Leģenda par plūdiem apstiprina Bībeles aprakstu

NOAS laikā notikušie pasaules plūdi ir vēsturisks fakts. Dažādas šī notikuma versijas ir atrodamas visā pasaulē daudzu atšķirīgu civilizāciju nostāstos. Āfrikas zemē Čadā museju cilts plūdus skaidro šādi:

”Reiz sensenos laikos kādā tālā zemē dzīvoja ģimene. Kādu dienu mātei sagribējās pagatavot saviem mājiniekiem sevišķi gardu maltīti. Tāpēc viņa paņēma piestu un piestalu, lai sagrūstu graudus miltos. Tajos laikos debesis bija daudz tuvāk nekā tagad. Ja cilvēks pastiepa roku, viņš pat varēja tām pieskarties. Māte grūda graudus no visa spēka, un prosas graudi ātri pārvērtās miltos. Bet, grūzdama graudus, sieviete aiz neuzmanības pacēla piestalu pārāk augstu un izdūra debesīs caurumu! Tūlīt pat pār zemi sāka gāzties milzum daudz ūdens. Tas nebija parasts lietus. Tas lija septiņas dienas un septiņas naktis, līdz visu zemi pārklāja ūdens. Lietum līstot, debesis cēlās arvien augstāk, līdz beidzot apstājās tur, kur tās ir vēl tagad — nesasniedzamā augstumā. Kas tā bija par nelaimi visiem cilvēkiem! Kopš tā laika mums vairs nav iespējas pataustīt debesis ar rokām.”

Interesanti atzīmēt, ka seni nostāsti par pasaules plūdiem ir atrodami pa visu pasauli. Stāsti par plūdiem ir gan Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas pamatiedzīvotājiem, gan Austrālijas aborigēniem. Detaļas var būt atšķirīgas, taču lielākajā daļā šo stāstu ir ietverta doma, ka zeme bija pārklāta ar ūdeni un tikai daži cilvēki izglābās paštaisītā kuģī vai laivā. Šo nostāstu plašā izplatība ir papildu pierādījums, ka Bībelē aprakstītie pasaules plūdi patiešām ir notikuši. (1. Mozus 7:11—20.)