Atgriezties pie pīšļiem. Kādā veidā?
”TU ESI puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” Kad pirmais cilvēks Ādams izdzirdēja šos vārdus, viņš zināja, kas viņu sagaida. Ādams bija izveidots no zemes putekļiem, un viņam bija atkal jākļūst par pīšļiem. Ādamam bija jāmirst, jo viņš nebija paklausījis savam Radītājam, Dievam Jehovam. (1. Mozus 2:7, 15—17; 3:17—19.)
Bībelē norādīts, ka cilvēki ir veidoti no pīšļiem. Tajā ir arī teikts: ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4; Psalms 103:14.) Nāve sagādā sirdssāpes miljoniem cilvēku, un tās dēļ atkārtoti rodas jautājums: kā rīkoties ar cilvēku mirstīgajām atliekām?
Senās paražas un mūsdienu paradumi
Ko ar cilvēku mirstīgajām atliekām darīja Dieva kalpi senatnē? Pašā Bībeles sākumā ir pieminēti dažādi veidi, kā mēdza rīkoties ar mirušo, — viens no tiem ir apbedīšana zemē. (1. Mozus 35:8.) Patriarhs Ābrahāms, viņa sieva Sāra, kā arī viņu dēls Īzāks un mazdēls Jēkabs tika apbedīti Makpelas alā. (1. Mozus 23:2, 19; 25:9; 49:30, 31; 50:13.) Izraēliešu soģi Gideons un Simsons tika apglabāti ’savu tēvu kapu vietās’. (Soģu 8:32; 16:31.) Tas vedina uz domām, ka Dieva tauta senatnē deva priekšroku ģimenes kapenēm. Kad mūsu ēras pirmajā gadsimtā nomira Jēzus Kristus, viņa ķermenis tika novietots neilgi pirms tam klintī izcirstās kapenēs. (Mateja 27:57—60.) Tolaik cilvēku mirstīgās atliekas parasti tika vai nu apbedītas zemē, vai ievietotas kapenēs. Šādas paražas joprojām pastāv lielākajā zemeslodes daļā.
Tomēr mūsdienās dažviet kļūst aizvien grūtāk sagādāt kapavietu, jo par nopietnu problēmu ir kļuvis brīvu platību trūkums, turklāt zeme ir ļoti dārga. Tāpēc daži apsver citas iespējas, kā rīkoties ar mirstīgajām atliekām.
Izplatītāks nekā agrāk ir kļuvis paradums izkaisīt pēc kremēšanas palikušos aizgājēja pelnus. Anglijā tā tiek darīts apmēram ar 40 procentiem mirušo. Zviedrijā, kur pilsētās vairāk nekā 80 procenti mirušo tiek kremēti, pelnu izkaisīšanai ir paredzēti noteikti meži. Savukārt Šanhajā un dažās citās Ķīnas piejūras pilsētās vietējās varas iestādes vairākas reizes gadā rīko masveida pelnu izkaisīšanu jūrā.
Kur drīkst izkaisīt pelnus? To nevar darīt kurā katrā vietā. Daži varbūt bažījas, ka pelnu kaisīšana varētu kaitēt apkārtējai videi. Taču īstenībā kremācija pilnībā novērš jebkuras epidēmijas briesmas. Atsevišķās Anglijas kapsētās un Amerikas Savienoto Valstu memoriālajos parkos pelnu izkaisīšanai ir iedalīti noteikti zālāji vai puķu dārzi. Protams, kristieši pievērš īpašu uzmanību tam, kāds viedoklis par kremāciju un pelnu izkaisīšanu ir pausts Rakstos.
Kāds viedoklis pausts Rakstos?
Izteikdams pasludinājumu pret ”Bābeles ķēniņu”, pravietis Jesaja teica: ”Tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas.” (Jesajas 14:4, 19.) Vai pelnu izkaisīšanu varētu pielīdzināt šeit minētajam pazemojumam? Nē, jo šie vārdi nenorāda uz kremāciju un pēc tās palikušo pelnu uzglabāšanu vai izkaisīšanu.
Runādams par mirušo augšāmcelšanu uz Zemes, kas notiks viņa tūkstošgadu valdīšanas laikā, Jēzus Kristus teica: ”Visi, kas ir kapos, dzirdēs [manu] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Taču kāds cits pravietisks augšāmcelšanas apraksts apstiprina, ka mirušajam nav jābūt īpašā kapā, lai viņu varētu celt augšā. Atklāsmes 20:13 ir teikts: ”Jūŗa atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos.” Tātad nav svarīgi, kur un kā cilvēks ir ’atgriezies pie pīšļiem’. Būtisks ir kas cits — vai Dievs viņu atcerēsies un cels augšā. (Ījaba 14:13—15; salīdzināt Lūkas 23:42, 43.) Lai Jehova varētu paturēt atmiņā cilvēkus, viņam nekādā ziņā nav nepieciešams, lai tie būtu guldīti iespaidīgās kapenēs. Kremācija nav šķērslis cilvēka augšāmcelšanai. Ja pelni tiek izkaisīti pareiza pamudinājuma dēļ un bez aplamām reliģiskām ceremonijām, šāda rīcība nav pretrunā ar Rakstiem.
Tiem, kas nolemj izkaisīt aizgājēja pelnus, ir jāpievērš uzmanība valsts likumiem. Būtu pareizi ņemt vērā arī mirušā tuvinieku un citu cilvēku jūtas. Jehovas kalpiem būtu jāuzmanās, lai viņi, izmantodami brīvību, kas šajā ziņā atļauta Rakstos, nekaitētu kristiešu labajai reputācijai. Sevišķi svarīgi ir ievērot šo apsvērumu tajās zemēs, kur likums atļauj kremāciju un pelnu izkaisīšanu, bet sabiedrība vēl nav pilnīgi pieņēmusi šos paradumus. Protams, kristieši atturēsies no jebkādiem rituāliem vai paražām, kas balstās uz ticību cilvēka dvēseles nemirstībai.
Kapi nebūs vajadzīgi!
Daži pelnu izkaisīšanas atbalstītāji saka: tā var atbrīvoties no nepieciešamības apglabāt mirušos kapos. Tomēr vislielākais atvieglojums būs tad, kad piepildīsies Bībeles apsolījums: ”Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta — nāve.” (1. Korintiešiem 15:24—28.)
Tas nozīmē, ka gan kapi un kapenes, gan kremācija un pelnu izkaisīšana paliks pagātnē. Jā, nāves vairs nebūs. Dieva iedvesmots, apustulis Jānis rakstīja: ”Es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.”” (Atklāsmes 21:3, 4.)
Šāds laiks iestāsies, kad Dieva Ķēniņvalsts vadībā cilvēku nāve, kuras cēlonis ir Ādama grēks, būs pilnīgi iznīcināta. Tad paklausīgajai cilvēcei vairs nebūs jāsastopas ar izredzēm atgriezties pie pīšļiem.
[Attēli 29. lpp.]
Parastie paņēmieni, kā mēdz rīkoties ar cilvēku mirstīgajām atliekām
[Attēls 31. lpp.]
Pelnu izkaisīšana Sagami līcī Japānā
[Norāde par autortiesībām]
Ar Koueisha, Tokyo, laipnu atļauju