Brāļu saimes vienotība

APTUVENI 1500 gadus Dievs Jehova uzturēja attiecības ar izraēliešiem, kas bija viņa vārdā nosaukta tauta. Pēc tam Jehova ”pievērsa uzmanību citām tautām, lai no tām sapulcētu tautu savam vārdam”. (Ap. d. 15:14.) Tautu Jehovas vārdam veido cilvēki, kas liecina par viņu un kas ir vienoti savās domās un rīcībā, lai kurā vietā uz zemeslodes viņi dzīvotu. Šāda tauta pastāv tāpēc, ka tiek pildīts uzdevums, ko Jēzus deva saviem sekotājiem: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus — kristījiet tos Tēva, Dēla un svētā gara vārdā un māciet tiem pildīt visu, ko es jums esmu licis.” (Mat. 28:19, 20.)

² Kad devām solījumu kalpot Jehovam un kristījāmies, mēs kļuvām par Jēzus Kristus mācekļiem. Tagad mēs piederam pie pasaules mēroga kristiešu saimes, kurā valda vienotība un cilvēki netiek šķiroti pēc savas tautības, rases vai materiālā stāvokļa. (Ps. 133:1.) Mēs ar mīlestību un cieņu izturamies pret visiem kristiešu draudzē. Daļai no viņiem varbūt ir cita rase, tautība vai izglītības līmenis, un šo atšķirību dēļ agrāk mēs varbūt vispār nebūtu gribējuši pavadīt laiku kopā ar viņiem. Bet tagad mūs saista brāļu mīlestība, kas ir daudz stiprāka nekā tās saites, kuras pastāv jebkurās citās attiecībās, vienalga, vai to pamatā būtu savstarpējas simpātijas, reliģiskā piederība vai radniecība. (Marka 10:29, 30; Kol. 3:14; 1. Pēt. 1:22.)

IZMAIŅAS DOMĀŠANĀ

³ Ja kādam ir grūti pārvarēt spēcīgus aizspriedumus, kas saistīti ar cilvēku rasi, politiskiem un sociāliem jautājumiem vai kaut ko citu, būtu noderīgi pārdomāt, kā rīkojās agrīnie kristieši no ebreju vidus, kuriem bija jāatbrīvojas no reliģiskiem aizspriedumiem pret visu pārējo tautību cilvēkiem. Pirms tam, kad Pēteris tika sūtīts uz romiešu centuriona Kornēlija namu, Jehova savā laipnībā viņu sagatavoja šim uzdevumam. (Ap. d. 10. nod.)

⁴ Parādībā Pēterim tika pavēlēts nokaut un ēst dzīvniekus, kas ebrejiem bija ceremoniāli nešķīsti. Kad Pēteris iebilda, balss no debesīm viņam teica: ”Nesauc par aptraipītu to, ko Dievs ir attīrījis.” (Ap. d. 10:15.) Bija vajadzīga Dieva iejaukšanās, lai notiktu izmaiņas Pētera domāšanā un viņš būtu gatavs doties pie cilvēka, kas nebija ebrejs. Pēteris paklausīja Jehovas norādījumam un paziņoja tiem, kas bija sapulcējušies: ”Jūs labi zināt, ka jūdiem nav atļauts saieties ar cittautiešiem vai tiem tuvoties. Taču Dievs man ir parādījis, ka nevienu cilvēku nevajag saukt par aptraipītu vai netīru. Tāpēc, kad mani aicināja, es bez ierunām nācu šurp.” (Ap. d. 10:28, 29.) Pēc tam Pēterim bija iespēja pašam pārliecināties, ka Jehova ir labvēlīgs pret Kornēliju un viņa saimi.

⁵ Saulam no Tarsas, labi izglītotam farizejam, bija jākļūst pazemīgam un jāpievienojas cilvēkiem, kuru sabiedrībā viņš agrāk būtu vairījies uzturēties. Viņam pat nācās pakļauties šo cilvēku norādījumiem. (Ap. d. 4:13; Gal. 1:13—20; Filip. 3:4—11.) Mēs varam tikai iztēloties, cik ļoti sava domāšana bija jāmaina tādiem cilvēkiem kā Sergijs Pauls, Dionīsijs, Damarida, Filemons un Onēsims, kad viņi uzklausīja labo vēsti un kļuva par Jēzus Kristus mācekļiem. (Ap. d. 13:6—12; 17:22, 33, 34; Filem. 8—20.)

JEHOVAS KALPU STARPTAUTISKĀ VIENOTĪBA

⁶ Mīlestība, kas draudzē valda brāļu un māsu starpā, noteikti bija viens no iemesliem, kas mūs piesaistīja Jehovam un viņa organizācijai. Tieši pēc mīlestības mēs nekļūdīgi varējām pazīt Jēzus Kristus patiesos mācekļus, jo viņš pats ir teicis: ”Es jums dodu jaunu likumu: mīliet cits citu. Kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu. Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:34, 35.) Mēs sākām vēl augstāk vērtēt to, kāds ir Jehova, un viņa organizāciju, kad sapratām, ka mīlestība draudzē sniedz tikai nelielu priekšstatu par to, kāda mīlestība valda brāļu saimē visā pasaulē. Mēs pieredzam, kā piepildās Bībeles pravietojums par to, ka pēdējās dienās tiks pulcēti cilvēki, kas pielūgs Jehovu mierā un vienotībā. (Mih. 4:1—5.)

⁷ Ņemot vērā, cik daudz faktoru mūsdienās šķeļ sabiedrību, apvienot cilvēkus ”no visām zemēm, tautām un ciltīm”, kas ”runā dažādās valodās”, daudziem šķistu neizpildāms uzdevums. (Atkl. 7:9.) Padomāsim, piemēram, cik milzīga plaisa šķir modernās sabiedrības locekļus, kas izmanto jaunākos tehnikas sasniegumus, no ciltīm, kas joprojām dzīvo pēc savām senajām paražām. Reliģisko nesaskaņu dēļ naidojas pat vienas un tās pašas rases un tautības cilvēki. Tā kā arvien spēcīgāks kļūst nacionālisms, politiskā ziņā pasaule ir sašķelta tik ļoti kā vēl nekad agrāk. Ja vēl patur prātā pastāvošo materiālo nevienlīdzību, kā arī to, cik daudz citu apstākļu traucē vienotībai, tad tiešām var apgalvot, ka vienīgi Visvarenais Dievs ir spējīgs paveikt tādu brīnumu kā apvienot cilvēkus no visām tautām, valodām un sabiedrības slāņiem ar nesaraujamām mīlestības un miera saitēm. (Zah. 4:6.)

⁸ Tomēr vienotība mūsu brāļu saimē ir realitāte, un, kad mēs kļuvām par Jehovas lieciniekiem, mēs paši pievienojāmies šai brāļu saimei. Tas ir ļoti patīkami, taču mūsu pienākums ir arī dot savu ieguldījumu vienotības uzturēšanā. Mums jāņem vērā, ko apustulis Pāvils rakstīja savā vēstulē galatiešiem, 6. nodaļas 10. pantā: ”Kamēr mums ir tāda iespēja, darīsim labu visiem, bet jo īpaši ticības biedriem.” Mēs paklausām arī padomam: ”Neko nedariet aiz ķildīguma vai tukšas godkāres, bet pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši. Domājiet ne tikai par sevi, bet arī par citiem!” (Filip. 2:3, 4.) Ja mācīsimies raudzīties uz kristīgajiem brāļiem un māsām nevis no miesīgā viedokļa, bet tā, kā uz viņiem raugās Jehova, mums ar viņiem arī turpmāk būs mierīgas un patīkamas attiecības. (Efes. 4:23, 24.)

MĒS RŪPĒJAMIES CITS PAR CITU

⁹ Apustulis Pāvils ar piemēru paskaidroja, ka draudze nav dalīta — visi tajā rūpējas cits par citu. (1. Kor. 12:14—26.) Ir brāļi un māsas, kas atrodas tālu no mums, bet tas nenozīmē, ka mums mazāk rūp, kas ar viņiem notiek. Ja kādi no brāļiem pieredz vajāšanas, mēs visi esam norūpējušies. Ja daļa brāļu cieš trūkumu vai viņu dzīvesvietā ir notikusi dabas katastrofa, sācies karš vai nemieri, tad citi mēģina sniegt gan garīgu atbalstu, gan materiālu palīdzību. (2. Kor. 1:8—11.)

¹⁰ Mums katru dienu jālūdz par saviem brāļiem. Daudzi no viņiem saskaras ar kārdinājumiem rīkoties nepareizi. Par dažu brāļu ciešanām ir plaši zināms, turpretī par citu grūtībām mēs nezinām gandrīz neko — viņi izjūt negatīvu attieksmi no darba biedriem vai ģimenes locekļiem, kas nekalpo Jehovam. (Mat. 10:35, 36; 1. Tes. 2:14.) Mums par to jādomā, jo mēs esam pasaules mēroga brāļu saime. (1. Pēt. 5:9.) Nedrīkst aizmirst arī brāļus, kas dedzīgi kalpo Jehovam, uzņemoties vadību sludināšanā un vadot draudžu darbību, kā arī tos, kam ir uzticēts pārraudzīt Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē. Viņiem visiem ir vajadzīgas mūsu lūgšanas, ar kurām mēs varam apliecināt, ka mīlam šos brāļus un patiesi interesējamies par viņiem, kaut arī varbūt nevaram darīt viņu labā neko citu. (Efes. 1:16; 1. Tes. 1:2, 3; 5:25.)

¹¹ Patlaban, pēdējās dienās, pasaulē bieži veidojas kritiskas situācijas, tāpēc Jehovas kalpiem jābūt gataviem nākt talkā brāļiem un māsām. Reizēm, kad notiek dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un plūdi, ir jāorganizē plaša mēroga palīdzība un jāsūta brāļiem pirmās nepieciešamības preces un citas lietas. Šajā ziņā mēs varam mācīties no pirmā gadsimta kristiešiem. Ņemdami vērā Jēzus padomu, Antiohijas kristieši ar prieku sūtīja dāvanas brāļiem Jūdejā. (Ap. d. 11:27—30; 20:35.) Vēlāk apustulis Pāvils mudināja korintiešus atbalstīt palīdzības sniegšanu, kas noritēja kārtīgi. (2. Kor. 9:1—15.) Mūsdienās, kad brāļi nokļūst nelaimē un viņiem ir vajadzīga materiāla palīdzība, mūsu organizācija un atsevišķi kristieši labprāt atsaucas un sagādā to, kas viņiem ir nepieciešams.

NOŠĶIRTI, LAI PILDĪTU JEHOVAS GRIBU

¹² Mūsu vienotā pasaules mēroga brāļu saime ir organizēta, lai pildītu Jehovas gribu. Pašreiz viņa griba ir tāda, lai labā vēsts par valstību tiktu sludināta pa visu zemi par liecību visām tautām. (Mat. 24:14.) Turklāt Jehova vēlas, lai mēs, veicot šo darbu, dzīvotu saskaņā ar viņa augstajām morāles normām. (1. Pēt. 1:14—16.) Mēs esam gatavi pakļauties cits citam un darīt visu, lai izplatītu labo vēsti. (Efes. 5:21.) Tagad nav īstais brīdis meklēt savu labumu — galvenajā vietā mūsu dzīvē jābūt Dieva valstībai. (Mat. 6:33.) Ja paturēsim to prātā un vienoti sludināsim labo vēsti, mēs jau tagad gūsim prieku un gandarījumu, bet nākotnē saņemsim mūžīgas svētības.

¹³ Jehovas liecinieki ir īpaša grupa, kas izceļas uz citu fona ar to, ka viņi ir tīra tauta, kas dedzīgi kalpo Dievam. (Tit. 2:14.) Atšķirīgus no citiem mūs padara tas, ka mēs pielūdzam Jehovu. Mēs ne tikai esam vienprātīgi ar brāļiem visā pasaulē, bet pārnestā nozīmē pat runājam vienā valodā — patiesības valodā — un dzīvojam saskaņā ar patiesību, ko runājam. Jehova to paredzēja, kad ar sava pravieša Cefanjas starpniecību paziņoja: ”Es dāvāšu tautām tīru valodu, lai tās piesauktu Jehovas vārdu un viņam kalpotu plecu pie pleca.” (Cef. 3:9.)

¹⁴ Pēc tam Cefanja, Jehovas iedvesmots, aprakstīja brāļu saimi, kas mūsdienās ir kļuvusi par realitāti: ” Neviens no atlikušajiem izraēliešiem nerīkosies netaisni, viņi nemelos, un viņu mutē nebūs viltus. Viņi ēdīs un atpūtīsies, un ne no kā nebīsies.” (Cef. 3:13.) Mēs esam ieguvuši sapratni par Jehovas Rakstiem, kuros ietverta patiesība, mainījuši savu domāšanu un saskaņojuši savu dzīvesveidu ar Jehovas principiem, tāpēc mēs spējam darboties kopā vienotībā. Mums ir izdevies paveikt kaut ko tādu, kas šķiet neiespējams tiem, kuri uz visu raugās no cilvēciskā viedokļa. Mēs tik tiešām esam īpaša tauta, Dieva tauta, kas visā pasaulē sagādā viņam godu. (Mih. 2:12.)