Patiesība dara brīvus

AMERIKAS SAVIENOTAJĀS VALSTĪS vairāk nekā miljons cilvēku atrodas ieslodzījumā. Gandrīz trīs tūkstoši no viņiem ir notiesāti uz nāvi. Iedomājies sevi šādā situācijā. Kā tu justos? Doma par šādām izredzēm patiešām ir drūma. Taču savā ziņā visi cilvēki atrodas līdzīgā stāvoklī. Bībelē teikts: ”Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23.) Jā, tā kā mēs esam Ādama pēcnācēji, mēs atrodamies ”ieslodzījumā” sava grēcīgā stāvokļa dēļ. (Romiešiem 5:12.) Mēs katru dienu izjūtam šī ieslodzījuma sekas, tāpat kā kristiešu apustulis Pāvils, kas rakstīja: ”Savos locekļos es manu citu likumu, kas kaŗo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Romiešiem 7:23.)

Mūsu grēcīgās dabas dēļ ikviens no mums, tēlaini izsakoties, ir notiesāts uz nāvi, jo Bībelē teikts: ”Grēka alga ir nāve.” (Romiešiem 6:23.) Mozus psalmā precīzi atainoja mūsu situāciju: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10; salīdzināt Jēkaba 4:14.)

Domādams par cilvēces pakļautību grēkam un nāvei, Jēzus teica saviem sekotājiem: ”Patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.) Ar šiem vārdiem Jēzus sniedza saviem sekotājiem cerību uz kaut ko daudz nozīmīgāku nekā brīvība no romiešu kundzības — viņš piedāvāja tiem grēku piedošanu un atbrīvošanu no nāves! Kā viņi varēja saņemt šādu dāvanu? ”Ja nu Dēls jūs darīs brīvus,” Jēzus viņiem teica, ”jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36.) Jā, atdodams savu dzīvību, ”Dēls” — Jēzus — kļuva par izpirkuma upuri, lai atpirktu to, ko Ādams bija pazaudējis. (1. Jāņa 4:10.) Tā visiem paklausīgajiem cilvēkiem pavērās iespēja tikt atbrīvotiem no grēka un nāves jūga. Dieva vienpiedzimušais Dēls nomira, ”lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16.)

Tātad patiesība, kas var darīt mūs brīvus, ir cieši saistīta ar Jēzu Kristu. Tiem, kas seko viņa pēdās, ir cerība tikt atbrīvotiem no grēka un nāves, kad pār zemi pilnībā valdīs Dieva Valstība. Jau tagad tie, kas pieņem Dieva Rakstu patiesību, iegūst īstu brīvību. Kas tā ir par brīvību?

Brīvība no bailēm, ko cilvēkiem iedveš mirušie

Miljoniem cilvēku mūsdienās dzīvo bailēs no mirušajiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu reliģijas māca, ka nāves brīdī dvēsele pamet ķermeni un pārceļas garīgajā sfērā. Šī iemesla dēļ dažās zemēs ir parasts, ka aizgājēja piederīgie vairākas dienas un naktis vāķē nelaiķi. Vāķēšanā bieži ietilpst skaļa dziedāšana un bungu sišana. Sērotāji tic, ka šāda rīcība patiks nelaiķim un atturēs viņa garu no spokošanās dzīvajiem. Kristīgās pasaules viltus mācības par mirušajiem ir tikai vēl vairāk nostiprinājušas šo tradīciju.

Taču Bībelē ir atklāta patiesība par mirušo stāvokli. Tajā ir skaidri pateikts, ka tava dvēsele esi tu pats, nevis kaut kāda mistiska daļa no tevis, kura pēc nāves turpina dzīvot. (1. Mozus 2:7, LB-26; Ecēhiēla 18:4.) Turklāt mirušie netiek mocīti ugunīgā ellē, un viņi nekļūst par garīgās sfēras daļu, kas varētu ietekmēt dzīvos. ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā,” teikts Bībelē. ”Pazemē [kapā], kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)

Šī Bībeles patiesība daudzus cilvēkus ir atbrīvojusi, izgaisinot bailes no mirušajiem. Šie cilvēki vairs neziedo dārgus upurus, lai pielabinātu savus senčus; viņi vairs neraizējas, ka viņu tuvinieki varētu tikt nežēlīgi mocīti savu pārkāpumu dēļ. Viņi ir uzzinājuši, ka Bībele sniedz brīnišķīgu cerību tiem, kas ir nomiruši, jo tā mums stāsta, ka Dieva noteiktā laikā notiks ”taisno un netaisno augšāmcelšanās”. (Apustuļu darbi 24:15; Jāņa 5:28, 29.) Tātad patlaban mirušie vienkārši atdusas kapā, it kā viņi būtu iegrimuši dziļā miegā. (Salīdzināt Jāņa 11:11—14.)

Patiesība par mirušo stāvokli un cerība uz augšāmcelšanu spēj atbrīvot mūs no izmisuma, ko var atnest sev līdzi nāve. Šī cerība deva spēku kādam laulātajam pārim Amerikas Savienotajās Valstīs, kad viņu četrgadīgais dēls aizgāja bojā nelaimes gadījumā. ”Mūsu dzīvē ir radies tukšums, ko nekas nevarēs aizpildīt, līdz mēs atkal redzēsim savu dēlu, kad viņš būs celts augšā,” saka zēna māte. ”Bet mēs zinām, ka mūsu sāpes ir tikai īslaicīgas, jo Jehova ir apsolījis nožāvēt mūsu bēdu asaras.” (Atklāsmes 21:3, 4.)

Brīvība no bailēm nākotnes priekšā

Ko atnesīs nākotne? Vai mūsu planēta sadegs kodolkatastrofā? Vai Zemes ekoloģiskās sistēmas iznīcināšana padarīs zemeslodi neapdzīvojamu? Vai morālais pagrimums izraisīs anarhiju un haosu? Daudzi mūsdienu cilvēki baidās, ka tā patiešām varētu notikt.

Tomēr Bībele piedāvā brīvību no šādām postīgām bailēm. Tā mums apliecina, ka ”zeme pastāv mūžīgi nesatricināta”. (Salamans Mācītājs 1:4.) Jehova neradīja mūsu planētu tādēļ, lai pēc tam noskatītos, kā to izposta bezatbildīgi cilvēki. (Jesajas 45:18.) Gluži pretēji, Jehova radīja Zemi, lai tā kļūtu par paradīzi, kur mājotu saskanīga cilvēku ģimene. (1. Mozus 1:27, 28.) Viņa nodoms nav mainījies. Bībele mums stāsta, ka Dievs liks pieredzēt ’samaitāšanu tiem, kas zemi samaitā’. (Atklāsmes 11:18.) Pēc tam ”lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam”, teikts Bībelē. (Psalms 37:11.)

Uz šo solījumu var paļauties, jo Dievs nekad nemelo. Jehova ar sava pravieša Jesajas starpniecību teica: ’Mans vārds, kas iziet no manas mutes, neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.’ (Jesajas 55:11; Titam 1:2.) Tāpēc mēs varam ar paļāvību gaidīt piepildāmies Dieva solījumu, par kuru ir runāts Bībelē, 2. Pētera 3:13: ”Mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.”

Brīvība no bailēm cilvēku priekšā

Bībelē ir aprakstīti vīrieši un sievietes, kas ir rādījuši izcilu paraugu, apliecinot bezbailību uzticīgā kalpošanā Dievam. Gideons, Baraks, Debora, Daniēls, Estere, Abigaila un Jaēla — tie ir tikai daži no viņiem. Šie uzticīgie vīrieši un sievietes pauda tādu pašu attieksmi, kāda bija psalmu dziesminiekam, kurš rakstīja: ”Uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt?” (Psalms 56:12.)

Pirmajā gadsimtā apustuļi Pēteris un Jānis parādīja līdzīgu drosmi, kad laicīgās varas pārstāvji viņiem pavēlēja pārtraukt sludināšanu. ”Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši,” viņi atbildēja. Vēlāk Pēteris un Jānis savas nelokāmās nostājas dēļ tika ieslodzīti cietumā. Kad apustuļi brīnumainā veidā tika atbrīvoti, viņi atsāka savu darbību un turpināja ’drošu sirdi runāt Dieva vārdus’. Drīz pēc tam Pēteris un citi apustuļi tika atvesti uz jūdu sinedriju. ”Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā,” augstais priesteris viņiem teica, ”un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi.” Tad Pēteris un citi apustuļi atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 4:16, 17, 19, 20, 31; 5:18—20, 27—29.)

Sludinādami labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti, Jehovas liecinieki mūsdienās cenšas dedzībā līdzināties pirmā gadsimta kristiešiem. Bieži vien pat jaunieši no viņu vidus pierāda savu bezbailību, runādami ar citiem par savu ticību. Aplūkosim dažus piemērus.

Pusaudze Steisija pēc dabas ir kautrīga meitene. Tāpēc sākumā viņai bija grūti runāt ar citiem par savu ticību. Ko viņa darīja, lai pārvarētu savu biklumu? ”Es studēju Bībeli, lai būtu droša, ka labi saprotu to, par ko es stāstu,” viņa saka. ”Man kļuva vieglāk runāt ar citiem, un es sāku vairāk ticēt saviem spēkiem.” Par Steisijas labo reputāciju bija stāstīts vietējā laikrakstā. Rakstā, kura autore bija kāda skolotāja no Steisijas skolas, bija atzīmēts: ”[Steisijas] ticība, šķiet, dod viņai spēku cīnīties ar daudzām grūtībām, ko izjūt lielākā daļa pusaudžu. [..] Pēc viņas domām, kalpošana Dievam ir tas, kam jāaizņem galvenā vieta viņas prātā.”

Tomijam vecāki sāka mācīt Bībeli, kad viņam bija tikai pieci gadi. Kaut arī zēns bija tik mazs, viņš drosmīgi atbalstīja patieso pielūgsmi. Kad viņa klasesbiedri zīmēja brīvdienu ainas, Tomijs parasti zīmēja Dieva apsolīto paradīzi. Pusaudža gados Tomijs pamanīja, ka daudzos skolēnos Jehovas liecinieku uzskati izraisa neizpratni. Viņš nevis nobijās un cieta klusu, bet palūdza vienam no skolotājiem atļauju sarīkot savā klasē pārrunas jautājumu un atbilžu formā, lai viņš vienā reizē varētu atbildēt uz visiem klasesbiedru jautājumiem. Tomijs saņēma šādu atļauju, un klasei tika dota lieliska liecība.

Kāda 17 gadus veca meitene, vārdā Markieta, atrada brīnišķīgu iespēju parunāt ar klasesbiedriem par savu ticību. ”Mums tika uzdots sagatavot runu,” viņa stāsta. ”Es nolēmu balstīt savu runu uz grāmatu Questions Young People Ask—Answers That Work (Jaunu cilvēku jautājumi — praktiskas atbildes)a. Izvēlējos piecas nodaļas un uzrakstīju uz tāfeles to nosaukumus. Tad es uzaicināju klasesbiedrus novērtēt, kura no šīm tēmām, viņuprāt, ir visnozīmīgākā, un palūdzu sarindot tās pēc svarīguma.” Pēc tam notika diskusija, kurā piedalījās visa klase. ”Es parādīju klasesbiedriem grāmatu,” Markieta saka, ”un daudzi skolēni lūdza iedot viņiem šīs grāmatas eksemplāru. Pat skolotāja teica, ka vēlas šo grāmatu.”

Patiesība var darīt tevi brīvu

Kā mēs redzējām, Bībelē ietvertā patiesība dod brīvību jebkura vecuma cilvēkiem, kas studē Bībeli un nopietni ņem vērā tās vēsti. Šī patiesība palīdz viņiem uzveikt bailes no mirušajiem, bailes no nākotnes un bailes no cilvēkiem. Galu galā Jēzus izpirkums atbrīvos paklausīgos cilvēkus no grēka un nāves. Kāds prieks būs dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, kad mūs vairs nepaverdzinās mantotais grēcīgais stāvoklis! (Psalms 37:29.)

Vai tu gribētu uzzināt vairāk par Dieva apsolītajām svētībām? Ja tev ir šāda vēlēšanās, kas tev būtu jādara? Jēzus teica: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Tāpēc, ja tu vēlies baudīt brīvību, ko Jēzus apsolīja saviem mācekļiem, tev jāmācās par Dievu Jehovu un viņa Dēlu. Tev ir jāuzzina, kāda ir Dieva griba, un tad jāpilda tā, jo Bībelē ir teikts: ”Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Kad valdīs Dieva Ķēniņvalsts, cilvēce beidzot tiks atbrīvota no grēka un nāves