Patiesība par Jēzu

ŠĶIET, teorijām un minējumiem par to, kas bija Jēzus un ko viņš paveica, nekad nebūs gala. Bet ko saka pati Bībele? Kas tajā stāstīts par Jēzu Kristu?

Kas teikts Bībelē

Rūpīgi lasīdams Bībeli, jūs pamanīsiet šos būtiskos faktus:

◻ Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, visas radības pirmdzimtais. (Jāņa 3:16; Kolosiešiem 1:15.)

◻ Aptuveni pirms divtūkstoš gadiem Dievs pārvietoja Jēzus dzīvību ebreju jaunavas miesās, lai viņš piedzimtu par cilvēku. (Mateja 1:18; Jāņa 1:14.)

◻ Jēzus nebija tikai labs cilvēks. Itin visā viņš bija precīzs sava Tēva, Dieva Jehovas, brīnišķīgās personības atspulgs. (Jāņa 14:9, 10; Ebrejiem 1:3.)

◻ Kalpodams uz zemes, Jēzus ar mīlestību rūpējās par apspiesto un nomākto cilvēku vajadzībām. Viņš brīnumainā veidā dziedināja slimos un pat cēla augšā mirušos. (Mateja 11:4—6; Jāņa 11:5—45.)

◻ Jēzus sludināja, ka Dieva Ķēniņvalsts ir vienīgā cerība ciešanu nomāktajai cilvēcei, un sagatavoja savus mācekļus, lai tie turpinātu šo sludināšanu. (Mateja 4:17; 10:5—7; 28:19, 20.)

◻ Mūsu ēras 33. gada 14. nīsanā (aptuveni 1. aprīlī), balstoties uz nepatiesu apsūdzību musināšanā, Jēzus tika arestēts un tiesāts un viņam tika piespriests un izpildīts nāvessods. (Mateja 26:18—20, 48—27:50.)

◻ Jēzus nāve ir sagādājusi izpirkumu, kas atbrīvo ticīgos cilvēkus no to grēcīgā stāvokļa un dod iespēju visiem, kuri attīsta ticību Jēzum, saņemt mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 3:23, 24; 1. Jāņa 2:2.)

◻ 16. nīsanā Jēzus tika celts augšā, un drīz pēc tam viņš pacēlās atpakaļ debesīs, lai samaksātu Tēvam izpirkuma maksu — savas pilnīgās cilvēka dzīvības vērtību. (Marka 16:1—8; Lūkas 24:50—53; Apustuļu darbi 1:6—9.)

◻ Tā kā augšā celtais Jēzus ir Jehovas ieceltais Ķēniņš, viņam ir piešķirtas visas pilnvaras īstenot Dieva sākotnējo nodomu attiecībā uz cilvēci. (Jesajas 9:5, 6; Lūkas 1:32, 33.)

Tātad Bībelē ir parādīts, ka Jēzum ir galvenā nozīme Dieva nodomu realizēšanā. Bet kā lai pārliecinās, ka tur ir attēlots īstais Jēzus — vēsturiskā persona, kas piedzima Betlēmē un staigāja pa šo zemi apmēram pirms 2000 gadiem?

Pamats just uzticību

Lielu daļu šaubu var izklīdināt, bez aizspriedumiem izlasot Kristiešu grieķu rakstus. To darīdams, jūs pamanīsiet, ka Bībeles apraksts nav neskaidrs vēstījums par notikumiem, kādi parasti mēdz būt mīti. Gluži otrādi: ir minēti konkrēti vārdi, noteikti laiki un precīzas vietas. (Piemēram, skatīt Lūkas 3:1, 2.) Turklāt Jēzus mācekļi ir attēloti ar vērā ņemamu godīgumu, ar atklātību, kas lasītājam iedveš uzticību. Rakstītāji nav slēpuši neviena trūkumus, pat ne paši savējos, lai stāstījums būtu patiess. Jā, jūs pārliecināsieties, ka Bībeles vēstījums skan ļoti ticami. (Mateja 14:28—31; 16:21—23; 26:56, 69—75; Marka 9:33, 34; Galatiešiem 2:11—14; 2. Pētera 1:16.)

Taču tas vēl nav viss. Arheoloģiskie atradumi atkārtoti ir apstiprinājuši Bībelē teikto. Piemēram, ja jūs apmeklētu Izraēlas muzeju Jeruzalemē, jūs varētu savām acīm aplūkot akmeni ar uzrakstu, kurā ir minēts Poncija Pilāta vārds. Citi arheoloģiskie atradumi apliecina, ka Bībelē pieminētie Lizanijs un Sergijs Pauls bija reālas personas, nevis agrīno kristiešu izdomāti tēli. Seno autoru darbos var atrast neskaitāmas norādes, kas apstiprina Kristiešu grieķu rakstos (Jaunajā Derībā) aprakstīto notikumu patiesumu; šo autoru vidū ir Juvenāls, Tacits, Seneka, Svetonijs, Plīnijs Jaunākais, Lukiāns, Celzs un ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs.a

Tūkstošiem cilvēku, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, Kristiešu grieķu rakstos attēlotos notikumus bez jebkādiem iebildumiem atzina par patiesiem. Pat kristietības ienaidnieki nenoliedza, ka Jēzus teiktie vārdi un viņa darbi ir aprakstīti pareizi. Runājot par iespēju, ka pēc Jēzus nāves viņa mācekļi varētu būt papildinājuši priekšstatu par viņa personību ar saviem izdomājumiem, profesors F. Brūss atzīmē: ”Tajos agrīnajos gados, kad tik daudzi Jēzus mācekļi vēl bija dzīvi un varēja atcerēties, kas patiešām ir noticis un kas ne, piedēvēt Jēzum kaut kādus vārdus un darbus nepavisam nebūtu bijis tik viegli, kā daži autori, šķiet, uzskata. [..] Mācekļi nevarēja atļauties neprecizitātes (nemaz nerunājot par tīšu faktu sagrozīšanu), kuras tūlīt atmaskotu cilvēki, kam būtu liels prieks to darīt.”

Kāpēc viņi netic

Tomēr daži zinātnieki joprojām ir noskaņoti skeptiski. Viņi pieņem, ka Bībeles apraksts ir izdomājums, bet vienlaikus ar lielu neatlaidību iedziļinās apokrifiskos rakstos un atzīst tos par ticamiem! Kāpēc? Acīmredzot Bībelē ir rakstīts kaut kas tāds, kam daudzi mūsdienu inteliģences pārstāvji nevēlas ticēt.

Savā publikācijā Union Bible Companion, kas izdota 1871. gadā, Ostins Elibons izvirzīja pret šādu skeptiķu uzskatiem vērstu argumentu. Viņš rakstīja: ”Pajautājiet cilvēkam, kas Evaņģēliju vēsturi uzskata par apšaubāmu, kāds viņam ir pamats ticēt, ka Cēzars nomira Kapitolijā vai ka pāvests Leons III 800. gadā kronēja Kārli Lielo par Rietumromas imperatoru. [..] Mēs ticam visiem apgalvojumiem, kas.. izteikti par šiem cilvēkiem, un ticam mēs tāpēc, ka ir vēsturiskas liecības par to patiesumu. [..] Ja pēc šādu faktu sniegšanas cilvēki tomēr nevēlas ticēt, mēs atmetam ar roku un uzskatām, ka viņu rīcība liecina par muļķīgu stūrgalvību vai bezcerīgu tumsonību. Ko lai mēs sakām par tiem, kas arī pēc daudzajām liecībām par labu Svēto rakstu autentiskumam apgalvo, ka neesot pārliecināti? [..] ..viņi nevēlas ticēt tam, kas pazemo viņu lepnumu un liek dzīvot citādi.”

Jā, dažiem skeptiķiem ir apslēpti motīvi, kuru dēļ viņi noliedz Kristiešu grieķu rakstu patiesumu. Viņiem grūtības rada nevis šo rakstu ticamības pakāpe, bet gan tajos ietvertās normas. Piemēram, Jēzus par saviem sekotājiem teica: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14.) Taču daudzi cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, ir dziļi iesaistījušies šīs pasaules politikā un pat piedalās asiņainos karos. Liela daļa cilvēku nevis pakļaujas Bībeles normām, bet labprāt vēlētos pielāgot Bībeli paši savējām.

Padomājiet arī par morāles jautājumiem. Jēzus deva stingru norādījumu Tiatīras draudzei neizturēties iecietīgi pret netiklu rīcību. ”Es tas esmu, kas pārbauda īkstisb un sirdis,” viņš teica šai draudzei. ”Es došu jums katram pēc jūsu darbiem.” (Atklāsmes 2:18—23.) Bet vai nav tiesa, ka daudzi no tiem, kas dēvējas par kristiešiem, neievēro morāles normas? Viņi drīzāk ir gatavi atmest Jēzus vārdus nekā atteikties no savas amorālās uzvedības.

Nevēlēdamies atzīt Bībeles Jēzu, zinātnieki ir radījuši paši savējo. Viņi ir vainojami tieši tajā nodarījumā, kurā viņi nepamatoti apsūdz evaņģēliju pierakstītājus, — mītu sacerēšanā. Šādi zinātnieki atzīst tikai tās Jēzus dzīves daļas, kuras viņi vēlas pieņemt, noliedz visu pārējo un paši pievieno klāt atsevišķas detaļas. Īstenībā viņu iztēlotais klejojošais gudrais vai sociālais revolucionārs nav vēsturiskais Jēzus, ko viņi, pēc pašu apgalvojuma, meklē; gluži pretēji: tas nav nekas cits kā mācītu cilvēku augstprātīgās iztēles auglis.

Kā atrast īsto Jēzu

Jēzus centās pamodināt to cilvēku sirdis, kas patiešām ir izslāpuši pēc patiesības un taisnības. (Mateja 5:3, 6; 13:10—15.) Šādi cilvēki atsaucas uz Jēzus aicinājumu: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28—30.)

Īsto Jēzu nevar atrast nedz moderno zinātnieku sarakstītajās grāmatās, nedz arī kristīgās pasaules baznīcās, kas ir kļuvušas par auglīgu augsni cilvēku izveidotām tradīcijām. Jūs varat atrast vēsturisko Jēzu savas Bībeles lappusēs. Vai jūs vēlaties uzzināt par viņu vairāk? Jehovas liecinieki būs priecīgi jums palīdzēt.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

KRITIKAS GADSIMTI

Kristiešu grieķu rakstu kritika aizsākās vairāk nekā pirms 200 gadiem, kad vācu filozofs Hermanis Reimaruss (1694—1768) izteica apgalvojumu: ”Mums ir tiesības pilnīgi nošķirt apustuļu mācības, kas atrodamas viņu rakstos, no tā, ko savas dzīves laikā ir sludinājis un mācījis pats Jēzus.” Kopš Reimarusa laikiem daudzi izglītoti cilvēki ir mācīti uzskatīt līdzīgi.

Grāmatā The Real Jesus (Īstais Jēzus) ir atzīmēts, ka agrākos laikos daudzi kritizētāji nemaz neuzskatīja sevi par atkritējiem. Pavisam pretēji, šie cilvēki ”domāja, ka viņi ir sarāvuši dogmu un māņticības važas un tāpēc ir vēl īstāki kristieši nekā citi”. Bībeles kritika, pēc viņu domām, bija ”attīrīta kristietības forma”.

Diemžēl kristīgā pasaule ir kļuvusi par labvēlīgu augsni cilvēku radītām tradīcijām. Mācības par nemirstīgu dvēseli, trīsvienību un elles ugunīm — tās ir tikai dažas no doktrīnām, kas ir pretrunā ar Bībeli. Bet Kristiešu grieķu rakstu pierakstītāji nav vainojami šajā patiesības izkropļošanā. Gluži otrādi, viņi cīnījās pret viltus mācību iedīgļiem, kas parādījās pirmā gadsimta vidū, kad Pāvils rakstīja, ka atkrišana ”jau ir darbā” to cilvēku starpā, kuri uzdevās par kristiešiem. (2. Tesaloniķiešiem 2:3, 7.) Mēs varam būt pārliecināti, ka Kristiešu grieķu rakstos ir atrodams patiess vēsturisks apraksts un nesagrozītas mācības.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

KAD TIKA UZRAKSTĪTI EVAŅĢĒLIJI?

Daudzi Jaunās Derības kritiķi neatlaidīgi aizstāv uzskatu, ka evaņģēliji ir uzrakstīti ilgu laiku pēc tajos attēlotajiem notikumiem un tāpēc tie gandrīz noteikti satur kādas neprecizitātes.

Tomēr pierādījumi liek domāt, ka Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliji ir pierakstīti ļoti agrīnā laika posmā. Dažās Mateja evaņģēlija rokraksta kopijās atrodamās piezīmes norāda, ka oriģināls ir uzrakstīts jau mūsu ēras 41. gadā. Lūkas evaņģēlijs, iespējams, ir uzrakstīts starp 56. un 58. g. m.ē., jo Apustuļu darbu grāmatā (kas, visticamāk, pabeigta līdz 61. g. m.ē.) ir teikts, ka tās pierakstītājs, Lūka, jau ir pabeidzis savu ’pirmo grāmatu’ — evaņģēliju. (Apustuļu darbi 1:1.) Tiek uzskatīts, ka Marka evaņģēlijs ir uzrakstīts Romā apustuļa Pāvila pirmā vai otrā ieslodzījuma laikā — domājams, starp 60. un 65. g. m.ē.

Profesors Kreigs Blombergs atbalsta šo evaņģēliju senāko datējumu. Viņš atzīmē, ka pat tādā gadījumā, ja mēs pievienojam arī Jāņa evaņģēliju, kas pabeigts pirmā gadsimta beigās, ”mēs [lasīdami evaņģēlijus] tomēr esam ievērojami tuvāk aprakstītajiem notikumiem, nekā tad, kad lasām daudzas antīkās biogrāfijas. Piemēram, divi senākie Aleksandra Lielā biogrāfi — Arriāns un Plūtarhs — sarakstīja savus darbus vairāk nekā četrsimt gadu pēc Aleksandra nāves 323. gadā p.m.ē., tomēr lielākā daļa vēsturnieku viņu sniegtās ziņas uzskata par ticamām. Ar laiku gan tika sacerētas teiksmainas leģendas par Aleksandra dzīvi, taču lielākā daļa no tām parādījās tikai vairākus gadsimtus pēc divu minēto autoru nāves.” Kristiešu grieķu rakstu vēsturiskie vēstījumi ir pelnījuši vismaz tikpat lielu uzticību kā laicīgu vēsturnieku darbi.

[Attēls 3. lpp.]

Gaidāmajā paradīzē uz zemes visu dzīvē valdīs dziļš prieks