Lidija — viesmīlīga Dieva kalpotāja
KOPŠ seniem laikiem patiesā Dieva kalpotāji ir izcēlušies ar savu viesmīlību. (1. Mozus 18:1—8; 19:1—3.) ”Mīlestība, sirsnība, laipnība pret svešiniekiem” — tā ir definēta šī īpašība. Nemākslota viesmīlība vēl šodien ir raksturīga patiesiem kristiešiem. Tā tiek pat prasīta no visiem, kas vēlas pielūgt Dievu viņam pieņemamā veidā. (Ebrejiem 13:2; 1. Pētera 4:9.)
Izcils viesmīlības paraugs bija Lidija. Viņa ”piespieda” kristiešu misionārus, kas viesojās Filipos, apmesties viņas mājās. (Apustuļu darbi 16:15, LB-26.) Kaut gan Lidija Rakstos ir tikai īsi pieminēta, nedaudzie par viņu teiktie vārdi var mums sniegt uzmundrinājumu. Kādā veidā? Kas bija Lidija? Ko mēs par viņu zinām?
”Purpura pārdevēja”
Lidija dzīvoja Filipos, galvenajā Maķedonijas pilsētā. Taču viņa bija no Tiatīras — tā bija pilsēta Mazāzijas rietumos, Līdijas apgabalā. Tāpēc daži uzskata, ka Lidija varbūt bija iesauka, kas šai sievietei bija dota Filipos. Citiem vārdiem, viņa bija ”līdiete”; līdzīga iemesla dēļ sieviete, kurai liecināja Jēzus Kristus, varēja tikt nosaukta par ”samarieti”. (Jāņa 4:9.) Lidija pārdeva purpuru vai izstrādājumus, kas bija krāsoti ar šo vielu. (Apustuļu darbi 16:12, 14.) Arheologu atrastie uzraksti apstiprina, ka Tiatīrā un Filipos ir dzīvojuši krāsvielu ražotāji. Iespējams, Lidija bija mainījusi dzīvesvietu savas nodarbošanās dēļ — vai nu lai vadītu savu privāto uzņēmumu, vai arī lai pārstāvētu kādu Tiatīras krāsvielu ražotāju apvienību.
Purpuru varēja ražot no dažādām izejvielām. Visdārgāko purpuru ieguva no īpašiem jūras gliemjiem. Kā stāsta pirmā gadsimta romiešu dzejnieks Marciāls, purpura apmetnis, kas bija krāsots ar vislabāko Tiras purpuru (Tira bija vēl viens centrs, kur ražoja šo vielu), esot varējis maksāt pat 10 000 sesterciju jeb 2500 denāriju — šī summa bija vienāda ar strādnieka algu par 2500 dienu darbu. Nav šaubu, ka šādi apģērbi bija luksusprece, ko tikai retais varēja atļauties. Tāpēc Lidija droši vien bija turīga sieviete. Katrā ziņā viņa varēja viesmīlīgi uzņemt apustuli Pāvilu un tā pavadoņus — Lūku, Sīlu, Timoteju un varbūt arī citus.
Pāvils sludina Filipos
Apmēram 50. gadā m.ē. Pāvils pirmo reizi spēra savu kāju uz Eiropas zemes un sāka sludināt Filiposa. Pāvilam bija paradums pēc ierašanās jaunā pilsētā iet uz sinagogu, lai vispirms sludinātu jūdiem un prozelītiem, kas tur mēdza pulcēties. (Salīdzināt Apustuļu darbi 13:4, 5, 13, 14; 14:1.) Taču, kā norāda daži avoti, romiešu likumi aizliedza jūdiem reliģisko darbību Filipu ”svētajās robežās”. Tāpēc misionāri, pavadījuši pilsētā ”dažas dienas”, sabatā uzmeklēja kādu vietu ārpus pilsētas upes krastā, kur, ’kā viņi domāja, bija lūgšanas vieta’. (Apustuļu darbi 16:12, 13.) Šī upe acīmredzot bija Gangita. Tur misionāri sastapa vienīgi sievietes, un viena no tām bija Lidija.
”Dievbijīga sieviete”
Lidija bija ”dievbijīga sieviete”, taču, iespējams, viņa bija prozelīte, kas bija pārgājusi jūdaismā, meklēdama reliģisko patiesību. Kaut gan Lidijai bija ienesīgs darbs, viņa nebija materiāliste. Gluži pretēji, šī sieviete atlicināja laiku garīgām interesēm. ”Viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem”, un Lidija pieņēma patiesību. Patiešām, ’viņa un viņas nams tika kristīti’. (Apustuļu darbi 16:14, 15.)
Bībelē nav norādīts, kas bija pārējie Lidijas saimes locekļi. Tā kā nav minēts viņas vīrs, viņa varbūt bija atraitne vai neprecēta sieviete. Iespējams, ”viņas nams” sastāvēja no radiniekiem, bet šis apzīmējums varēja attiekties arī uz vergiem vai kalpiem. Lai nu kā, Lidija dedzīgi dalījās iegūtajās zināšanās ar cilvēkiem, kas dzīvoja kopā ar viņu. Viņa noteikti bija ļoti līksma, kad tie kļuva ticīgi un pieņēma patieso reliģiju.
”Viņa mūs piespieda palikt”
Pirms misionāri satika Lidiju, viņiem varbūt bija jāiztiek ar telpām, kuras viņi īrēja par saviem līdzekļiem. Bet Lidija bija priecīga, ka var piedāvāt viņiem citu mājvietu. Tomēr viņai bija jāuzstāj — šis fakts liecina, ka Pāvils un tā biedri izrādīja zināmu pretestību. Kāpēc? Pāvils vēlējās ’sludināt evanģeliju bez maksas un nelietot savas tiesības’ — viņš negribēja nevienu apgrūtināt. (1. Korintiešiem 9:18; 2. Korintiešiem 12:14.) Taču Lūka stāsta: ”Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: ”Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!” Un viņa mūs gauži lūdza [”piespieda”, LB-26] palikt.” (Apustuļu darbi 16:15.) Lidija visvairāk rūpējās par to, lai viņa būtu uzticīga Jehovam, un viesmīlīgais piedāvājums acīmredzot bija viņas ticības apliecinājums. (Salīdzināt 1. Pētera 4:9.) Kāda brīnišķīga priekšzīme! Vai arī mēs izmantojam savu īpašumu, lai sekmētu labās vēsts izplatīšanu?
Brāļi Filipos
Kad Pāvils un Sīla tika atbrīvoti no cietuma, kur viņi bija ieslodzīti pēc notikuma ar dēmonu apsēsto verdzeni, viņi atgriezās Lidijas mājās un sastapa tur vairākus brāļus. (Apustuļu darbi 16:40.) Iespējams, jaunizveidotās Filipu draudzes locekļi izmantoja Lidijas māju, lai tur regulāri pulcētos. Ir loģiski domāt, ka viņas māja arī turpmāk bija teokrātiskās darbības centrs šajā pilsētā.
Vēlāk izrādījās, ka sirsnīgā viesmīlība, kādu pirmā parādīja Lidija, ir raksturīga visai draudzei. Lai gan filipieši bija nabadzīgi, viņi vairākkārt sūtīja Pāvilam nepieciešamās lietas, un apustulis bija viņiem pateicīgs. (2. Korintiešiem 8:1, 2; 11:9; Filipiešiem 4:10, 15, 16.)
Vēstulē, ko Pāvils filipiešiem sūtīja ap 60.—61. g. m.ē., Lidija nav pieminēta. Rakstos nav stāstīts par to, kā risinājās viņas dzīve pēc Apustuļu darbu 16. nodaļā atspoguļotajiem notikumiem. Tomēr īsais apraksts, kurā minēta šī enerģiskā sieviete, modina mūsos vēlēšanos ’censties parādīt viesmīlību’. (Romiešiem 12:13.) Mēs esam tik pateicīgi, ka mūsu vidū ir kristieši, kas līdzinās Lidijai! Viņu gars ļoti palīdz veidot draudzē sirsnīgu un draudzīgu atmosfēru — Dievam Jehovam par slavu.
[Zemsvītras piezīme]
a Maķedonijas svarīgāko pilsētu vidū Filipi bija samērā plaukstoša militāra kolonija, kuras dzīvi regulēja jus italicum (itāļu likums). Šī likumdošana garantēja filipiešiem tiesības, kas līdzinājās Romas pilsoņu tiesībām. (Apustuļu darbi 16:9, 12, 21.)
[Papildmateriāls 28. lpp.]
Jūdu dzīve Filipos
Jūdiem un jūdaisma prozelītiem dzīve Filipos noteikti nebija viegla. Iespējams, pilsētā valdīja samērā naidīga attieksme pret jūdiem, jo neilgi pirms Pāvila ierašanās imperators Klaudijs bija padzinis jūdus no Romas. (Salīdzināt Apustuļu darbi 18:2.)
Zīmīgi, ka Pāvils un Sīla tika vesti pilsētas pārvaldnieku priekšā, kad bija izdziedinājuši verdzeni, kurai bija zīlētājas gars. Viņas īpašnieki, kam bija zudis ienesīgs peļņas avots, izmantoja pārējo pilsoņu aizspriedumus, paziņodami: ”Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.” Tad Pāvils un Sīla tika šausti ar rīkstēm un iemesti cietumā. (Apustuļu darbi 16:16—24.) Šādos apstākļos bija vajadzīga drosme, lai atklāti pielūgtu Jehovu, jūdu Dievu. Bet, kā redzams, Lidija nebaidījās atšķirties no citiem.
[Attēli 27. lpp.]
Drupas Filipos