Saglabā savu paļāvību stipru līdz galam

IEDOMĀJIES nelielu lidmašīnu, kas lido nelabvēlīgos laika apstākļos. Pilots vairs nevar samanīt orientierus. Viņu ietin biezi mākoņi. Viņš neredz tālāk par aizsargstiklu, tomēr ir pārliecināts, ka sveiks pabeigs lidojumu. Kāds ir viņa paļāvības iemesls?

Pilotam ir precīzi mēraparāti, kas viņam ļauj lidot cauri mākoņiem un nolaisties tumsā. Maršrutā, īpaši lidostas tuvumā, viņš vadās pēc elektroniskajām signālugunīm, un viņam ir radiosakari ar gaisa satiksmes dispečeriem uz zemes.

Līdzīgi arī mēs varam gaidīt nākotni ar paļāvību, kaut gan apstākļi pasaulē kļūst jo dienas, jo drūmāki. Varbūt ”lidojums” šajā ļaunajā sistēmā ir izrādījies ilgāks, nekā daži gaidīja, tomēr mēs varam būt pārliecināti, ka esam uz pareizā ceļa un nekavējamies. Kāpēc mēs varam būt tik droši? Tāpēc, ka mums ir vadība, kura dod iespēju atklāt to, kas nav saskatāms cilvēku acīm.

Dieva Raksti, Bībele, ir ’gaišums uz mūsu ceļiem’, tā ir ”patiesa un vientiesīgos dara gudrus”. (Psalms 19:8; 119:105.) Gluži kā signālugunis pilotam ļauj noteikt lidojuma maršrutu, Bībele nekļūdīgi iezīmē nākotnes notikumu aprises un ar skaidru norādījumu palīdzību nodrošina, lai mēs sveiki nonāktu pie galamērķa. Tomēr, lai dievišķā vadība mums nāktu par labu, tai ir jāuzticas.

Vēstulē ebrejiem Pāvils mudināja jūdu kristiešus ’paļaušanos paturēt no sākuma līdz galam stipru’. (Ebrejiem 3:14.) Paļāvība var tikt iedragāta, ja to nesargājam un nenostiprinām. Tāpēc rodas jautājums: kā paturēt paļāvību uz Jehovu stipru līdz galam?

Izpaud ticību

Iekams pilots spēj veikt aklo lidojumu, pilnībā paļaujoties uz mēraparātiem un vadību no zemes, viņam jāsaņem pienācīga apmācība un jāpavada ilgas stundas lidojumos. Tāpat kristietim pastāvīgi jāparāda ticība, lai saglabātu paļāvību uz Jehovas vadību, īpaši tad, kad rodas sarežģīti apstākļi. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: ”Es ticēju, tāpēc es runāju,” arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam.” (2. Korintiešiem 4:13.) Tātad, runājot par Dieva labo vēsti, mēs izpaužam un nostiprinām savu ticību.

Magdalēna, kas 2. pasaules kara laikā četrus gadus pavadīja koncentrācijas nometnē, skaidro, cik svarīgi ir sludināt: ”Māte man iemācīja, ka ir būtiski rūpēties par citu cilvēku garīgo labklājību, lai saglabātu stipru savu ticību. Es atceros kādu gadījumu, kad izpaudās šīs mūsu domas. Kādu piektdienu mana māte un es pārnācām mājās pēc atbrīvošanas no Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes. Divas dienas vēlāk, svētdien, mēs kopā ar brāļiem jau sludinājām no mājas uz māju. Esmu cieši pārliecināta, ka tad, ja pirmām kārtām palīdzam citiem uzticēties Dieva solījumiem, šie paši solījumi kļūst reālāki mums.” (Salīdzināt Apustuļu darbi 5:42.)

Lai saglabātu paļāvību stipru līdz galam, ir nepieciešama arī cita garīga darbība. Personīgās Bībeles studijas ir vēl viens brīnišķīgs paņēmiens, kā nostiprināt ticību. Ja mēs rīkojamies tāpat kā berojieši un ik dienas cītīgi pētām Rakstus, tad mums būs vieglāk ’pastāvēt pilnīgā cerībā līdz galam’. (Ebrejiem 6:11; Apustuļu darbi 17:11.) Tiesa, personīgās studijas prasa laiku un apņēmību. Varbūt tieši tāpēc Pāvils brīdināja ebrejus no briesmām būt ’kūtriem’ vai laiskiem šajā ziņā. (Ebrejiem 6:12.)

Laiskums var būt postošs daudzās dzīves jomās. Salamans bija novērojis, ka ”roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri”. (Salamans Mācītājs 10:18.) Agri vai vēlu lietus ūdens sāk sūkties caur jumtu, ko neviens nelabo. Ja nolaižam rokas un neuzturam savu ticību, sirdī var iezagties šaubas. Turpretī regulāras pārdomas par Dieva Rakstiem un to studēšana spēcinās un aizsargās mūsu ticību. (Psalms 1:2, 3.)

Paļāvību stiprina pašu pieredzētais

Protams, pilots iemācās uzticēties mēraparātiem ne tikai no studijām, bet arī no pieredzes. Arī mūsu paļāvība uz Jehovu aug, kad mēs savā dzīvē redzam viņa mīlestības pilno rūpju apliecinājumu. To bija pieredzējis Jozua, un viņš atgādināja citiem izraēliešiem: ”Jūs no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atzīstiet, ka nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īstenojušies.” (Jozuas 23:14.)

To pašu iemācījās Hosefina, precēta māsa no Filipīnām. Šī māsa stāsta, kā viņa dzīvoja, pirms uzzināja patiesību: ”Mans vīrs daudz dzēra, un piedzēries viņš mēdza dusmoties un mani sist. Nelaimīgā laulība ietekmēja arī mūsu dēlu. Mēs ar vīru abi strādājām un pelnījām diezgan daudz naudas, taču lielāko daļu nopelnītā zaudējām azartspēlēs. Vīram bija daudz draugu, tomēr vairākums meklēja viņa draudzību tikai tāpēc, lai viņš maksātu par reibinošiem dzērieniem, un daži pat centās viņu piedzirdīt, lai uzjautrinātos.

Viss izmainījās, kad mēs iepazinām Jehovu un nopietni ņēmām vērā viņa padomus. Vīrs vairs nedzer, esam pārstājuši spēlēt azartspēles, un mums ir patiesi draugi, kas mūs mīl un mums palīdz. Mūsu laulība ir laimīga, un dēls aug par brīnišķīgu jaunu cilvēku. Mēs strādājam mazāk nekā agrāk, bet mums ir vairāk naudas. No pieredzes esam uzzinājuši, ka Jehova ir mīlošs Tēvs, kas mūs vienmēr ved pareizajā virzienā.”

Saņēmis norādījumus pa radio vai pārbaudījis mēraparātus, lidotājs reizēm redz nepieciešamību koriģēt kursu. Arī mums, iespējams, jāizmaina rīcība saskaņā ar Jehovas norādījumiem. ”Tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi.” (Jesajas 30:21.) Dieva Rakstos un viņa organizācijā mēs saņemam padomus, kas vērš uzmanību uz briesmām, kādas draud mūsu garīgumam. Šādas briesmas var slēpties sabiedrībā, kurā atrodamies.

Sabiedrība mūs var novirzīt no ceļa

Neliela lidmašīna viegli var novirzīties no kursa, ja netiek izdarītas vajadzīgās korekcijas. Tāpat ārējie apstākļi nemitīgi ietekmē kristiešus mūsdienās. Mēs dzīvojam materiāli noskaņotā pasaulē, kurā daudzi ņirgājas par garīgām vērtībām un uzskata, ka nesalīdzināmi lielāka nozīme ir naudai un baudām. Pāvils brīdināja Timoteju, ka pēdējās dienās būs ”grūti laiki”. (2. Timotejam 3:1—5.) Sevišķi viegli sliktā sabiedrībā var nokļūt pusaudži, kas vēlas atzinību un popularitāti. (2. Timotejam 2:22.)

Amanda, kurai ir 17 gadi, paskaidro: ”Uz kādu laiku klasesbiedri zināmā mērā bija pavājinājuši manu ticību. Viņi vienmēr teica, ka mana reliģija ierobežo cilvēkus un ir nesaprātīga, un es sāku zaudēt drosmi. Taču vecāki man palīdzēja saprast, ka norādījumi, ko saņem kristieši, ir domāti, lai mūs aizsargātu, nevis ierobežotu. Tagad es apzinos, ka šie principi man palīdz dzīvot pilnvērtīgāk par maniem bijušajiem skolas draugiem. Esmu iemācījusies uzticēties tiem, kas patiešām par mani rūpējas, — saviem vecākiem un Jehovam — un ar prieku kalpoju par pionieri.”

Lai kāds būtu mūsu vecums, mēs sastapsimies ar cilvēkiem, kuri noniecinoši izsakās par to, kam mēs ticam. Šādi cilvēki varbūt šķiet zinīgi, taču Dievs viņus uzskata par miesīgiem, nevis garīgiem. (1. Korintiešiem 2:14.) Pāvila laikā ietekmīga grupa Korintā bija pasaulīgi gudrie skeptiķi. Šo filozofu mācību dēļ daži kristieši Korintā, iespējams, bija zaudējuši ticību augšāmcelšanai. (1. Korintiešiem 15:12.) ”Nepievilieties,” brīdināja apustulis Pāvils. ”Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Korintiešiem 15:33.)

Savukārt laba sabiedrība mūs garīgi stiprina. Kristiešu draudzē mums ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kuru dzīvē spilgti izpaužas ticība. Normens, brālis, kas uzzināja patiesību 1939. gadā, vēl arvien visus ļoti uzmundrina. Kā viņam ir izdevies saglabāt asu garīgo skatu? ”Būtiskas ir sapulces un tuva draudzība ar Dievam uzticīgiem brāļiem,” viņš atbild. ”Šāda sabiedrība man ir palīdzējusi skaidri saredzēt atšķirību starp Dieva organizāciju un Sātana organizāciju.”

Bagātības viltība

Braiens, pieredzējis pilots, stāsta, ka ”pilotam dažreiz varbūt ir grūti noticēt mēraparātiem — vienkārši instinktīvi viņš tiem nepiekrīt. Ir zināms, ka pieredzējuši kara lidotāji ir lidojuši ačgārni, jo ugunis uz zemes ir izskatījušās gluži kā zvaigznes, — kaut gan mēraparātu rādījumi ir liecinājuši par pretējo.”

Savtīgie instinkti mūs var līdzīgi maldināt garīgā ziņā. Jēzus teica, ka bagātībai piemīt ”viltība”, un Pāvils brīdināja, ka ’mantas kārības dēļ daudzi ir nomaldījušies no ticības’. (Marka 4:19; 1. Timotejam 6:10.)

Līdzīgi maldinošu uguņu mirgai, materiālistiskie mērķi mūs var vilināt un virzīt nepareizi. Mēs varam zaudēt prieku no ”paļaušanās uz to, kas cerams,” un novirzīties sāņus pārejošajai pasaulei raksturīgās dzīves lepnības dēļ. (Ebrejiem 11:1; 1. Jāņa 2:16, 17.) Ja esam apņēmušies dzīvot pārpilnībā, mums droši vien paliks maz laika garīgai izaugsmei. (1. Timotejam 6:9; Mateja 6:24; Ebrejiem 13:5.)

Kāds jauns, precēts vīrietis, vārdā Petriks, atzina, ka viņi ar sievu bija upurējuši garīgus mērķus, lai dzīvotu pārticīgāk. Viņš paskaidro: ”Mūs ietekmēja draudzes locekļi, kam ir dārgas automašīnas un greznas mājas. Mēs gan nekad neaizmirsām par cerību uz Ķēniņvalsti, taču domājām, ka varam dzīvot komfortabli jau tagad. Tomēr ar laiku mēs sapratām, ka patiesu laimi dod kalpošana Jehovam un garīga izaugsme. Nu mūsu dzīve atkal ir vienkārša. Mēs strādājam mazāku laiku un esam kļuvuši par pastāvīgajiem pionieriem.”

Ticība ir atkarīga no atsaucīgas sirds

Lai veidotu paļāvību uz Jehovu, liela nozīme ir arī atsaucīgai sirdij. Tiesa, ”ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība [”pārliecinošs pierādījums”, NW, zemsvītras piezīme] par neredzamām lietām”. (Ebrejiem 11:1.) Taču, ja mums nav atsaucīgas sirds, ir maz ticams, ka mēs tiksim pārliecināti. (Salamana Pamācības 18:15; Mateja 5:6.) Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja, ka ”neba visi ir ticīgi”. (2. Tesaloniķiešiem 3:2.)

Bet kā mēs varam panākt, lai mūsu sirds joprojām atsauktos uz visiem pārliecinošajiem pierādījumiem, kādi ir pieejami? Mums jāattīsta Dievam patīkamas īpašības — īpašības, kas bagātina un veicina ticību. Pēteris mūs mudināja ’parādīt savā ticībā tikumu, atziņu, atturību [”pašsavaldību”, NW], pacietību, dievbijību, brālību un mīlestību’. (2. Pētera 1:5—7; Galatiešiem 5:22.) Savukārt tad, ja dzīvojam egocentriski vai arī kalpojam Jehovam tikai simboliski, mums nav pamata gaidīt, ka mūsu ticība pieaugs.

Ezra bija ”nodevis savu sirdi”, lai lasītu Jehovas Rakstus un tos praktiski izmantotu. (Ezras 7:10.) Arī Miham bija atsaucīga sirds. ”Es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs!” (Mihas 7:7.)

Magdalēna, kuras vārdus minējām iepriekš, arī pacietīgi gaida, ko darīs Jehova. (Habakuka 2:3.) Viņa saka: ”Mums jau tagad ir garīgā paradīze. Tālākais — paradīze tiešā nozīmē — būs visai drīz. Tikmēr simtiem tūkstošu cilvēku pievienojas lielajam pulkam. Esmu saviļņota, redzot tik daudzus ieplūstam Dieva organizācijā.”

Cerēt uz Dievu, mūsu glābēju

Lai saglabātu savu paļāvību stipru līdz galam, mums jāizpauž ticība un uzmanīgi jāuzklausa norādījumi, ko dod Jehova un viņa organizācija. Tas noteikti ir pūļu vērts. Pilots izjūt dziļu gandarījumu, kad pēc ilga, sarežģīta lidojuma lidmašīna slīd zemāk, līdz beidzot izlaužas cauri biezajiem mākoņiem. Acu priekšā plešas zeme — zaļa un aicinoša. Apakšā ir lidostas skrejceļš, gatavs viņu uzņemt.

Arī mūs gaida kaut kas saviļņojošs. Pašreizējo drūmo, ļauno pasauli nomainīs jauna zeme, kur valdīs taisnīgums. Mūs viesmīlīgi sagaidīs Dievs. Mēs varam tur nonākt, ja ņemam vērā psalmu dziedātāja vārdus: ”Tu esi mana cerība, Kungs, Kungs, mana drošība no manas jaunības. [..] Tev lai skan mana slavas dziesma bez mitēšanās.” (Psalms 71:5, 6, JDP.)