagātināja.
Mēs varbūt nekad nenonāksim tik dramatiskos apstākļos, kādus pieredzēja Aristarhs. Tomēr visiem, kas šodien pieder pie kristiešu draudzes, ir jābūt tikpat uzticīgiem Kristus garīgajiem brāļiem un Jehovas organizācijai, kāds bija viņš. (Salīdzināt Mateja 25:34—40.) Ir ļoti iespējams, ka agri vai vēlu pienāks tāds brīdis, kad kādu no mūsu ticības biedriem, ar kuriem mēs esam pazīstami, piemeklēs nelaime — tā var būt tuvinieka nāve, slimība vai kādas citas bēdas. Turoties kopā ar šiem ticības biedriem, sniedzot viņiem palīdzību, mierinājumu un uzmundrinājumu, mēs varam paši gūt prieku, kā arī pierādīt, ka esam uzticami biedri. (Salīdzināt Salamana Pamācības 17:17; Apustuļu darbi 20:35.)